|
03.01.2012
«Tagad laukos trūkumā nav jādzīvo»
Autors: INESE ZONE
Teic Dzidra Uzoliņa, kura uz savas ādas izbaudījusi kolhozu tapšanu un ziedu laikus
Dzidras Uzoliņas darba mūžs pagājis tagadējā Kalna pagastā, uz kurieni tūlīt pēc kara no Jēkabpils pārvākušies viņas vecāki. Ģimene bija lolojusi sapni par savu zemi un dzīvi laukos. Bezzemniekiem tad bija iespēja tikt pie sava zemes pleķīša. Taču kolhozu dzīves realitāte izrādījās skarba.
— Tūlīt no skolas sola tepat Vidsalas un Bērzgala skolā sāku darbu lauku brigādē. Bija smagi jāstrādā un vēl mājās jāpalīdz. Par izstrādes dienu dabūjām 10 kapeikas, un to pašu samaksāja gada beigās. Turēt varēja tikai vienu gotiņu, un zāli pļaut tikai pēc darba pa grāvjiem, jo pļavas jau bija kolhoza. 1957. gadā sāku strādāt fermā. Mēs bijām jaunatnes grupa. Slaucējām tad pa vasaru bez darba kūtī arī lopbarību nācās izaudzēt un sagatavot. Traktoru nebija. Visu ar zirdziņu veda un apstrādāja. Bija neraža un slapjš rudens. Kaut ko sienam un labību mēģināja pļaut virs sniega pēc tam, kad uzsala ledus. Darbs bija neiedomājami smags. Ar zirgu aizbraucām pēc barības un tur visu bija jāņem uz svara — tikai divus kilogramus katrai govij. Lopiņus ar striķiem vai ķēdēm piecēla, pabaroja un slauca. Ko tur varēja izslaukt tādā badā — kādu puslitru no katras. Kolhozs tad bija kā otra Sibīrija. Vienus izveda, otrus tepat bendēja nost. Tagad visi raud — krīze, krīze. Nav nekādas krīzes. Tad gan bija smagi: jāiztiek ar 300 gramiem maizes dienā, un bija tā, ka pa nedēļai bez maizes dzīvojām, — atceras Dz. Uzoliņa.
Krīze un kārtīgu pabalstu trūkums tagad tiek minēta kā iemesls zemajai dzimstībai. Bet laikam vaina vairāk meklējama priekšstatos par dzīves vērtībām, jo pēckara grūtajos gados ģimenes nereti bija krietni kuplākas nekā tagad, un tādu jēdzienu kā «nelabvēlīga ģimene» nezināja. Dz. Uzoliņa uzaudzinājusi četras meitas. Pati stāsta, ka par piekto meitu varot saukt mazmeitu Lauru, kas vecmāmiņas audzināta no mazām dienām. Arī risinot sarunu ar BD, viņai apkārt rosās divi mazuļi, un vecmāmiņa teic, ka ar labu prātu uzņēmusies visu mazbērnu un nu arī mazmazbērnu auklēšanu.
— Visi ir izauguši šajā mājā. Pašas meitas fermā gāja līdzi un palīdzēja no mazām dienām. Nebija taču kur atstāt, un mazbērni arī visur bija līdzi. Katram bija savi pienākumi. Lielie mazākos pieskatīja. Es taču kolhozā strādāju no 1955. līdz pat 1991. gadam. Tad vēl gadu nostrādāju kūdras purvā, lai pensiju var indeksēt. Tagad par bērniem runā tā un šitā, bet agrāk skolēni zināja darbu. Brīvpusdienas par velti vis nedeva. Nācās četras garas biešu vagas izravēt, tikai tad pusdienas dabūja. Bērni paši labprāt ņēma pa hektāram biešu kopt, jo tā varēja sev labu naudiņu nopelnīt. Par meitām, znotiem un mazbērniem man liels prieks. Visi ieguvuši profesiju, strādā, saimnieko. Visiem tepat ir labi, un neviens nekur negrib braukt. Sēnes un ogas arī te var lasīt, kāpēc jābrauc uz citu zemi? Man ogošana ir kā vaļasprieks. Tepat apkārt ir bagātīgi dzērveņu purvi. Ienākumi no ogu pārdošanas visu mūžu bija mana «melnā kase». Kāda te krīze? Mums ar tēvu kopā pensijas ir gana iztikšanai. Meitas palīdz, nudien nevaru žēloties. Trīs hektārus zemes apsaimniekojam savām vajadzībām. Tur izaug viss, kas pašiem vajadzīgs. Ar tehniku darbos jaunie palīdz. Kūtī ir rukši, arī pašu vajadzībām. Man tās veikala desas negaršo. Tās var dot kaķītim. Pašu audzēta lopiņa gaļai cita garša. Tagad vairs ne, bet agrāk tepat virtuvē bija iemūrēta maizes krāsns un cepām paši sev maizi. Es jau negribu citus kritizēt. Cilvēki ir dažādi, visiem vienādi nepadodas, bet nudien nesaprotu, kā laukos, ja vien vēl vari kustēties, nevar izdzīvot, — saka Dz. Uzoliņa. Viņa piebilst, ka arī padomju laikos grūti bijuši tikai pēckara gadi. Kad apguvusi mākslīgās apsēklošanas tehniķa amatu, darbs bijis vieglāks un alga lielāka. Un tad laukos lietas sākušas uzlaboties. Ja strādāja, tad varēja labi pelnīt un kolhozs vēl par dzīvesvietu gādāja.
— Labi dzīvojām, alga bija liela, es kaut «Volgu» varēju nopirkt. Kolhozs mums iedeva Līvānu māju. Tagad to privatizējām, un arī par dzīvi nesūdzos, — Dz. Uzoliņa ir optimiste. Viņa steidz cienāt BD ar pašu gatavotiem labumiem no dārza ražas. Saimniece nopūšas: ja jūs redzētu manu pagrabu, jo marinējumu, kompotu un citu labumu gatavošanā ziemai nudien nezinot mēra. Tas arī esot sava veida vaļasprieks. Agrāk sālīts un skābēts mucās. Krietni toveri ar sēnēm, kāpostiem un gurķiem bijis viens no izdzīvošanas skolas pamatiem grūtajos pēckara gados. Tagad nākušas klāt jaunas receptes un našķi pildās burciņās. Nu jau stafete gan esot nodota jaunajai maiņai — mazmeitai Laurai, kas apguvusi pavāra amata gudrības.
Istabā vāzēs ir kupli krizantēmu pušķi un citi ziedi. Tās ir atskaņas no 75 gadu jubilejas, kas nosvinēta radu un draugu lokā. Jubilāre mundra un dzīvespriecīga ir gandarīta par to, ka veselība turas un apkārt kupla saime. Viņas roku un sirds siltuma noteikti būs gana arī mazmazbērnu pulkam.
P. Drivinieka foto |
Navigācija
Apraksti
