Turpinot izzināt Jēkabpils Romas katoļu baznīcas vēsturi, šajā publikācijā sniegts neliels ieskats prāvesta Mārtiņa Venclava (Martynas Venclovas, lietuvietis, 10.01.1879 – 3.05.1954) biogrāfijā un darbībā. Viņam bija lemts Jēkabpilī kalpot divreiz – pašos spēka gados un mūža norietā.
Dzīves pēdējais posms aizritēja pēckara gados un ir spilgta liecība padomju varas attieksmei pret baznīcu.
Padomju režīms 1940. un 1941. gadā sāka reliģiskās dzīves ierobežošanu. Tika nacionalizēti draudžu nami un zemes īpašumi (lielāki par 15 ha), tas pasliktināja draudžu materiālo stāvokli. 1941. gadā padomju okupācijas vara arestēja piecus un noslepkavoja sešus Latvijas katoļu garīdzniekus. Savukārt 1944.–1945. gadā, vācu armijai atkāpjoties, bēgļu gaitās uz Rietumiem devās 36 katoļu priesteri, kas ir ievērojama daļa no visiem, jo Latvijā palika tikai 152 garīdznieki. Padomju varas īstenotā garīdznieku apcietināšanas kampaņa turpinājās līdz pat 1973. gadam, un kopā šajā laikā ir arestēti 60 katoļu priesteri, no tiem nošauti, nomocīti vai apcietinājumā miruši 14 (Cakuls J. Latvijas Romas katoļu priesteri, 1918–1995. Rīga, 1996). Baznīcu darbības kavēšanai un ierobežošanai vara izmantoja arī administratīvus līdzekļus, piemērojot draudzēm nesamērīgi augstus nodokļus par dievnamu un elektrības lietošanu, liekot šķēršļus garīdzniekiem mītnes vietas atrašanai u.tml.
Laikmeta lielie notikumi ietekmēja arī Jēkabpils Romas katoļu draudzi. Kara laikā no 1942. gada jūnija par prāvestu bija norīkots Jāzeps Pavilonis, kurš, tuvojoties Sarkanajai armijai, 1944. gada augusta sākumā Jēkabpili atstāja un devās uz Kurzemi. Garīdznieku trūkuma dēļ līdz 1944. gada beigām un visu 1945. gadu baznīcai nebija prāvesta un dievkalpojumi nenotika. Baznīcas mājā (plebānijā) Brīvības ielā 107 bija ievākusies Sarkanās armijas vienība. Situācija nedaudz mainījās 1946. gadā, kad no janvāra līdz septembrim draudzi apkalpoja Līvānu vikārs Ādams Ivbuļs.
Kompensējot garīdznieku trūkumu, 1946. gada oktobrī par Jēkabpils prāvestu no Lietuvas norīkoja Mārtiņu Venclavu. Viņam tā bija atgriešanās Jēkabpilī, jo šajā baznīcā prāvests jau kalpoja no 1929. līdz 1934. gadam.
***
Mārtiņš Venclavs ir dzimis Lietuvā, Radvilišķos, studējis Pēterburgas Romas katoļu garīgajā akadēmijā, ko beidza 1897. gadā. No 1929. gada līdz 1934. gada 10. augustam bija Jēkabpils un Jaunjelgavas (līdz 14. oktobrim) draudzes prāvests. Šajos gados bija arī skolotājs vairākās mācību iestādēs. Tā kā M. Venclavs bija Lietuvas pilsonis, ik gadus viņam nācās atjaunot pedagoga darba atļauju. Tā, piemēram, «Valdības Vēstnesis» 1927. gada 26. augustā raksta, ka Ministru kabinets 1927. gada 25. augustā atļāvis Lietuvas pavalstniekam Mārtiņam Venclavam strādāt par skolotāju Daugavpils Valsts vidusskolā līdz 1927./28. m. g. beigām.
20. gadu beigās un 30. gadu sākumā ar lielām grūtībām tika pabeigti Jēkabpils baznīcas atjaunošanas darbi pēc smagajiem postījumiem Pirmajā pasaules karā. M. Venclava darbība šajos gados iezīmējās ar svarīgām saimnieciskām aktivitātēm. Piesaistot ziedojumus un dāvinājumus, viņš 1929. gadā pabeidza baznīcas iekšpuses atjaunošanu, par ko meistaram Kitovam samaksāti 800 latu. 1930. gadā ir iegādātas krustaceļa bildes, kuras ierāmētas paštaisītos rāmjos. 1931. gadā Grīningeru zvanu lietuvē (Glockengießerei Grüninger) Vācijā pasūtīts un par 1000 latiem iegādāts baznīcas zvans 272 kg svarā. Savu-kārt 1932. gadā izremontēta baznīcas ārpuse, par materiāliem un darbu sa-maksājot 1 000 latu. Darot minētos un citus darbus, prāvests sagatavoja dievnamu trešajai konsekrācijai, ko 1932. gada 29. oktobrī veica bīskaps Jāzeps Rancāns. Vietējā avīzē par to lasāms: « 29., 30. un 31. oktobrī š. g. Jēkabpils katoļu draudzi apmeklēja Viņa Ekselence bīskaps J. Ran-cāns. Iesvētīja baznīcu un 146 personām izdalīja iestiprināšanās sakramentu. Izsaku dziļu pateicību visiem, kas piedalījās pie bīskapa uzņemšanas: M. Ka-daša kgm par automobili, Lejiņa kgm par brezentu nometnei, Blumberga kgm par savā laikā izgatavoto plāksni altāram un citiem. Katoļu baznīcas prāvests M. Venclavs». (Jēkabpils Vēstnesis, Nr. 44, 1932, 3. nov.).
1934. gada beigās M. Venclavs devās uz dzimteni Lietuvu, kur tika norīkots par Radvilišķu apriņķa Dapšonu katoļu baznīcas prāvestu.
No 1946. gada 4. septembra Mārtiņš Venclavs atkal ir Jēkabpils prāvests. Viņam tobrīd ir jau 74 gadi, bet priekšrocība ir tā, ka šo draudzi prāvests pazīst no 30. gadiem. Diemžēl situācija ir pavisam cita. Garīdznieku trūkuma dēļ viņam jāstrādā arī citās apriņķa draudzēs, kas ne vienmēr ir iespējams. Mārtiņa Venclava otrās kalpošanas apstākļus un padomju varas attieksmi pret baznīcu pēckara gados spilgti raksturo vairāki dokumenti, kas atrodas Jēkabpils Romas katoļu baznīcas arhīvā. Apstākļu ilustrēšanai – neliels ieskats tajos.
Iekārtošanās un turpmākā darbība draudzē ir saistīta ar milzīgām grūtībām, kas faktiski ir varas radītas. Ierodoties 1946. gadā Jēkabpilī, M. Venclavam nav kur apmesties – baznīcas mājā saimnieko padomju armija, noīrēt kādu privātu dzīvokli nav atļauts, un, kaut arī pat pēc padomju likumiem garīdzniekiem pienākas apdzīvojamā platība, reāli iegūt tādu nav iespējams. Uz M. Venclava iesniegumu par baznīcas mājas atdošanu draudzei vai cita dzīvokļa piešķiršanu Jēkabpils pilsētas izpildkomiteja norāda, ka baznīcai taču piederot māja Zemgales ielā 8. Runa ir par nelielu, dzīvošanai vairs nederīgu būdu, kas piederēja kapu sargam un atradās uz baznīcas zemes. Par to, kāda ir šī «māja», liecina dažus gadus vēlāk citā sakarā izdots pilsētas izpildkomitejas komunālās nodaļas ziņojums: «1952. gada 8. janvārī Jēkabpils pilsētas komunālās nodaļas tehniķis E. J. Buks uz pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja rīkojuma pamata ieradās uz vietas Zemgales ielā 8, lai noteiktu šīs ēkas nepieciešamo remontu un materiālus, un atrada sekošo. Ēka koka sienām, skaidu jumtu 9,90 m x 5,30 m ar piebūvi 2,40 m x 5,30 m. Ārsienu baļķi no pamatiem līdz logiem sapuvuši, piebūves baļķu sienas pilnīgi visas sapuvušas. Bojāta grīda 30 m2. Skaidu jumts nolietots. Faktiski ēka draud sabrukt, jo griesti ir noliekušies un augstums no grīdas līdz tiem ir nepilni divi metri, tā ka lielākam cilvēkam nav iespējams stāvēt taisni kājās. Reālā apdzīvojamā platība ēkā ir 4x4 metri – 16 m2, tā ir viena telpa ar virtuvi kopā».
Tā kā šajā vietā nebija iespējams mitināties, pēc ierašanās Jēkabpilī M. Venclavs apmetās pašā baznīcā, neapkurināmā sakristejā, kur uzturējās vairākus gadus, arī ziemā, tā galīgi sagandēdams savu veselību. Pirmajā ziemā, nespēdams izturēt aukstumu, viņš kādu laiku dzīvoja Jaunjelgavā, kas radīja apgrūtinājumus pienākumu veikšanai Jēkab-pilī. Šo situāciju 1946. gada 9. decembrī M. Venclavam rakstītā vēstulē piemin arī Liepājas diecēzes ģenerālvikārs Julians Vaivods: «Ļoti nožēloju, ka sākums mūsu diecēzē Jums saistīts ar tik lielām grūtībām. Es ļoti priecātos, ka Jūs tomēr varētu kā iekārtoties Jēkabpilī, jo citādi Viesīte un Nereta atkal paliks bez kādas apkopšanas (..). Varbūt var atrast dzīvokli pie kāda draudzes locekļa, jo sakristejā dzīvot un vēl ziemā nekāda veselība nevar izturēt». Un 1947. gada 3. martā rakstītajā vēstulē J. Vaivods saka: «Pateicos par apsveikumu un arī informāciju. Šī informācija tiešām lietderīga, jo citādi kūrija nezinātu, kur palicis Jēkabpils prāvests. Jāsamierinās ar apstākļiem, kādus radījis patreizējais sals un jāpaliek Jaunjelgavā, cik ilgi būs nepieciešams. Gan jau jēkabpilieši vajadzības gadījumā Jūs sameklēs (..)». Te jāpiebilst, ka Jēkabpils prāvesti tradicionāli aprūpēja arī Jaunjelgavas, Viesītes, Neretas, Aknīstes un citu apriņķa pagastu katoļticīgos.
Par M. Venclava darba apstākļiem, kā arī baznīcas augstākās vadības dziļo cieņu pret cienījamos gados esošo prāvestu liecina ie-skats dažās vēstulēs, ko viņam sūtījis Liepājas diecēzes apustuliskais administrators bīskaps Pēteris Strods. Tā 1948. gada 15. septembrī viņš raksta:
«Kā Jums jau zināms, Aknīstes draudzes locekļi savu veco koka baznīcu ir atvēlējuši bijušajai savas draudzes sastāvdaļai, proti, Neretas draudzei. Ņemot vērā, ka Jums būtu grūti veikt šīs baznīcas pārvešanas un uzstādīšanas uzraudzību, tāpēc šo darbu veikšanai uz laiku esmu nozīmējis baznīckungu R. Veģi.»
Ļoti zīmīgas ir arī citas bīskapa P. Stroda rakstītās vēstules. «Šinīs dienās bija ieradies pie manis prāvests A. Rukmanis un teica, ka Jūs viņam rakstījis un lūdzis, vai viņš nebūtu ar mieru pārņemt Neretas draudzes reliģiozu aprūpi. Lai gan prāvestam A. Rukmanim ir jau tā trīs draudzes, tomēr viņš ir pulka jaunāks un viņam ir motocikls. Tāpēc šo lietu kopīgi ar viņu apsvēris, nācu pie šāda atzinuma: ja tiešām Jūs ļoti vēlētos, lai es Jūs atbrīvotu no Neretas draudzes reliģiozās aprūpes, es, vēlēdamies saudzēt Jūsu veselību, dziļā cieņā pret Jūsu ilgiem priesterības gadiem un lieliem nopelniem Dieva un Baznīcas priekšā, daru Jūs brīvus no Neretas draudzes prāvesta pienākumiem, bet ļoti lūdzu, lai Jūs turpinātu Jēkabpils un Viesītes draudžu reliģiozo apkalpi. (..) Novēlēdams Jums labu veselību un spēkus vēl ilgus, ilgus gadus veltīt sevi Jums uzticēto draudžu reliģiozai apkalpei, palieku Jūs dziļi cienīdams un dodu savu bīskapa svētību.
Rīgā, 1949. g. 9. februārī.»
«Ļoti cienītais tēvs prāvest! Ņemdams vērā Jūsu vājo veselību, lai taupītu Jūsu spēkus, jau sen biju domājis dot Jums kādu no tuvākiem prāvestiem par palīgu Jūsu draudzes reliģiozā apkopē. Patlaban šo savu vēlēšanos varu realizēt tādā kārtā, ka Jaunjelgavas draudzes prāvests Alberts Leitāns varētu manā uzdevumā vienu vai divas svētdienas mēnesī izpalīdzēt Jums Jēkabpils draudzes reliģiozā apkalpē. Tāpēc ieteicu Jums pašam izvēlēties, kādās svētdienās būtu visizdevīgāka Jums prāvesta A. Leitāna izpalīdzība. (..) Ceru, ka šādam manam projektam Jūs labprāt piekritīsiet, un tādā kārtā Jums būs izpalīdzēts draudzes reliģiozā apkalpē.
Rīgā, 1950. gada 19. maijā.»
