Bērni koka un keramikas darbos stāsta tautastērpa stāstu
ILZE BIČEVSKA

Jēkabpils Mākslas skolas Zasas filiāles skolotājas Andas Svarānes divi deviņus gadus vecie mākslas skolas 5. klases audzēkņi Mārcis Gabranovs un Sindija Minalto, skolotājas mudināti un atbalstīti, piedalījās un guva ļoti labas sekmes Latvijas Nacionālā kultūras centra konkursā, kas tika rīkots valstī esošo mākslas skolu audzēkņiem. Konkursa nosaukums  – «Ko stāsta tautastērps». Tā mērķis bija veicināt bērnos un arī viņu ģimenēs sava novada, savas ģimenes vēstures stāstu apzināšanu un celšanu saulītē.  
 
– Mūsu filiāles audzēkņi ir šā konkursa laureāti, un nupat – 6. decembrī, mēs visi trīs kopā bijām Tartu, igauņu vēstures muzejā, kur kaimiņu tautas vēstures stāsts apkopots ekspozīcijā, kas vēsta par seniem laikiem līdz pat mūsdienām. Eks­kursija uz Tartu muzeju bija pirmā mūsu balva, ko saņēmām par labajiem rezultātiem konkursā, bet vēl drīzumā (pieļauju, ka tas varētu notikt nākamā gada sākumā) desmit labāko autoru jaunrades darbi tiks izlikti izstādē Rīgā, – stāsta skolotāja Anda Svarāne. 
 
Vecmāmiņas tautisko brunču stāsts – apgleznota bluķīša motīvā
      Mārča Gabranova darbs ar nosaukumu «Griķupeļu dārgumi» vēsta viņa vecmāmiņas Ainas Gabranovas (dz. Griķupele) tautisko brunču likteņstāstu. Par seno dzimtas māju (tās saimniecības ēkas sāktas celt 1872. gadā) agrāko gadu notikumiem un ļaudīm zēnam stāstījusi viņa tante Dzintra Vanaga. 
     «Tās ir cēlis manas vecmammas vectēvs Ērmanis Griķupels. Vispirms tika uzcelta kūts un siena šķūnis, tad – klētiņa. Bet tagadējo dzīvojamo māju un lielo labības kuļamo šķūni otrpus ceļam vecmammas tētis Jānis uzcēla vēlāk, tikai 1935. gada vasarā. [..] Klēti uzcēla tāpēc, lai tur glabātu graudus. Pa visu klēti bija uztaisīti apcirkņi, kuros bēra un glabāja graudus. Klētij vienā galā bija šķūnītis, kur glabāja visādas zirglietas: ratus, ragavas, arī arklus un ecēšas un citas lietas. Tā kā senos laikos mums saimniecībā bija zirgi, mēs tagad bieži atrodam ap māju un uz laukiem vecus pakavus. Klēts sienā uz ceļa pusi ir izgriezti caurumi logiem, jo kara laikā tur esot mitinājušies vācieši un viņiem vajadzēja labāk pārskatīt apkārtni. Klēts durvīm ir liela sena atslēga. [..] Vecmammas tētim bija plaša saimniecība ar gandrīz 60 hektāriem zemes, trīs zirgiem, desmit govīm, kā arī cūkām un aitām. Gan vecāki, gan bērni čakli strādāja saimniecībā, jo bērni jau agri tika radināti pie darba. Viņiem deva tādus darbus, kādi bija pa spēkam. Aina bērnībā gāja ganos, kā arī palīdzēja savai mammai virtuvē un dārzā. Mana vecmamma ir beigusi četras klases Mež-gala pamatskolā un tad līdz astotajai klasei mācījusies Zasas pamatskolā, ko nepabeidza, jo tika aizvesta uz Sibīriju, uz Omskas apgabalu,» – savā aprakstā stāsta Mārcis. 
    Klēts ir tā vieta, kur Mārča vecmāmiņa 1949. gada 25. martā, naktī pirms izvešanas aiz spāres paslēpa savu dārgumu – no mātes brunčiem pašūtos tautiskos brunčus. 
   «Brunči bija austi ar ziedainām svītrām, un to auduma raksts sakārtots jostām līdzīgās svītrās. Krāsas: sarkans, zaļš, dzeltens, rozā un spoži melns. Tautas tērpa brunči viņai bija pāršūti no agrākajiem mammas brunčiem, un tie viņai bija kopš 12 gadu vecuma, tāpēc bija kļuvuši ļoti dārgi, un viņa negribēja, lai tie tiek iznīcināti. Mājā tos slēpt nevarēja, jo tur nemaz nevarēja tikt iekšā, bet klētiņa bija vaļā, un tur viņa tos slepus nolika. Viņa nemaz nezināja, vai vispār vairs atgriezīsies mājās un tos kādreiz atradīs. Vec­mam­mas tēvs noņēma no masta Latvijas karogu, kas tur visu laiku bija atradies, un arī to paslēpa, bet ne­viens nezina, kur, un tas nav atrasts»,  tālāk vēsta Mārča Gabranova stāsts.  
     Ģimene savās mājās at­griezās pēc turpat desmit smagiem izsūtījuma ga­diem, bet tur jau dzīvoja sveši cilvēki, savukārt agrākajiem īpašniekiem tika ierādīta tikai viena istabiņa. 
    «Aina bažīgi gāja uz klēti, nezinādama, vai vairs atradīs savus paslēptos brunčus, un jutās tik atvieglota un priecīga, ka brunči vēl joprojām bija aiz spāres, kur viņa tos bija iebāzusi pirms deviņiem gariem gadiem! Es domāju, ka viņa raudāja no prieka un spieda brunčus sev klāt, nespēdama noticēt, ka patiešām tur tos rokās un ir atguvusi pēc tik daudziem gadiem. Vismaz es pats noteikti justos tik saviļņots! – turpina Mārcis. Uzzinājis šo savas dzimtas stāstu, Mārcis nolēmis uztaisīt šim konkursam darbu – stāstu bluķīti. 
    Viņš raksta: «Man patīk klausīties stāstus, kas parasti notiek mājās, pie plīts, kur uz ķeblīša sēdēja vecmamma un tagad sēž tētis un kurina plīti. Es izdomāju, ka, sēžot uz šāda bluķīša, ir ērtāk gan stāstītājam stāstīt, gan klausītājam klausīties.»
    Mārcis uz paša gatavotā bluķīša uzgleznoja vecmammas brunču motīvu ar saulītēm, sakot, lai tas vienmēr būtu līdzās kā iedvesmotājs un sildītājs. Viņš teic, ka tāds bluķītis varētu būt lieta, ko viņš varētu nodot tālāk saviem bērniem un mazbērniem. Viņam arī ir padomā uztaisīt dažus mazākus, lai būtu kur apsēsties visiem ģimenes klausītājiem.
    «Es arī, dejojot tautas dejas, esmu vilcis tautas tērpu, taču tas nav tik sens un vēsturisks, tas ir šūts mūsdienās, un tāpēc es tik ļoti neizjūtu tā vērtību. Taču es izjūtu cieņu pret savas vecmammas tautastērpa brunčiem, jo tā nav tikai lieta, tiem līdzi ir nācis arī valkātājas dzīvesstāsts un latviešu tautai svarīgi vēsturiski notikumi, – teic M. Gab­ranovs.
   Kā papildus šim apgleznotajam koka bluķītim tapusi arī videofilma «Griķupeļu dārgumi». Mārcim bluķīša gatavošanā palīdzēja skolotāja Anda Svarāne, stāstu izstāstīja Dzintra Vanaga (dz. Gabranova), to pierakstīja un filmas scenāriju veidoja pats Mārcis, bet filmas videooperators bija Kaspars Sēlis.
 
Keramikas krūzītes ar senās rokdarbnieces izšuvuma rakstu
    Savukārt Sindija Minalto konkursā «Ko stāsta tautastērps»  piedalījās ar aprakstu un darbu ««Aizupiešu» Martas tautastērpa stāsts». Meitene pierakstījusi Jura Putņa, Martas māsas Annas mazdēla, stāstījumu.
    «Marta Aizupiete dzimusi 1907. gada 30. augustā Zasas pagasta «Aizupiešu» mājās. «Aizupiešu» mājas (atrodas Jēkabpils novada Zasas pagastā) ir ļoti senas, vēl no dzimtbūšanas laikiem. Tēvs Mārtiņš un māte Līze bijuši strādīgi cilvēki, bet ne ļoti turīgi. Ģimenē kopā ar Martu auga arī māsa Anna, brāļi – Roberts, Jānis un Voldemārs. Mājās, kas nebija īpaši lielas, vienmēr bijis daudz darba. Martai jau kopš meitenes gadiem tikuši ierādīti rokdarbi. Kad meitene sasniegusi precību gadus, viņai jau pūrā bijis pašas darināts tautastērps. Marta čakli kopusi puķu dobes, aprūpējusi lopiņus un gaidījusi savu iecerēto. Gājis laiks, viens otrs precinieks Martai parādījies, taču ne īstais. 
