Baznīcas atjaunotājs un saglabātājs
Jānis Apīnis

Turpinot izzināt Jēkab­pils Romas katoļu baznīcas vēsturi, šajā publikācijā sniegts ne­liels ieskats prāvesta Mār­tiņa Venclava (Mar­­­tynas Venclovas, lietuvietis, 10.01.1879 – 3.05.1954) bi­ogrāfijā un darbībā. Vi­ņam bija lemts Jēkabpilī kalpot divreiz – pašos spē­ka gados un mūža norietā. 
Dzīves pē­dējais posms aizritēja pēckara gados un ir spilgta liecība padomju va­ras attieksmei pret baznīcu.
 
     Padomju režīms 1940. un 1941. gadā sāka reliģiskās dzīves ierobežošanu. Tika nacionalizēti draudžu nami un zemes īpašumi (lielāki par 15 ha), tas pasliktināja draudžu materiālo stāvokli. 1941. gadā padomju okupā­cijas vara arestēja piecus un noslepkavoja sešus Lat­vijas katoļu garīdzniekus. Savukārt 1944.–1945. gadā, vācu armijai atkāpjoties, bēgļu gaitās uz Rietumiem devās 36 katoļu priesteri, kas ir ievērojama daļa no visiem, jo Latvijā palika tikai 152 garīdznieki. Padomju varas īstenotā garīdznieku apcietināšanas kampaņa turpinājās līdz pat 1973. gadam, un kopā šajā laikā ir arestēti 60 katoļu priesteri, no tiem nošauti, nomocīti vai apcietinājumā miruši 14 (Cakuls J. Latvijas Romas katoļu priesteri, 1918–1995. Rīga, 1996). Baznīcu darbības kavēšanai un ierobežošanai vara iz­mantoja arī administratīvus līdzekļus, piemērojot draudzēm nesamērīgi augstus nodokļus par dievnamu un elektrības lietošanu, liekot šķēršļus garīdzniekiem mītnes vietas atrašanai u.tml. 
      Laikmeta lielie notikumi ietekmēja arī Jēkabpils Ro­mas katoļu draudzi. Kara laikā no 1942. gada jūnija par prāvestu bija norīkots Jāzeps Pavilonis, kurš, tuvojoties Sarkanajai armijai, 1944. gada augusta sākumā Jēkabpili atstāja un devās uz Kurzemi. Garīdznieku trūkuma dēļ līdz 1944. gada beigām un visu 1945. gadu baznīcai nebija prāvesta un dievkalpojumi nenotika. Baznīcas mājā (plebānijā) Brīvības ielā 107 bija ievākusies Sarkanās armijas vienība. Situācija nedaudz mainījās 1946. gadā, kad no janvāra līdz septembrim draudzi  apkalpoja Līvānu vikārs Ādams Ivbuļs. 
    Kompensējot garīdznieku trūkumu, 1946. gada oktobrī par Jēkabpils prāvestu no Lietuvas norīkoja Mārtiņu Venclavu. Viņam tā bija atgriešanās Jēkabpilī, jo šajā baznīcā prāvests jau kalpoja no 1929. līdz 1934. gadam. 
 
***
     Mārtiņš Venclavs ir dzimis Lietuvā, Radvilišķos, studējis Pēterburgas Romas katoļu garīgajā akadēmijā, ko beidza 1897. gadā. No 1929. gada līdz 1934. gada 10. augustam bija Jēkabpils un Jaunjelgavas (līdz 14. oktobrim) draudzes prāvests. Šajos gados bija arī skolotājs vairākās mācību iestādēs. Tā kā M. Venclavs bija Lietuvas pilsonis, ik gadus viņam nācās atjaunot pedagoga darba atļauju. Tā, piemēram, «Valdības Vēst­ne­sis» 1927. gada 26. au­gustā raksta, ka Ministru kabinets 1927. gada 25. augustā atļāvis Lietuvas pavalstniekam Mārtiņam Venclavam strādāt par skolotāju Daugavpils Valsts vidusskolā līdz 1927./28. m. g. beigām.
      20. gadu beigās un 30. gadu sākumā ar lielām grūtībām tika pabeigti Jēkabpils baznīcas atjaunošanas darbi pēc smagajiem postījumiem Pirmajā pasaules karā. M. Venc­lava darbība šajos gados iezīmējās ar svarīgām saimnieciskām aktivitātēm. Piesaistot ziedojumus un dāvinājumus, viņš 1929. gadā pabeidza baznīcas iekšpuses atjaunošanu, par ko meistaram Kitovam sa­maksāti 800 latu. 1930. gadā ir iegādātas krustaceļa bildes, kuras ierāmētas paš­taisītos rāmjos. 1931. gadā Grīnin­geru zvanu lietuvē (Glocken­gießerei Grü­ninger) Vācijā pasūtīts un par 1000 latiem iegādāts baznīcas zvans 272 kg svarā. Sa­vu-kārt 1932. gadā izremontēta baznīcas ārpuse, par materiāliem un darbu sa-maksājot 1 000 latu. Darot minētos un citus darbus, prāvests sagatavoja dievnamu trešajai konsekrācijai, ko 1932. gada 29. oktobrī veica bīskaps Jāzeps Ran­cāns. Vietējā avīzē par to lasāms: « 29., 30. un 31. ok­tobrī š. g. Jēkabpils katoļu draudzi apmeklēja Viņa Ekselence bīskaps J. Ran-cāns. Iesvētīja baznīcu un 146 personām izdalīja ie­stiprināšanās sakramentu. Izsaku dziļu pateicību vi­siem, kas piedalījās pie bīskapa uzņemšanas: M. Ka-daša kgm par automobili, Lejiņa kgm par brezentu nometnei, Blumberga kgm par savā laikā izgatavoto plāksni altāram un citiem. Katoļu baznīcas prāvests M. Venclavs». (Jēkabpils Vēst­­nesis, Nr. 44, 1932, 3. nov.).
     1934. gada beigās M. Venc­lavs devās uz dzimteni Lietuvu, kur tika norīkots par Radvilišķu apriņķa Dap­šonu katoļu baznīcas prāvestu. 
      No 1946. gada 4. septembra Mārtiņš Venclavs atkal ir Jēkabpils prāvests. Viņam tobrīd ir jau 74 gadi, bet priekšrocība ir tā, ka šo draudzi prāvests pazīst no 30. gadiem. Diemžēl situācija ir pavisam cita. Garīdz­nieku trūkuma dēļ viņam jāstrādā arī citās apriņķa draudzēs, kas ne vienmēr ir iespējams. Mārtiņa Venclava otrās kalpošanas apstākļus un padomju varas attieksmi pret baznīcu pēckara gados spilgti raksturo vairāki dokumenti, kas atrodas Jēkabpils Romas katoļu baznīcas arhīvā. Apstākļu ilustrēšanai – neliels ieskats tajos. 
      Iekārtošanās un turpmākā darbība draudzē ir saistīta ar milzīgām grūtībām, kas faktiski ir varas radītas. Ierodoties 1946. gadā Jē­kabpilī, M. Venclavam nav kur apmesties – baznīcas mājā saimnieko padomju armija, noīrēt kādu privātu dzīvokli nav atļauts, un, kaut arī pat pēc padomju likumiem garīdzniekiem pienākas apdzīvojamā platība, reāli iegūt tādu nav iespējams. Uz M. Venclava iesniegumu par baznīcas mājas atdošanu draudzei vai cita dzīvokļa piešķiršanu Jēkab­pils pilsētas izpildkomiteja norāda, ka baznīcai taču piederot māja Zemgales ielā 8. Runa ir par nelielu, dzīvošanai vairs nederīgu būdu, kas piederēja  kapu sargam un atradās uz baznīcas zemes. Par to, kāda ir šī «mā­j­a», liecina dažus gadus vēlāk citā sakarā izdots pilsētas izpild­komitejas komunālās nodaļas ziņojums: «1952. gada 8. janvārī Jē­kabpils pilsētas komunālās nodaļas tehniķis E. J. Buks uz pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja rīkojuma pamata ieradās uz vietas Zemgales ielā 8, lai noteiktu šīs ēkas nepieciešamo re­montu un materiālus, un atrada sekošo. Ēka koka sienām, skaidu jumtu 9,90 m x 5,30 m ar piebūvi 2,40 m x 5,30 m. Ārsienu baļķi no pamatiem līdz logiem sapuvuši, piebūves baļķu sienas pilnīgi visas sapuvušas. Bojāta grīda 30 m2. Skaidu jumts nolietots. Faktiski ēka draud sabrukt, jo griesti ir noliekušies un augstums no grīdas līdz tiem ir nepilni divi metri, tā ka lielākam cilvēkam nav iespējams stāvēt taisni kājās. Reālā apdzīvojamā platība ēkā ir 4x4 metri – 16 m2, tā ir viena telpa ar virtuvi kopā».
     Tā kā šajā vietā nebija iespējams mitināties, pēc ierašanās Jēkabpilī M. Ven­­c­lavs apmetās pašā baznīcā, neapkurināmā sakristejā, kur uzturējās vairākus ga­dus, arī ziemā, tā galīgi sagandēdams savu veselību. Pirmajā ziemā, nespēdams izturēt aukstumu, viņš kādu laiku dzīvoja Jaunjelgavā, kas radīja apgrūtinājumus pienākumu veikšanai Jēkab-pilī. Šo situāciju 1946. gada 9. decembrī M. Venclavam rakstītā vēstulē piemin arī Liepājas diecēzes ģenerālvikārs Julians Vaivods: «Ļoti nožēloju, ka sākums mūsu diecēzē Jums saistīts ar tik lielām grūtībām. Es ļoti priecātos, ka Jūs tomēr varētu kā iekārtoties Jēkabpilī, jo citādi Viesīte un Nereta atkal paliks bez kādas ap­kopšanas (..). Varbūt var atrast dzīvokli pie kāda draudzes locekļa, jo sakristejā dzīvot un vēl ziemā nekāda veselība nevar izturēt». Un 1947. gada 3. martā rakstītajā vēstulē J. Vaivods saka: «Pateicos par apsveikumu un arī informāciju. Šī informācija tiešām lietderīga, jo citādi kūrija nezinātu, kur palicis Jēkabpils prāvests. Jāsamierinās ar ap­stākļiem, kādus radījis patreizējais sals un jāpaliek Jaunjelgavā, cik ilgi būs ne­pieciešams. Gan jau jēkabpilieši vajadzības gadījumā Jūs sameklēs (..)». Te jāpiebilst, ka Jēkabpils prāvesti tradicionāli aprūpēja arī Jaun­jelgavas, Viesītes, Neretas, Aknīstes un citu apriņķa pagastu katoļticīgos.
      Par M. Venclava darba apstākļiem, kā arī baznīcas augstākās vadības dziļo cieņu pret cienījamos gados esošo prāvestu liecina ie-skats dažās vēstulēs, ko viņam sūtījis Liepājas diecēzes apustuliskais administrators bīskaps Pēteris Strods.  Tā 1948. gada 15. septembrī viņš raksta:
    «Kā Jums jau zināms, Aknīstes draudzes locekļi savu veco koka baznīcu ir atvēlējuši bijušajai savas draudzes sastāvdaļai, proti, Neretas draudzei. Ņemot vērā, ka Jums būtu grūti veikt šīs baznīcas pārvešanas un uzstādīšanas uzraudzību, tāpēc šo darbu veikšanai uz laiku esmu nozīmējis baznīckungu R. Veģi.»
Ļoti zīmīgas ir arī citas bīskapa P. Stroda rakstītās vēstules. «Šinīs dienās bija ieradies pie manis prāvests A. Rukmanis un teica, ka Jūs viņam rakstījis un lūdzis, vai viņš nebūtu ar mieru pārņemt Neretas draudzes reliģiozu aprūpi. Lai gan prāvestam A. Ruk­manim ir jau tā trīs draudzes, tomēr viņš ir pulka jaunāks un viņam ir motocikls. Tāpēc šo lietu kopīgi ar viņu apsvēris, nācu pie šāda atzinuma: ja tiešām Jūs ļoti vēlētos, lai es Jūs atbrīvotu no Neretas draudzes reliģiozās aprūpes, es, vēlēdamies saudzēt Jūsu veselību, dziļā cieņā pret Jūsu ilgiem priesterības gadiem un lieliem nopelniem Dieva un Baz­nīcas priekšā, daru Jūs brīvus no Neretas draudzes prāvesta pienākumiem, bet ļoti lūdzu, lai Jūs turpinātu Jēkabpils un Viesītes draudžu reliģiozo apkalpi. (..) Novēlēdams Jums labu veselību un spēkus vēl ilgus, ilgus gadus veltīt sevi Jums uzticēto draudžu reliģiozai apkalpei, palieku Jūs dziļi cienīdams un dodu savu bīskapa svētību. 
    Rīgā, 1949. g. 9. februārī.»
 
     «Ļoti cienītais tēvs prāvest! Ņemdams vērā Jūsu vājo veselību, lai taupītu Jūsu spēkus, jau sen biju domājis dot Jums kādu no tuvākiem prāvestiem par palīgu Jūsu draudzes reliģi­ozā apkopē. Patlaban šo savu vēlēšanos varu realizēt tādā kārtā, ka Jaunjelgavas draudzes prāvests Alberts Leitāns varētu manā uzdevumā vienu vai divas svētdienas mēnesī izpalīdzēt Jums Jēkabpils draudzes reliģiozā apkalpē. Tāpēc ieteicu Jums pašam izvēlēties, kādās svētdienās būtu visizdevīgāka Jums prāvesta A. Leitāna izpalīdzība. (..) Ceru, ka šādam manam projektam Jūs labprāt piekritīsiet, un tādā kārtā Jums būs izpalīdzēts draudzes reliģiozā apkalpē.
    Rīgā, 1950. gada 19. maijā.»
 
     «Ņemot vērā Jūsu vājo veselību, gribētu piedāvāt Jums vikāru, ja Jūs to atrastu par vajadzīgu. Jūsu vikārs varētu apkalpot arī Viesītes un Daudzeses draudzes. Tā­pēc es ļoti lūdzu Jūs apsvērt šo manu piedāvājumu vispusīgi un ar šīs vēstules uz­rādītāju baznīckungu M. To­maševiču dot man savus paskaidrojumus (..). Pie šī gadījuma gribētu zināt, vai Viesītes draudzes reģistrācija nokārtota, vai ir saņemts Reliģijas kulta lietu Piln­varotā Latvijas PS Republikā dokuments par Viesītes draudzes reģistrāciju? Ja Viesītes draudzes reģistrācijas lieta vēl nebūtu visā pilnībā nokārtota, tad es uzdotu Jūsu vikāram to visātrāk nokārtot. Tāpat man gribētos zināt, vai Viesītes draudzei ir savas pastāvīgas dievkalpojumu telpas? Paskaid­rojumus uz šiem jautājumiem variet dot baznīckungam M. Tomaševičam mutiski, kas tos man atstāstīs, lai neapgrūtinātu Jūs ar garas vēstules rakstīšanu.
1951. gada 9. martā». 
 
                        
***
    Mārtiņš Venclavs Jēkab­pils draudzē kalpoja līdz pēdējai dzīves dienai, kad 1954. gada 3. maijā 82 ga­du vecumā, būdams gandrīz akls un fiziski nespēcīgs, aizgāja mūžībā. Izrādot godu un patiesu cieņu, prāvestu pēdējā gaitā pavadīja liels skaits draudzes locekļu, izvadīja Ilūkstes dekāns Lud­vigs Birkovs, piedalījās Skaistkalnes dekāns Alberts Ancāns, Bebrenes prāvests Bernards Mortuks, Dvietes prāvests Broņislavs Dūre, Sventes prāvests Zigfrīds Naglis, Līvānu vikārs Sta­ņislavs Stanka-Puisāns, Līv­bērzes prāvests Miķelis Tomaševičs, Atašienes prāvests Jāzeps Lemps, Kur­menes prāvests Pēteris Bekers, Kokneses prāvests Donats Punculis, Jēkabpils vikārs un Jaunjelgavas prāvests Antons Kivlenieks. Mārtiņs Venclavs ir apglabāts Jēkabpils kapsētā.
 
P.S. Publikācijā izmantoti Latvijas Valsts vēstures arhīva un Jēkabpils Romas katoļu baznīcas arhīva materiāli. Ja jūsu rīcībā ir fotogrāfijas, dokumenti vai kādas citas liecības par draudzes vēsturi, ieskaitot arī atmiņas, lūgums par to informēt, zvanot pa t. 28308513 vai rakstot uz e-pastu: apinis333@inbox.lv. l
 
Publikācija tapusi projekta «Grāmatas «Jēkabpils Romas katoļu baznīcas un draudzes vēsture» manuskripta sagatavošana» ietvaros. 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (3)

  1. rasa
    rasa
    pirms 5 mēnešiem

    Labs, pētnieciskas ievirzes raksts. Apsveicu autoru!

    Atbildēt
  2. Andrejs
    Andrejs
    pirms 5 mēnešiem

    Ļoti godprātīgi uzrakstīts vērtīgs oriģinālraksts. Apbrīnojama ir autora pašaizliedzība, pacietīgi un ilgstoši meklējot arvien jaunus, nereti nezināmus un grūti pieejamus dokumentus, analizējot, vērtējot un izmantojot tos. Tā un tikai tā top publikācijas ar paliekamu nozīmi kultūrvēsturē. Šis raksts ir kārtējā nopietnā iestrāde topošās Jēkabpils katoļu baznīcas vēsturē.Lai Jānim Apīnim spēks un veiksme! Gaidām viņa grāmatu!

    Atbildēt
  3. Ivars no Rīgas
    Ivars no Rīgas
    pirms 5 mēnešiem

    Aiz loga 21.gs.un negribās vairs iedziļināties senās lietās. Mēs sevī nesam tik daudzas vecas un nevajadzīgas lietas. Tik smaga cilvēces vēsture, ciešanas un visādas ietekmes. Vairāk gribās Šodiena - rītdienā, neviss pagātne šodienā! Nekad nav interesējusi baznīcas vēsture, tomēr šis raksts piesaistīja uzmanību. Ļoti pamatīgs un izjusts darba. Patikās, ka raksta autors ar dziļu iekšējo izpratni mācējis kā galveno vēstījuma līniju priekšplānā izcelt cilvēku un viņa dzīves stāstu. Tas padara šo rakstu dzīvu un interesantu. Jutos pārsteigts, ka esmu izlasījis šādu profesionālu rakstu ne Rīgas izdevumā. Visu cieņu! ☆☆☆☆☆

    Atbildēt

Pievienot komentāru