Baznīcas māja. Garš mūžs, bēdīgs tā nobeigums
Jānis Apīnis

Daži mazzināmi fakti Jēkabpils katoļu draudzes vēsturē 
 
Pirms pieciem gadiem – 2013. gada oktobrī – pie Brīvības ielas un Draudzības alejas krustojuma nojauca  neapdzīvotu ēku,  jo šajā teritorijā bija paredzēts būvēt satiksmes apli. Tā bija Jēkabpils katoļu baznīcas vēsturiskā māja jeb, kā kādreiz teica – plebānija.
 
Ieskats pirmsākumos
    1835. gadā  ir nodibināta Jēkabpils Romas katoļu draudze, kaut sava dievnama tobrīd vēl nebija. Lai iegūtu atļauju baznīcas celt­niecībai, 19. gs. 30. gadu otrajā pusē notika plaša sarakste starp Viļņas bīskapijas vadību, Kurzemes gubernatora pārvaldi un Krievijas iekšlietu ministru. Latvijas Valsts vēstures arhīvā esošie dokumenti liecina, ka jau 1835. gada jūnijā Viļņas bīskaps Andrejs Benedikts Klongevičs Kur­zemes gubernatoram sūtīja lūgumu at­ļaut būvēt Jē­kabpilī katoļu baznīcu. Politisko notikumu, birokrātijas  un lielo attālumu dēļ atļauju vairākus gadus neizdevās iegūt. Kamēr tā kavējās, bīskaps Klon­gevičs meklēja pagaidu risinājumu. 1835. gadā viņš uz Jēkabpili norīkoja Dvietes prāvestu Mateju Miškeviču, kurš uz tukšas kroņa zemes uzbūvēja koka lūgšanu namu (tā laika dokumentos lieto apzīmējumu – oratorijs vai arī kapela). Bīskabs bija lūdzis ļaut uzbūvēt arī mitekli diviem garīdzniekiem – māju ar saimniecības ēkām, kā arī ierīkot sakņu dārzu viņu vajadzībām. Ie­cerētais izdevās, un blakus jaunajam lūgšanu namam 19. gs. 30. gadu beigās un 40. sākumā pakāpeniski tika uzcelts baznīcas ēku komplekss – dzīvojamā mā­ja, kūts, klēts, šķūnis, rija. 1852. un 1856. gada baznīcu vizitāciju protokolos, kas glabājas Lie­tuvas Valsts vēstures arhīvā (669. fonds, 320. lieta), sīki aprakstīti plebānijas būvniecībai izmantotie būvmateriāli (akmens mūra pamati, tēstie baļķi, skaidu jumts u.tml.), ēkas un telpu lielums un izkārtojums, saimniecības ēkas. No­rādīts, ka pēc dažiem gadiem dzīvojamajai mājai piebūvēts otrs gals, kur ie­kārtotas telpas svētdienas skolai un miteklis kalpotājiem. Tātad šī ēka bija viena no vecākajām koka būvēm Jēkabpilī, kas neskarta saglabājusies gandrīz 180 gadu.
 
Jaunāku laiku vēsture
    1940. un 1941. gadā jaunā vietējā vara baznīcas mājā iemitināja vairākas ģimenes, kurām ar baznīcu saistības nebija, taču kopumā Latvijā baznīcas īpašumus līdz karam nepaspēja nacionalizēt. 1941. gada septembrī Latvijā notika tautas skaitīšana, ko organizēja vācu okupācijas iestādes. Latvijas Valsts vēstures arhīvā esošajos skaitīšanas materiālos (1308. fonds) lasāms, ka  baznīcas mājā (Brīvības iela 107) ir četri dzīvokļi un tajos kopā  ir 14 iemītnieku. 1. dzīvoklī mīt draudzes prāvests Jā­zeps Kiselis (Kisielius), kurš te pierakstīts 1940. gada 12. novembrī, kad bija norīkots no Rīgas kalpot Jē­kabpils draudzē. No baznīcas cilvēkiem te vēl ir viņa mājkalpotāja Franciška Ga­vare. Pārējie 12 acīmredzot ir te padomju iestāžu iemitināti – tās ir divas Ziemeļu ģimenes, Kokini un Sporāni.
   Pēckara gados draudzes māja tiek nacinalizēta. Par to ir lemts Jēkabpils apriņķa Jēkabpils pilsētas darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas sēdē 1949. gada 16. decembrī. Sēdi vadīja priekšsēdētājs D. Mor­gans, sekretāre – L. Āriņa. Protokolā lasāms: «98/14 Namīpašuma Brīvības ielā Nr. 107 nacionalizācijas jautājums. Noklausījās komisijas priekšsēdētāja D. Mor­gana ziņojumu, ka pēc katoļu draudzei piederējušās dzīvojamās ēkas Brīvības ielā Nr. 107 izmērīšanas tā pa­kļaujama nacionalizācijai, jo līgumā ar baznīcu tā netika ieslēgta. Pārbaudot dokumentus, izpildu komiteja atzīst, ka tie noformēti likumīgi un nolemj:
    1) apstiprināt komisijas 1949. gada augusta aktu par katoļu draudzes nam­­­īpašuma Brīvības ielā Nr. 107 pakļaušanu nacionalizācijai pēc sekojošas derīgās platības: a) dzīvojamā ēka 219,70 m2 b) saimniecības ēka 62 m2; 
   2) uzdot namu pārvaldniekam Načevam uzņemt uzskaitē māju Brīvības ielā Nr. 107 un ieskaitīt to dzīvokļu fondā;
    3) lūgt Jēkabpils apriņķa darba ļaužu deputātu padomes izpildu komiteju apstiprināt šo lēmumu» (Jēkabpils zonālais arhīvs, 417. fonds, 44. lieta). Nav skaidrs, kas ir ar pārējām saimniecības ēkām – vai tās jau ir bijušas nojauktas, ja netiek lēmumā minētas? Daži vecākās pa­audzes jēkabpilieši raksta autoram gan ir teikuši, ka dažas ēkas mājas pagalmā starp Brīvības un Zemgales ielu bijušas vēl pat līdz 50. gadiem. Nav ziņu arī par to, kur mājvietu atrada toreiz kalpojošais prāvests Mārtiņš Venslavs (varbūt  viņam atļāva palikt turpat?). Jaunu māju Zemgales ielā 8 uzbūvēja jau krietni vēlāk prāvests Alberts Leitāns.
   Turpmākajos gados ve­cajā mājā mitinājās dažādas gimenes, kurām dzīvojamo platību piešķīra vietējā vara. Laika gaitā kādreiz lepnā ēka tika ļoti nolaista, un tādu to 90. gadu sākumā denacionalizācijas procesā draudze saņēma atpakaļ, turklāt ar man­tojumu – to­­brīdējiem iemītniekiem. Saim­niecības ēkas bija nojauktas, ap 170 gadu ve­cie koki, no kuriem dažam bija dižkoka izmēri, izzāģēti. Draudze finansiāli nevarēja atļauties atjaunot milzīgo, iepriekšējo īpašnieku nolaisto ēku. Paš­val­dības, baznīcas un citu ieinteresēto pušu sarunu rezultātā tika panākta vienošanās māju nojaukt un zemi izmantot Brīvības–Vienības ielas satiksmes apļa būvniecībai.
 
Kas tālāk?
    Katoļu baznīcas māja nebija oficiālajā kultūras pieminekļu sarakstā, tomēr, būdama viena no retajām tik vecām koka ēkam Jē­kabpilī, tā varēja tikt saglabāta kā vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. 2013. gadā sākās minētā satiksmes apļa izbūve, un tā vajadzībām tā gada oktobrī māju nojauca. Tā kā no sabiedrības puses bija izskanējuši bikli iebildumi, savu viedokli plašsaziņas līdzekļiem izteica arī toreizējās Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Zemgales reģionālā nodaļa, iesakot pašvaldībai to kā pilsētas vecās koka apbūves vēsturisku ēku saglabāt. Atbildot uz to un acīmredzot lai nomierinātu sabiedrību, tika nolemts nojauktās mājas detaļas pārvest uz Jēkabpils Vēstures muzeja brīvdabas nodaļu «Sēļu sēta», norādot, ka ēku vēlāk atkal samontēs – kad atradīsies finansējums. Vismaz tā toreiz solīja vairākas amatpersonas. Tai  būtu ļoti praktisks pielietojums – varētu ierīkot semināru un nelielu izstāžu telpu, kā arī suvenīru veikaliņu.  Tobrīd līdzekļi bija tikai ēkas demontāžai, un arī tie – no ielu rekonstrukcijas projektam piešķirtās naudas. 
Kopš šiem solījumiem nu jau pagājuši vairāk nekā pieci gadi. Vecās plebānijas «detaļas» pusaizmirstas guļ muzeja brīvdabas nodaļā. Kaut daļēji zem nojumes, bet tomēr pakļautas nokrišņu iedarbībai. Atbildot uz atgādinājumu par pirms pieciem gadiem izteiktajiem solījumiem, Jēkabpils Pil­sētvides departamenta vadītājs Raits Sirmovičs norāda – līdzekļu nav, turklāt nodega «Sēļu sētas» rija, kuras atjaunošanai vajadzīga liela nauda. Būvprojekts par vecās baznīcas mājas izmantošanu gan esot izstrādāts, un ēkas detaļas varētu iestrādāt, būvējot brīvdabas nodaļas apmeklētāju centru, bet «nekas jau tur no tās būves izmantojams daudz nebija arī tad, kad jauca nost. Bet tam visam vajadzīgs politisks lēmums», saka amatpersona. Daļa deputātu taču esot tie paši, kas toreiz, un viņi nebūs solījumus aizmirsuši...
 
 
***
Varbūt kādam no lasītājiem ir kas vairāk zināms par rakstā minēto?Ja jums ir šāda vai cita informācija (atmiņas, fotogrāfijas, do­kumenti) par katoļu draudzes vēsturi, lūgums par to ziņot šī raksta autoram: t. 28308513 vai rakstot uz e-pas­tu:  apinis333@inbox.lv. Tas viss noderēs topošajai grāmatai par baznīcas vēsturi. 
 
 Raksts tapis «Latvijas valsts mežu» un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītās Zemgales  kultūras programmas projekta «Jēkabpils Romas katoļu baznīcas un draudzes vēstures izpētes pabeigšana un iegūto materiālu apkopošana pirms grāmatas manuskripta sagatavošanas» ietvaros:
 

 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (16)

  1. Faktiski
    Faktiski
    pirms 1 nedēļas

    Jā nu dien, zem caura kā siets nojumes glabā izjauktās mājas detaļas. Kaput ir tiem materiāliem. Vai tad Sirmovičam galva par ko sāp? Poh!

    Atbildēt
  2. Autors
    Autors
    pirms 1 nedēļas

    Man uzrakstīja kāda dāma, ka tā māja degusi nez cik reizes, laikam tajā esošo iemītnieku dēļ, kad lūdzu pastāstīt vairāk. neatbild. varbūt kāds ko zina?

    Atbildēt
  3. faktiski
    faktiski
    pirms 1 nedēļas

    Iegāju Google Maps, apbraukāju un papētīju no visām pusēm šo māju, kā reizi uzfilmēts īsi pirms nojaukšanas. Māja gan bija liela un ar interesantu vēsturi, nu bet es nevaru aptvert, kāpēc tik bezatbildīgi dome piegāja pie šīs mājas demontāžas un uzglabāšanas? Tagad patiešām vairs no atjaunošanas, restaurēšanas nekas nevar sanākt. Laikam vajadzēja tomēr par visiem cītīgāk sekot demontāžas darbiem,un kā tiks uzglabāti materiāli, un bakstīt, ko darīs un kad. Kaut kā mēs visu atstājam vienas cilvēku grupas, kam vispār nekā nav svēta, rokās un pārraudzībā, un, lūk, rezultāts. Pa manam Sirmovičs un Gogulis un virkne pārējo, ir pašvaldības lielākā kļūda, ka viņus pieņēma darbā tādos amatos. Ar steigu vajadzētu šos darbiniekus nomainīt pret saimnieciski domājošiem cilvēkiem.

  4. Pesimists
    Pesimists
    pirms 1 nedēļas

    Tas jau pašā sākumā bija skaidrs, ka tur neko netaisīojās atjaunot. Tikai lai nebūtu liels škandāls, visu to jau no sākuma neaizveda uz svalku, bet sakrāmēja Sēļu sētā. Tāds pats liktenis būs divām koka mājām pie Maksimas. Cik jau gadus stāv un nekas uz priekšu nekust. Maksimai vienkārši pokuj, un domes pipukiem arī.

    Atbildēt
  5. eh!
    eh!
    pirms 1 nedēļas

    Rija sēļu sētā nosvila un nauda jaunas būvniecībai būs uz sitiena.

  6. Pesimists
    Pesimists
    pirms 1 nedēļas

    Es par to riju nebūtu tik pārliecināts. Sākumā jau teica, ka būs, bet kā būs patiesībā, redzēsim.

    Atbildēt
  7. aha
    aha
    pirms 1 nedēļas

    Un tu vēl tici pasakām? :D ja saka, ka būs, tātad nebūs. Vairs tur nav kam būt, viss satrunējis.

  8. vecais
    vecais
    pirms 1 nedēļas

    jau pag. gadsimta 80-tajos, tur tika izmitināti dažādi cilvēki ar kriminālu pagātni kuriem iznākot no kroņa mājas nebija kur palikt, tas kontingents tur protams mainijās. Un vēl tur dzīvoja veca tantiņa, kas visu laiku sēdēja logā un garāmgājējus skaļi lamāja un dažreiz meģināja ar kaut ko sviest - sajūtas bija nepatīkama. Man armijas biedrs tolaik strādāja milicijā un man no darba katru dienu nācās iet garām tai mājai, tāpēc biju apjautājies, vai nevar kaut ko darīt, jo cilvēkiem bail iet garām tai mājai, tad nu viņš izstāstīja par tās mājas iedzīvotāju kontingentu - tur nogrūda tādus, kuriem it kā citur nebija vietas. P.S. Attiecībā par ticību pilsētu vadošajiem (dažāda līmeņa), tad tas jau būtu atsevišķs stāsts, ko lai dara ja mēs ievēlam gandrīz vienus un tos pašus, tad nu var bārstīt solījumus zinot ka realizēt nemaz netaisās - gan jau vēl kaut ko apsolīs un tāpat ievēlēs.

    Atbildēt
  9. ?
    ?
    pirms 1 nedēļas

    Ko tur var atjaunot,koka baļķiem un dēļiem mūžs nav bezgalīgs.

    Atbildēt
  10. no otras puses
    no otras puses
    pirms 1 nedēļas

    Varbūt tajās koka daļās ir iesūkusies negatīvā enerģija no tā kontingenta, kas tur dzīvoja, tāpēc tagad tur sēļu sētā ik pa reizei kaut kas svilst. Ko tad dome taupa tos praulus un kacina tautu? Būtu sadedzinājuši un miers. Tāpēc jau vēsture neaizmirsīsies. Autors grāmatā visu būs aprakstījis un salicis fotogrāfijas. Par to šim cilvēkam lielu lielais PALDIES! Padomāju, ka domes ēkā kādreiz bija slimnīca, pagalmā varbūt bija kāds mirušo būcenis. Brrrr. Diez kas nav tādā ēkā uzturēties.

    Atbildēt
  11. andrejs
    andrejs
    pirms 1 nedēļas

    Paldies autoram par vērtīgo rakstu!

    Atbildēt
  12. ierosinājums
    ierosinājums
    pirms 1 nedēļas

    Ļoti interesanta tēma būtu- pilsētas ēku vēsture. Tik daudz ir veco laiku ēku un katrai ir savs stāsts.

    Atbildēt
  13. Ieteikums
    Ieteikums
    pirms 6 dienām

    Te nu gan gribētu dzirdēt Jēkabpils muzeja administrācijas viedokli,jo kas tad cits,ja ne muzejs ir ieinteresēti saglabāt vēstures mantojumu. Taču izskatās,ka pilnīgi vienalga, viss püst tieši muzeja teritorijā,Sēļu sētā.

    Atbildēt
  14. !
    !
    pirms 6 dienām

    Diemžēl.tieši no muzeja puses ir vismazākās aktivitātes pilsētas vēstures apzināšanā. Redzam biedrību Jēkabpils mantojums, poļu biedrības aktivitātes, vecticībnieku darbus, bet muzejs klusē. Galvenā muzeja rūpe ir tikai pils un Sēļu sēta

  15. faktiski
    faktiski
    pirms 6 dienām

    A ko tā muzejniece var izdarīt? Liela viņai teikšana? Domei barona pils jāfrišina, miljoni jāgrūž, tak parāde nākošgad ies garām. Lai dzīvo barons! Pat otrpus ceļam jauks nost graustu. A ko tālāk ar tām ceļmalas noplukušajām butkām darīs?:D

Pievienot komentāru