|
18.06.2012
Kā runāt par sāpīgiem vēstures notikumiem? Caur personīgo
Autors: ILZE BIČEVSKA
Jēkabpilī 14. jūnijā notika divi komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi: agrā pēcpusdienā piemiņas brīdis 14. jūnija parkā un drīz pēc tam atceres pasākums pie bijušās Jēkabpils sešgadīgās pamatskolas skolotāju stādītā ozola, kam sekoja atmiņu pēcpusdiena Jēkabpils pilsētas bibliotēkā.
Uzrunājot klātesošos, kas bija atnākuši uz atceres brīdi pie bijušās Jēkabpils sešgadīgās pamatskolas ēkas, bibliotēkas vadītāja Renāte Lenša visus aicināja parakstīties zem Jēkabpils pašvaldībai adresētas vēstules, kurā lūgts sagādāt šiem ozoliem nožogojumu, lai tos pasargātu no postījumiem, kā arī pie tiem izlikt piemiņas zīmes.
— Es gāju šajā skolā. Tolaik mācījos 5. vai 6. klasē. Bija jauka un silta diena, visi skolēni iznācām laukā. Mums vajadzēja piedalīties ozola stādīšanā: tas ir tas koks, kas aug nevis pie «Aismas», bet pie otra tagadējā veikala, vairāk uz Vecpilsētas laukuma pusi. Atceros, ka kociņš jau bija samērā liels. Pēc iestādīšanas tam apkārt aplika nožogojumu, lai bērni, kam skolas pagalmā patika spēlēt tautasbumbu, to nenolauztu, — stāsta bijusī Jēkabpils sešgadīgās pamatskolas audzēkne Ilga Blumberga.
Pēc neilgā atceres brīža pie ozoliem visi sapulcējās Jēkabpils pilsētas bibliotēkas izstāžu zālē, lai noklausītos Renātes Lenšas sagatavoto stāstījumu par agrāko Jēkabpils pilsētas galvu Teodoru Ermansonu — sabiedrisku cilvēku, aizsargu, bāriņtiesas locekli un daudzu biedrību dalībnieku.
— Divus gadus, kopš esmu pievērsusies represēto jēkabpiliešu dzīves pētījumiem un materiālu vākšanai, praktiski vairs neko citu nelasu, kā vien grāmatas par vēsturiskiem no-tikumiem. Un, kad tik daudz par kāda cilvēka dzīvi lasīts un uzzināts, tad pamazām sajūties tā, it kā viņu būtu pazinis personīgi. Man radies secinājums: joprojām tik daudz nezināmā par tā laika notikumiem un cilvēkiem, jo daudzi materiāli ir pazuduši. Kad sazinājos ar T. Ermansona meitu Paiju, kurai dienās, kad tēvu represēja, bija tikai seši mēneši, tad viņa, kas nu jau ir kundze gados, bija ļoti pārsteigta par to, ka kāds viņu vēl atceras kā jēkabpilieti, — stāsta R. Lenša.
T. Ermansona meita pilsētas bibliotēkai atsūtījusi dokumentus, kas saistīti ar viņas tēvu. Viens no tiem — reabilitācijas apliecība, izdota 1992. gadā, kurā teikts, ka Kirova apgabaltiesas Kri-mināllietu kolēģija T. Er-mansonu notiesājusi «par palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai», par to piespriežot mantas konfiskāciju un nāves sodu nošaujot, ka nu viņš attaisnots un viņa tuvinieki pēc piecdesmit gadiem nu drīkst prasīt kompensāciju par tēvam savulaik atņemto.
Šajā pēcpusdienas sarunā bibliotēkā pie tējas tases cilvēki, kuru vidū pārsvarā bija tie, kas savulaik paši piedzīvojuši komunistu represijas, tika runāts par to, kā labāk savākt materiālus un pierakstīt atmiņas, bet galvenais — kā saprotamā valodā šos stāstus pastāstīt mūsu jauniešiem, lai tie tos uztvertu un saprastu. Tiem, kas aizmirst savu vēsturi vai to nezina, draud tās atkārtošanās. Laiks un apstākļi šodien citi, bet joprojām daža laba valsts mums vēlas diktēt savus noteikumus.
— Ir jau arī grūti to atcerēties. Nav tā, ka bērni neko negrib zināt par viņiem tik tālo un nesaprotamo laiku. Piemēram, mans mazdēls, kad tam vajadzēja rakstīt pētniecisko darbu, izvēlējās manu dzīvesstāstu un veselas divas dienas tik prasīja un prasīja man stāstīt atmiņas, pierakstīja tās, neatejot no datora. Bet cik man bija grūti atkal plēst vaļā vecās brūces! Cik grūti puikam paskaidrot, piemēram, to, ko tas nozīmē — uzpampt no bada. Varbūt tāpēc daudzi represētie arī labāk izvēlas klusēt, — savu viedokli pauda kāda pasākuma dalībniece.
Cita piebilda, ka bailes, kas savulaik iedzītas, daudzos sēž vēl joprojām. Taču visi šajā sarunā vienojās, ka vēsture ir jāstāsta atkal un atkal. Varbūt tas jādara, pieklusinot sāpes. Varbūt daudz labāk stāstīt caur katra personisko skatījumu: nevis sausi vēstures fakti, bet konkrēta cilvēka liktenis. Tas uzrunā vairāk.
— Mēs jau esam tā vēsture. Mēs esam cilvēki, kuri var liecināt par to laiku. Un tas jādara, kamēr vēl esam, — rezumēja kāda sarunas dalībniece.
P. Drivinieka foto
|
Navigācija
Sabiedrība
