Agronomi – zemes sāls
Sarmīte Rutka

Saruna ar Latvijas Agronomu biedrības Jēkabpils nodaļas vadītāju Anitu Putku
      Latvija tās pirmsākumos bija izteikti agrāra zeme. Tas nozīmē, ka valsts izaugsme bija cieši atkarīga no zemkopjiem, to zināšanām un prasmēm. Tieši tādēļ 1920. gadā tiek dibināta Latvijas Lauksaimniecības darbinieku biedrība, ko jau 1923. gadā pārsauc par Latvijas Agronomu biedrību. Tās biedri sarakstīja un izdeva nozares attīstībai nepieciešamās grāmatas, tika izveidota paraugsaimniecība un lauksaimniecības skola, kongresos informēja par jaunākajām atziņām un kļuva par svarīgiem lauku saimnieciskās dzīves veicinātājiem.
      Aktīva darbība notika līdz pat Latvijas okupācijai 1940. gadā. Savukārt atjaunoja Latvijas Agronomu biedrības darbību 1988. gadā. Tās nodaļas tika dibinātas visos rajonos, kur līderi bija rajonu galvenie agronomi. Populāras kļuva agronomu sanāksmes vēsturiskajos novados, ko dēvēja par «agronomu parlamentiem», jo līdztekus tīri sadzīviskām norisēm notika nopietnas debates par profesionāliem un valstiskiem jautājumiem. 1989. gadā nodibināta arī Latvijas Agronomu biedrības Jēkabpils nodaļa. Pašlaik tās vadītāja ir Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra uzņēmējdarbības konsultante Anita PUTKA. Ar viņu sarunājamies par agronomiem kā latviskās dzīvesziņas glabātājiem, par biedrību un tās biedriem.
     – Kā zinām, Agronomu biedrība ir viena no senākajām profesionālajām organizācijām Latvijā. Jē­kabpils nodaļai šogad ir 20 gadu jubileja. Pastās­tiet, lūdzu, par saviem biedriem, jūsu darbiem, iniciatīvām!
     – Mūsu nodaļā apvienojušies gan agrāko laiku agronomi, gan arī gados jaunie šīs profesijas pārstāvji. Protams, jauno ir mazāk nekā pieredzējušo. Daudzi vecie jau ir pelnītā atpūtā un nestrādā, citi, lai gan ir pensijā, tomēr turpina dar­ba gaitas gan uzņēmumos, gan savās zemnieku saimniecībās. Jaunie savukārt strādā firmās, kas saistītas ar augkopību, piemēram, kas tirgo augu aizsardzības līdzekļus. Šādu uzņēmumu tagad ir daudz. Ir jau arī tādi, kas vēl nav apzināti un uzrunāti, tomēr mēs cenšamies visus aicināt pievienoties. 
     Nodaļas vadību pārņēmu no Dzin­tras Mi­kanov­skas, bet īstenā ag­ronomu kopā pulcētāja ir kādreizējās Valsts sēklu inspecijas vadītāja Dzidra Liepiņa. Agro­nomiem vasaras ir spraiga darba laiks, tādēļ pulcēšanos un pasākumus visiem kopā varam rīkot tikai ziemās. Lai gan Ziemassvētkus padomju laikos bija liegts svinēt, tomēr Dzidra aicināja visus rajona agronomus pie sevis uz zirņu baudīšanas vakariem. Un tas notika vēl pirms Latvijas Agronomu biedrības darbības atjaunošanas! Viņa arī pašlaik, būdama pensijā, uztur saziņu starp biedrības biedriem. 
      Dzintra Mikanovska sa­vas zināšanas un pieredzi liek lietā, saimniekojot Kūku pagasta «Ezerkalnos», kur ir gan iekopts augļu dārzs, dārzeņu un puķu dobes, gan dīķis un sakopta atpūtas vieta pie ezera. Viņa vienmēr iesaistās Agronomu biedrības pasākumos, seko līdzi visam jaunajam, ap-meklē seminārus, uzņem interesentus pie sevis. 
      Pašvaldībās strādā mūsu biedri Jānis Subatiņš un Irēna Sproģe. 
      Daudzus gadus, kamēr vien veselība ļāva, visus pasākumus apmeklēja kādreizējā Dignājas agronome Ņina Tulinska. Savā saimniecībā vēl nesen zināšanas lietā licis Arvīds Ozoliņš. Pēteris Dzenis strādā profesijā Augu aizsardzības dienestā.  Leongīnam Osockim ir liela graudkopības saimniecība, An­dris Zībergs nodarbojas ar augļkopību Gārsenē. Aktīvi saimnieko savās zemnieku saimniecībās arī Pēteris Ba­­lodis, Va­lija Zaļā un Jūlija Tarvide. Lilita Va­les­kalne no Sēl­pils, būda­ma jau cienījamā vecumā, vēl joprojām rū­pējas par 37 šķirņu vīnogām un augļu dārzu un pat apguvusi da­torprasmes. Protams, vienmēr ne tikai ar savu klātbūtni, bet arī ar kādu savā saimniecībā izaudzētu ābolu mūs priecē Modris Lāčplēsis un Aldis Bērziņš no Lones z/s «Poceri». Savukārt Krust­pils pagasta «Vīnkal­nu» saimnieks Andris Felss allaž atved paša ražoto rapšu eļļu. Viņš ir vienmēr darbīgs un idejām bagāts. Neviens biedrības saiets nav bijis arī bez viņa muzikālā pavadījuma. Latvijā regulāri notiek arī agronomu dzimtu salidojumi. 2016. gadā pie sevis kolēģus no visas valsts uzņēma Andris Felss.
      Pašlaik Jēkabpils nodaļā ir ap 30 biedru, vairāk nekā 20 darbojas aktīvi. Lielākās kopā sanākšanas, kā ierasts, notiek ziemā. Svinam Zie­massvētkus, suminām biedrus apaļās jubilejās, pie dažiem mēdzam aizbraukt arī ciemos. 
Ir mums arī gados jaunāki kolēģi: Reinis Balodis, Mārtiņš Felss, Mārtiņš Zaļais, Mārtiņš Blumbergs, Artis Pakalns. Viņi ļoti aktīvi strādā profesijā, ienes nozarē jaunas vēsmas, bet biedrībai paliek mazāk laika. Šogad Latvijas Lauksaimniecības universitāti beidza Jūlija Lavrinoviča. Viņa gan ļoti aktīvi darbojas arī biedrībā.
     
– Vai biedrība iesaistās arī profesionālu jautājumu risināšanā valsts mērogā? Vai popularizē jaunāko agronomijā?
     – Regulāri notiek Latvijas Agronomu biedrības kongresi un valdes sēdes. Kad vien varam, tos apmeklējam. Mūsu pārstāvjus valdība uzklausa kā sadarbības partnerus, kad, piemēram, tiek izstrādāta valsts lauksaimniecības politika, gatavoti lēmumi, kas tieši saistīti ar agronomiju. Tomēr mūsu galvenā rūpe ir saglabāt ag­ronomisko izglītību, konsultēt zemniekus, kam šādu zināšanu nav. Vairāki mūsu nodaļas biedri individuāli popularizē profesiju. Pie­mēram, Reinis Balodis savā saimniecībā veic, var teikt, agronomiskus izmēģinājumus saistībā ar augsnes apstrādi. Nesen tur notika Lauku dienas. Es pati nupat Biržos  pie Arņa Strausa rīkoju mācības par zemeņu mēslošanu. Agronomu biedrības dvēsele mums ir Andris Felss, kurš arī dažādas agronomiskas lietiņas eksperimentē un pēta, piemēram, par augsnes apstrādi. Un tad tikšanās reizēs pārrunājam. Katrs pastāsta, ko kurš dara, dalās pieredzē. Savas agronomiskās zināšanas lietā liek Krustpils novada lauku attīstības konsultante Aina Seņkova un savus zemniekus ved uz šiem konsultatīvajiem pasākumiem, Lauku dienām.
      – Kā cauri laikiem transformējusies agronoma profesija? Vai tā ir tikpat aktuāla kā agrāk?
      – Jā, tā ir aktuāla. Pro­tams, viss attīstās un arī lauksaimniecības zinātne iet uz priekšu milzu soļiem, tomēr, lai laukos saimniekotu efektīvi, ar vēlmi vien nepietiek. Ir vajadzīgas zināšanas, pastāvīgi jāseko jauninājumiem. Un pat jau iegūtā agronomiskā izglība neko nedos, ja pastāvīgi pa­pildus neizglītosies. Eiropas prasības, SEG emisijas, atteikšanās no zemes aparšanas, bioloģiskā lauksaimniecība utt. – to visu mums savulaik nemācīja, bet tagad bez tā iztikt vienkārši nevar. Un tagad vecākā gadagājuma biedri brauc pieredzes apmaiņā pie jaunajiem.
      – Kā stāstījāt, vairums agronomu savas amata prasmes arvien izkopj visa mūža garumā. Vai arī pati ko audzējat?
      – Man ir neliela saimniecība. Vīrs nodarbojas ar graudu audzēšanu, bet ma­na aizraušanās ir puķes. 

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru