Cilvēki negrib atteikties no kūpinājumiem.  Čipši un limonādes esot daudz kaitīgāki
Inese Zone

Kad līdz Eiropas Ko­mi­si­jas (EK) noteikto jauno ga­ļas un zivju kūpināšanas normu ieviešanai atlikuši tikai septiņi mēneši (tās stājas spēkā no 1. septembra), mājražotā­ji, uzņēmēji un arī pircēji satraukušies par to, ka no vei­kalu plauk­tiem var pazust ap­tu­veni trešā daļa vai pat vairāk kūpināto gaļas un zivju produktu, kas Latvijā allaž bijuši tradicionāli un iecienīti. 
   Satrauktajiem ražotājiem tiek atgādināts, ka  informācija par šo faktu bija pieejama jau pirms trim ga­diem, un vienīgie, kas uz to reaģējuši, bijuši šprotu ražotāji, kas panākuši sev labvēlīgākas benzopirēna un citu vielu normas. Kūpinājumu ra­žotāji satraucas, ka nav sa­ņēmuši laicīgi attiecīgu in­for­māciju no Zemkopības ministrijas un tāpēc nav pievērsuši uzmanību benzopirēna normu kontrolei. Tagad jau esot pārāk maz laika, lai mainītu ražošanas tehnoloģiju, ja tas būtu nepieciešams, un, piemēram, iecienītās «Rubeņu» vistas grasās ražošanu pārtraukt. Jaunās prasības īpaši aktuālas būs auksti kūpināto produktu ra­žotājiem, taču nav iz­slēgts, ka atkarībā no tehnoloģijas problēmas var būt arī ar karsti kūpinātiem produktiem. Ražotāji tomēr uzskata, ka vaina jāuzņemas Zem­ko­pī­bas ministrijas ierēdņiem, ku­ri laikus nav informējuši un nav aizstāvējuši ražotāju intereses ES līmenī, pārliecinot, ka kūpināti produkti Lat­vijā ir tradicionāls ražojums, gluži kā sklandu rauši vai saldskābā maize, tos pārdod tikai vietējā tirgū, un tāpēc tiem jāpieļauj atkāpes no normām. Nu Zemkopības ministrija sarosījusies un ai­cina ražotājus veikt analīzes savai produkcijai un apkopot viedokļus par to, kas da­rāms šajā situācijā. Arī premjerministre Laimdota Strau­ju­ma atbalsta sarunu uzsākšanu ar ES atbildīgajām stru­k­tūrām, lai neciestu kūpinājumu ražotāji.
Par to, kā jāvērtē ES no­teiktās jaunās normas, viedokļi dalās: no vienas puses, tā ir cīņa par veselīgu dzīves­veidu, jo kūpinājumos esošais benzopirēns veicina on­koloģisko un citu slimību ra­šanos, no otras puses, iz­skan viedoklis, ka tas ir mē­ģi­nājums izskaust vietējo ra­žo­šanu, paverot ceļu globālām struktūrām, kas visu tir­gu piepilda ar viena veida pro­dukciju. Uztura speciālisti arī atzīst, ka pat tad, ja kūpinājumos kaitīgās vielas pār­sniedz jaunās normas, ve­selībai tās kaitējumu var nodarīt vien tad, ja kūpinājumus ēstu bieži un ļoti daudz — puskilogramu un vai­rāk vienā ēdienreizē.  Par šo aktuālo tēmu BD savu viedokli uzticēja arī mūsu laikraksta lasītāji. 
 
Esot gaļa, ko pat kaķis neēd
  — Domāju, ka kūpinājumos tā benzopirēna ir daudz mazāk nekā to vielu, ko ga­ļai piešpricē  pirms kūpināšanas. Otrā dienā tāda gaļa jau ir riebīgi slapja un glu­ma. Lielie ražotāji jau tagad gaļu apstrādā ar šādām vielām, un tās noteikti nav aizliegtas, kaut noteikti ir kaitīgākas nekā tas benzopirēns, ko var apēst ar gaļas šķēli. Tagad pat svaiga gaļa ir ar kaut ko apstrādāta tā, ka pat kaķis to neēd. Ir jāpanāk, lai atļauj ražot tradicionālos kū­pinājumus, kādus tos bez ķī­mijas gatavo laukos. Tādu ga­ļu vecāka paaudze ir ēdusi kopš bērnības un visi ir veseli. Gaļu sālīja un pavasarī ne­ap­ēsto, sasālīto kūpināja, un tā bija laba un garšīga. Ja ta­gad to aizliegs, varēs nopirkt tikai kaut kādu bālu it kā kū­pi­nātu gaļu, kur tās ķīmijas būs vēl vairāk klāt, — BD sa­cīja kāda pensionāre no Jē­kabpils. Viņas viedokli atbalstīja daudzi zvanītāji — gan pilsētas, gan lauku iedzīvotāji. 
 
«Tās desas jau sen vajadzēja aizliegt»
   Izskanēja arī atšķirīgs viedoklis. Kāda kundze pauda viedokli, ka kūpinātās desas un gaļu jau sen vajadzējis aiz­liegt, jo tā esot inde, kas bojā veselību. Daudzi jau esot no tās cietuši un aizgāju­ši mūžībā, taču bieži cilvēki nevarot turēties pretī ieradumam tos pirkt un ēst. 
  — Es zinu, kā tas bija ag­rāk un kā vēl jo vairāk ir ta­gad, kad visu nosaka peļņa. Kur ir garantija, ka kūpina svai­gu un labu gaļu? Kūpina to, kas jau sāk bojāties. It kā jau visu pārbauda, bet ir ta­ču zināms, ka arī pārbaudītājus var uzpirkt, tā ka ga­ran­tijas nav. Es jau sen dzīvoju Latvijā, bet bērnību pa­va­dīju Krievijā, un tur gaļu ne­kūpināja. Kad nokāva cū­ku, taisīja desas, un tad tās il­gi vītināja, tas bija veselīgi, — sacīja šī sieviete.
 
