 |
| 02.03.2010 |
| |
Šonedēļ pirmizrāde portretfilmai par Jēkabpils Goda pilsoni Arvīdu Ozoliņu
Autors: INESE ZONE
5. martā pulksten 15.30 Jēkabpils Valsts ģimnāzijas zālē notiks izcilajam jēkabpilietim, ilggadējam pedagogam, novadpētniekam, gidam un Jēkabpils Goda pilsonim Arvīdam Ozoliņam veltītās filmas pirmizrāde. Tā ir jau trešais darbs iecerētajā portretfilmu plejādē, kas veltīta Jēkabpils Goda pilsoņiem. Pirmā filma «Ak, pasaulīt» vēstīja par rakstnieci Luciju Ķuzāni, otrā — «Dakteris Kiršbergs» — bija veltīta izcilā mediķa gaitām, un nu ceļu pie skatītājiem var sākt «Jēkabpils Dižozols». Visu trīs filmu radošais kolektīvs ir nemainīgs — scenārija autors un režisors dzejnieks un publicists Andris Grīnbergs, operators Vidusdaugavas TV pārstāvis Jāzeps Brencis.
Finansiālo atbalstu ar nolūku iemūžināt Jēkabpils Goda pilsoņu devumu filmu tapšanā sniedz Jēkabpils dome. Grūti pateikt, vai būs nākamās filmas, jo krīzes laiks rada bažas par finansējuma iespējām, bet jau ir ieceres, un, protams, ir cilvēki, kuru darbs pelnījis šo atzinību.
A. Grīnbergs BD stāsta, ka stāsts par Arvīdu Ozoliņu tapis visilgāk un bijis vissarežģītākais.
— Darbs par Luciju Ķuzāni faktiski bija viņas monologi, un viņa viena pati iznesa filmas smagumu, bet A. Ozoliņa mūža atspoguļojums prasīja fiksēt daudz faktu viņa laikabiedru izteikumus. Tāpēc filmas kadros var redzēt pazīstamu jēkabpiliešu tuvplānus. A. Ozoliņa dzīve ir neiedomājami bagāta. Viņš taču vēl 90 gadu vecumā kā gids vadīja ekskursiju uz Piebalgu. A. Ozoliņš bija apbrīnojami mierīgs, harmonisks pedagogs; cilvēks ar Latvijas Brīvvalsts laika stāju gan garā, gan ārēji; ekskursiju vadītājs ar vienreizēju zināšanu bagāžu un fantastisku atmiņu; ilggadējs ielu komiteju loceklis, daiļdārzu pazinējs, lai varētu tos rādīt ekskursantiem. Bet tieši tas visu sarežģīja, jo tās bija arvien jaunas un jaunas epizodes, diemžēl mums bija jāiekļaujas filmas 40 minūtēs, tāpēc, lai cik arī pašiem nebija žēl no kaut kā atteikties, ne viss uzfilmētais materiāls būs redzams. Taču tās man bija radošas grūtības, gluži kā rakstot dzeju, jo tad es arī nevaru fiksēt tūkstoš rindu, bet tikai dažus pantus, — tā filmas tapšanas gaitu raksturo A. Grīnbergs. Viņš teic, ka filmas autori ir parādā lielu pateicību Jēkabpils iestāžu —skolu, Vēstures muzeja, bibliotēku, Tūrisma informācijas centra — darbiniekiem, un, protams, A. Ozoliņa kundzei Lidijai, kas vienmēr sniegusi lielu atbalstu.
— Meklējot fotogrāfijas, kas raksturotu A. Ozoliņa mūžu, izrakņāju viņa milzīgo arhīvu. Un mani tiešām pārsteidza perfektā kārtība, kā viss bija izvietots. Meklējumi vainagojās ar panākumiem — lielisku attēlu no 1937. gada, kur A. Ozoliņš, toreiz vēl Jēkabpils komercskolas audzēknis, kopā ar biedriem dodas ekskursijā — jaunieši sēž kravas automašīnās ar nolaistiem bortiem, — atceras A. Grīnbergs.l
|
|
| |
| |
|
Šim rakstam komentāri liegti !
|
|
|
Navigācija
Aktuāli
