Abādu kāposti un citi ziemas ēdieni ar bērnības garšu
Ruta Šenberga

40. gadu otrajā pusē, kad pašreizējā Variešu pagastā zemnieki vēl saimniekoja savā saimniecībā, visās tuvākās apkaimes mājās un arī manās Rasiņās ziemā vārīja abādu kāpostus.
    Tie bija ļoti garšīgi un neapnika, ēdot pat vairākas dienas pēc kārtas. Abādu kāpostus vārīja pēc cūku bērēm, ļoti lielā čuguna katlā, kura tilpums bija 20 vai pat 30 litru. Ēdiena garšas īpašā buķete radās no tā, ka katlā lika dažādu gaļu: noteikti vārīja asiņaino dūruma vietu, mugurkaula gabaliņus, dažas ribiņas un citus kauliņus, pavēderi, nogrieza arī gabaliņu no treknuma, aknām, plaušām, sirds. Virs gaļas bagātīgi uzlika smalki saēvelētus skābētus kāpostus, piegrieza dažus sīpolus, ja mājās bija, piemeta arī melnos piparus un pašās beigās – dažas lauru lapas. Ūdeni lēja ar aprēķinu, lai kāpostu zupa iznāktu pabieza. Vārīja stundas divas, tad nocēla no uguns un turpat uz plīts ļāva mazliet «atskrieties». Ēda ar vārītiem kartupeļiem, ieliekot tos šķīvī pie kāpostiem. Ja bija kartupeļi, maizi parasti nepiekoda. Abādu kāposti kļuva vēl garšīgāki, tos no jauna uzkarsējot. Runāja, ka pēc septītās uzsildīšanas tie pārvēršoties par gaļu. To gan nepiedzīvoju. Bijām liela ģimene, katls bija tukšs jau pēc otrās trešās sildīšanas.
    Mūsdienās tik garšīgus abādu kāpostus kā pēckara gados pagatavot laikam vairs nevar pat visprasmīgākā namamāte. Jo – tajos tālajos gados zemnieks savu suķīti baroja ar paša zemē izaudzētiem kartupeļiem, piešaujot klāt pāris saujas miltu no savā tīrumā izaudzēto graudu maluma, bet vasarās un rudenī – silē vēl iebēra sakapātus zaļumus no sakņu dārza (virzu, pienenes, biešu lapas). Tā bija ekoloģiski tīra barība. Zemi mēsloja ar kūtsmēsliem. Minerālmēsli bija dārgi, tos parasti uzbēra tikai cukurbietēm. Skābie lieti toreiz no debesīm vēl negāzās, galvu mazgājām uzkrātajā lietus ūdenī ar pašvārītām ziepēm, mati pēc tam bija mīksti un auga griezdamies.
    Tolaik bija tradīcija, ka tuvākie kaimiņi abādu kāpostus, ieliekot tajos arī gaļas gabaliņus, kanniņā nesa cits citam. Tad nu sanāca, ka abādu kāpostus ar maziem pārtraukumiem ēdām vai veselu mēnesi. Lai gan to gatavošanas pamatrecepte bija viena, katras saimnieces ēdienam bija mazliet cita garša. Tukšu trauku nekad neatdeva, tajā noteikti ielika mazu cienastu.
    Abādu kāposti bija īpašs ēdiens, tos vārīja vienreiz gadā. Ja kādās mājās nobaroja divas cūkas, otru parasti pārdeva. Taču kāpostu zupa ziemā galdā bija itin bieži. Mūsmājās to vārīja ar miežu putraimiem, paretam – bez tiem.
    Ļoti garšīgi bija lielajā maizes krāsnī čuguna podā ar vāku izsutinātie zeltaini brūnie skābie kāposti ar cūkas speķa gabaliņiem pa vidu, arī tos ēda ar vārītiem kartupeļiem.
    Uzreiz pēc cūku bērēm gatavoja putraimdesas jeb asinsdesas. Vispirms iztīrīja un kārtīgi izmazgāja zarnas, tad sagatavoja desās liekamo masu un sapildīja zarnās, šo procesu sauca par desu dēšanu. Pēc tam desas vārīja lielā katlā, paliekot apakšā rudzu salmus. Tālāk desas lika uz lielās pannas, saritinot nelielos apļos, un ar lizu «šāva» karstā maizes krāsnī cepties. Krāsnī desu luņķi apcepās skaisti brūni, iegūstot no taukiem spīdīgu un kraukšķīgu apvalku. Darbs bija liels, toties putraimdesas, noliktas aukstā pieliekamajā, labi saglabājās nedēļas divas. Saimniecei atlika vienīgi paņemt luņķi, uzkarsēt, un saimei galdā bija garšīgs un sātīgs ēdiens. Ēdām, pirkstus laizīdami! Kaimiņmājās putraimdesu ēda smalkāk – ar brūkleņu ievārījumu.
Maizes krāsnī lielajā plāceņu pannā ik pa laikam cepa rīvētu kartupeļu sacepumu, kuram pa virsu uzbēra žāvēta speķa kubiciņus. Bērna garšas kārpiņām īpaši patika kraukšķošās maliņas.
    Kad govis nāca slaucamas, delikatese bija pirmpiena sacepums. Pēc tam tikām pie biezpiena, to atjauca ar pilnpienu, taupīgi pieliekot mazliet krējumu. Biezpienu ēda ar krāsnī pelnos ceptiem kartupeļiem. Kad kartupeļi sāka patīkami smaržot, tos ar lielo krāsns kruķi izrausa no krāsns, sameta skalu grozā, izgāja laukā un kārtīgi pakratīja, lai nobirtu pelni. Tad sēdāmies pie galda, nolobijām miziņu. Ak, cik garšīga bija gaiši brūnā garoziņa zem miziņas! Tai nekas virsū nebija jāliek. Liec tik mutē! Kar­tupeļa viducī bija gaiši dzeltens miltains mīkstums. Uzberot uz tā mazliet sāli, garšoja lieliski. Ja paņēma klāt biezpienu, sanāca varen garda maltīte!
   Uz svētkiem maizes krāsnī izcepa šķiņķa gabalu. Vispirms tajā vietām viegli iegrieza un iebāza ķiploku daiviņu, satina un vismaz pāris stundas paturēja vēsā vietā. Pēc tam gaļas gabalu no trim pusēm rūpīgi «iemūrēja» neraudzētā ru­dzu miltu mīklā, uzlika uz pannas un «iešāva» krāsnī cepties. Kad no cepeša nogrieza šķēlīti liesuma, mēli varēja norīt. Cik tas bija garšīgs!
 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (11)

  1. bērnības garša
    bērnības garša
    pirms 7 mēnešiem

    Garšīgs raksts. Paldies autorei! Ir izaugusi vesela paaudze, kura vairs nezina dabiskā, kaut dažreiz ļoti vienkāršā lauku ēdiena izcilo garšu. Jo laukos jau vairs nav ne gotiņas, ne rukša kūtī. Kad rudenī kāva jaunos gaiļus - kāda zupa no tiem bija! Un daudz kas cits.

    Atbildēt
  2. faktiski
    faktiski
    pirms 7 mēnešiem

    Mēs arī vēl gadus desmit atpakaļ audzējām cūciņas, barojām ar vārītiem kartupeļiem, putru, pienu, sakņaugiem, pa reizei piesitām vistu olas. 5 mēnešos izauga brangas cūkas, bet ne treknas. Vārījām abādu kāpostus, tikai neliku klāt plaušas, sirdi, jo tie, manuprāt, "nosita" zupai garšu. Plaušas izvārīju, samalu, apcepu ar sīpoliem, pipariem un pildīju pa visu pannu ceptās bliņās. Nu vienreizēji garšīgas bija. Vārījām abādu kāpostus 15l katlā, uzaicinājām uz kāpostiņiem radus, draugus, kaimiņus. Galdā likām nevis parastos zupas šķīvjus, bet palielas bļodiņas, lai cilvēki kārtīgi paēd. Ar mizu vārītus kartupeļus pārgriezām uz pusēm, apcepām skaisti brūnus un bija garšīga piedeva zupai. Nu bez čarkas arī neapgājās. Cilvēki iedzēra pa glāzei, raisījās dzīvas sarunas. Dzīvoja kaimiņos veca tante un vienmēr aiznesu viņai katliņu ar abādu kāpostiņiem un gabalu kārtainu gaļu, jo viņai tāda garšoja. Otrā dienā parasti gatavojām asinsdesas, kuras pildījām ar grūbu putru, kurai bagātīgi bija pielikta gaļa. Vispirms rituļus izvārijām, tad pēc vajadzības sagriezām gabaliņos un cepām. Tad tika vārīta aukstā gaļa, aknu pastēte. Tagad arī varētu izaudzēt kādu cūciņu, bet bija tā, ka man pēdējos gados cūciņu palika tik žēl, ka pēc kaušanas trīs dienas bija jāraud un gaļa spriedās kaklā. Pielikām punktu cūku audzēšanai. Tā tur ir, kamēr baro, katru dienu ar viņu aprunājies, pakasi vēderiņu, cūciņa tāda draudzīga urkšķina pretim, ir mīlīga un tad vienā dienā bac, un drauga nav. Visi rakstā minētie ēdieni jau nekur nav palikuši. Kam ir naturālā saimniecība, šīs padarīšanas ir ikdienišķa lieta. Tikai žēl, ka naturālā saimniecība palielam laukos ir izputināta. Vēl jau ir lauku cilvēki, kuri pārdod ar kartupeļiem un putru barotu cūciņu gaļu. Var pagatavot pēc senču metodēm daudz visādu garšīgu ēdienu. Vēl nekas nav zaudēts.

    Atbildēt
  3. naturālā saimniecība
    naturālā saimniecība
    pirms 7 mēnešiem

    cik tad to naturālo saimniecību vairs ir? var izbraukt pus latviju un tik kādas trīs govis ieraudzīt. Protams, tie ēdieni nekur nav palikuši, bet no kā tās taisīt. Iztīrītas zarnas gan var nopirkt lielveikalos, bet ko tad tajās pildīs? to veikala putojošo gaļu? Un asinsdesās? Kur asinis? vienreiz dzirdēja gaļas veikalā uz laukuma, ka sieviete prasīja pārdēvējai, vai jums nav cūku asinis, gribu uztaisīt asinsdesas, pārdevēja bija šokā.

  4. naturālajai saimniecībai
    naturālajai saimniecībai
    pirms 7 mēnešiem

    Tepat Jēkabpils andelē pa reizei tirgo mājās audzētu cūkas gaļu pa 3,50 eiro/kg, bet pilsētniekam tas liekas stipri par dārgu, vēl paņem un pasmejas par tirgotāju. Ja aprēķina, cik cūka apēd, savu darbu, sivēna cenu, tai gaļai būtu jāmaksā vismaz ap 15 eiro/kg. Zinu cilvēku, kurš audzē cūkas, kuras baro pa vecam un pārdod. Ziniet, nemaz tik viegli to labo gaļu nevar pārdot, it sevišķi vasarā. Nav pircēju. Varu piebilst, ka turpat tajā saimniecībā var sarunāt arī asini, tīras zarnas var nopirkt Gaļas namā, un, lūdzu, taisiet desas. Cilvēki grib pārdot lielas, smukas mājās audzētu vistu olas, piem., pa 2 eiro 10gb, kurās, kā zināms, ir izpētīts, ka tās satur par 30-64% mazāk holesterīna kā sprostos turētas vistu olas. Māju vistiņas tiek barotas ar graudiem, miežu putru, vārītiem kartupeļiem, rīvētiem burkāniem, kāpostiem. Nu zelta olas īstenībā. Un ziniet, arī ir grūti pārdot, nav pircēju. Vaina ir tajā apstāklī, kad cilvēki paši nemeklē un neinteresējas, kas kur ko audzē un pārdot. Vieglāk ir visu draņķi salasīt lielveikalā. Kas meklē, tas atrod. Skaidra lieta, ka naturālo saimniecību katrā pagastā ir palicis tik, cik uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Tas ir tāpēc, ka to uzturēt ir dārgs prieks. Ne visi var atļauties. Ja kādreiz govs uzturēja ģimeni, tad tagad ģimene uztur govi. Tā tas ir. Ja ieraugam pļavā govi, tad skatāmies uz to kā uz brīnumu. Ko darīsi, tāda ir dzīve.

  5. gribu
    gribu
    pirms 7 mēnešiem

    kur var nopirkt?

    Atbildēt
  6. zin ko
    zin ko
    pirms 7 mēnešiem

    Atsūti numuru, pateikšu.

  7. lauku labumi
    lauku labumi
    pirms 7 mēnešiem

    es arī gribētu to lauku cūča gaļiņu, nekur jau nevar dabūt

  8. autorei
    autorei
    pirms 7 mēnešiem

    nav tā katikai pēckara gados cūciņu labi baroja, 70.-80. gados lauku cūciņu uzplaukums bija , 90. gados gan sākās noriets

    Atbildēt
  9. kāposts
    kāposts
    pirms 7 mēnešiem

    cik atceros, mūsmājās abādu kāpostiem gan nelika klāt ne aknas, ne sirdi, ne plaušas un citus orgānus, tad jau sanāk pavisam cita garša. Plaušas mamma izvārīja samala un taisīja pildītās plānās pankūkas. Tā arī ir bērnības garša

    Atbildēt
  10. rasa
    rasa
    pirms 7 mēnešiem

    Vai tad abādu kāpostiem ir standartrecepte?

  11. ...
    ...
    pirms 7 mēnešiem

    Pie mums gan asiņaino dūriena vietu atdeva suņiem.

    Atbildēt

atbildēt uz komentāru