Baznīcas zvans
Jānis Apīnis

Daži mazzināmi fakti Jēkabpils katoļu draudzes vēsturē 
 
    Tagadējo Jēkabpils Romas katoļu baznīcu   pirmoreiz iesvētīja 1858. gadā. Gandrīz nešaubīgi var pieļaut, ka pēc tās uzbūvēšanas agrāk vai vēlāk tornī bija uzstādīts arī zvans. Kur tas tika izgatavots, cik liels bija, kad uzstādīts, un kas ar to notika vēlāk? 
    Ziņas par to nav izdevies atrast. Vai zvans cieta lielajā uguns­grēkā 1903. gadā? Vai arī  aizvien bija tas pats  līdz laikam, kad baznīca tika izpostīta Pir­majā pasaules karā?  Un zvans – cietis apšaudē vai eva­kuēts? Atbilžu nav. Ir gan skaidri zināms, ka pirms dievnama trešās atdzimšanas 20. gadu beigās draudze  pasūtīja un dievnama tornī uzstādīja jaunu zvanu, kurš noteiktās stundās vai vēstot par kādu notikumu draudzes dzīvē skan arī šodien. 
     Nav īsti zināms, kad tieši šis zvans baznīcas tornī ir uzstādīts. Uz Jēkabpils foto-grāfa J. Stankeviča (J. Stan­kewitsch) fotogrāfijas, kurā zvans redzams novietots baznīcā, altāra priekšā, ar zīmodziņu otrā pusē ir uzspiests datums – 14 MAR 1931. Vai tas ir fotografēšanas datums vai fotogrāfijas izgatavošanas datums?
     Izpētot zvanu tuvplānā, atklājās, ka uz tā ir vairāki uzraksti: 
AVE MARIA
JACOBOPOLIS A.D. 1930 
GEGOSSEN VON B.GRÜNINGER SOHNE K.G. IN VILLINGEN 1930.
    Tātad skaidrs, ka Jē­kabpils baznīcai zvans ir iz­gatavots 1930. gadā.  Iz­mantojot interneta resursus, noskaidrojās, ka zvans bija pasūtīts un izgatavots Vācijā,  Grīningeru zvanu lietuvē (Glockengießerei Grüninger), kas atrodas Fillingenas pilsētā. Zvanu liešanu  Grīningeri sāka 17. gadsimtā kā ģimenes uzņēmums, kļūstot slaveni Vācijā un Eiropā. Viņu zvani tiek uzskatīti par vislabākajiem skaņas izteiksmē, jo, atbilstoši senai zvanu liešanas tradīcijai, to nodrošinot sakausējumā esošais sudrabs.  Šajā lietuvē gatavotie zva­ni ir saglabājušies kopš 17. gs. Līdz Pirmajam pa­saules karam bija izlieti vairāk nekā 2000 zvani, diemžēl  kara laikā vairums tika pārkausēti armijas vajadzībām. Lielākais  atradās Karls­rūes Svētā Bernharda  baznīcā un svēra  11 500 kg.
    Protams, Jēkabpils baznīcai lietais zvans izmēros un svarā nav liels, bet draudze var lepoties, ka tas izgatavots vienā no izcilākajām Eiropas lietuvēm. Nav gan zināms, cik  šis pasūtījums toreiz maksāja.
     Tomēr notikumi ar un ap  baznīcas zvanu nebeidzās. Uzreiz pēc padomju varas atjaunošanas 1944. gada 21. septembrī avīze «Cīņa» publicē  padomju publicista un literāta, Ungurmuižas pagastā dzimušā   Jūlija Vanaga rakstu «Baznīcu zvanu laupītāji». Cik tajā patiesības un cik padomju propagandas, to šodien ir grūti pateikt. Bet kā vēstures liecību šo rakstu publicējam pilnībā: «Izlaupot Lat­vijas tautas mantu un kultūras vērtības, vācu iebrucēji netaupīja arī baznīcas. 1943. gada vasarā viņi Latvijas baznīcās noņēma zvanus un aizveda tos uz Vāciju, lai pārkausētu nāves rīkos. Tikai retām baznīcām, dažādu nejaušu labvēlīgu apstākļu dēļ, izdevās savus zvanus paglābt. Raksturīgs gadījums, kas atsedz vācu laupītāju nelietīgo rīcību, noticis Jēkabpilī.  Kad jēkabpilieši saņēmuši pavēli nodot baznīcu zvanus, katoļu draudzes locekļi apspriedušies savā starpā, un griezušies pie vācu varasvīriem ar lūgumu atļaut draudzei zvanu vietā savākt un nodot tādu pašu svaru krāsainā metāla, cik sver viņu baznīcas zvani. – Lūdzu, – sacījis vācietis. – To mēs varam pieņemt. Lielā steigā draudzes locekļi vākuši kopā svečturus, ievārījumu katlus un visu citu, kas nu kuram bijis, lai termiņā nodotu vācietim vajadzīgo daudzumu krāsainā metāla. Kad metāls bijis nodots, vācietis paziņo­jis:  – Pateicos par jūsu centību. Bet tagad gādājiet šurp tos zvanus. Divdesmit četru stundu laikā tie lai būtu šeit. Tā vācu fašistiskie laupītāji arvien prata noplēst saviem upuriem vairākas ādas. Arī pārējās Jēkabpils baznīcās zvanu noņemšana norisinājās visai dramatiski. Lab­prātīgi nekur zvanus nedeva. Tad šucmaņi ar varu ielauzās dievnamos, rāpās torņos un paši laida zvanus lejā. Pokrova baznīcā noņēma zvanu, kam ievērojama vērtība arī kā vēsturiskam retumam. Noņemtos zvanus vāciešiem tomēr nebija izdevies aizvākt tālāk par Krustpils staciju. Kad Sar­kanā Armija atbrīvoja Jēkabpils novadu, draudžu pārstāvji jau pirmajās dienās dabūja atpakaļ savus zvanus un šodien tie atkal novietoti baznīcās». 
     Vai tiešām katoļu baznīcas un citu dievnamu zvani kara beigās  no torņiem tika noņemti, bet vēlāk laimīgā kārtā atgriezās? Varbūt kāds no vecākās paaudzes jēkabpiliešiem to zina, ir redzējis vai dzirdējis par to? Varbūt ir kas zināms par katoļu baznīcas zvana pasūtīšanu un uzstādīšanu 30. gadu sākumā? Savulaik zvans ir bijis arī Jēkabpils katoļu kapsētā, pat vēl pēc kara. Kur tas palika? Ja jums ir šāda vai cita informācija (atmiņas, fotogrāfijas, dokumenti) par katoļu draudzes vēsturi, lūgums par to ziņot šī raksta autoram: t. 28308513 vai rakstot uz e-pastu:  apinis333@inbox.lv.  Tas viss noderēs topošajai grāmatai par draudzes vēsturi. 
 
 Raksts tapis «Latvijas valsts mežu» un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītās Zemgales  kultūras programmas projekta «Jēkabpils Romas katoļu baznīcas un draudzes vēstures izpētes pabeigšana un iegūto materiālu apkopošana pirms grāmatas manuskripta sagatavošanas» ietvaros
 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru