Apliecinājums nezūdošām vērtībām
INESE ZONE

22. martā Krustpils kultūras nama mazā zāle bija pārpildīta, tik liela bija krustpiliešu dzimtu pārstāvju un citu interesentu vēlme tikties un pateikt paldies par paveikto Rutai Šenbergai viņas grāmatas «Cilvēku un māju likteņi» atvēršanas svētkos.
      Ne viens vien grāmatas lapās lasāmais dzimtas likteņstāsts lasītājus pirmo reizi sastapa «Brīvās Dau­gavas» lappusēs, tāpēc grāmatas iznākšana ir īpašs notikums arī mūsu laikrakstam, jo diemžēl vietējo preses izdevumu loma kultūrvēsturiskā mantojuma un novadpētniecības popularizēšanā, tai skaitā publicējot novadpētnieku darbus, nav gana novērtēta. Taču tā ir viena no iespējām ieinteresēt sabiedrību un iedrošināt autorus un interesentus turpināt savus pētījumus un materiālu vākšanu. Un rezultātā pats laikraksts top par šādu materiālu krātuvi, jo ne visas publikācijas pāraug grāmatā, bet arhīvos tās paliek nākamajām paaudzēm. Ne velti BD necilais arhīvs tiek bieži izmantots, rakstot pētnieciskus darbus un meklējot materiālus par mūsu novadu cilvēku likteņgaitām.
       Ruta Šenberga par sa­darbību ar «Brīvo Daugavu» stāsta tā: – «Paldies Jānim Apīnim, jo, ja nebūtu viņa ierosmes, nebūtu rakstu vispār. Dulla es esmu, bet ne tik ļoti, lai rakstītu tikai sa­vam datoram.  Ja nebūtu publikāciju, nebūtu laikraksta redaktora Jāņa Apīņa ierosmes, nebūtu grāmatas. Viņš mani burtiski piespieda to darīt, iedzina stūrī, un es piekritu, ja J. Apīnis būs ar mieru rediģēt. Viņš bija mana drošā aizmugure, jo savas kļūdas jau neredzu, kaut esmu rediģējusi citu darbus. J. Apīnis bija ne tikai literārais, bet netieši arī zinātniskais redaktors. Viņš ir ļoti erudīts, tāpēc bija pārliecība, ka arī šajā ziņā viss būs kārtībā. Grūti gāja, bet tikām galā.»
      Jānis Apīnis atceras, ka sadarbība ar R. Šenbergu aizsākusies 2012. gada mar­tā, kad autore laikrakstam piedāvāja tekstu par kādu dzimtās puses leģionāru. 
     – Publikācija bija tieši 16. marta numurā. Un tad ik pa laikam bija vēl kādi apraksti, pētījumi, ko publicējām ar lielāko prieku, jo tie bija saturiski dziļi un literāri perfekti nostrādāti. Tā septiņu gadu laikā tapa vairāk nekā 40 publikāciju, par kurām no lasītājiem bija labas atsauksmes. Viņu vidū bija arī cilvēki, kas pazinuši stāstu varoņus, dzīvojuši tajā pusē vai piedzīvojuši ko līdzīgu, un vienmēr izskanēja vārdi: paldies autorei, gaidām vēl. Daļa no publikācijām veido grāmatas pamatu. Esmu pateicīgs liktenim, kas mani saveda kopā ar R. Šenbergu. No autores esmu daudz mācījies, un savā ziņā viņa ir arī mana skolotāja, –  atceras Jānis Apīnis. 
      R. Šenbergas dzimta nāk no tagadējā Krustpils novada, tur aizritējušas bērnības un jaunības gaitas, kaut arī darba mūžs aizvadīts Rīgā, iegūstot sociālo zinātņu maģistres grādu un specializējoties bibliotēkzinātnē, tai skaitā kā docētājai Latvijas Universitātē (LU)  tagadējā Sociālo zinātņu fakultātē, kur vadījusi kursus par bibliogrāfiju un novadpētniecību, bijusi autore vairākiem mācību izdevumiem. Tāpēc sveicēju vidū bija arī bijušie studenti, daļa no kuriem tagad arī bijušie kolēģi no LU. Viņu vidū arī Dr. Philol. LU Sociālo zinātņu fakultātes informācijas un bibliotēku studiju nodaļas profesors Viesturs Zanders, kurš rakstījis ievadvārdus R. Šen­bergas grāmatai.  
      – «Grāmatu «Cilvēku un māju likteņi» caurstrāvo Rutas Šenbergas mīlestība pret Krustpils novadu un tā ļaudīm, un tās lasītājs nevar nepamanīt grāmatas autores ļoti godprātīgo attieksmi pret viņai uzticētajiem krustpiliešu likteņu stāstiem» – tā V. Zanders raksta grāmatas ievadā. Sveicot R. Šen­bergu, viņš piebilst, ka šo laiku īslaicīgo ziņu plūdos  autores darbs runā par vērtībām. Un nav nejaušība, ka grāmatas atvēršanas svētki notika Krustpils kultūras namā, jo netālu no tā atrodas skolas, kurās autore mācījusies, bet sarīkojuma organizators bija pilsētas bibliotēka, jo  R. Šen­­bergas studentu vidū ir arī piecas Jē­kabpils pilsētas bibliotēkas darbinieces. Viņas, tāpat kā citi bijušie studenti un kolēģi, R. Šenbergu atcerējās kā prasīgu mācību spēku,  kas mācīja septiņreiz nomērīt un tikai tad laist informāciju tālāk. Studiju gados tas mazāk novērtēts, bet, no­briestot kā speciālistiem, visi to izjutuši kā stingru pamatu savai profesijai un mīlestībai pret novadpētniecību.  
      – Man ir prieks par cilvēku, kas ģimenēm ir atdevis viņu stāstus, viņu vectēvus un ar to ir ļoti daudz darījis valstij, jo šāda grāmata mūs vieno, jo vēsture top ģimenēs un katras ģimenes stāsts ir mūsu vēsture, –  šādus vārdus R. Šenbergai veltīja Jēkabpils pilsētas bibliotēkas vadītāja Renāte Lenša.
Grāmatas autore stāsta, ka, aizejot pensijā, atlicis darīt to, ko mācījusi studentiem: kopiet savu stūrīti, jo citādi Latvijas vēsture nebūs pilnīga, ja novadpētnieki nebūs paveikuši savu darbu. 
      – Kāpēc cilvēku likteņstāsti? Jo tā ir  unikāla vēstures liecība. Tā nav viena cilvēka dzīve, nav tikai dzimtas vēsture, jo stāstam līdzi nāk nozares vēsture, vai tas būtu par skolu, ja tas ir skolotājs, vai ko citu. Skolotāji trīsdesmitajos gados taču pildīja kultūras darba organizatora funkciju, rosināja sabiedrisko dzīvi. Viņi ir pelnījuši ieiet vēsturē.  Tas nav tikai šaurs temats, jo tas viss ir tautas vēsture un cilvēks – tā ir vērtība. Daudz pievērsos represiju upuru piemiņai, jo pašas ģimene ir daudz cietusi no represijām. Uz grāmatas vāka ir  manas vecmāmiņas Mades Luk­stiņas foto ar bērniem. Viņa bija mana audzinātāja, kas  mācīja pazīt zālītes, kokus, tautas gudrības un dzīvesziņu. Vecmāmiņu ar ģimeni izsūtīja 1949. gada 25. martā, un 30. martā viņa ce­ļā nomira un 31. martā tika izmesta no vagona un atstāta dzelzceļa malā žagaru kaudzē.  Viņai nav kapavietas, tāpēc arī bilde uz vāka un tai apkārt simboliski ziedi ir viņas piemiņai un citām vecmāmiņām un vecākiem, kas palika ceļā. Tā ir skarba vēsture. Ir jāatceras tie, kas palika purvos, dzelzceļa malā un citur. Viņu piemiņa ir vajadzīga, lai mēs to zinātu un lai tas neatkārtojas, – tā par tapušo grāmatu saka autore Ruta Šenberga.  Viņa atminas, kā sākumā novadnieki teikuši: ka tas jau nav nekas, kas nu mēs esam, lai par mums rakstītu. Bet vēlāk tā vairs neteikuši, uzticējušies un devuši daudz materiālu. 
     – Mūsu novada vēsturei tas ir nozīmīgi, grāmata to bagātinās, un ceru, ka tā kaut dažas lapas ierakstīs arī Latvijas vēsturē, – sacīja R. Šenberga.  
R. Šenberga veltīja pateicības vārdus visiem, kas palīdzēja «Cilvēku un māju likteņiem» atrast ceļu pie lasītāja: Krustpils novada domei, priekšsēdētājam Kār­lim Pabērzam, deputātiem un personīgi Vijai Stiebriņai, kas prezentēja novada domniekiem rakstu krājuma ieceri, ko novads atbalstīja fi­nansiāli, kā arī Vēsmai Jo­han­sonei – skolotājai, bibliotekārei, novadpētniecei no Jaunpiebalgas, kas līdzējusi ar padomu finanšu un izdevējdarbības lietās, un, protams,  izdevniecībai «Sava grāmata» un tās vadītājam Atim Baumanim.   Kā arī, au­­tores vārdiem sakot: «vi­siem bezgala atsaucīgajiem un dāsnajiem cilvēkiem, kas uzticēja fotogrāfijas, dokumentu kopijas, ieteica zinošus cilvēkus. Es centos nepievilt jūsu uzticību, un tā pamazām sveši cilvēki man kļuva kā savējie». 
Par to, ka šī uzticības, sirsnības un savējo sajūta ir abpusēja un autores de­vums ir būtisks gan grāmatā iemūžināto dzimtu pēctečiem, gan visiem,  kam svarīga arvien jaunu vēstures lappušu atklāšana, liecināja daudzie pateicības vārdi, ziedu klēpji un novēlējumi, lai netrūkst enerģijas un veselības turpināt darbu un radīt nākamo grāmatu.    
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru