Atklātā vēstule Andrim Grīnbergam
Anna Skaidrīte Gailīte

Sveiks, Andri!
Šodien Tev liela diena! Grāmatas «Katru dienu ar piesitienu»  atvēršanas svētki. Oficiālie. Patiesībā Tavs jaunākais gara darbs jau labu laiku ir nopērkams grāmatnīcās. Un gan jau liela daļa lasītāju, kas bija sajūsmināti, izlasot pagājušajā gadā iznākušo «Kustinu dzīvi», ir pasteigušies iepazīties arī ar jauno izdevumu. 
    Bet ko lai pastāstu tiem, kas garām palaiduši pirmo grāmatu un vēl neko nezina par šo – otro? Sākumā likās, ka tas būs pavisam vienkārši izdarāms. Pagājušajā ziemā, strādājot pie manuskripta, Tu vairākkārt to pārsūtīji man, lai saņemtu kārtējos iedrošinājuma vārdus: Viss kārtībā, Andri! Turpini!
Patiešām  kārtībā. Citādi nemaz nevarēja būt. Zinu, cik daudz Tu strādāji, lai fakti, atziņas, secinājumi un vienkārši atmiņā iegūlušie atgadījumi pārvērstos par īsā žanra meistarstiķiem. Un uzmirdzētu kā labi apstrādāti dzintara gabaliņi.
    Nu, re! Tie tagad  sagūluši aiz grāmatas vāka, uz kura Tava jaunības dienu bilde. Ciešais airu tvēriens, nebēdnīgais vējš matos, mammas šūdinātais krekls mugurā un sejā bezrūpīgais smaids. Kas par to, ja, ilgi airējot,  plaukstās iemetīsies tulznas, bet aiz muguras aizvien vēl vidžinās upes nemierīgais plūdums? Ai, Venta, Venta, likteņa lemtā! Visa dzīve priekšā. Ne tādos vien ūdens plašumos nāksies irties. 
     Un tagad atļaušos citēt dažus fragmentus no Tavas jaunās grāmatas:
Katra diena uzdod jautājumus. Ne vienmēr izdodas atbildēt, bet vismaz jācenšas. Muskuļus trenē, pelēkā viela arī jātrenē.
Kas ir žurnālista darbs?
Balansēšana starp iespējamo un neiespējamo.
………
    Runā, ka šahistiem ir īpaša atmiņa. Vai žurnālistam atmiņai arī jābūt īpašai?
    Īpašai jābūt žurnālista attieksmei pret atmiņu. Ir cilvēka atmiņa, ir tautas atmiņa,  ir vēstures atmiņa…
    Vai vari, Andri, pateikt cik gan daudz mūsu valstī ir tādu spalvas brāļu, kuram darbs žurnālistikā iestiepies sešdesmit gadu garumā? Kurš strādājis visos novados, mērķtiecīgi izvairoties no iesēšanās redaktora krēslā? Arvien  centies atrasties tai vietā, kur mezglojas notikumi vai, poētiskāk izsakoties, viļņojas dzīve. Un rezultātā?  Nezinu otru cilvēku, kura atmiņu apcirkņos un žurnālista piezīmju blokos vēl varētu glabāties tik milzīgs informācijas apjoms, kādu esi uzkrājis Tu. Tāpēc gandrīz likumsakarīgi ir tas, ka Tu kaut nedaudz esi sācis padalīties ar citiem. Un dari to neparasti un meistarīgi.
Pieskārieni bērnības notikumiem. Īsi atmiņu uzplaiksnījumi. Epizodes, pasniegtas no citāda rakursa leņķa. Epiteti, ko Janīna Kursīte trāpīgi nosaukusi par grīnbergismiem. Atgrie­šanās  pagātnē aizejošajā laikā, ar humoru un pašironiju cauraužot stāstiņus par padomju dzīves absurdumu. Kodolīgi, asprātīgi. Ar cilvēcisku siltumu esi portretējis veselu plejādi bijušo redaktoru. Jāni Britānu, Andri Jakubānu, Voldemāru Krus­tiņu. 
