Brīvību dod starpkultūru saskarsme
AIJA VALDMANE

Jēkabpils dienas centrā risinājās «Erasmus +» Ei­ro­pas brīvprātīgā darba projek­ta «Volunteer‘s discovery» pasākums «Interna­cionālā kultūras apmaiņa», kuru organizēja un vadīja armēņu jauniete Hasmika. Projekta koordinatore ir biedrība «Jēkabpils NVO resursu centrs», bet vadītāja – Evelīna Elksnīte. 
    Minētajā pasākumā piedalījās 12 jaunieši no Ar­mē­nijas, Ukrainas, Holandes, Fran­cijas, Portugāles, Vāci­jas, Itālijas, Austrijas, Polijas, Spā­nijas, Luksemburgas, Ēģi­p­­tes vecumā no 18 līdz 30 gadiem.
    Projekta vadītāja Evelīna Elksnīte BD pastāstīja, ka die­nas pirmajā pusē jaunieši gatavojuši dažādus konkrētajai zemei raksturīgus ēdienus, un tie bija itāļu pica, grieķu salāti un amerikāņu brauniji. Visā šajā ēdienu ga­tavošanas rituālā, kā arī pēc tam deju un dziesmu mēģinājumos valdīja internacionālā saskarsme, jo ne jau tikai savas zemes kultūru prezentēja šie jaunieši, bet viņiem vajadzēja apgūt arī citas zemes dziesmas, de­jas un tradīcijas. Gluži tā­pat tas bija ēdienu gatavoša­nā. Tā, ieskaitot arī degustā­ciju, ilga no pulksten 12.00 līdz 16.00, un katrs va­rēja izvēlēties gatavot to ēdienu, kas ir tradicionāls citai tautai.
   Pasākuma noslēguma daļa bija apgūto tradīciju pre­zentācija. Jaunie cilvēki zālē nāca iekšā ļoti brīvi, smejoties, nepiespiesti sarunā­joties un muzicējot. Šķiet, jau mūsu, latviešu, jaunieši ir diezgan nepiespiesti, to­mēr visi ārzemju brīvprātīgie  iz­­cēlās ar savu dabisko at­rakti­vitāti un dzīvesprieku. Kā iz­teicās E. Elksnīte, iekšējo un ārējo  brīvību viņiem dod starpkultūru saskarsme.
       Vispirms ikviens jaunietis klātesošos iepazīstināja ar sevi, kā viņu sauc un kā­du valsti pārstāv. Tad sekoja videoprezentācija par Ar­mē­niju, kurā varējām vērot šai zemei raksturīgos kalnus, strūklakas, pļavas, celtnes, diev­namus un daudz ko citu. Tad jaunie cilvēki sniedza paši savus sagatavotos priekšnesumus. Vispirms bi­ja armēņu deja, ko izpildīja četri dažādu tautī­bu dejotāji, tad sekoja spā­ņu mūzikas izpildījums vijoles un ģitāras pavadījumā. Mei­tene no Luksemburgas brīvprātīgajiem  mācīja intere­santu de­ju, kur vajadzēja sa­doties rokās un, turot ro­kā baltas salvetes, dejot aplī tā, lai šīs salvetes nesatrūktu. Franču jaunietis dziedāja un spēlēja ukubeli, un pārējie viņam piebalsoja, jo dziesma savā varā bija pa­ņēmusi visus. Taču, manuprāt, vakara «nagla» bija Has­mikas dziedātā franču dziesma, kas izpelnījās ovācijām līdzīgus aplausus. Tad sekoja ēģiptiešu, portugāļu dejas un jauno cilvēku brīvās improvizācijas.
      Nobeigumā aicināju da­žus jauniešus uz nelielu sa­runu. Armēniete Hasmika pastāstīja, ka viņa mīl savas tautas kultūru, īpaši senās tradīcijas, un vēlējusies ar tām iepazīstināt pārējos. Šīs dienas ieguvums viņai ir vienotības sajūta starp kultūrām, kaut arī tās ir atšķirīgas. Jautāta par viņas organi­zatora talantu, meitene atbildēja, ka, jā, tāds viņai piemīt. Arī tad, kad bijusi ma­ziņa, organizējusi dažādus pasākumus, un viņai tas izdevies. 
     Džeikobs no Austrijas sacīja, ka viņa dzimtenē pie sirds esot kalni, kuri esot ļoti lie­li. Viņš Latvijā ir pirmo reizi un atrodas šeit kopš septembra. Šīs dienas ieguvums ir jauni draugi, iemācījies jaunas dziesmas un uzzinājis daudz ko neparastu par citām valstīm. Pie­mēram, par Armēniju viņš tikpat kā ne­ko nav zinājis no tā, ko šo­dien redzējis un dzirdējis. Francūzis Sets pa­stāstīja, ka dziesma, kas tik dau­dziem patikusi, ir no kādas grupas repertuāra, un tās nosaukums ir «Kur ir mīlestība?» Savā dzimtenē viņš daudz laika nav pavadījis, bet laikam viņa mīļākā lieta ir kat­ra reģiona atšķirīgā virtuve, jo viņš pats ir pro­fesionāls pavārs. Sets ir daudz ceļojis. Viņš to dara jau no 21 gadu vecuma, šobrīd viņam ir 26 gadi. Viņš ir devies svētceļojumā. Tad nokļuvis Spānijā, Po­r­tugālē, Marokā, Vācijā, Zviedrijā, Dānijā, Čehijā, Iz­raēlā un daudz kur citur. Vi­ņaprāt, galvenais nav iegūt kaut ko no šai dienai līdzīgiem pasākumiem, bet gan da­līties ar to, kas pa­šam šķiet svarīgi, un to viņš  arī esot izdarījis.
     – Man darbs ar jauniešiem ļoti patīk, un es jau pa­ti arī sevi varu saukt par jaunieti. Tā varētu būt manu pa­nākumu atslēga, tāpēc man arī ir vienkārši ar vi­ņiem saprasties, – tā BD sa­cīja projekta vadītāja E. El­ksnīte. – Un vēl – man sa­nāk ar viņiem saprasties arī tāpēc, ka nebaidos darīt tās lietas, kuras varbūt īsti arī neprotu. Man nav bail mā­­cīties darot, tāpat kā vi­ņiem, jo Eiropas brīvprātīgais darbs, kā zināms, ir neformāls izglītības process, kur jaunie cilvēki iegūst daudz jaunu kompetenču. Man kā projekta koordinato­rei un vadītājai tas arī  ir viens liels mācību process. Jā, sākumā bija nedaudz bailīgi to pašu angļu valodu lietot ikdienā, kaut arī izglītības iestādē bijušas labas atzīmes. Sarunāties ikdienā – tā ir cita lieta. Bet darot var iemācīties daudz vairāk, nekā sēžot skolas solā.
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru