 |
| 04.03.2010 |
| |
Par traucējumiem sadarbībā ar Aknīstes novada pašvaldību
Autors: ILZE BIČEVSKA
Ik pa laikam pašvaldību vadītāji un amatpersonas (gan pirms reformas, gan pēc tās) mēģinājuši apkarot preses pārstāvju, pēc amatpersonu ieskata, pārlieku lielo interesi par vietējās varas lēmumu tapšanas gaitu vai pieņemtajiem lēmumiem. Skaļāk vai klusāk kāds uzsāk polemiku, kāpēc un kādā veidā, cik daudz vai maz būtu vai nebūtu jāsniedz informācija presei.
Tobrīd vēl tikko izveidotā Krustpils novada pašvaldība mēģināja pierādīt, ka žurnālistiem (un tātad arī sabiedrībai — vēlētājiem, nodokļu maksātājiem jeb tiem, kuri pašvaldības visu līmeņu darbiniekiem faktiski maksā algu) nekas neesot jāzina par topošo lēmumu projektiem. Sak, kad būs notikusi sēde, lēmumi pieņemti, tad arī jūs informēsim. Tā faktiski bija vēlme iedzīvotājiem liegt iespēju uzzināt par to, kas tiek gatavots lemšanai.
Vēl agrāk arī Jēkabpils pilsētas pašvaldība bija, viņasprāt, atradusi kaut kādus normatīvos aktus (kurus gan konkrēti nenorādīja), pēc kuriem it kā varētu žurnālistiem nedot informāciju par topošajiem lēmumiem.
Nu kārta Aknīstei. Pēc vairākām publikācijām «Brīvajā Daugavā» par apkures problēmām Aknīstē, Radžu ielā, un Ancenē novada pašvaldības priekšsēdētāja I. Vendele apvainojās un dusmās paziņoja, ka turpmāk laikraksta žurnālistei elektroniski nesūtīs pieņemto un parakstīto lēmumu kopijas, jo sanākot, ka tādā veidā pašvaldība «strādājot» žurnālista vietā un tad jau pašvaldībai par to pienākoties saņemt honorārus. Preses pārstāvjiem vajagot braukt uz sēdēm, visu notiekošo klausīties uz vietas vai arī sēdēt pašvaldībā pie galda un šķirstīt sēdes protokolus.
Iespēju robežās žurnālisti pašvaldību sēdes apmeklē, tomēr (kā to kādā sarunā atzina citas pašvaldības vadītājs), lai maksimāli precīzi tiktu atspoguļots sēdē nolemtais, tomēr ir vajadzīgs ieskatīties lēmumos!
Jādomā, ka ne tikai žurnālistu, bet arī pašvaldības interesēs ir, lai šī iedzīvotājiem svarīgā informācija, kas ir publiski pieejama, kas ietver skaitļus, faktus un citas svarīgas lietas, laikrakstā tiktu publicēta maksimāli precīzi.
— Vai šīs publikācijas par apkures problēmām kaut ko atrisināja? — telefona sarunā retoriski jautā pašvaldības vadītāja. Uz to var pajautāt citādi: — Vai problēmas atrisināsies, ja par tām nerakstīs?
Ne vienmēr žurnālisti staigā apkārt klaušinādami un izprašņādami iedzīvotājus par kaut kādām pašvaldības neizdarībām nolūkā meklēt sensācijas un rakstīt tikai un vienīgi slikto. Par apkures problēmām mums telefoniski sūdzējās vairāki novada iedzīvotāji, un konkrētie cilvēki nekādi neizklausījās pēc kašķa meklētājiem sava prieka pēc. Līdzīgi kā pašvaldības uzdevums ir uzklausīt iedzīvotāju priekšlikumus un sūdzības, tāpat šāds uzdevums ir dots presei, ko dēvē par ceturto varu (aiz likumdevējas, tiesu un izpildvaras). Turklāt žurnālisti konkrētos rakstus veidoja, uzklausot gan neapmierināto iedzīvotāju, gan pašvaldības vadītājas viedokli un skaidrojumu. Tātad — abas puses. Ko vēl mums būtu vajadzējis darīt?
To, ka par neērtām problēmām nerakstīsim vispār, to gan nekad neviena pašvaldība no neatkarīgās preses lai negaida!
Protams, cilvēciski priekšsēdētāju, kura savā amatā ir tikai nesen, var arī saprast. Ja līdz šim tādas vai citādas lietas, piemēram, savā privātajā dzīvē varēja risināt, nevienam par to neatskaitoties (kā jau tas ar ikvienu no mums ir), tad tagad, nonācis pašvaldības vadītāja krēslā, jūties kā zem palielināmā stikla.
