|
22.06.2012
Arī pēc 50 gadu laulības visur iet kopā (1)
Autors: ILZE KALNIŅA
Vaivodu ģimene no Variešiem savas zelta kāzas atzīmēja SPA centrā
2. jūnijā 50 gadu laulību jubileju nosvinēja Dzintra un Antons Vaivodi. Ģimene dzīvo Variešu pagastā vairāk nekā 100 gadu vecajā «Strautiņu» mājā, kur Ziemassvētkos un jubilejās pulcējas visa saime. Nupat kopīgi nosvinētas arī zelta kāzas.
Antons Vaivods: — Svinības nebijām plānojuši, bet dienu iepriekš piezvanīja bērni un pieteica paņemt peldkostīmus. Mēs visi kopā apmeklējām «Citrus SPA», pēc tam jutāmies krietni jaunāki, jo pēc burbuļvannas nekas vairs nesāpēja. Tad vakariņojām «Hercoga Jēkaba» restorānā, un pēc tam mūsu mājās pulcējāmies uz torti ar zīmīgo skaitli 50. Mazbērni dziedāja dziesmas un mūs sveica. Pieci mazbērni dāvāja katrs pa ziedu pušķītim. Tā mēs atzīmējām.
— Kā jūs viens otru atradāt?
Dzintra Vaivode: — Stāsts ir garš, jo mana ģimene ir izgājusi Sibīrijas izsūtījumu. Mans tēvs ir rīdzinieks, un viņi abi ar māti dzīvoja Rīgā, kad 1940. gadā tur ienāca tanki. Mātei piedzima nedzīvs dēls. Drīz pēc tam viņa pārcēlās uz laukiem pie vecākiem un dzīvoja šeit «Strautiņos», lai būtu mierīgāk, jo laiks bija trauksmains. Šeit arī 1942. gadā piedzimu es. 1944. gadā tēvu arestēja par pretpadomju darbību, jo viņš kā brīvprātīgais bija Līgatnē sargājis tiltu. Viņš 10 gadus bija Vorkutā, bet 1945. gadā piedzima mana māsa, un drīz vien mūs visu ģimeni izsūtīja — tanti, vecmammu un manu māti ar abām meitām — mani un māsu. Mēs bijām prom 11 gadus. Vecāki pa šo laiku atsvešinājās. Kad tēvu atbrīvoja no ieslodzījuma, viņam sākumā bija liegts atgriezties, un viņš palika Sibīrijā. Tur nodibināja jaunu ģimeni, un mums ir pusbrālis.
Vispirms no izsūtījuma atgriezāmies mēs ar māsu —man bija 18 gadi, māsai — 15. Biju tur beigusi vidusskolu, taču mūsu mājās bija ierīkota ciema padome un bibliotēka. Mums daudz palīdzēja kaimiņi. Kad uzbūvēja jauno ciema padomi, māja palika brīva. Tā bija bēdīgā stāvoklī, bet kolhozs to atteicās remontēt. Tikai ar vīra sakariem partijas komitejā panācām, lai kolhozs mums to pārdod. Tā nu mēs par 2500 rubļiem nopirkām paši savu māju un no 1965. gada te dzīvojam.
Kad mamma atbrauca no Sibīrijas, viņa sāka strādāt tepat teļu fermā, bet mans vīrs bija kolhozā galvenais zootehniķis. Viņš nāk no Sutriem, kas tagad ir Līvānu novadā. Es tolaik strādāju Variešu klubā par tā vadītāju. Iepazināmies, kad vīrs bija atbraucis fermā pārbaudīt teļus.
Antons: — Viņa pagal-mā mizoja kartupeļus, bet es uzsāku sarunu. Vēlāk apmeklējām arī balles un abi dziedājām kolhoza korī. Iepazināmies 1961. gada vasarā, bet pēc gada apprecējāmies.
— Kādas bija jūsu kāzas? Vai tās atceraties?
— Kā nu nē, atceramies. Mūs sareģistrēja kolhoza klubā, un vedēji bija kolhoza priekšsēdētājs ar sievu. Pēc tam mēs pie saimnieces Mildas Arklones «Dzeņu» mājās Variešos īrējām dzīvesvietu. Viņa mums ļoti palīdzēja.
Dzintra: — Togad bija slapjš vasaras sākums, jo vienā laidā lija lietus, bet tieši mūsu kāzu dienā laiks bija ļoti saulains. Mums bija saklāts bagātīgs mielasta galds, pagalmā dejojām, spēlēja akordeons.
— Jums ir divi bērni un pieci mazbērni.
— Jā, par viņiem mums ir liels prieks, jo viņi dzīvē ir daudz sasnieguši.
Vispirms es vienu gadu strādāju klubā, tad piedzima meita Aija, bet pēc tam man piedāvāja strādāt Variešu skolā, kur tieši vienai krievu grupiņai nebija skolotāja. Tā es sāku savas pedagoga gaitas, sākumā bez izglītības, bet vēlāk izstudēju Daugavpilī neklātienē.
Tad piedzima dēls Dzintars, bet 1972. gadā Variešos skolu likvidēja, jo bija uzskats, ka bērniem jāmācās pilsētā, lai gan bērnu skolā tolaik bija daudz. Darbs mani atrada pats, un sāku strādāt Jēkabpils 1. vidusskolā par krievu valodas skolotāju. Tur arī nostrādāju 28 gadus. Bez sūdzēšanās un žēlošanās tiku visu šo laiku braukājusi ar autobusu, dažreiz kāds aizveda, un bija reizes, kad apledojuma dēļ pavisam uz darbu netiku. Direktors Roberts Aišpurs gan bija saprotošs. 2000. gadā devos pensijā. Vīrs visu mūžu nostrādāja par galveno zootehniķi, bet pēdējo gadu viņš strādāja kooperatīvā, kas nāca kolhoza vietā.
Tagad meita strādā Rīgā kādā skaistumkopšanas uzņēmumā par administratori un pilda tur arī grāmatvedes pienākumus. Tāpat viņa ir grāmatvede vēl vienā citā uzņēmumā. Meitai ir trīs bērni. Mūsu vecākā mazmeita ir beigusi navigācijas institūtu un pašreiz Dānijas kompānijā strādā par stjuarti, tomēr Latviju nav aizmirsusi, bieži atbrauc. Mazdēls nupat beidz Latvijas Universitātes maģistrantūru, viņš ir jurists, strādā par konsultantu. Jaunākā mazmeitiņa šogad beidza 6. klasi.
Mūsu dēls Ozolniekos Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā ir finanšu direktors un strādā ar projektiem. Viņš mums devis divas mazmeitas, kuras mācās 7. un 4. klasē. Visi mazbērni ir muzikāli.
— Kāpēc nolēmāt palikt kopā? Mīlestība vai varbūt aprēķins vadīja?
Antons: — Aprēķins gan tolaik nebija modē. Noteikti nē! Dzintra vislabāk dejoja un bija skaista meitene ar gariem matiem. Laikam jau mīlestība bija tā, kādēļ nolēmām precēties.
Dzintra: — Antons bija pirmais puisis ciemā, ko gan tur vēl daudz domāt! Stalts, iznesīgs, skaisti dziedāja, interesējās par literatūru.
— Vai šo soli nav nācies nožēlot?
— Nevar teikt, ka nožēlotu. Man dzīvē daudz kas bija ņemts: kāda man tā bērnība bija un jaunības gadi.... , pēc izsūtījuma tiku pie smagas slimības, bet liktenis man ir arī devis ko pretī — ļoti labu vīru.
Antons: — Mēs esam diezgan dažādi, ar atšķirīgu temperamentu, nākam no atšķirīgām vidēm, dažādām ģimenēm. Mums ir arī atšķirīgi uzskati daudzos jautājumos, dažkārt pastrīdamies, bet vienmēr drīz vien izlīgstam, jo vienam no mums parasti sanāk smiekli. Dzintra gan ir pacietīgākā, tāpēc viņa reizēm piekāpjas pirmā. Dažkārt katrs paliekam pie sava viedokļa. Par bērnu audzināšanu gan neesam strīdējušies, jo šī joma mūsu ģimenē bija uzticēta sievai, kā jau pedagoģei. Es parasti uzņēmos smagākos darbus. Viņai ir attīstīts intelekts, tāpēc mācīja man pieklājības normas.
Dzintra: — Toties bērniem dienasgrāmatas vienmēr parakstīja vīrs. Varu teikt, ka es aiz viņa biju kā aizvējā, kā aiz akmens sienas.
— Kāda ir jūsu laimīgas laulības recepte?
— Kopīgi mērķi un kopīgas nodarbes jau pirmām kārtām. Mums tāda ir ceļošana, jo vienmēr gribas ko redzēt. Pēdējā laikā dēls ņem autobusu un kopā braucam pa Latviju. Tāpat arī kopīgi darbi. Lai cik skaisti nebūtu tālos ceļojumos, piemēram, Holandē tulpju ziedēšanas laikā, arvien ir ļoti gribējies mājās.
Antons: — Ir jāsaprot vienam otru, jāiejūtas otra ādā, vajadzīga izpratne. Mūs bieži uztver kā vienu veselu, jo daudz kur dodamies kopā. Mums tā patīk.
Dzintra: — Jaukākie brīži dzīvē laikam gan bija laiks, kad piedzima bērni, viņu audzināšanas laiks. Tāpat ļoti jaukas ir attiecības mūsu ģimenēm. Antons nāk no ļoti kuplas ģimenes, viņi bija 11 bērni un visi izglītoti —vienreizēja ģimene no Latgales. Mēs joprojām bieži tiekamies jubilejās, un tie ir svētki, kuros daudz dzied, bet alkohols praktiski netiek lietots. Vienmēr ļoti priecājos par vīra ģimeni.
— Kā tagad aizrit jūsu dienas?
— Es daudz audzēju puķes. Ja būtu tāda iespēja, no dobēm nemaz ārā nelīstu. Vēl daudz tamborēju, jo man patīk rokdarbi. Televīzijas pārraides parasti neskatos, bet klausos, pie viena kaut ko meistarojot no dzijas. Protams, arī grāmatas, žurnālus lasu, man patīk dzeja. Es no grāmatnīcas nevaru iziet, kaut ko nenopirkusi. Joprojām sazinos ar saviem Sibīrijas klasesbiedriem. Abi ar vīru bijām pa mūsu izsūtījuma vietām ekskursijā. Visu viņam izrādīju.
Vīrs ir sācis nodarboties ar biškopību.
Antons: — Man ir četras saimes savam priekam un pašu vajadzībām. Turam arī govi un jaunlopus. Un mana sieva ir lieliska kulināre. Mēs daudz strādājam. Pienu, medu, dārzeņus izaudzējam paši, neko nepērkam. Esam labi iztikuši, nevaram sūdzēties.
Dzintra: — Vienīgi pietrūkst spēka, veselības, bet arī šajā ziņā nevaram žēloties. Vīrs pats mežā sazāģē malku, mājās to saskalda. Mums tā ir jau rezervē — sagatavota vairākus gadus uz priekšu.
Antons: — Kad agrāk runājām par zelta kāzām, arvien teicām, ka līdz tām vēl jānodzīvo, bet tie 50 gadi paši paskrēja gluži nemanot.
D. GAGUNOVA foto
|
Navigācija
Apraksti
