Bēniņi un pagrabi glabā stāstus
AIJA VALDMANE

Saruna ar arhitekti Daci Lukševicu par arhitektūras pieminekļu saglabāšanu
 
Turpinot publikāciju ciklu par kultūras procesu virzītājiem, amatu, tradīciju un cita kultūras mantojuma glabātājiem un popularizētājiem, piedāvājam sarunu ar arhitekti Daci Lukševicu, kura daudzus gadus strādājusi arī muzejā, projektē, šobrīd strādā a/s «Komunāl­pro­jekts» projektēšanas birojā un ir Sv. Miķeļa draudzes val­des locekle. Viņas ikdienas darbu rūpju lokā – pilsētvidē saglabāt veco, tradicionālo, kas ir arī skaists un ne­­atkārtojams. Dace saredz to, kas Jēkabpils apbūvē  ir vērtīgs un saglabājams.
 Sarunā ar BD arhitekte Dace Lukševica stāsta par vecāko koka ēku Jēkabpilī. 
 
Vecs priekšmets kā laikmeta zīme
     Laiks iet, galds, kas kādreiz bijis moderns, pamazām noveco, arī bufete vairs nav pirmā svaiguma un krēsli galīgi vairs ne tādi.  Tāpat  mājas noveco. Tad tās jau­cam nost un ceļam vietā vai arī veco namu atstājam un jaunbūvei meklējam vie­tu citur. Bet vai mums ne­kad neienāk prātā, ka vecajam ir vērtība? Arhitektonis­ka un kā laikmeta zīme? Protams, ka daļai tas ienāk prātā, tā tīri nav, ka mēs visu veco stumsim nost un nodosim aizmirstībai. Bet vai novērtējam pilsētas koka apbūvi kā pievilcīgāku par vairāku stāvu betona māju? Koka apbūvei Eiropas un pasaules kultūras mantojumā ir sava īpaša vieta.  Mēs redzam ēkas funkcionālo vērtību, bet tik daudz ko ne­maz neredzam, nepamanām un apgalvojam, ka pie mums jau nekā vērtīga nav. Ēkā var būt saglabājušās pat 17. vai 18. gadsimta konstrukcijas, bet to pratuši ieraudzīt pētnieki, speciālisti. 
    Netālu no Jēkabpils Svē­tā Miķeļa evaņģēliski luteriskās baznīcas atrodas koka ēka, kuras vienā galā izvietota draudzes kanceleja. Bija priekšstats, ka tā esot vecākā koka ēka Jēkabpilī. Tas bija mūsu priekšstats līdz izpētei, kuru tomēr nācās mainīt.
    Viss sākās ar mājas lielākās daļas īpašnieces vēlmi glābt un remontēt veco ēku. Uzsākot būvprojekta izstrādāšanu, vispirms bija  jāveic arhitektoniski mākslinieciskā izpēte. Tas notika 2017. ga-da oktobrī. Šis izpētes veids ir obligāts visām ēkām, kuras ir kultūras pieminekļi. Darba uzdevums bija apkopot pieejamos būvvēstures datus, apsekot ēku, identificējot vēsturiski vērtīgas būvdetaļas, tās dokumentēt, veikt fotofiksāciju un arhitektoniski māksliniecisku novērtējumu. Darbā ietvertas rekomendācijas tālākai atjaunošanas un saglabāšanas pasākumu plānošanai. Ēkai no 2015. gada septembra ir piešķirts  vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss, un tā atrodas pilsētas vēsturiskajā centrā, kas ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis.
Iepazīstoties ar vecākajiem pilsētas plāniem, ak­tuāls kļuva jautājums – vai patiesībā ēka celta 1808. gadā, kā tas rakstīts inventarizācijas lietā? Tikai 1820. gadā pilsētas plānā šajā gruntsgabalā ir redzama apbūve, bet vecākos plānos gruntsgabals parādīts kā neapbūvēts. Iespējams, ka tikai daļa no pašreizējās ēkas attiecināma uz 19. gadsimtu un tikai pēc lielākas pārbūves 19. gadsimta beigās tā ieguvusi šodienas apjomu. 
 
Savs raksturs un arhitektūra
      Tā ir pilsētas turīga iedzīvotāja dzīvojamā ēka 19. gadsimta beigās, kurai ir savs raksturs un arhitektūra – amatnieka prasmju liecības: logi, slēģi, durvis, metāla kaltās detaļas, katrai sava vērtība. Toreiz ieejas ēkā bija izvietotas citādāk  – no ielas. Telpas un to izvietojums liecināja arī par to, kāds bija šis jēkabpilietis, kā viņš dzīvoja un iekārtoja savu māju. Bēniņos atradās fragmenti no podiņu krāsns un sākotnējie verandas logi. Pati jumta konstrukcija zinošam pētniekam var pastāstīt par jumta segumu, kas jau zudis. Konstrukcijas dimensijas un izvietojums liecina par tā segumu. Jēkabpilī 19. gs. tradicionālais jumta segums bija skaidas. Šodien šis ma­teriāls   šķiet nepiemērots, uguns­nedrošs, bet tolaik tas bija tāds, kas vieglāk pieejams, tehnoloģiski realizējams, pietiekami izturīgs un ilglaicīgs. Skaidu jumta privilēģija ir tā vieglums. Jumtu varēja būvēt no lētāka kokmateriāla.
     20.–30. gados, kad ekonomiskā dzīve bija sasniegusi  citu dzīves līmeni, jumtam ielas pusē tika likts izturīgāks segums – tas ir skārds. Turīgumu redzam arī ēkas iekšpusē – iekštelpu apdarē parādījušies grezni sienu krāsojuma trafareti tumši zilā tonī. Ēkas pagrabstāvs pētniekiem uzdevis vēl vairāk jautājumu, jo viena pa­graba daļa izvietota ārpus pašreizējās ēkas. Iespējams, ka ēkai bijusi piebūve. Varbūt pagrabs tapis kādos kara laikos, kad bija vajadzība kaut kur slēpties, un tāpēc šī piebūve tika izbūvēta blakus mājai. 
 
Koka apbūves stāsti
     Cik daudz interesantu stāstu glabāja koka apbūve, kas 19. gadsimta ugunsgrēkos ir gājusi bojā.  Varbūt to fragmentus kādreiz atradīsim arheoloģiskajos izrakumos? Izpētē atklājās, cik maz mēs zinām par Jēkab­pils vecāko apbūvi, cik maz pētīta pilsētas vēsture un līdz ar to nepietiekami no­vērtējam savas vēsturiskās ēkas, kas būvētas no koka. Arī arheoloģiskā uzraudzība  vecākajā pilsētas daļā veikta ļoti retos gadījumos. Tiek būvēti jauni veikali, asfaltētas ielas, bet mūsu patiesā kultūras vēsture, kuras viena daļa ir arī koka apbūve, lielā mērā tiek atstāta nenovērtēta. Izpētē atklājās, ka pilsētā visos laikos lietots viens paņēmiens – ielas fasāde tiek apdarināta ar dēļu apšuvumu, kamēr pagalma pusē guļbaļķi palika bez apdares. Jumta segums ielas pusē veidots no labāka materiāla. Logu apdares greznākas – tas liecina par iedzīvotāju atbildību pret pilsētas izskatu, seju. Pa­galma puse bieži pat palika neapšūta, pat nekrāsota. Tas, kas bija uz ielas pusi, tas allaž tika uzturēts labākā kārtībā. Tas, kā mums šo­dien bieži vien pietrūkst, ir atbildība pret kopējo vidi, kurā dzīvojam. Mūsu privātais īpašums, mūsu skaistuma izpratne? Ko pilsētai varu dot no sevis, ko es pilsētas vidē varētu sakopt? Ir tikai rets namu īpašnieks, kas šo domu nes sevī un īsteno redzamā veidā.  Jo pārsvarā ir šāds materiālais redzējums – vai nu nav naudas, vai arī, gluži otrādi, es negribu tik lētu, tik prastu, vecmodīgu ēku. Es gribu ilglaicīgu, bet es negribu tradicionālu. Savam veikalam labāk izvēlēšos plastmasas vitrīnas. Bet kāds būs mans pienesums pilsētvidē, kur dzīvos nākamās paaudzes? Mūsos nav tādu kritēriju. 
     Katram savā profesijā jādara savs darbs. Bieži vien pie ārsta dodamies tikai tad, kad slimība jau ieilgusi. Tāpat ir arī ar pilsētvidi. Mums  tā ir jānovērtē. Jo mēs tajā dzīvojam. Mūsu kultūra atspoguļojas tajā, kādā vidē mēs uzturamies un kā to uzturam. Ja mēs to piedrazojam, nesakopjam, nenomazgājam, nepārkrāsojam logus, tie aiziet bojā īsā laikā, bet labi kopti – tie kalpo vairākām paaudzēm. 
 
Viena ēkas daļa pieder draudzei
    Vienu ēkas domājamo daļu 20. gadsimta otrajā pusē tās īpašniece novēlēja tajā laikā draudzē kalpojošajam mācītājam Artūram Kaminskim. Tas faktiski nozīmēja, ka viņa to uzdāvina draudzei. Sākotnēji šī ēkas daļa un zeme nav bijusi draudzes īpašums.
     Arī tagad ēka ir kopīpašums, un tas vienmēr sagādā raizes abiem īpašniekiem. To zina visi, kas paši dzīvo kopīpašumā.  Bet šī brīža īpašniece ēkā jau ir tik daudz ieguldījusi un iedzīvojusies, ka ieinteresēta šo māju  arī turpmāk rūpīgi apsaimniekot. 
     Ēkai līdz pat šim brīdim nav bijusi iebūvēta pilsētas kanalizācija un ūdensvads. Projektā tas būs viens no darbiem, lai šo ēku varētu mūsdienīgi lietot. Bet šobrīd pats galvenais šim namam ir jumts un pamati. Esmu arī šī būvprojekta autore. Šoru­den iecerēts pabeigt un nostiprināt pamatus visai ēkai, apakšējos koka vainagus un nomainīt visu jumta segumu.
    Tās ir pamatlietas katrai būvei, kuras ir jāsakopj vispirms, un tas ir iecerēts šinī sezonā. 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru