«Būt radošam cilvēkam ir liktenis...»
Aija Valdmane

 Saruna ar dzejnieci Ligitu Ābolnieci
 
Ligita Ābolniece – dzejniece ar savu vārdu, stilu un pasaules redzējumu. Sieviete ar daudzpusīgu un ievainojamu dvēseli, kuras dzejoļi ir kā «bērni rudenī, viņos nav ne taureņu   viegluma, ne pīpeņu dzeltenā prieka». Ligita māca «dzejoļus  stipriem būt, ...jau no bērnības ar basām kājām pa zemi skriet un nečīkstēt, ka iet grūti». 
 
    Ligita dzimusi Tukumā, veterinārā feldšera ģimenē. Mācījusies Viesītes un Salas vidusskolā. Taču par savu īsteno dzimteni uzskata Sēliju, jo tā ir viņas bērnības zeme, un izaugusi starp Saukas un Sunākstes pilskalniem. Neklātienē beigusi Latvijas Universitātes Filolo-ģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļu un maģistrantūru, iegūstot filoloģijas maģistra grā­du ar darbu «Latviešu reliģiskā dzeja». Studējusi arī fakultātes reliģijas un ētikas nodaļā. Ligita bijusi gan skolotāja dažādās skolās, gan korespondente laikrakstos. 
    Pirmo dzejoli Ligita uzrakstīja 2. klasē, bet līdz šim brīdim viņas literārajā pūrā ir vairāk nekā 20 dzejas krājumu, pētījumu, lugu un prozas darbu. Viņa ir Sēlijas un visas Latvijas patriote, pētījusi kultūrvidi, frazeoloģismus, novadiem raksturīgo, kā jau minēts, virzienus latviešu reliģiskajā dzejā. Turklāt pašlaik viņa strādā pie krājuma par latviešu grāmatniecību.
   Turklāt savā jaunībā, strādājot kolhozā, viņu ne­biedēja ne vagu garums kolhoza laukos, ne apkopējas darbs lopkopības kompleksā. Ieguvusi traktorvadīšanas tiesības. Ligitu nekad nav apgrūtinājis vienkāršais, fiziskais darbs. Viņa ir kapājusi cūkām lapas gan vecāsmātes, gan kolhoza saimniecībā, strīķējusi izkaptis, strādājusi par apkopēju u.c. 
     Bet tas viss ir bijis. Tagad ir rakstniece, dzejniece un esejiste Ligita Ābolniece. 
– Vai tev mīļi ir visi gadalaiki?
− Katrā gadalaikā ir savs skaistums. Vismīļākā man ir ziema, tad, kad visur ir sarma. Par to daudz esmu dzejojusi. Man patīk arī laiks pēc Jāņiem, kad viss jau saplaucis, īpaši augusts, kad dārzos jau nobriedusi lielākā daļa ražas, arī gleznainais septembris. Nejūtos labi kailajā laikā – agrā pavasarī un vēlā rudenī. Šogad visu ziemu biju spiesta pa logu vērot kailos kokus. Braucot autobusā, uzrakstīju dzejoli, kuru citēšu: «Koku kailajā laikā es vēroju priedes un domās atpūšos jūras krastā. Koku kailajā laikā es vēroju egles un domās apsēžos pie Ziemassvētku eglītes. Koku kailajā laikā es vēroju kadiķus un izkvēpinu savas domas no kailuma».
− Tu dzīvo savā iekšējā pasaulē. Vai tas ir interesanti vai nomācoši būt kopā ar sevi?
− Kādā dzejolī man ir rindas: «Manī ir tāda istaba,/ kur vienmēr sveces deg, kur skan dzeja un mūzika, ar baltu galdautu apklāts galds, un uz tā ziedi smaržo, kur nenāk ne tuvi, ne tāli, ne mīļi, ne sveši. Kad sirds savā ceļā sāk pagurt, tur ieeju pati ar sevi, ar Dievu un pasauli aprunāties.» Neviens cilvēks pilnībā nevar izdzīvot bez sabiedrības. Es komunicēju ar to caur sa­viem publicistikas un literārajiem darbiem. Man ir vajadzīga ļoti liela deva vienatnes, vismaz 90 procenti no visa laika. Ļoti ātri iztukšota jūtos lielpilsētā, cilvēku pūlī, lielā sanāksmē, saiešanā. Ja nā­kas diennakti vai vairāk pavadīt vienā istabā ar otru cilvēku, ilgojos būt kopā ar sevi vien. Man, pateicoties labajai izglītībai, ir tā, kā teicis kāds filozofs, ka sabiedrība ir manī iekšā. Man nevajag sarunu biedrus meklēt ārpusē. Ik brīdi es varu aprunāties ar Kantu, Hēgeli, Fihti, arī dzejniekiem, jo viņu darbi manī ir dzīvi. Citāti birst kā no pārpilnības raga. Lielākoties tas ir aizraujoši un interesanti. Ļoti reti kļūst nomācoši.
− Vai ir viegli nebūt tādai kā citiem? Kā tu, dzīvojot citā realitātē, izjūti savu personības sašķeltību?
− «Es neesmu tāds kā citi, un tas ir grūti», šī atziņa pieder kādam viedam cilvēkam. Sabiedrība citādo nepieņem, cenšas novilkt savā līmenī. Grūti noturēties. Atceramies Raiņa Jāze­pu lugā «Jāzeps un viņa brāļi». Tur ir vārdi: «Kļūsti tāds kā citi, tad tevi mīlēs.» Radošs cilvēks nedrīkst būt tāds kā citi! Viņam jābūt indivīdam, vienreizējam, neatkārtojamam! 
Personības sašķeltību izjūtu sabiedrības lomās. Es biju meita, mazmeita, audžumeita, esmu gājēja, lasītāja, dzejniece, iedzīvotāja utt. Sašķeltība ir starp vēlamo un esošo, paveikto un noslinkoto, atļauto un aizliegto utt. Pretrunas ir mūsu virzītājspēks. Kā Faustam vajag Mefistofeli, lai mēs neiesūnojam savā pašapmierinātībā ar visu, bet virzāmies uz izaugsmi, esam kustībā, procesā, attīstībā...
− Vai tu pati sevī, dzīvē un cilvēkos esi atradusi atbildes uz netiešā veidā savos darbos uzdotajiem vaicājumiem, kas izskan ar vārdu: kāpēc?
− Par šo jautājumu ne­esmu domājusi. Ja jau atbildes izskan ar «kāpēc», tad iespējams, ka es tās vēl meklēju. Dzīvē ir vairāk jautājumu, nekā atbilžu.
− Tu rakstīji, ka tavs prieks un dzīves jēga ir balta lapa. Ja šīs baltās lapas nebūtu, kas būtu tad?
− Pirmkārt, ar vārdiem «balta lapa» es saprotu rakstīšanu. Tā man ir Dieva dāvana dzīves jēgas atrašanai, glābšanas riņķis grūtos brīžos un grēksūdzes iespēja caur liriskajiem varoņiem vai literāriem tēliem.
Otrkārt, filozofiskajai atziņai, ka cilvēks piedzimst kā balta lapa, pilnībā ne­piekrītu. Cilvēkam, atnākot uz šo zemi, ir daudz kas dots līdzi. Tas nenoliedz, ka tikpat daudzas lietas viņš pats var dzīves laikā izveidot viņam do­tajos sabiedriskajos apstākļos, kuros indivīds aug un attīstās.
− Rakstīšanas gēns tev jau ir ielikts šūpulī. Dievs tevi tam ir izredzējis.
− Jā, piekrītu. Es rakstīju, pirms iemācījos runāt un staigāt. Bija aprakstītas visas bērnu gultiņas malas un grīda. Rakstīju ar visu, ko lauku mājā atradu. Vis­biežāk tā bija no krāsns izbirusi ogle. Kad iemācījos runāt, diktēju mammai, lai pieraksta, jo man tas šķita ļoti svarīgi. Kad sāku staigāt, ko vien atradu, to aprakstīju. Pierakstītas bija avīzes, kalendāri, pat grāmatas, kamēr pieaugušie atradās kūtī vai pļavā. Ro-taļājoties izdevu grāmatas. Sagriezu papīrus, pierakstīju, atradu vecāsmātes lāpāmo adatu un šuvu kopā. Pre­cīzi, kā psihologi uzskata – ar ko cilvēks bērnībā rotaļājas, par to viņš dienās kļūst.
− Par ko bija tavs pirmais dzejolis?
− Par manām mīļākajām puķēm pienenēm. Tas notika, kad mācījos 2. klasē vecātēva lauku mājās, ku­rām apkārt ir pieneņu lauks. To necitēšu.
− Kādas vēl puķes tev patīk, un par kādu puķi tu sevi sauc dzejas dārzā?
− Man patīk visas lauku puķes, pļavas ziedi. Vasarās tos bieži salasu un istabā lieku vāzē. Es uzaugu brīvā neskartā dabā, dziļi meža vidū, kam apkārt pļavas un lauki − vecvecāku naturālajā saimniecībā. Mani īpaši neuzrunā veikalā pirktie un lepnos dārzos audzētie ziedi. Mazās dzeltenās rozītes mani draugi un paziņas dēvē par «ziemas pienenēm» un dāvā man dzimšanas dienā, jo esmu dzimusi Adventa laikā.
Arī dzejas dārzā esmu lauku puķe, kas augusi neskartā dabā – pļavā, mežmalā, krūmu malā. Nerakstu ne postmoderni, ne klasiskajos pantmēros, bet savā brīvajā stilā.
− Broņislava Martuže­va ir teikusi, ka tad, kad dzejolis nāk, tas nokrīt kā no gaisa. Vai tev ir tāpat?
− Katram dzejniekam ir savādāk, bet radošajā mirklī ir kaut kas kopējs visiem. Proti, gan M. Ķempe, gan O. Vācietis ir teikuši, ka dzejniekam laimes brīdis nav tas, kad viņu publicē vai slavē, bet tas, kad rodas dzejolis. Es tam simtprocentīgi piekrītu. Vienkārši sakot, dzejolis piedzimst. Nenokrīt, bet atnāk, klusi pieklauvē pie sirds durvīm, «ieraudas» dvēseles šūpulī.
− Tev ir dzejoļu krājums «Ar iedegtu sirdi». Vai pati sajuti savu sirdi iedegtu, kad tapa šis krājums?
− Kā gan citādi būtu varējis tapt? Dzejnieka sirds jau ir iedegta visu laiku. Tā ir kā svece, kas deg no abiem galiem, tāpēc ātrāk izdeg. Būt radošam cilvēkam ir liktenis. Tas nav viegli. Tā ir pavisam citāda pasaules uztvere, nekā masu cilvēkam. 20. gadsimta 20. ga­dos daiļradīšanas psiholoģiju ir pētījis Antons Birkerts un par to sarakstījis grāmatu. Tajā ir milzīgi daudz piemēru no klasiķu dzīves un psiholoģijas. Kad to lasīju, sapratu, ka neesmu nenormāla, bet citāda. Kas masu cilvēkam ir kā pīlei ūdens, radošajam – vesela traģēdija. Šopēns rožu smaržas sajutis kā karstas dzelzs pieskārienu. Vēl kāds pasaules klasiķis nevienu dienu savā dzīvē nav juties vesels. Dzejnieki ātrāk aiziet no šīs dzīves, ātrāk sevi iztērē. Trāpīgi ir pateicis rakstnieks Voldemārs Kārkliņš romānā «Jaunavu iela», ka «dzejnieks ir kā ezis bez adatām, kā zivs bez zvīņām un kā bruņurupucis bez čaulas». Viņš šo pasauli sajūt asāk, bez «biezās ādas». Nervu gali ir kaili, atbildēt spējīgi uz jebkuru pieskārienu. Par daiļradīšanas procesu daudz ir dzejojusi Monta Kroma, arī manā daiļradē par šo tēmu dzejoļu netrūkst.
− Tev pieder rindas: «Nebaidies, dvēsele, izej savā ziemā kaila!» Vai tava dvēsele nebaidās to darīt?
− Ja tā ir radoša cilvēka dvēsele, tad tai ir jāvar to darīt! Un, kā sacījis dzejnieks H. Heine, «tai ir jāvar arī panest, saule, tavus skatus»! Radoša cilvēka dvēsele sevi nesaudzē. Ieprieksējā jautājuma tēma turpinās... Do­mātājs R. Džerels teicis: «Labs dzejnieks ir tas, kas, visu mūžu stāvot ārā pērkona negaisā, pamanās piecas vai sešas reizes pakļūt zem zibens.»
− Atmiņu krājums «No ābeces līdz atestātam» ir ļoti personīgs darbs, kā atzini pati. Tu raksti par lietām, kas parasti tiek slēptas. Vai nekautrējies būt atklāta?
− Pārāk daudz jau esmu kautrējusies skolas gados. Es vados pēc tā paša principa, ko sacījis dzejnieks Māris Čaklais, ka «es esmu daudz kur melojis, bet nekad neesmu melojis literatūrā.» Arī es nemeloju literatūrā. Slēptās lietas, kļūdas, blēņas un netikumi var kļūt par labu «mēslojumu» literāriem darbiem. Dramaturgam Jānim Jurkānam (nejaukt ar politiķi) pieder vārdi: «Rakstnieka maize ir viņa paša kļūdas.» Vēl izcilais pasaku meistars H. K. Andersens ir atzinis, ka «man jābūt pateicīgam par visiem zaudējumiem, citādi es nebūtu izdomājis nevienu īstu pasaku.» Ja nekautrējas daudz lielākas personības, kāpēc to darīt man?
− Tavuprāt, vai tā ir drosme publicēt dziļi personīgas lietas un problēmas?
− Nē. Atklātība un pa­tiesums. Galu galā, simtprocentīgi visu, kas piedzīvots, es nekur neesmu publicējusi.
− Grāmata no «Ābeces līdz atestātam», kā pati teici, tapa vienā elpas vilcienā. Kuras grāmatas tev ir tapušas visilgāk?
− Tās ir novadpētnieciskās grāmatas par Salas novadu «Laika saknes vērojot» un par Viesīti «Laika soļos ieklausies», arī «Krustpils luterāņu baznīca gadsimtu plūsmā». Šeit neko nevar izdomāt, vienīgi izteikt savas atmiņas. Viss jāvāc no cilvēkiem, muzejiem, bibliotēkām, arhīva. Tas prasa laiku. Iestādes ir jāapmeklē darba laikā, tādēļ šo pienākumu nevar savienot ar citu normētu darbu.
− Manuprāt, tavs labākais dzejoļu krājums ir «Vār­dojumi». Citēšu pāris rindas: «pār vasaras zaļajiem vaigiem sarkanas jāņogu asaras rit, visus labos vārdus tev pateikšu aizparīt.» «Pār vasaras zaļajiem vaigiem melnas upeņu asaras rit, kam teikt tos labos vārdus, ja pār tevi trīs saujas smilšu jau krīt...» Kā krājums tapa?
− 99 procenti no tā tapa brīvā dabā, ejot pastaigāties pa vietām, kur nemēdz būt citi ļaudis. Reiz, nākot atpakaļ, uz ceļa strādāja krievu tautības meistari. Es paeju un rakstu, paeju un rakstu. Dzirdu, ka ceļa remontdarbinieki savā starpā runā: «Vai viņa mūs arī fotografēs?» Pagāju garām, neteicu, ka rakstu dzejoļus. No dažas pastaigas pārnesu pat 17 gabalus. Mā­jās pieslīpēju. Vēl daži tapa, ēst gatavojot un ievārījumus vārot. Šo krā­jumu rakstot, es pildīju tādu kā pildspalvas funkciju. To caur mani rakstīja Dik-tētājs.
− Vai ēdiena gatavošana ir tavs hobijs? Ko vēl tev patīk darīt brīvajā laikā?
− Jā. Man patīk izmēģināt visādas jaunas receptes, arī eksperimentēt virtuvē. Dažreiz ēst gatavojot pazūd sliktais garastāvoklis. Vēl man patīk lasīt biogrāfiskus darbus, psiholoģiska, filozofiska un reliģiska tipa žurnālus un grāmatas. Arī pabūt brīvā dabā. Tās varenību un spēku sajūtu, dzīvojot Dau­gavas krastā, skaistumu katrā smilgā un sīkā ziediņā. Dievs ir visur. Šī pasaule nav ienaidnieka teritorija, bet mēs dzīvojam Dieva radītajā pasaulē.
− Tev ir divi eseju krājumi par Bībeles motīviem «Būt ceļā» un «Ar Vārda acīm». Vai vertikāle ir tavs atskaites punkts? Un kad tas sākās?
− Šajos krājumos esmu apkopojusi bērnu un laju svētbrīžos sacīto, ir labas atsauksmes. Neesmu sludinātāja. Vertikāle ir atskaites punkts attiecībā uz ticības jautājumiem, bet mēs dzīvojam arī laicīgo dzīvi. Tā kā neesmu uzcēlusi māju, nositusi čūsku un izaudzinājusi dēlu, tad mans atskaites punkts šai dzīvei ir mani gara darbi. Tos esmu dēvējusi par saviem gara bērniem. Tos es atstāšu, aizejot no šīs pasaules. Pie ticības nācu 1993. gadā, apzinoties, ka cilvēkam grēku ir daudz. Radītājs lieto katru, pat vislielāko grēcinieku, ja vien mēs ļaujam Viņam to darīt. 
− Vai piekrīti, ka katram cilvēkam ir sava no­lemtība?
− Jā, bet daļēji. Vispirms ir lietas, kas patiešām ir nolemtas un ko cilvēks nevar mainīt. Ar to viņam jāiemācās sadzīvot. Taču ir arī daudzas lietas, kas atkarīgas no cilvēka paša, no viņa rīcības, izvēles, pūlēm, dzīvesveida, attieksmes, ko cilvēks izveido darbā ar sevi. Tas viss kopā ietekmē likteni.
− Tev ir rindas: «Es nebūšu debesīs, es būšu burtos. Tur jūs sasauksiet mani kopā vārdos, teikumos, rindu kopās.» Vai te nav pretruna ar garīgo vertikāli?
− Pirmkārt, es nerakstu kā sludinātāja. Rakstu izjūtās. Debesis šeit nav ar lielo sākuma burtu un neapzīmē paradīzi. Brīdī, kad dzejolis tapa, ar vārdu «debesis» apzīmēju kaut ko svētu, cēlu, bezgrēcīgu, bet pati no tā jutos tālu, iespējams, stigu kādā dzīves problēmu purvā, no kura Dievs caur rakstīšanu kārtējo reizi mani vilka ārā. 
Otrkārt, kur es būšu pēc nāves, tā, manuprāt, ir Dieva kompetence. Es tur nejaukšos. Jā, es ticu Jēzum Kristum, bet mana dzīve nav bijusi «balta un pūkaina». Kā teikts Svētajos Rakstos, Viņam pieder nāves un arī elles atslēgas.
− Vai ticība ir palīdzējusi tai dziļajai sāpei, kas darbos laužas uz āru?
− Jā, noteikti. Patei­co­ties tam, ka ticu Dieva esamībai, esmu dzīva. Citādi jau būtu aizgājusi pa to ceļu, kuru aizgāja mana mīļākā dzejniece Austra Skujiņa. Bez Dieva dzīvei nav jēgas.
− Vai tavā dzīvē ir au­toritātes?
− Jā. Dažādos dzīves posmos tās ir bijušas dažādas. Bērnībā tas bija vecaistēvs, kurš vienīgais no mūsu ģimenes bija nodarbināts ar garīgām lietām. Daudz lasīja, klausījās klasisko mūziku, teica, ka manai dzejai būs nākotne. Skolā autoritāte bija pati skola. Es ticēju tam, ko stāsta nevis mājās, bet skolā. Kad studēju, tie bija mani pasniedzēji. Mi­nēšu dažus: Vilnis Eih­valds, Vi­tolds Valeinis, Mar­ta Ru­dzīte, Emīlija Soi­da, Silvija Veinbeiga un citi. Vēlējos viņiem līdzināties. Kad nācu pie ticības, radās autoritātes šajā sfērā. Tas ir mans ilggadējais draudzes mācītājs Modris Plāte, ku­ram esmu pateicīga par uzmundrinošām, pārdomu vērtām svētrunām un padomiem, teoloģijas doktori Juris Rubenis un Juris Cālītis, arī bīskaps Einārs Alpe. Par to, ka paliku pie rakstīšanas, esmu pateicīga Lūcijai Ķu­zānei, kura palīdzēja izdot ne tikai manu pirmo dzejoļu krājumu, bet skoloja prozas rakstībā, rosināja ķerties pie novadpētniecības. Joprojām autoritāte ir mana latviešu valodas un literatūras skolotāja Anita Zvirgzda, ar kuru ir izveidojušās sirsnīgas attiecības. Tie ir daudzi literatūrzinātnieki un rakstnieki, visus jau nenosaukt.
− Vai tu esi par to, ka Sēlijai jābūt līdzās Zem­galei, Vidzemei, Kurzemei un Latgalei kā reģionam?
− Jā. Par to jau runājam daudzos Sēlijas kongresos, dažos esmu piedalījusies. Par to iestājās vēl viena mana autoritāte − akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš man daudz palīdzējis novadpētniecisko darbu tapšanā.
− Vai doma, ka skaistākā mūža daļa būs vēlāk, tevī dzima pati no sevis?
− Es to nojautu ar kaut kādu sesto pasaules uztveri jau bērnībā un nodēvēju par «viršu laiku», citiem vārdiem, vecumu. Tas ir kaut kā likumsakarīgi, jo bērnība pagāja, daudz slimojot, esot visu laiku vecāku ēnā un uzraudzībā, jaunībā cīnījos ar nepiepildītām mīlestībām, brieduma gados – ar nespēju sevi materiāli no­drošināt. Tad skaistākajai daļai jābūt vecumā. Dod, Dievs, tikai darbu! Pensijas man nebūs, ja vienīgi vecuma pabalsts. Patīk dzīvot laukos un būt vienai.
− Vai tu Līkumos jūties labāk nekā Salas ciematā?
− Psiholoģiski un emocionāli daudz labāk. Te nav klaču, tenku un intrigu, nav cilvēku burzmas, daudzo mašīnu, trokšņu. Ir klusums, kuru varu klausīties kā mūziku. Visapkārt daba: pļavas, upe, meži, koki, ziedi. Infra­struktūra nav tik lepna kā Salā. Autobuss tikai viens no rīta, viens vakarā, divreiz nedēļā autoveikals, nav pasta un aptiekas. Bet – mazāk kārdinājumu. Vairāk varu pabūt ar sevi, ieklausīties Radītājā. 
Sākumā, sacīšu godīgi, vilka uz Ziemeļsusēju, jo ciematā esmu nodzīvojusi 42 gadus, no tiem 31 – Susējas ielā 21 upes krastā. Visu atstāt un aiziet uz svešu vietu, jau pāri pusmūžam esot, nebija viegli. Nu esmu pieradusi un pat liktenim pateicīga, ka tā notika.
− Ko tu novēlētu sa­viem lasītājiem?
− Vispirms labu veselību! Arī finansiālu svētību, lai var iegādāties grāmatas – ne tikai manas, bet arī citu autoru.
− Vairāk kā gadu tu dzīvo bez regulāriem ienākumiem. Kam vēlētos pa­teikties?
− Vispirms Salas novada pašvaldībai un priekšsēdētājai Irēnai Sproģei, Sēlpils pagasta pārvaldniecei Anitai Bārzdiņai un sociālajai darbiniecei Valdai. Par regulāru materiālu un morālu atbalstu gribu sacīt paldies Sēlpils draudzes loceklēm Lienītei un Martai, Jēkabpils katoļu un luterāņu draudžu loceklēm: Līgai Ivetai, Anas­tasijai, Dzidrai R. un Mairai, draudzenēm Gaidai, Ingai un Valijai, izpalīdzīgajiem kaimiņiem Austrai, Gunā­ram un Rasmai! Vi­siem, kuri pēc mana uzaicinājuma iegādājās grāmatiņas, un arī vienreizējiem ziedotājiem. Visam pāri paldies par žēlastību un gādību Dievam, kas caur labiem cilvēkiem un notikumiem apliecina: «Ja arī tēvs un māte tevi atstātu, Es tevi neatstāšu.»
− Pie kāda darba tu strādā pašreiz?
− Savas korekcijas ieviesa koronavīruss. Neteikšu, ka bija no tā bail, bet dabā un apkārtnē valdīja ārkārtīgi drūma, nospiesta atmosfēra. Ilgstoši cīnījos ar depresiju. Vismaz reizi mēnesī bija jāaizbrauc samaksāt par tālruni, izņemt recepšu zāles un ielūkoties e-pastā. Vēlē­jos šogad pabeigt 2011. gadā iesākto pētījumu «Rakst­niecības un grāmatniecības gaitas Jēkabpilī, Krustpilī un Viesītē», projekts pagaidām neguva atbalstu. Varbūt tas ir labi, citādi darbs iznāktu sasteigts. Te būs ziņas par visām bibliotēkām, laikrakstu redakcijām, grāmatnīcām, kioskiem, šajos reģionos dzīvojošajiem rakstniekiem, dzejniekiem, publicistiem, izdevējiem, redaktoriem, grāmatniekiem 20. gadsimtā. Pārējiem gadsimtiem esmu izskrējusi cauri, veltot dažas rindkopas. Šai enciklopēdijai vajadzīgs ilgāks laiks. Pie tās turpināšu strādāt. Labprāt kaut ko tulkotu vai atdzejotu, ja būtu, kas piedāvā, lai nopelnītu.
Beidzot es noticēju sev, ka jāiet plašākā mērogā! Pietiek būt tikai reģiona dzejniecei! Esmu noslēgusi līgumu ar izdevniecību Rīgā, kur laidīšu klajā savu reliģiskās dzejas izlasi. Par grāmatām man izdevniecībai būs jāmaksā, bet Rīgā cenas ir daudz zemākas nekā vietējā drukātavā, var izdot vairāk eksemplāru. Vācu ziedojumus, lai varētu izdot izlasi un ieiet visas Latvijas tirgū. Aicinu atsaukties arī «Brīvās Daugavas» lasītājus un ie­stādes kaut ar nelielu sum­mu. Video par topošo izdevumu var noskatīties portālā www.multinews.lv. 
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par materiāla «Būt radošam cilvēkam ir liktenis...» saturu  atbild SIA «Brīvā Daugava»
Tēmturis:  #SIF_MAF2020
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (1)

  1. ne-fane
    ne-fane
    pirms 4 nedēļām

    izlasīju, nu pilnīgi spārnu tik trūkst, tāds talants un visu zina un visu prot, liek saprast, ka stāv vienā rindā ar lielajiem ģenijiem, tik sev maizīti gadiem ilgi neprot /faktiski - negrib/ nopelnīt. Labāk jau veģetēt uz padačkām un pabalstiem. Pajautājiet mums Salā kas viņu visu mūžu pazīst, pajautājiet tagad kaimiņiem Līkumos. Ne to vien pastāstīs

    Atbildēt

Pievienot komentāru