Bet ar to bija jārēķinās, ja reiz esi ievēlēts par deputātu un vēl vairāk — piekritis būt par pašvaldības vadītāju. Tagad, kad valstī ir slikta ekonomiskā situācija, grūtībās nonākušie iedzīvotāji ne tikai vadītāja, bet arī deputātu un ikviena pašvaldības administrācijas darbinieka gaitas un darbus paliek kā zem lupas: pēta, kritizējot gan konstruktīvi, gan reizēm ne pārāk konstruktīvi. Brīdī, kad kurpe spiež, cilvēki laikam sāk izprast to, kādas ir viņu kā nodokļu maksātāju tiesības, kāda atskaite par padarīto vai nepadarīto būtu prasāma no vietējās varas.
Jā, reizēm cilvēki zvana uz laikraksta redakciju, pat nevērsušies savā pašvaldībā. Mēs ne vienreiz vien esam jautājuši zvanītājiem: — Ko jums atbildēja pašvaldībā? Vai jūs tur jau bijāt, zvanījāt? Bieži izskan atbilde: — Nē. Vēl atbild, ka ir vērsušies, bet nav uzklausīti vai risinājums nav bijis tāds, kā gribētos. Tad kāpēc cilvēki reizēm izvēlas pa tiešo vērsties laikrakstā? Varbūt tāpēc, ka pašvaldībai neuzticas? Vai pie tā būtu vainīgi žurnālisti?
Jā, ir situācijas, kad skaidri redzams, ka iedzīvotājam nav taisnība. Kaut vai sociālajā jomā: nav noslēpums, ka izveidojusies vesela paaudze «prasītāju», kuri paši it nemaz necenšas uzlabot savu dzīvi, bet tikai prasa un prasa no pašvaldības (tātad — no pārējās sabiedrības): — Dod! Man pienākas! Tiem tad nu skaidrojam, ka savu dzīvi tomēr jāorganizē pašiem.
Bet atgriezīsimies pie jautājuma par to, kāda informācija pašvaldībai būtu un kāda nebūtu jāsniedz plašsaziņas līdzekļiem. Un, pirms pārlapot, ko šajā jautājumā saka normatīvie akti, jau iepriekš saprotams, ka avīzei un iedzīvotājiem jāzina it viss, kas nav atzīts par ierobežotas pieejamības informāciju.
Kas ir ierobežotas pieejamības informācija? Varbūt atkārtoju tādas kā ābeces patiesības, bet laikam šad un tad der atkārtot arī ābeci. Sīki tas pateikts «Informācijas atklātības likuma» 5. pantā, kuru, protams, nav nepieciešamības atreferēt laikrakstā. Vienīgi norādīšu, ka pašvaldības lēmumi nevar būt tāda informācija, kas «paredzēta ierobežotam personu lokam» (likuma 5.p. 1.p.).
Kā nosaka likuma «Par pašvaldībām» 26. pants, «Domes lēmumi, kā arī domes sēžu protokoli ir publiski pieejami». Ko nozīmē publiski pieejami? Aknīstes novada pašvaldības vadītāja skaidro, ka tas nozīmē, ka lēmumus var nākt un lasīt pašvaldībā katrs, kas to vēlas. Te nu varu atzīmēt, ka ar šādu attieksmi žurnālisti sastopas ne pirmo reizi. Šāda attieksme pauž klusu cerību, ka nāks tikai retie (lasi — īpaši kašķīgie) un rezultātā nevienam nekas nebūs jāskaidro.
Šķiram vaļā nākamo normatīvo aktu — Valsts pārvaldes iekārtas likumu (tas nosaka arī atvasinātas publiskas personas — pašvaldības — tiesības un pienākumus), un tajā norādīts, ka likuma mērķis ir «... nodrošināt demokrātisku, tiesisku, efektīvu, atklātu un sabiedrībai pieejamu valsts pārvaldi», kura balstās uz vairākiem principiem, tajā skaitā labas pārvaldības principu, kas sevī cita starpā ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību.» Vēl te teikts, ka valsts pārvaldes pienākums ir informēt sabiedrību par savu darbību. Ko te vēl varētu piebilst?
Par veidu, kā informēt. Vai vienīgais veids, kā uzzināt par pašvaldības sēdēs nolemto, ir tajās piedalīties? Vai varbūt lapot sēžu protokolus? Nebūt neapšaubu tur rodamās informācijas svarīgumu un interesantumu, tomēr: vai informātikas laikmetā, kad gatavojas ieviest, piemēram, e – parakstus, būtu lietderīgi tērēt laiku ceļā uz Aknīsti un, šķirstot dokumentus, meklēt informāciju, kas iegūstama tikai ar pāris datorpeles klikšķiem, kas nepieciešami, lai nosūtītu e-pastu?
Veram vaļā citu normatīvo aktu — «Informācijas atklātības likumu» —, kur teikts, ka informācija ir pieejama sabiedrībai visos gadījumos, kad likumā nav noteikts citādi un ka «Informāciju var pieprasīt rakstveidā, mutvārdos vai elektroniskā veidā», kā arī: «Pieprasīto informāciju izsniedz mutvārdos, rakstveidā vai, ja tas iespējams, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus».
Tātad it kā jau tas ir iespējams arī patlaban, bet likums vēl nav pavisam noteikti, nu pavisam nepārprotami ar pirkstu iebakstījis, ka to var darīt ARĪ elektroniski.
Kā savulaik teicis profesors Ā. Kleckins, vara vienmēr mēģinās izmantot iespējas, kā varētu informāciju nesniegt, savukārt žurnālistam šī cīņa ar varu katru reizi jāizcīna no jauna.
Un kā pēdējo piesaukšu likumu «Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem». Tur par preses brīvību teikts šādi: «Latvijas Republikā jebkurai personai, jebkurām personu grupām, valsts iestāžu un visu veidu uzņēmumu un organizāciju institūcijām ir tiesības brīvi paust savus uzskatus un viedokļus, izplatīt paziņojumus presē un citos masu informācijas līdzekļos, saņemot ar to starpniecību informāciju par jebkuru tās interesējošu jautājumu vai sabiedrības dzīvi.» (1. pants).
Savukārt šā paša likuma 5. pants noteic, ka «Masu informācijas līdzekļiem ir tiesības saņemt informāciju no valsts un sabiedriskajām organizācijām», bet «... valsts un sabiedrisko organizāciju amatpersonas var atteikties sniegt informāciju tikai tad, ja tā nav publicējama saskaņā ar šā likuma 7. pantu», kas nosaka, kāda ir nepublicējamā informācija. Pašvaldības lēmumi noteikti nav nepublicējama informācija.
Un visbeidzot: «Žurnālistam ir tiesības vākt informāciju jebkādā ar likumu neaizliegtā veidā un no jebkura ar likumu neaizliegta informācijas avota» («Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem», 24. pants).
Ar to tad arī pašvaldības darbinieka ābeces patiesību īsu atkārtošanu varētu beigt. Vēl jāpiebilst, ka jautājumu par šo atteikšanos informēt par pašvaldības sēžu lēmumiem esmu pārrunājusi arī ar Reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministrijas pārstāvjiem, kam par šo nesaprašanos nosūtīta arī vēstule (elektroniskā formā).
— Ko šādā situācijā darīt? Vispirms jūs varētu skaidrot, ka šāda rīcība ir nepareiza. Ja tas nedod augļus — iesaistīsimies mēs un arī to skaidrosim Aknīstes novada pašvaldības vadītājai, — tā man telefona sarunā atbildēja šīs ministrijas Valsts sekretāra vietnieks pašvaldību pārraudzības jautājumos Artis Stucka.
Jāpiebilst, ka telefona sarunā I. Vendele vispirms teica, ka lēmumus nesūtīs vispār, tad bilda, ka šoreiz vēl pēdējo reizi atsūtīs, ko arī izdarīja. Diemžēl... tie bija cenzēti!
No katra lēmuma te rodamas tikai pāris rindiņas, bet tas, kā deputāti lēmuši jautājumos par centrālās apkures sistēmas rekonstrukciju Aknīstē, par SIA «Aknīstes pakalpojumi» darbību un izpilddirektores ziņojums par lēmumu izpildi un saimniecisko darbību — ne vārda, kaut tie ir pirmie trīs jautājumi sēdes darba kārtībā un svarīgi. Toties par mazsvarīgāko — par zemes gabalu platību apstiprināšanu — vairākas lapas ar zemes vienības kadastra apzīmējumiem, kas nezinātājam neizsaka neko.
Nezinu, kā man kā preses pārstāvim to vērtēt — kā izaicinājumu vai izsmieklu?
Jā, pašvaldības vadītājas piedāvājums elektroniskā pasta vēstulē bija — sniegt sīkākus komentārus pie tiem lēmumiem, kas, viņasprāt, to prasa. Tas ir saprotams un pilnībā atbalstāms, jo, citēju vēlreiz: «Latvijas Republikā jebkurai personai, jebkurām personu grupām, valsts iestāžu un visu veidu uzņēmumu un organizāciju institūcijām ir tiesības brīvi paust savus uzskatus un viedokļus, izplatīt paziņojumus presē un citos masu informācijas līdzekļos, saņemot ar to starpniecību informāciju par jebkuru tās interesējošu jautājumu vai sabiedrības dzīvi.»
Tieši to arī mēs vēlētos sasniegt. Cerams, ka abpusēji.l
|
|
| |
| |
|
Šim rakstam komentāri liegti !
|
|
|
Navigācija
Aktuāli
