|
10.08.2012
«Valsts pārvalde ož pēc demokrātijas sagrāves!»
Autors: AIJA VALDMANE
Kūku pagasta iedzīvotāja Pētera Mauriņa dārzam atkal jauns saturs
Braucot pa Daugavpils šoseju, ikviena skatienu piesaista kokā griezts ornamentāls uzraksts «Domus «Mauriņi»». Tālāk taka ved uz gaumīgi un vienkārši, taču tajā pašā laikā eleganti sakoptu pagalmu, kurā atrodas zaļā un dzeltenā krāsā ar latviešu ornamentālajiem rakstiem un zīmēm rotāta dzīvojamā māja, saimniecības ēkas un lapenes.
Šī ir Kūku pagasta iedzīvotāja, sabiedriskā un politiskā aktīvista, zinoša un izglītota cilvēka Pētera Mauriņa sēta. P. Mauriņš sabiedrībā ir pazīstams kā cilvēks, kuru neatstāj vienaldzīgu politiskie procesi ne valstī, ne pilsētā un ne vietējā pārvaldē. Savā laikā viņš tiesājās ar Kūku pagasta padomi, lai atgūtu savus īpašumus, ir daudzu aktuālu ierosinājumu, kurus viņš sūtījis valdībai, kā arī asu un varai nepatīkamu publikāciju autors «Brīvajā Daugavā» un citās avīzēs. Viņš ir nenogurstošs cīnītājs par pilsētas statusa atdošanu Krustpilij, darbojoties «Krustpils pilsētas pašvaldības atjaunošanas iniciatīvas grupā» jau no 2002. gada 1. aprīļa.
Latgales zieds kā protests
Taču vislielāko popularitāti P. Mauriņš ieguva, aizvadītajā gadā izveidojot lielāko Latgales ziedu, veidotu no vienkāršām un skaistām Latvijas puķēm, kā veltījumu Asotes pilskalna 800 gadu jubilejai un kā piemiņu un protesta simbolu, paša vārdiem izsakoties, «pazemotajai un izmirstošajai Latgalei, Vidzemes, Kurzemes, Sēlijas, Zemgales un Latgales novadiem, kurus politiķi un žurnālisti apsaukā par reģioniem. Lai šis zieds zied un sēro par izpostīto Jersiku, Asoti, par likvidēto Krustpils pilsētu, par piesārņoto Daugavu».
Par šo brīnišķīgo un simbolisko veidojumu aktīvais Kūku pagasta iedzīvotājs aizvadītā gada 18. novembrī saņēma Krustpils novada Atzinības rakstu. Taču viņš nepieder pie cilvēkiem, kas apstājas un paliek mierā ar savā dzīvē sasniegtajiem rezultātiem. Pašā vasaras viducī viņa sētā nedēļas laikā ir tapusi interesanta dabas kolāža, veidota no koka, kas attēlo Latvijas valsts pārvaldes politisko sistēmu kā demokrātijas, totalitārisma un genocīda rosolu. P. Mauriņš uzsvēra, ka šo skulptūru devīze ir — valsts pārvalde ož pēc demokrātijas sagrāves! Šīs sistēmas darboņi ir attēloti kā koka figūras vai nu ar smaidošām, vai ironiskām, naivām, vai atklāti bezkaunīgām sejām, kuras P. Mauriņš zīmējis ar melnu flomasteru, bet seju apveidus izgriezis ar ripzāģa palīdzību. Ārpus koka statuju pulciņa atrodas tāpat kokā griezti zirnekļi, kas simbolizē «ūdensgalvas» — Latvijas lielpilsētas: Jelgavu, Rīgu, Valmieru, Daugavpili, Jūrmalu un citas, kas izsūc mazākās.
Kauliņi ir mesti!
P. Mauriņš savu ironiju par valsts politisko sistēmu, norādīdams uz katru grupējumu, raksturo šādi: — Visaugstākā valsts vara patiesībā pieder valdošo politisko grupu, partiju, apvienību koalīcijas padomei jeb politbirojam. Valsts prezidents —valdošo politisko partiju Saeimā ievēlēta politiska persona bez varas, bet kā valsts simbols. Saeima — nu, kāda ir tauta, tāda ir Saeima, kas sastāv no savtīgu politisko grupu, apvienību deputātiem, kuri pakļaujas politbiroja lēmumiem. Par Ministru kabinetu jeb valdību varu teikt, ka tie ir kā politiskās lelles, neprofesionāli un atkārto iepriekšējo valdību kļūdas. Tautai viņi neatskaitās un pieņem slepenus lēmumus, ieklausoties ES, ASV, zviedru un citu padomos. Tiesu vara — tiesneši ir netaisnīgi un iecelti uz mūžu, kas ir absurds. Tā ir ietekmējama un nav ieinteresēta spriest taisnīgi. Plašsaziņas līdzekļi savukārt dalās atkarīgajos un neatkarīgajos. Tie pamatā pilda savu saimnieku prasības, arī it kā neatkarīgie kalpo saviem sponsoriem. Raksta tikai «pareizie» žurnālisti, parasts cilvēks pie teikšanas netiek! Ja mēs kādā avīzē lasām vienu un to pašu žurnālistu vārdus — apnīkst taču! Gribas kaut ko jaunu un svaigu, citu cilvēku domas dzirdēt. Ja nav dzīvu, aktuālu diskusiju — avīze ir nedzīva! Nedrīkst citus autorus nostumt malā, ja grib saglabāt laikraksta prestižu! Nākamais grupējums ir banku, oligarhu, pelēkās ekonomikas zonas naudas vara. Lauvas tiesu veido ārzemju un oligarhu kapitāls, 40 procenti — kontrabanda. Tad nākamo grupējumu veido 200 000 valsts un pašvaldību ierēdņu. Tie nodarbojas ar «ieborēšanu», priekšniekiem pasniedzot vajadzīgos faktus un to interpretāciju. Neapšaubāmi, ļoti ietekmīga ir Latvijas Lielo pilsētu asociācija ar šīm pilsētām kā totalitārisma režīma nelikvidētu monstru. Tālāk man ir attēloti sociālie partneri, nevalstiskās organizācijas, pašvaldību vara, tautas vara, kuras vienīgās tiesības patiesībā ir tikai vienu reizi četros gados vēlēt savus deputātus, un garīgā vara jeb dažādu kristīgo konfesiju pārstāvji.
Bet kas bija tas noteicošais grūdiens jeb stimuls, kas Pēterim Mauriņam lika ķerties pie šīs kolāžas izveides? Tas bija žurnāla «Sestdiena» maija numurs, kurā kā humors bija publicēta visiem zināmās spēles «Cirkus» lapa ar nosaukumu «Kauliņi ir mesti!», kurā āža, ķengura, gaiļa, zirga, cūkas un citu dzīvnieku vietā bija attēloti mūsu politiķi, viņiem piemērojot attiecīgā dzīvnieka lomu. Tas viss Pēteri Mauriņu ieinteresēja. Lūk, Valdis Zatlers, kas kā melns āzis kāpj lejā pa visaugstākajām trepēm, kā nekā viņš, uzliesmojot kā spoža zvaigzne ar savu rīkojumu par Saeimas atlaišanu, piedzīvoja straujāko popularitātes nobraucienu šajā jaunlaiku vēsturē; Edmunds Sprūdžs attēlots kā lielīgs gailis, jo viņš no nepazīstama biznesmeņa gluži kā tāds lielīgs gailis tagad var gozēties ministra amatā; Andris Bērziņš gluži kā tāds dresēts tīģeris, izlēcis cauri degošam riņķim, ieguvis valstī reprezentatīvu amatu un lielāko pensiju, bet premjers Valdis Dombrovskis dažādajos politiskajos satricinājumos nezaudē līdzsvaru un gluži kā dresēts lācis turpina balansēt uz auklas.
Jābūt visiem pieciem novadiem
Šie attēli deva ierosmi P. Mauriņa iecerei izveidot minēto kolāžu, bet ne jau tas vien. Visu šo gadu gaitā ir rūpīgi studēta Latvijas attīstība kā Eiropas, tā pasaules valstu vidū, pētīti tās lēcieni ekonomikā, tautas skaitīšanas rezultāti, emigrācijas problēmas, valdības ārējā parāda radītās sekas, valsts administratīvā aparāta attīstība, iedzīvotāju dzimstības problēmas, milzīgās ierēdņu armijas izveidošanās u. c. Viņa stingra pārliecība ir tā, ka pagasti bija jāapvieno ar mazpilsētām un jāļauj tām attīstīties, nevis vara un nauda jākoncentrē lielpilsētu rokās. Jau 2004. gadā viņš savu novadu reformu plānu sūtījis Saeimai, Ministru prezidentam, Reģionālās attīstības ministrijai, norādot, ka novadi ir kultūrvēsturiskas teritorijas un ir jābūt Kurzemes, Zemgales, Vidzemes, Latgales, Sēlijas novadiem. To shēmās P. Mauriņš uzrādīja, kā tie sadalās sīkāk, kā noteikt to savstarpējās robežas. Viņam tika atsūtīta atbilde, ka projekts ir loģisks un vērā ņemams, un tas arī viss.
Sēlijas novadu savulaik kā atsevišķu noliedza Kārlis Ulmanis, pamatojot ar to, ka tad viņa mīļajai Zemgalei būs mazāka teritorija. Turklāt P. Mauriņš uzskata, ka novadi bez pilsētām ir lielākā reformas kļūda. Lielpilsētu kults ir genocīds pret Latvijas laukiem un mazpilsētām.
— Lielpilsētu klans jeb Rīgas konglomerāts — Sigulda, Rīga, Tukums, Jelgava, Ogre —, tas neļauj attīstīties mazajām pilsētām! Bijušais ministrs M. Kučinkis bija tas, kas gozējās Latvijas Lielo pilsētu asociācijas stratēģiskajā komisijā, pērn kļuva par padomnieku, uzsverot, ka augstu vērtē lielo pilsētu kā attīstības centru nozīmi valsts reģionālajā politikā, un to visu atbalstīja arī labklājības ministre I. Viņķele. To tagad turpina Edmunds Sprūdžs. Kad bija runa par to, ka Nereta var arī nepastāvēt, jo tajā tik vien ir kā skola un muzejs, ministrs atbildēja, ka par to nav ko bēdāt, Nereta tiks atbalstīta, bet šim apgalvojumam nav pamata! Nav izpildīts Latvijas Satversmes 3. pants par novadu robežām! — uzsver sabiedriskais aktīvists. — Kā tad veidojās šīs pilsētas — monstri? Tas notika jau padomju laikā, kad Latvijā tika iepludināts darbaspēks no Krievijas, Baltkrievijas un citām padomju republikām, jo mums pilsētās attīstījās ne tikai parastā, bet arī militārā rūpniecība. Industrializācija notika milzīgos apmēros, un tas viss saglabājies arī tagad un turpina nostiprināties. Lielpilsētas statuss ir nelikvidētās totalitārisma sekas! Un kā tika nozagta Latvija? Manis izpētītie materiāli vēsta, ka pie tā vainīgi ir Šķēle, Gailis, Birkavs, Kehris, ieviešot Latvijā organizēto kapitālismu, par ko viņi konsultējās ar saviem amerikāņu kolēģiem.
Pietiks sajūsmināties par Jēkabu!
Savukārt šopavasar aktīvists bija aizsūtījis memorandu gan Zatlera, gan Raivja Dzintara partijai, gan E. Sprūdžam, norādot, ka, ja netiks pabeigta ne administratīvi teritoriālā, ne citas reformas, šīm partijām draud tas pats liktenis, kas Tautas partijai. Vēl tapa lūgums Valsts prezidentam saistībā ar likumprojektu par četru Latvijas apgabalu ģerboņu apstiprināšanu — to neizsludināt un neapstiprināt. Vispirms P. Mauriņš norādīja, ka vēsturiski veidojošos novadus nedrīkst saukt par apgabaliem. Novadi ir pieci, un tādiem tiem jāpastāv un jāpaliek mūžīgi. Tagadējie novadi jāpārdēvē par apvidiem, kas iekļaujas novados. Savukārt ģerboņiem nav jābūt tādiem, kuros attēloti zvēri ar izkārtām mēlēm, ar dunčiem, kas nav latviešu tautai saprotami, jo ir tās mentalitātei sveši. Ģerboņiem jābūt poētiskiem, mentāliem, tautai saprotamiem, ar dabu saistītiem simboliem. Un P. Mauriņš ir zīmējis un tekstam klāt pievienojis katra novada ģerboņa simboliku. Lūk, Zemgale kā Latvijas maizes klēts, te attēlota vārpa, kas ietverta zemes spēkā — ozola lapās; malā atmestā Sēlija ar ziedošu ezerriekstu; Kurzeme kā jūras valsts ar sudraba enkuru virs viļņiem vai peldošām zivīm, kas dodas jūras virzienā; Vidzemi, kas bagāta ar mežiem un skaistu dabu, simbolizē brīnišķīgais meža dzīvnieks — vāvere, bet Latgali kā katolisku novadu varētu attēlot Aglonas bazilika vai māla daudzžuburu svečturis, jo te daudzi nodarbojas ar keramiku.
— Zvēri ar dunčiem ķetnās nav mentāli nevienam Latvijas novadam, vienīgais dzīvnieks ir briedis, kas varētu raksturot Zemgali, — atkārtoti uzsvērta P. Mauriņš. — Pietiks vienreiz slavināt merkantilo, asiņaino hercogu Jēkabu, jo arī Latvijas ģerbonis ir aizgūts no Kurzemes hercogistes! Es viņiem ieteicu izskatīt Latvijas naudas zīmju bagāto klāstu ar dažādo simboliku. Taču saņēmu atbildi no Prezidenta kancelejas, ka 19. martā ģerboņi jau ir apstiprināti kā apgabalu ģerboņi un kādreizējie novadi tagad būšot apgabali.
Vai būsim maza valsts?
— Valdība neieklausās cilvēku spriedumos, — ir pārliecinājies P. Mauriņš. — Mani šokēja tas, ka tikai aizvadītajā gadā vien no mūsu valsts ir aizbraukuši 300 000 cilvēku! Pa šiem pēdējiem 20 gadiem Latvijā ir izveidots daudz jaunu kapsētu, bet esošās ir pārpildītas. Cilvēks ir izturīgs, bet — cik ilgi! Ja nav perspektīvas... Man patīk a/s «Dzintars» valdes priekšsēdētāja, ekonomista Iļjas Garčikova sacītais, ka valdība nemācās no savām kļūdām, bet ministru nekompetence ir apbrīnojama. Ja nebūs reformatoru un profesionāļu, drīz vien dzīvosim ļoti mazā valstī.
Taču P. Mauriņa sēta, ko viņš veidojis kopā ar dzīvesbiedri Rasu, ir optimisma pārpilna, pat lapenīte «Margrietiņa» ieguvusi puķes nosaukumu un veidolu. Pirms atvadāmies no nenogurstošā taisnības cīnītāja, uzkāpjam un pasēžam «Pūcītes ligzdā», kura iekārtota simtgadīgā četru žuburu kļavā, kas atrodas blakus senai liepai un paver skatu uz neatkārtojamo Latvijas dabu, bet lejā — uz P. Mauriņa veidoto kariķēto valsts pārvaldes politisko sistēmu. Un tad nu patiešām, gluži tāpat kā viņi par mums, sagribas teikt: «Mēs te augšā, jūs tur — apakšā!»
D. Gagunova foto
|
Navigācija
Apraksti