    Katru gadu viņa darināja gardu mājas vīnu un smeķīgus gaļas ēdienus. Tā nemanot «Aizupiešu» saimniecei jau saskrējuši 50 gadi. Beidzot arī īstais cilvēks – Jānis nācis palīgā saimniekot, un Marta kāzas nosvinējusi jau krāšņu 50 gadu vecumā. Kāzu dienā Martai mugurā bijis jau sen darinātais tautastērps. 
    Dzīve gāja uz priekšu, Marta ilgus gadus darbojusies Zasas baznīcas draudzē, kopā ar citām sievām čakli darinājusi rokdarbus. Diem­žēl viņai ātri nākas atvadīties no sava Jāņa un atkal «Aizupiešos» saimniekot vienai. Ģimenē savu bērnu nav bijis, bet krustdēlu Robertu viņa mīlējusi un audzinājusi kā pašas bērnu. Vienai darīt lauku darbus un pieskatīt māju nav bijis viegli. 
    Māsas dēls Juris ar savu ģimeni nolēmuši pārcelties uz «Aizupiešiem». Kādu dienu Marta visus mājiniekus pasaukusi pie sava skapja, pavērusi durvis un teikusi: «Te, plauktā, stāv salocīts mans tautastērps. Kad biju jauna, pati krāsoju dzijas, audu, izšuvu. Tas man bija mugurā arī kāzu dienā. Tagad es to nododu jūsu ziņā.» 
    «Tā «Aizupiešos» glabājas kokgriezumiem rotāts Martas skapis ar tautastērpu. [..] Kopš tiem laikiem, kad mazā Martiņa sāka darināt savu goda tērpu, ir pagājuši jau simts gadi. Šis tērps mūsu mājās nav tikai lieta, bet svētums un lepnums par mūsu senčiem» – Sintijai stāsta Juris Putnis, kurš patlaban ir Zasas pa­gasta komunālās saimniecības pārzinis. 
    Sindija Minalto sava darba aprakstā secina, ka, lai arī «Aizupiešu» mājas atrodas Zasas pagastā, Sēlijā, tomēr aprakstītais tautastērps vairāk raksturīgs Zemgalei, bet no pārējo novadu brunčiem šie atšķiras ar svītrām, kas mijas ar rakstu joslām (līklocis un krustiņš). Auduma raksts sakārtots jostām līdzīgās svītrās. Krāsas: gaiši brūns, tumši brūns, vēsi zaļš, violets, dzeltens un balts. 
    Bet konkursam viņa gatavoja keramikas krūzes, trauku komplektu «Marta», kas rotāts ar Martas Aiz­upietes pirms simts gadiem darinātā tautiskā krekla izšuvumu motīviem. Sindija teic, ka viņai tie iepatikās, un no skolotājas viņa uzzinājusi, ka šādus izšuvumus dēvē par «baltajiem darbiem». 
     «Mēs skolā daudz strādājam ar balto mālu. Es nolēmu, ka uztaisīšu savus «baltos darbus» no māla. Izveidoju krūzītes formu, tajā iespiedu rakstiņu, ko redzēju uz krekla. Kad ar ģimeni no šīm krūzītēm vakarā dzersim tēju, vienmēr atcerēsimies Martu Aizupieti un viņas tautastērpu, – teic meitene. Visa šā iespaidā, kā arī pēc tam, kad Sintija šovasar piedalījās amatniecības centrā «Rū­me» projekta «Sadzīves priekšmeti un dzīvesveids Sēlijā 10.–12. gs.» meistardarbnīcās, viņa ir apņēmusies izgatavot pati savu tautastērpu, tā, kā to kādreiz darīja Marta. 
    – Patiesi liels gandarījums gan par paveikto, gan par labo rezultātu konkursā! – teic skolotāja un keramiķe Anda Svarāne. – Pro­tams, skolotājam ir jābūt tam, kurš ieinteresē un balsta bērnus tik nopietnā darbā. Turklāt skolotājs uz šo lietu spēj paskatīties no malas. Reizēm ir tā, ka paši šādu dzimtas lietu glabātāji pat neiedomājas, kādu nemateriālu vērtību nes tas aiz spāres noslēptais bruncītis vai senais tautastērps. Bet tieši šis stāsts ir tā milzu pievienotā vērtība, ko varam atrast un celt saulītē. 
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru