|
07.01.2012
Pieminekļu nedienas Jēkabpilī
Autors: Andrejs Mihalovskis
«(..) Un piemineklis joprojām stāv (vai tiešām visā augumā? — A. M.) bijušās «Lauktehnikas» teritorijā, kur to nogādājām, tagad SIA «Ošukalns» teritorijā».
Tā BD publikācijā pirms valsts svētkiem stāsta Mārtiņš Rupmejs un vēl piebilst: «(..) mēs vairāk bijām izpildītāji, jo lēmēji bija Tautas deputātu padome. Ko tie nolēma, to mēs izpildījām». Mans labs paziņa Mārtiņš ar savu 1990. gada rīkojumu Nr. 238 drīkst justies tik pat ievērojams, vismaz pilsētas mērogā, kā Zatlers ar savu pēkšņo, jo abi kaut ko novāca.
Saprotams, Atmodas sākumā svarīgi bija attīrīties no bijušās varas simboliem — krāsām, karogiem, pieminekļiem, arī no lēmējiem par to. Tas ir it kā izdevies. Taču vēl ir jāpiestrādā pie padomju varas injicētajiem baciļiem — paradumiem, pārākumiem, saviešiem...
Ar interesi lasīju šo I. Kalniņas rakstu 16. novembra laikrakstā, jo visam toreiz nespēju izsekot, kas notika manā bijušajā un dzimtajā pilsētā. Vēlreiz pārlasu «Dienā» 1993. gada 11. novembrī publicēto D. Ormaņa rakstiņu «Demontēts pēdējais ļeņineklis»: «No pjedestāla tika nocelts pēdējais Ļeņina piemineklis Latvijā, neskaitot tos dažus, kas atrodami vēl esošo Krievijas karaspēka daļu teritorijā, (..) vadoņa krūšutēls (precizēju — goreljefs. — A. M.) uzstādīts Krustpils parkā 1976. gadā, kas par savu ilgdzīvi var pateikties vairākiem faktoriem, (..) visbeidzot — tam, ka Latvijas valdība nav skaidri izteikusi savu attieksmi pret komunistisko atribūtiku».
Par šo un manis vēlāk pieminētajiem objektiem rodas jautājums — vai šodien tie vēl joprojām kaut kur stāv? Varbūt kāds tiek mistiski iespaidots, varbūt kādam ir biznesa interese?
Zinu, ka 1970. gada februārī Krustpils ciemā pie kolhoza «Ļeņina karogs» kantora ārdurvīm tika uzstādīts paša karognesēja krūšutēls, tēlnieka O. Kalēja granītā kalts.
Tas piemineklis, par kuru stāstīja M. Rupmejs, bija atradies laukumā pie 1. vidusskolas. Personības kulta laikos te stāvēja roku vicinošais PSRS galvenais diriģents. Kādā naktī šo ģenerālisimusa formā tērpto karavadoni degradēja un noguldīja komunālo uzņēmumu kombināta pagalmā Jaunajā ielā. Atceros, ka šajā laukumā 1949. gada martā izvietoja daudzas automašīnas, visvairāk amerikāņu visurgājējus studbekerus, lai «atbrīvotu» tautu no nederīgiem latviešiem. Pēc šīs operācijas tad arī ieradās pats visu tautu tēvs, lai pārlūkotu palikušos. Sešdesmitajos gados Maskavā Hruščovs bija vēl drosmīgāks, savu iebalzamēto saimnieku noguldīja pie Kremļa sienas. Par to plaši rakstīja un ziņoja visā valstī, arī pasaulē. Aģentūras TASS un LTA sagatavoja materiālus pārpublicēšanai vismazākajos laikrakstos, arī «Padomju Daugavā». Vai nu galvenā redaktora vai ierindas burtliču vainas dēļ varējām tur lasīt, ka nolemts iznest no mauzoleja V. I. Ļeņinu (?!). E. Kocēnam tika atņemtas avīzes parakstītāja tiesības. Melnais krauklis, kas ligzdoja Kroņa dārzā (tagad — Strūves parks), bija ieķērcis Ļeņina nebaltās dienas Jēkabpilī.
Tagadējā Jēkabpils Tautas namā, kas uzcelts kā Aizsargu nams, sešdesmitajos gados uzplauka partizānu godināšana, tāpēc arī to nosauca par Oškalna kultūras namu. Pie tā atradās senāk uzstādītais pilsētas galvenais piemineklis, tā materiāls bija cements un arī autors nebija plašāk pazīstams. Pasākumu laikā radās doma, ka tepat kaut kur skvērā varētu būt arī viņu komandiera tēls, nu kaut vai tāds kā muzeja foajē.
Tā kā abas Daugavas krastu pilsētas nupat bija kā apvienotas, rajona centrā bija divi vadoņa pieminekļi. Domāju, ka varētu pietikt ar vienu, kas bija Krustpilī. Tā oriģināla autors bija prominentais Ļeņina būtības iz-teicējs, jo bija noņēmis viņa pēcnāves masku. 1937. gadā pie Maskavas kanāla uzstādījis no daudziem blokiem veidoto tēlu, un tā n-tās kopijas jau bija izklīdušas pa visu Padomju Savienību. Un, kāda sagadīšanās, viena bija nonākusi pie mums, gan tikai cementa materiālā. Taču skarties Sergeja Merkurova (1881 — 1952) domai ar revizionista roku nebija vēlams. (Vēlāk uzzināju, ka viņš ir bijis personīgs Rodēna skolnieks Parīzē).
 Muzejā esošo Oškalna bisti no ģipša bija veidojusi pavecā tēlniece Marta Lange. Viņai nebija lemts nokļūt to Latvijas tēlnieku kompānijā, kas pretendēja uz ļoti izdevīgiem vadoņa portretiem. Teikšu atklāti, ka man viņas kļuva žēl un es vēlējos viņai palīdzēt tikt pie granīta materiāla tēlniecības darba un laba honorāra. Sacīts darīts — man atlika vien izveidot priekšniecībai svarīgus argumentus un padomus, ar kuriem pārliecināt republikas vadību par it kā neloģisku, bet attaisnotu pieminekļu nomainīšanu. Kā man teica arī partizāns akadēmiķis Vilis Samsons —Oškalnam būtu jāiziet ārā no meža. Šodien piebalso arī rakstnieks Gunars Janovskis, nobeidzot romānu «Bez ceļa» — «Un tad pirmais krievu tanks bez šāviena ieripoja Katrīnpilī (t. i., Jēkabpilī) un apstājās tirgus laukumā. No tanka nolēca Ošbergs (t. i., Oškalns) un vairāki partizāni. Pa izdauzītajām Aizsargu nama durvīm Ošbergs iegāja izdemolētajā priekštelpā, ar kāju nicīgi paspēra pie malas sasistu Hitlera bildi un atvēra bufetes durvis. Pār Katrīnpili uzausa sarkana blāzma».
Ceļš «Vecajam» tika attīrīts, bet Iļjičs kādā naktī devās nezināmā virzienā. Uz kurieni 1991. gada 14. novembrī aizklīda meža vecis — nezinu.
Varbūt Iļjičs tomēr nonāca līdz Kremlim un vārgā balsī pievienojās Jēkabpils partijas veterānu ansamblim, kurā visspalgāk izdalījās odiozās Utkinas balss — tuvojas Ļeņina simtgade, citur top jauni pieminekļi, bet šitie «latiši» visu dara ačgārni.
Nu tik sākās Latvijas kompartijas CK vīru pārkristīšanās un īstās ticības apliecināšana, jo tie tur Jēkabpilī mūs nav pareizi sapratuši, mēs atļāvām vien demontēt esošo cementa bluķi pret bronzu. Tāpēc lēmums bija skarbs un īss — visaugstākās proves jubilāram ir jāatrod vislabākā vieta, kur tautai demonstrēt un mītiņot, skolēnus uzņemt pionieros un komjauniešos, bet vietējai priekšniecībai pēc darbu pabeigšanas darīt kā pazīstamajā parunā par mori. Arī man kultūras ministra vietnieks Verners bija noteicis tādu likteni, taču rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs, gods kam gods, neuzskatīja mani par mūžvainīgu sliežu pārmij-nieku. Nesatraucies sameklēju tēlnieku Albertu Terpilovski, kas savu Liepājai veltīto pieminekli atļāva kā otru eksemplāru novietot attālajā Jēkabpilī. Darbs būvlaukumā notika «non-stop» režīmā ar apsildīšanu ziemas spelgoņā, tikmēr Ļeņingradā rūpnīcā «Monumentskuļptura» kausēja bronzu un lēja veidnēs ne tikai mūsējam, bet vēl ļoti ļoti daudziem. Esot tur, skatīju tik daudzus ļeņinekļus, ka Ķīnas Mao Cze-dunu sērijas nobālēja. Ļoti gaidītās kravas nogādāšana pa atkalīgo šoseju ilga 17 bezmiega stundas.
Uzstādot pieminekli, labāka sapratne bija tiem, kas bija redzējuši fotogrāfijas, kurās asprātīgie rakursisti reiz laukumā bijušajam Staļinam plaukstā likuši turēt baptistu baznīcas krustu. Kaut arī jaunajam iemītniekam nav tik pavedinoša poza, tomēr ir jānodrošinās pret tautas modro aci. Pie pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka Pētera Reinholda tiek izsaukta baznīcas vadība. Sarunas vedas necerēti viegli, un tā piekrīt nojaukt dievnama torni kopā ar krustu.
Mēs sakām — nelaime nenāk brēkdama, franči — force majeure. Dienā, kad būtu jānotiek atklāšanas rituālam, no Kroņa dārza veļas pavasara palu ūdeņi. Atnākušajiem nav gumijas zābaku, tāpēc Ļeņins uz kādu laiku jāatstāj.
Vecie partizāni ir pierimuši, un tiek radīta jauna patriotiskās audzināšanas kampaņa — tikšanās ar varoņiem, pilsētu atbrīvotājiem, kuri sarodas no vistālākajām valsts vietām. Tiek uzklausīta viņu vēlme būt iemūžinātiem kaut kā pamatīgāk, ne vien fotogrāfijās un albumos, pat ne pilsētas goda pilsoņa statusā. Varbūt tas varētu būt te parkā, kur mājo revolūcijas vadonis, kur, lielgabala sargāti, dus kauju biedri? Reiz tik motivēti sargātajam Iļjičam cementa uzvalks ir galīgi noplucis. Šoreiz rajonam ir jārīkojas uzmanīgāk, lai, kā saka, vilks ir paēdis un kaza paliek dzīva. Talkā pieaicinātie Ļeņina prēmijas laureāti Ļevs Bukovskis un Gunārs Asaris atrod zelta vidusceļu — gan Ļeņina portrets, gan varoņu sejas, gan kauju operāciju karte no visiem un visur tiek pozitīvi novērtēta. Domas pārtop Viesītes puses laukakmeņos un Zaporožjes marmorā, bet neceļamais milzenis, kas izrakts dolomīta karjerā, tiek pasaudzēts, lai vēlāk rotātos Radžu ūdenskrātuvē. Piemineklī iekaltais Ļeņina teiciens «Ar stipru Sarkano Armiju mēs esam neuzvarami» vēlāk izrādās tikai vārdi.
«Sic transit gloria mundi — tā paiet pasaules godība» — der visiem un visos laikos. Vēsture visbiežāk mēdzot atkārtoties kā farss.
Foto no Jēkabpils Vēstures muzeja krājumiem |
Navigācija
Interesanti