«Ņemot vērā Jūsu vājo veselību, gribētu piedāvāt Jums vikāru, ja Jūs to atrastu par vajadzīgu. Jūsu vikārs varētu apkalpot arī Viesītes un Daudzeses draudzes. Tāpēc es ļoti lūdzu Jūs apsvērt šo manu piedāvājumu vispusīgi un ar šīs vēstules uzrādītāju baznīckungu M. Tomaševiču dot man savus paskaidrojumus (..). Pie šī gadījuma gribētu zināt, vai Viesītes draudzes reģistrācija nokārtota, vai ir saņemts Reliģijas kulta lietu Pilnvarotā Latvijas PS Republikā dokuments par Viesītes draudzes reģistrāciju? Ja Viesītes draudzes reģistrācijas lieta vēl nebūtu visā pilnībā nokārtota, tad es uzdotu Jūsu vikāram to visātrāk nokārtot. Tāpat man gribētos zināt, vai Viesītes draudzei ir savas pastāvīgas dievkalpojumu telpas? Paskaidrojumus uz šiem jautājumiem variet dot baznīckungam M. Tomaševičam mutiski, kas tos man atstāstīs, lai neapgrūtinātu Jūs ar garas vēstules rakstīšanu.
1951. gada 9. martā».
***
Mārtiņš Venclavs Jēkabpils draudzē kalpoja līdz pēdējai dzīves dienai, kad 1954. gada 3. maijā 82 gadu vecumā, būdams gandrīz akls un fiziski nespēcīgs, aizgāja mūžībā. Izrādot godu un patiesu cieņu, prāvestu pēdējā gaitā pavadīja liels skaits draudzes locekļu, izvadīja Ilūkstes dekāns Ludvigs Birkovs, piedalījās Skaistkalnes dekāns Alberts Ancāns, Bebrenes prāvests Bernards Mortuks, Dvietes prāvests Broņislavs Dūre, Sventes prāvests Zigfrīds Naglis, Līvānu vikārs Staņislavs Stanka-Puisāns, Līvbērzes prāvests Miķelis Tomaševičs, Atašienes prāvests Jāzeps Lemps, Kurmenes prāvests Pēteris Bekers, Kokneses prāvests Donats Punculis, Jēkabpils vikārs un Jaunjelgavas prāvests Antons Kivlenieks. Mārtiņs Venclavs ir apglabāts Jēkabpils kapsētā.
P.S. Publikācijā izmantoti Latvijas Valsts vēstures arhīva un Jēkabpils Romas katoļu baznīcas arhīva materiāli. Ja jūsu rīcībā ir fotogrāfijas, dokumenti vai kādas citas liecības par draudzes vēsturi, ieskaitot arī atmiņas, lūgums par to informēt, zvanot pa t. 28308513 vai rakstot uz e-pastu: apinis333@inbox.lv. l
Publikācija tapusi projekta «Grāmatas «Jēkabpils Romas katoļu baznīcas un draudzes vēsture» manuskripta sagatavošana» ietvaros.
Komentāri (3)
Pievienot komentāru
UZMANĪBU!
Jūsu IP adrese ir bloķēta, neskaidrību gadijumā sazinieties ar administrāciju!
Jūsu IP adrese ir bloķēta, neskaidrību gadijumā sazinieties ar administrāciju!
rasa
Labs, pētnieciskas ievirzes raksts. Apsveicu autoru!
Andrejs
Ļoti godprātīgi uzrakstīts vērtīgs oriģinālraksts. Apbrīnojama ir autora pašaizliedzība, pacietīgi un ilgstoši meklējot arvien jaunus, nereti nezināmus un grūti pieejamus dokumentus, analizējot, vērtējot un izmantojot tos. Tā un tikai tā top publikācijas ar paliekamu nozīmi kultūrvēsturē. Šis raksts ir kārtējā nopietnā iestrāde topošās Jēkabpils katoļu baznīcas vēsturē.Lai Jānim Apīnim spēks un veiksme! Gaidām viņa grāmatu!
Ivars no Rīgas
Aiz loga 21.gs.un negribās vairs iedziļināties senās lietās. Mēs sevī nesam tik daudzas vecas un nevajadzīgas lietas. Tik smaga cilvēces vēsture, ciešanas un visādas ietekmes. Vairāk gribās Šodiena - rītdienā, neviss pagātne šodienā! Nekad nav interesējusi baznīcas vēsture, tomēr šis raksts piesaistīja uzmanību. Ļoti pamatīgs un izjusts darba. Patikās, ka raksta autors ar dziļu iekšējo izpratni mācējis kā galveno vēstījuma līniju priekšplānā izcelt cilvēku un viņa dzīves stāstu. Tas padara šo rakstu dzīvu un interesantu. Jutos pārsteigts, ka esmu izlasījis šādu profesionālu rakstu ne Rīgas izdevumā. Visu cieņu! ☆☆☆☆☆