     Un kur vēl tikšanās ar izcilām personībām! No kurām katru caurvij gaišums, apbrīna, cieņa.  Jānis Stradiņš,  Imants Ziedonis, Jā­zeps Vuškāns, Marina Kosteņecka, Ēriks Ošs, Mi­ķelis Gruzītis. Vēl un vēl. Šie vārdi komentārus neprasa.
     Bet kopumā, raksturojot  Tavu jauno grāmatu, domāju, ka labāk par Ēriku Hān­bergu diezin vai  kāds cits varēs pateikt: 
     «Grāmata ir daudzveidīga, bagāta ar spilgtiem notikumiem, kādus var pieredzēt tikai žurnālists un sabiedriski aktīvs cilvēks. Pētnieciskajā žurnālistikā īpašs ir izzināšanas un  no­skaidrošanas prieks, Andris Grīnbergs savu radīšanas prieku pārnes uz lasītāju, un lasītājs līdzpārdzīvo – arī ar prieku. Darbs ir prieka tēvs, šis nervs ir jūtams grāmatā, nāk ārā no lappusēm un darbina visas tās nebeidzamās kustības  un vēsmas, kas bagātina katru cilvēku, tautu un valsti.»
Savukārt diezin vai kāds var trāpīgāk par Tevi  noraksturot arī pašu Hānbergu:
     Ēriks Hānbergs visu dara mierīgi, ārkārtīgi mierīgi. Teiksim, velk humoru kā govs pupu un piena strūkliņu mērķē tieši tev virsū. Un nekur tu nespruksi, mīļais, nekur…
      Tā, lūk! Man gan jāsaka, ka ar to piena strūkliņu arī Tu, Andri, proti ne mazāk meistarīgi rīkoties. Izlasu nākamā stāstiņa virsrakstu un vairs ne uz mirkli nespēju apstāties. Piemēram: Govs aste un prezidenta galva. Vai arī: Vārna karietē brauc. 
      Ne mazāk intriģējoši  ir meklēt sakarību starp Ēzeļ­ausīm un Kasparova vecāsmātes zirgu. Šajā nodaļā Tu apraksti savas ar šahu saistītās gaitas un nonāc pie secinājuma, ka: šaha spēle tuvina briedumu, un šaha spēle attālina vecumu. 
      Uz to jau paspējusi  re­aģēt arī šaha federācija, uzrakstot atzinības pilnu atsauksmi: 
Mūsdienās šahistus vairs nelutina žurnālisti un rakst­nieki, vienkārši vairs  nav tādu, kas ar seno prāta spēli aizrautos paši un reizē interesanti rakstītu par šahistiem un šaha notikumiem. Patīkams izņēmums ir An­dris Grīnbergs, kurš ir bijis Preses nama A grupas šaha turnīra uzvarētājs, politiķu un žurnālistu turnīra uzvarētājs, dzīvē bieži ticies ar lielmeistariem Mihailu Tālu, Aivaru Ģipsli, Anatoliju Kar­povu, Alekseju Širovu, Edvīnu Ķeņģi un daudziem citiem. Draudzības saites  gadiem ilgi viņu vieno ar lielmeistaru, treneri un šaha teorētiķi Zigurdu Lanku.
     Ne tikai šahistiem, bet pat Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentam Ojāram Spārītim ir ko teikt. Viņš secinājis, ka Tu, Andri, esi tik labs stāstnieks,  kam sižets pats dzimst mutē, ka esi fiksējis daudzas sīkas, bet lielas nozīmes epizodes, un ierosina tās izmantot LZA mājaslapā, Zin. Vēstnesī un gadagrāmatā 2021.
     Vai šī grāmata nav skaista dāvana, ko esi pasniedzis Latvijai? Un arī pats sev uz apaļo dzīves gadu  jubileju? 
Ar tik skaistu atzinumu to nobeidzot:
Es esmu bagāts,
Kuru dzīves lappusi  šķir, 
Trīs māsas man ir:
Grāmata rokās,
Latvija sirdī
Un Saule debesīs. 
                                                  
Novēlot grāmatai daudz lasītāju, bet Tev pašam  stipru veselību –
  Anna Skaidrīte Gailīte
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru