|
07.05.2012
Ierēdne ar patriotisma dzirksti
Autors: ILZE BIČEVSKA
Saruna ar PVD Austrumzemgales pārvaldes vadītāju Diānu Pastari
Nesen Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Austrumzemgales pārvaldes vadītājas amatā darbu sāka Diāna Pastare. Austrumzemgales pārvaldes birojs ir bijusī PVD Jēkabpils rajona nodaļa, kas pēdējā laikā pārdzīvojusi ievērojamu reorganizāciju. Tās notikušas arī Dienvidlatgales pārvaldē, kas atrodas Daugavpilī un ir D. Pastares iepriekšējā darbavieta, bet kopumā viņa PVD sistēmā nostrādājusi jau vairāk nekā divpadsmit gadus.
Strādā taupības režīmā
— Valdība 2009. gadā izlēma, ka ierēdņu ir par daudz, un sākās reorganizācija, kas turpinājās arī nākamajā gadā — amatu nepieciešamības izvērtēšana. Notika tāds kā iekšējais konkurss: gan vadītāji, gan inspektori tika vērtēti noteiktā punktu sistēmā. Tāpat vērtēja arī grāmatvežus, referentus, pat autovadītājus, un daudzi pēc šīs pārvērtēšanas savas darbavietas zaudēja. Tagad katram inspektoram kā obligāta prasība ir B kategorijas autovadītāja apliecība un pārbaužu braucienos ar valsts nodrošināto transportu pie stūres jāsēžas pašiem. Protams, tika samazinātas arī algas. Vārdu sakot — strādājam taupības režīmā, — stāsta D. Pastare.
Viņa atzīst, ka arī patlaban inspektori jūtas nedroši, jo gan šī nesen notikusī reorganizācija radīja stresu, gan joprojām jūtamas bailes no kaut kā līdzīga nākotnē. Arī algas apjoms ir tāds, ka faktiski naudas pietiek, lai izdzīvotu, nevis pilnvērtīgi dzīvotu.
— Varētu teikt, ka patlaban cilvēkus pie darba notur bailes. Bet vai tā ir laba motivācija? Tai vajadzētu būt citai: patikai pret savu darbu, pat zināmam patriotismam, kas balstīts uz pārliecību, ka dari sabiedrībai vajadzīgu lietu. Tāpat svarīga būtu sajūta, ka esi novērtēts un pasargāts, — spriež pārvaldes vadītāja.
D. Pastare par sevi teic, ka viņā vēl saglabājies šis patriotisms, jo karjeru sākusi kā veterinārā dienesta darbiniece. Viņai šī joma patīk, tāpēc arī to mācījusies. Viņai ir augstākā izglītība veterinārmedicīnā. Pārējo pārvaldes darbinieku izglītība arī ir vai nu veterinārijā, vai pārtikas tehnoloģijā. Ir darbinieki arī ar agronoma izglītību.
— Izglītība daudziem patlaban ir bezmaz vai vienīgais, kas ļauj saglabāt pārliecību par nākotni, jo zināšanas ir tāda manta, ko rūsa un kodes nemaitā. Protams, brīdī, ja būtu jāmeklē cits darbs, noderētu arī te iegūtā pieredze un iemaņas, — teic D. Pastare.
Esi ierēdnis — rotē!
Viņas pašas ikdienā savs laiks aizrit ceļā no dzīvesvietas Preiļos uz darbu Jēkab-pilī. Tā kā viņas dzīvesbiedrs ir veterinārārsts, ģimenē divas automašīnas ir nevis greznība, bet nepieciešamība, un tas patlaban prasa ievērojamus resursus. D. Pastare teic, ka braukāšana uz darbu jau esot ierasta lieta, jo pirms tam nācies mērot krietnus kilometrus uz Daugavpili. Uz Jēkabpili pārvaldes vadītājai nācies pārnākt rotācijas kārtībā.
— Laiku pa laikam ierēdņiem ir «jārotē». No pirmās rotācijas izspruku, jo man bija mazs bērns, bet tad tomēr nācās darbavietu mainīt. Nav jau tā, ka spiež ar varu, bet, ja piedāvājumu mainīt darbavietu nepieņem, tad, iespējams, jāpaliek zemākā amatā, — skaidro D. Pastare.
Vadība no viņas gaida labus rezultātus. Tiek vērtēts gan vadītājas, gan pakļautībā esošo inspektoru darbs. Dienā, kad notika saruna, pārvaldes telpas bija klusas un gandrīz tukšas. D. Pastare teic, ka tā tam jābūt, jo visi inspektori ir darbā: veic pārbaudes. Praktiski sanākot tā, ka vienam inspektoram katru dienu ir jāapmeklē vismaz viens objekts. Katram no tiem pārraudzībā ir 300 objekti, un tie var būt dažādi: neliels veikaliņš, kas prasīs mazāk laika, vai lielāka ražotne vai lielveikals — visu dienu. Līdz ar to laiks, kas jāiegulda pārbaudēs, būtiski atšķiras.
Skolas augļi, atbilstošas vistu olas un temperatūra vitrīnās
Tikko PVD inspektoriem aktualitāte bija programmas «Skolas auglis» kontrole, kuras ietvaros pārbaudīja zemnieku piegādāto produkciju skolās. Lielu pārkāpumu neesot bijis, izņemot vienu mācību iestādi, kur piegādātie augļi bijuši bojāti un netīri, bet pēc pirmā aizrādījuma zemnieks savu kļūdu izlabojis. Uz Lieldienām allaž no-tiek, kā paši inspektori teic, klasiskās pārbaudes, pētot olu marķējumus, un jaunākais, kam jāpievērš uzmanība, vai netiek pārdotas sliktos apstākļos turētu vistu olas.
— Poļi, kā būsim ievērojuši, ir daudz aktīvāki saimnieciskā ziņā. Un, ja nevar pārdot neatbilstošos apstākļos iegūtas olas ar vienas saimniecības nosaukumu, tad tās var «pabīdīt» zem citas. Ja vēl turienes kontrolētāji piever acis... Tad nu mums jāmēģina tikt skaidrībā, no kurienes produkcija nākusi. Slikti dara tie tirgotāji, kuri uz Ziemassvētkiem komplektē konfekšu paciņas, tajās liekot saldumus, kam beidzies derīguma termiņš. Bērniem un vecs? — ir sašutusi D. Pastare. Bet kopumā viņa secina, ka pēdējā laikā uzņēmēji esot kļuvuši pretimnākošāki un pret pārbaudēm izturoties ar sapratni. Sevi esot attaisnojis vairākus mēnešus ilgušais ēnu ekonomikas apkarošanas projekts, kad PVD inspektori centās izsekot dažādu pārtikas produktu ceļa līkločiem, pirms tie nonāk lielveikalu, mazo veikaliņu, kafejnīcu un izbraukuma tirdzniecības vietu plauktos.
Vēl viens no aizņemtākajiem inspektoru darba periodiem, protams, ir laiks ap Jāņiem, jo tad gan telpās, gan ārā ir karsts, un tirgotāji mēdzot grēkot ar nepieciešamās temperatūras nodrošināšanu aukstuma vitrīnās.
— Arī pircējiem pašiem būtu jāzina, ka tie tāpat kā inspektori ir tiesīgi prasīt, lai pārdevējs parāda, vai vitrīnā ir nodrošināta tāda temperatūra, kādu to paredzējis un uz preces marķējuma norādījis produkcijas ražotājs. Tas ir ļoti svarīgi, lai nerastos liekas veselības problēmas. Vitrīnā nedrīkst būt siltāks par +6 grādiem (vienīgi sieriem var būt +8). Un zivju vitrīnā temperatūrai jābūt amplitūdā no -1 līdz +2 grā-diem. Savukārt saldējuma vitrīnā temperatūra nedrīkst būt zemāka par -18, — skaidro D. Pastare.
Pircēja acīm un ražotāja makam tīkamāk
Divpadsmit šajā jomā nostrādātajos gados ir nā-cies šo un to pieredzēt, kā, piemēram, «krutkas» ražotni, kur tehniskā spirta kannās esošo šķidrumu darboņi iekrāsoja brūnganu ar kaut ko karamelei līdzīgu. Vieta izcēlusies ar īpaši antisanitāriem apstākļiem. Deviņdesmitajos bieži gadījies at-rast lielu netīrību arī mazajās pārtikas ražotnēs, kas bija iekārtotas garāžās un līdzīgās pielāgotās telpās, bet pēdējos gados šī parādība vairs neesot sastopama.
Šodienas realitāte — neskaitāmās pārtikas piedevas. Kā uz to raugās speciāliste?
— Jā, Padomju Savienības pārtikas rūpniecībā nebija daudz «E» vielu. Pie gaļas tika likti klāt nitrāti, lai gaļa būtu sārtāka un pircēja acij tīkamāka. Eiropas Savienībā tīri nitrāti ir aizliegti, bet tiek lietots nitrātu sāls. Būtībā no dabiskā mūs aizved arī mūsu pašu iegribas: tiklīdz tas parādījās veikalu plauktos, cilvēki labprātāk pirka margarīnu, jo to vieglāk uzsmērēt uz maizes. Līdz ar to pieprasījums pēc sviesta sāka ievērojami kristies. Lietojām «Delmu», «Ramu», bet īstam sviestam pagriezām muguru. Taču nu domāšana mainās, un sviests atkal atgriezies mūsu ikdienas ēdienkartē. Pārtikas rūpniecībā viss tiek darīts nolūkā, lai pircējam patiktu preces izskats, kā arī, protams, rūpnieks vēlas maksimāli nopelnīt — saražot lēti. Tas pircējam allaž jāpatur prātā. Tomēr jāatceras, ka zem mums tik netīkamā «E» slēpjas katrā mājsaimniecībā gadiem ilgi zināmās tādas pārtikas piedevas kā citronskābe (E330), dzeramā soda (E500) un etiķis (E260). Pa vidu starp ražotāja vēlmi maksimāli nopelnīt un pircēju interesēm stāv Pārtikas un veterinārā dienesta visu līmeņu inspektori, kuru pienākumu klāstā ir arī šis — panākt, lai lietas tiktu sauktas īstajos vārdos. Tāpēc arī radās tāds jēdziens kā krējuma vai siera izstrādājums, kas ražotāju piespieda lētāko, ar augu taukiem piesātināto produktu nosaukt atbilstoši tā saturam. Tad nu pircējs pats var izvēlēties, ko pirkt — īsto vai lētāko tā atdarinājumu. Es personīgi esmu patriote: ne tikai kā šīs jomas darbiniece, bet arī kā visa dabiskā piekritēja. Cienu dabisku pārtiku un iesaku to arī citiem. Ēdot saķīmiķotu pārtiku, pat, ja tādai veikalu plauktos atļauj nonākt spēkā esošie normatīvi, cilvēkam ar laiku mainās garšas izjūta. Lai tā nenotiktu, liela loma ir ģimenes tradīcijām un ēšanas kultūrai. Nevajag attaisnoties ar to, ka daudzi dzīvojam pilsētās. Latvijā turpat vai katram pilsētniekam ir ja ne zemes pleķītis, tad vismaz radi vai pazīstami zemnieki laukos, no kuriem var iegādāties kvalitatīvus produktus. Galu galā — uz laukiem var braukt ne tikai atpūsties, bet arī fiziski pastrādāt, — uzskata D. Pastare.
Viņa atzinīgi izsakās par to pašvaldību praksi, kas mazturīgajiem par brīvu iedala un apstrādā zemes gabaliņus, lai būtu iespēja pašiem izaudzēt dārzeņus. Kā pozitīvu piemēru viņa min to, kā Preiļos vienai trūcīgai daudzbērnu ģimenei pašvaldība uzdāvāja māju ar zemi.
Inspektora gaitās ievērojusi, ka programmas «Skolas auglis» laikā izdalītie burkāni reizēm skolā redzami mētājamies pa grīdu. Tomēr D. Pastare ir optimiste un cer, ka ar laiku, protams, piekopjot pareizu uztura audzi-nāšanu ģimenē, bērni pieradīs arī pie šā ābola, bumbiera un burkāna savā ikdienas ēdienkartē. Turklāt viņa cer, ka ar laiku augļu un dārzeņu dienas norma skolu virtuvju ēdienkartēs būs obligāta ne tikai mazajiem, bet visiem līdz pat divpadsmitajai klasei.
— Galu galā tas nav neiespējami arī tagad, jo, cik man zināms, skolas pusdienu ēdienkarti apstiprina mācību iestādes direktors, sadarbojoties ar skolas padomi.
P. Drivinieka foto
|
Navigācija
Apraksti
