22. jūnijā plkst. 24:00 no Brīvības pieminekļa Rīgā startēja skrējiensoļojums “Rīga – Valmiera”, mērojot 107 km distanci līdz Sv.Sīmaņa baznīcai Valmierā. Šajā grūtajā pārbaudījumā savus spēkus pārbaudīt devās arī trīs jēkabpilieši – Aija Rogāle, Aivars Bondars un Jurģis Urtāns.
Sacensībām bija pieteikušies 138 dalībnieki, no tiem finišēja 101, tajā skaitā arī visi trīs Jēkabpils pārstāvji. Fantastisku rezultātu uzrādīja Aivars Bondars, kurš Sv.Sīmaņa baznīcas durvju kliņķi skāra pēc deviņām stundām, 21 minūtes un 35 sekundēm un izcīnīja piekto vietu absolūtajā vērtējumā. Lieliski nostartēja Aija Rogāle, kura finišēja augstajā desmitajā vietā sieviešu konkurencē (14:10:04, 51.vieta kopvērtējumā). Pēc neatlaidīgas cīņas 15 stundu garumā kliņķi sasniedza arī Jurģis Urtāns, ierindojoties 51. vietā (15:01:20, 65.vieta kopvērtējumā).
Te gan jāuzsver, ka katrs, kurš pieveicis šo neaptverami grūto ultramaratonu, ir uzvarētājs, jo tas fiziskais un morālais spēks, kas nepieciešams, lai pieveiktu šādu distanci, ir nenovērtējams.
Nākamajā dienā pēc finiša Aivars Bondars savā Facebook profilā raksta: “(..) Pie septiņdesmitā km saprotu, ka esmu padaudz priekšā grafikam. Un kādā 75. km sāk durt sānā, ūdens beidzies. Bet Stalbē nepaņemu mugursomu. Līdz pēdējam punktam situācija kļūs kritiska, skrienu caur sāpēm. Garāmraucošā mašīna signalīzē, no Cēsīm atbalstīt ieradies Rūdolfs! Tas dod jaunus spēkus sasniegt Mazo Ansi! Pēdējā punktā paņemu dzirdināšanas somu un vairs tikai 6 km līdz simtam! Mērķis būs sasniegsts! Temps mazinās, nevaru sevi vēl vairāk motivēt. Simtajā km uzskrienu sprintiņu! Vairāk kā 20 min zem deviņām stundām un piektais Latvijas čempionātā! Apstājos, padzeros un mēģinu atrast motivāciju aizskriet līdz baznīcas kliņķim! Sandra, Beāte, Rūdolfs mēğina motivēt, ka vairs tikai 7 km! Tie ir garākie mūžā! Pa pilsētu skriet jautrāk, daži iedzīvotāji arī atbalsta, un, tad ieraugu baznīcas torni, finišs! (..).”
Arī Aija Rogāle dalās ar savam sajūtām distancē: “(..) ...jābūt lūzienam. Tikai jautājums, kad? Tas sākas ap 60. vai 61. km. Nolemju atpūtai uzsoļot sporta solī. Garām paskrien Agnese Pastare. Apmaināmies saviem iespaidiem. Viņai arī pirmais ultra. Neaprakstāmas fiziskas sāpes sākas kaut kur no 65. kilometra un ilgst līdz finišam. Redzu, ka daudzi izstājas. No 90. km aizpeld apziņa. Domāju, jāpieturas pie nomales barjeras, jo mašīnas traucas pārāk ātri. Kājas sāk atteikties. Izstājas divi jauni puiši un viena meitene. 90 aiz muguras. Vēl 17. Tie 17 km ir visgrūtākie manā mūžā. Ap 105 km peld viss apkārt. Raudu, to atceros. Skriet nav iespējams. Eju. Šaubas, vai nezaudēšu samaņu. No pēdējā kontrolpunkta 7 km. Ak Dievs. Ko es te daru?! Pie Valmieras panāk jauns gara auguma vīrietis, novēl veiksmi, redzu, ka abiem veiksme noderēs. Pēc brīža viņš jau stāv, noliecies, satvēris kājas... Jā, tas ir jau kādi 4 vai 5 km līdz finišam. Vēl tik daudz. Panāku Jurģi, redzu, viņam kājas atteikušās. Viņš saka, ne tikai kājas, visi orgāni atteikušies. Apdzenam Jurģi, jauneklis, kurš cenšas turēt man līdzi, saka, ka es ar savu tempu viņu motivējot. Tādā brīdī daudz izsaka tas, ka var morāli viens otru atbalstīt. Uzturam sarunu, viņš jautā, vai varēsim uzskriet pēdējos 200 m, atbildu, ka nezinu. Mēģināsim! Varēju, pat diezgan ņipri. Ieva, Juris sagaida finišā. Ir! (..)”
Apsveicam sportistus ar gūtajiem panākumiem, vēlam veiksmi, veselību un vēl daudz, daudz kilometru zem kājām!
Foto: no A. Rogāles personīgā arhīva
