Ar pateicības dievkalpojumu atklāj atdzimušo Sēlpils baznīcu
Ieva Jātniece

Vēsā 10. novembra dienā mums, Lauku partnerības «Sēlija» pārstāvēm, bija patiess gods piedalīties ļoti īpaša projekta atklāšanas pasākumā. 
Projekts «Sēlpils baznīcas glābšanas darbi» ir viens no 63 šobrīd apstiprinātajiem LEADER programmas projektiem. Taču šajā gadījumā gribētos teikt – tas ir vairāk nekā projekts. Tas ir notikums – atdzimšanas notikums,  jo tur, kur 2016. gadā bija tikai Sēlpils baznīcas mūri, šobrīd tiešām ir Baznīca: ar jumtu, kas atklāj gaišās debesis; ar smiltīm grīdas vietā; ar altāri no Daugavas radzēm. 
    Pateicības dievkalpojumā piedalījās gan draudzes mācītājs, gan bīskaps, gan Sēlpils kultūras nama koris un svētdienas skolas mazuļi ar nosalušiem deguntiņiem; gan pašvaldības un Lauku atbalsta dienesta pārstāvji un, galvenais, sēlpilieši – ļaudis, kas noticēja, atbalstīja un turpinās nākt uz savu dievnamu.
    Draudzes vadītāja Ligita Ašme daudziem veltīja siltus pateicības vārdus. Taču vislielāko pateicību ir pelnījusi viņa pati. Par to, ka ar savu apņēmību un gaismu radīja mums visiem to iespēju kaut mazliet piedalīties šajā notikumā. Tādas iespējas netiek piedāvātas bieži. Un šī aizrāva visus iesaistītos cilvēkus – mūs: projekta rakstītāju, Lauku atbalsta dienestu, pašvaldību,  būvinženieri un celtniekus, elektriķus un apkārtnes zemniekus, draudzes locekļus un būtībā ikvienu, kurš nonāca kaut nelielā saskarsmē ar Ligitu. Un to neticamo uzdevumu, ko viņa tik drosmīgi ceļ pretī debesīm. Šādi notikumi tik tieši atklāj mūsu darbošanās  jēgu. Īsto jēgu. 
    Tomēr nav iespējams šo procesu un notikumu raksturot labāk, kā to  izdarījusi projekta «Sēlpils baznīcas glābšanas darbi» izstrādātāja Daina Alužāne: «Tajā die­nā, kad sāka ziedēt pirmās pienenes, man piezvanīja no Sēlpils. Drusku apmulsušā un nedrošā balsī Sēlpils draudzes priekšniece Ligita iz­stāstīja savu sapni par Sēl­pils baznīcas atjaunošanu. 
    – Es tikko esmu uz šejieni atnākusi, – viņa teica, – baznīcu ir jau nezin cik reizes mēģinājuši iekustināt, bet nekas nav izdevies, tagad tās ir nedrošas drupas. Kā tu domā, vai caur LEADER projektu mēs varētu vismaz nostiprināt sienas, lai nebrūk tālāk, un cilvēkiem, kas brauc uz pasākumiem Zvejnieklīcī, būtu droši, ka nekas neuzkrīt uz galvas? Jo visi tāpat nāk pie baznīcas, tiešām bail, ka kaut kas nenotiek.
       Apsolīju padomāt. Sēl­pils baznīca ir brīnumskaistā vietā, no tās uzkalniņa re­dzams Daugavas Zvejniek­līcis, tieši pretī, Zalkšu salā, ir bijusi Sēlpils senās sēļu cilts pils, blakus – kapsēta. Atcerējos, ka Sēlpils kapusvētki vienmēr bijuši gandrīz vai dižākie svētki tajā pagastā, pēc visām vecajām lauku tradīcijām. Sēlpils draudzes un tās baznīcas vēsture ir iespaidīga – sākot no Geor­ga Menceļa kā pirmā Sēlpils draudzes mācītāja 17. gs. sākumā un beidzot ar Stenderu dinastiju līdz 19. gs. beigām. Otrais pasaules karš baznīcu nopostīja, kā daudzus dievnamus visā Eiropā. 2008. gadā baznīcas zvanu tornim uzlika skārda jumtu un krustu, taču lī­dzekļu trūkuma dēļ pilnīga baznīcas ēkas atjaunošana nenotika, baznīca tā arī palika bez jumta. 
    Es neesmu kristiete, kā jau lielākā daļa padomju laikos dzimušo un augušo latviešu. Un šis nav stāsts par kristietību vai Baznīcu kā institūciju. Šis ir stāsts par cilvēku, tā mīlestību pret vietu, kurā viņš dzīvo, iekšējo gaismu, kultūru un gara spēku, jo nav nekā stiprāka par to.
    Sēdēju plaukstošo pieneņu pļavā, domās pārcēlusies uz Sēlpils baznīcu. Pavasara vējš, tik zaļš un smaržīgs, debess tik zila… Skriešus pēc telefona – zvanīt Ligitai!
    – Klausies, Ligita! Taisām zaļo baznīcu! Caurspīdīgu jumtu, lai ziemā baznīcēni redz zvaigznes, bet vasarā – zilas debesis un lielo koku galotnes, lai tur nāk gaisma iekšā pa visām pusēm un baznīcas grīda ir zaļa, mīksta zālīte, – gandrīz kliedzu klausulē. 
     – Ak, Dievs,... es pašlaik domāju tieši par to pašu…,– saka Ligita.
     Tā piedzima griba par Sēlpils Zaļo baznīcu. Šodien es un vēl daudzi citi dodas uz pateicības dievkalpojumu Sēlpils baznīcā. Ir novembra vidus, daba ir aizgājusi ziemas mierā, pienenes ziedēs tikai pavasarī. Taču debesis virs baznīcas būs vienmēr, skaidras, apmākušās, pilnas sniegpārslām, miglas, zvaigznēm vai lietus pilēm – nav svarīgi.
     Šoreiz nerunāšu par to, cik grūts Ligitai ir šis baznīcas atjaunošanas ceļš, kurš vēl ilgi nebūs galā, neuzskaitīšu arī tos daudzos cilvēkus, kas no sirds palīdzējuši gan materiāli, gan ar darbiem, jo neviens sirsnīgāku paldies šiem cilvēkiem nepratīs pateikt, kā vien pati Ligita. Nekaunināšu arī tos, kuriem skaušana un sūdzību rakstīšana jau pārvērtusies par profesiju.
    Šī diena ir svētki, pateicība un prieks. Par to, ka nekad nav par vēlu, ka dzīvē satiec tik daudz gaišuma, ka domas spēj materializēties un daudz mainīt. Un cerība, ka mūsos pietiks dzīvības spēku, lai aizaudzētu pagātnes kļūdu radītās rētas mūsu dvēselēs. Ar mīlestību, ar ko gan citu.»
 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (4)

  1. Tas pats
    Tas pats
    pirms 1 gada

    Ļoti pozitīvs raksts ar prieku rakstīts. Nu žēl, ka pirms pasākums ne čiku ne grabu, ka būs

    Atbildēt
  2. Prieks
    Prieks
    pirms 1 gada

    par tik skaistu rakstu, Ligita ir pelnījusi vissiltākos un uzmundrinošākos vārdus. Paldies!

    Atbildēt
  3. !
    !
    pirms 1 gada

    Raksru mav rakstījusi Ligita, paskaties labāk! Un Ligita, lai uzraksta visu finanšu saņemšanu un izlititojumu, lai nav jautājumu.

  4. ne gluži tā
    ne gluži tā
    pirms 1 gada

    "... Otrais pasaules karš baznīcu nopostīja..." ------------------------------------------------------------------------------------------------------ Baznīcu nopostīja vietējo komjauniešu aktīvisti, kas pelnīto sodu ātri saņēma no Tā Kunga. Vēl 1959-tajā gadā baznīca notika Iesvētības, kurās es arī biju kā iesvētāmā radinieks. Labi , ka tagad baznīca ir daļēji atjaunota.

    Atbildēt

Pievienot komentāru