|
04.04.2012
Sava uzņēmuma, pilsētas un valsts patriote
Autors: ILZE KALNIŅA
Saruna ar SIA «Gefa Latvija» projektu menedžeri Ilonu Stari
Ilona Stare ir jēkabpiliete, kura jau 12 gadus strādā SIA «Gefa Latvija». — Esmu lepna, ka mums Jēkabpilī ir šāds uzņēmums. Tas ir svarīgi, ka šeit darbs ir arī sievietēm un ka mums nav jābrauc prom, bet varam strādāt savā pilsētā, — teic Ilona.
Pirmās četras klases meitene pabeidza Jēkabpils 4. vidusskolā, jo viņa nāk no jauktas ģimenes, bet tad vecmamma uzstājusi, ka bērnam jāmācās latviešu skolā, jo jādzīvo taču Latvijā. Tā izglītību viņa turpināja Jēkabpils 3. vidusskolā, kam sekoja mācības par apģērba drēbnieci. Šo profesiju Ilona bija iemīlējusi arī tādēļ, ka ar to nodarbojās viņas vecmamma. Tālāk izglītība tika turpināta Rīgas Mākslas un dizaina skolā, kur viņa apguva modelēšanu un apģērba tehnoloģiju. 2000. gada vasarā meitene nolēma pastrādāt tepat, Jēkabpilī, par šuvēju, lai nopelnītu mazliet naudas un dotos uz ārzemēm. — Es gan nekur neaizbraucu, jo uzņēmumā man uzreiz piedāvāja strādāt par tehniskās produkcijas kontrolieri. Invalīdu krēslu aprīkojumam ir stingras kvalitātes prasības, jo pieļaujamā nobīde no izmēriem to detaļām nevar būt lielāka par 3 mm. Tā sākās straujš karjeras izaugsmes posms, jo triju gadu laikā sasniedzu savu pašreizējo amatu. Drīz vien man tika uzticēts darbs ar lekāliem, jo toreiz apģērba piegriešana vēl bija roku darbs, tagad gan mums tas ir pilnībā datorizēts. Vēl pēc kāda laika man piedāvāja strādāt kopā ar kādu zviedru tehnologu. Tolaik staigāju ar vārdnīcu padusē. Šim darbam pēc kāda laika sekoja pienākumi auduma apstrādē pēc šūšanas, vēlāk tehnologa darbs katrā no uzņēmuma filiālēm Jēkabpilī. Pēc tam biju ražošanas menedžera palīdze un arī ražošanas menedžere, — par karjeras līkločiem pastāsta Ilona.
Tagad viņas kolektīvā «Gefa Latvija» filiālē Zīlānu ielā ir 80 cilvēku, par kuriem viņa ir atbildīga. Šobrīd Ilona pēc amata ir projektu vadītāja. Viņa ir tā, kura atbild par Jēkabpilī «Gefā» šūtajām zviedru ģimenes uzņēmuma «Baby Bjorn» mazuļu ķengursomām. Šis darbs nemaz nav viegls, darāmā ir daudz, jo jāizrēķina nepieciešamais audumu un furnitūras daudzums nākamajiem periodiem, jāizstrādā tehnoloģiskā secība, jo tagad šeit, Jēkabpilī, tiek radīta pašiem sava tehnoloģija un paši arī visu pasūta. Taču Ilona teic, ka strādāt ar zviedriem ir patīkami, viņi ir vienkārši, pretimnākoši, ir viegli saprasties, lai gan ļoti prasīgi kvalitātes un precizitātes jautājumos. Izrādās, gadījumiem, kad salūst šujmašīnas adatas, cehā ir metāla detektors, lai katra tās detaļa tiktu sameklēta un iestiprināta speciālā žurnālā. Tas viss nepieciešams tādēļ, ka, strādājot ar zīdaiņiem paredzētas produkcijas ražošanu, ir jānovērš jebkāda iespēja, ka asumi nejauši varētu nonākt šajā produkcijā.
Uzņēmuma direktore Vera Sipka teic, ka viņai ir padomā Ilonai vēl kāds jauns milzu izaicinājums, kas tiks piedāvāts nākamo dažu gadu laikā, tā ka Ilonas kāpiens pa karjeras kāpnēm varēs turpināties.
Jaunā speciāliste saka, ka ir arī ļoti pateicīga uzņēmuma vadībai, jo attieksme ir pretimnākoša, kad runa ir par izaugsmi. Ir pieejami apmaksāti datorzinību, auto vadīšanas un svešvalodu kursi. Viņa visas šīs iespējas, tiklīdz tās radās, arī izmantoja.
Strādājot šādā uzņēmumā, bieži arī nākas doties komandējumos — bijis laiks, kad uz Zviedriju Ilona brauca pat četras reizes gadā. Tagad biežāk jābrauc uz Baltkrieviju, kur uzņēmumam ir neliela filiāle. Tāpat regulāri tiek apmeklētas starptautiskās tehniskās produkcijas izstādes Vācijā. — Man patīk staigāt pa senu pilsētu ieliņām, vai tā būtu Vecrīga vai Stokholmas senā daļa, patīk arhitektūra. Patīk arī iepirkties, kā jau visām sievietēm, taču man ir ļoti grūti kaut ko nopirkt. Zviedrijā, kā jau tas ir skandināviem, pārdošanā ir apģērbs ar zemu apdares līmeni. Man tiešām ir augstas prasības, es vienmēr apģērbu apvērsīšu otrādi un aplūkošu, kā ir apdarinātas vīles, pirms to pirkt, — pastāsta Ilona.
Visgrūtāk ir tad, ja ir jāatlaiž cilvēki un nākas izvēlēties, kuri no visiem būs tie, kurus atlaist. Turpretim patīkamākais viņai esot tas, ka uzreiz ir redzams darba rezultāts, kā arī tas, ka uzņēmumam ir laba slava, jo zviedri mūsu šūšanas speciālistus uzskata par augsti profesionāliem, kuri ir elastīgi, spējīgi piemēroties jaunai situācijai un pretimnākoši.
Ārpus darba Ilona katru brīvu brīdi cenšas veltīt ģimenei, dēliņam — otrās klases skolēnam Kristiānam un vīram. Mazais tiek vests uz baseinu un basketbola treniņiem, tāpat daudz laika paņem ģimenes mājas iekārtošana, jo Ilonas ģimene iekārtojusies vīra vecvecāku mājā. — Man patīk rušināties pa dobēm, kā visām sievietēm patīk ziedi un patīk iekārtot māju ar dažādām skaistām lietiņām. Pārbraucienos un viesnīcās es daudz lasu, bet pārsvarā psiholoģiska un filozofiska rakstura literatūru. Neesmu mācījusies personāla vadīšanu, bet domāju, ka man padodas. Es uzskatu, ka varu vadīt kolektīvu, jo mūsu meitenes ir ļoti pretimnākošas, saprotošas. Ja proti vadīt vienu cilvēku, ar lielāku skaitu arī problēmas neradīsies, — saka Ilona. Viņa pati daudz lasījusi un apguvusi zinības par vadīšanu un personāla vadību, tāpat viņa labprāt vairāk uzzina par oratoriem un turklāt ir Šopenhauera piekritēja. Laba grāmata, laba filma ir labākās izklaidētājas. Protams, Ilonai arī patīk veidot pašai savus apģērbus, patīk kaut ko pāršūt un uzlabot, ja vien tam atliek laika.
— Draugu man ir maz. Rīgā kādai kolēģei ir pašai savs apģērbu ateljē, pie viņas dažkārt ciemojos, jo draugiem ir jāvelta laiks. Man ir prieks, ja kādam iet labi, jo visapkārt ir ļoti nestabila situācija. Mani nepriecē tas, ko vakarā dzirdu televīzijas ziņās, neiepriecina valdības rīcība, ne velti Bībelē ir teikts: «Kur nav labas vadības, tur tauta iet bojā». Tā jau te tagad ir, jo Latgalē ir maz māju, daudz aizaugušu zemju. Un ir bail uzsākt ko savu, jo nospiedīs ar nodokļiem. Protams, nav tā, ka pie visa tikai valdība vienmēr vainīga. Sava vaina pie notikušā ir jāuzņemas arī tautai — mums visiem. Jaunieši brauc prom no valsts, lai varētu nopelnīt kādam apģērba gabalam, vairāk atļauties iegādāties, bet, ja tu esi ieguvis izglītību Latvijā, tad tev arī šeit savas zināšanas ir jāliek lietā, — domā Ilona.
Viņa ir pārliecināta, ka nav nepieciešamības balsot par otru valsts valodu Latvijā. Latvijā ir jārunā latviešu valodā, tieši tāpēc, ka te ir Latvija, taču attieksme pret krievu valodā runājošiem citu tautu cilvēkiem no valsts puses neesot tā labākā, uzskata Ilona. Agrāk viņas ģimenē vienmēr ikdienā skanējušas abas valodas, un arī tagad ar abiem vecākiem Ilona runā atšķirīgi — ar katru viņa dzimtajā valodā. Ģimenē bijušas diskusijas par dažiem jautājumiem. Sākt mācīties latviešu skolā Ilonai nav bijis grūti, izņemot sākumā sliktās sekmes latviešu gramatikā. — Es esmu piemērs tam, ka no bērnības var iemācīties runāt divās valodās, tāpēc es neesmu pret to, ka bērnudārzā mazuļi no mazotnes runātu valsts valodā, pretēji daudzām ģimenēm, kuras ir citās domās. Arī Zviedrijā neviens nedos iespēju iebraucēju bērniem apmeklēt krievu vai latviešu bērnudārzu vai skolu. Tomēr es saprotu arī savu mammu, kura ir dzimusi Latvijā, runā latviski, taču nav ieguvusi Latvijas pilsonību, — teic Ilona. Pati par sevi viņa teic, ka ir sentimentāla romantiķe ar māksliniecisku dvēseli. Šķiet, ka Ilona ir arī ļoti patriotiski noskaņota, daudz vairāk nekā latvieši no latviešu ģimenēm.
P. DRIVINIEKA foto |
Navigācija
Apraksti