Produkti, kas atbilst normatīviem, ir daudz kaitīgāki
  — Esmu ģimenes ārsta pa­līdze, un mēs ar dakteri nu­­pat par tiem kūpinājumie­m runājām. Tos jau sen laukos ēd paaudžu paaudzēs, un, ja tie ir tik kaitīgi, tad visi jau sen būtu baltās čībās un ka­pos. Bet nekad nav bijis tik daudz alerģisku bērnu kā ta­gad, un tur iemesli ir pavisam citi. Pirms gadiem 40 tā­du alerģiju nebija. Kū­pi­nā­jumus taču katru dienu neēd un nelieto lielos daudzumos. Īstus labus kūpinājumus pa­tie­sībā pat nevar tik viegli da­būt. Kad vasarā jābrauc ek­skursijā, ir izdevīgi iztikšanai ņemt līdzi kūpinātu gaļu, un tāda kaut ar uguni jā­mek­lē. Veikalos jau ir kaut kas cits. Lielražotāju produkcija pat ledusskapī paliek slap­ja un gluma, — tāds bija kā­das mediķes viedoklis. 
   Zvanīja daudzi cilvēki cienījamā vecumā, kuri runas par kūpinājumu kaitīgumu sau­ca par muļķībām. Viņi tā­dus ēdot visu mūžu un savos nu jau tuvu 90 gados jūtoties itin spirgti. Visi esot laukos auguši un daudzi tur dzī­vo joprojām, un katrā mā­jā gaļas sālīšana un kūpināšana bijis un ir tradicionāls un labākais gaļas saglabā­šanas veids. Turklāt ne­viens jau nepārtiek tikai no ga­ļas vien. Cilvēki arī ir sašutuši par to, ka aizliegums dau­dzām mazām lauku zem­nieku saimniecībām laupīs iespēju turpināt darbu un gūt peļņu. Vai vajagot,  lai laukos izput tur vēl palikušie, kas cenšas noturēties, un viņi dodas prom uz ārzemēm? Cilvēki piemin ar tran­s­taukskābēm bagātos saldumus, čipšus un citus produktus un dzērienus. Pat maizē un citos ikdienišķos produktos ir daudz sāls, garšas pa­stiprinātāju, saldvielu un krās­vielu. Par tām gan atbilde skanot, ka viss atbilst pieļaujamajiem normatīviem. Bet maizi vai margarīnu daudzi ēd katru dienu, un tas, kas produktā atbilstot normai, tā patērētājā drīz vien normu pārsniedz, un tas, ne­vis kūpinājumi, esot iemesls gan alerģijām, gan sirds un asinsvadu un onkoloģiskajām slimībām, kas piemeklējot arvien jaunākus cilvēkus.
       
«Speķa šķēle nav inde»
   — Latgalē agrāk veselu ne­dēļu pirtiņās gaļu kūpināja. Zinu, kur kūpina arī ta­gad. To nedrīkst aizliegt. Ir jā­cīnās, lai atļauj ražot kūpinā­jumus iekšējam tirgum. Smēķēšana ir vēl kaitīgāka. Kā­pēc tad neaizliedz cigaretes? Mēs esam tik kūtri par sevi pacīnīties un tikai klausām, ko mums liedz un ko ļauj. Itāļiem kulināra tradīcija ir ar malku apkurinātās krās­nīs ceptas picas, un vi­ņiem to arī pirms dažiem ga­diem gribēja liegt, bet viņi pa­nāca savu, ka picas var cept tradicionālā veidā. Arī mū­su ierēdņiem ir jācīnās par mūsu zemnieku interesēm. Kas būs, ja aizliegs? Tir­gos pa kluso. Arī tagad zinu vienu tādu tirgotāju. Tad tā­du būs daudz, — stāsta kāds jēkabpilietis.     
   — Kad kara laikā ienāca vā­cieši, viņi pa mājām meklēja sviestu un speķi, un kū­pi­nāts speķis viņiem bija lielākais gardums. Ienāca krievi, un atkal speķis bija cieņā. Ar to varēja daudzas lietas nokārtot un pat no Sibīrijas at­pirkties. Tagad, kad man laukos ir kādi ārvalstu ciemiņi, piedāvāju cienastam spe­ķa šķēli, un viņi to ar sajūsmu ēd kā lielāko delikatesi. Vi­ņiem nekā tāda nav. Un ta­gad man grib uzspiest, ka  tas nav labi. Tas nav ne jā­klau­sās, ne jādara. Vietējie kūpinājumi taču top vietējam tirgum, tad ir jāpanāk, ka mums tos atļauj ražot un ēst. Tās ir mūsu cilvēku tiesības uz savām tradīcijām.  Kā tā­das respektē papuasiem un indiāņiem, lai mūs arī at­zīst par tiesīgiem palikt pie sa­vējām. Nevajag visus klausīt. Vēsture pierāda, ka mēs par daudz visus klausām, — tā ar atsauci uz gastronomis­kām tradīcijām, kas izturē­jušas vēstures pārbaudi, kūpinājumus aizstāvēja kāds kungs. Cits kungs vēsta, ka lau­kos cilvēki nereti atsakās no pirktajām desām un ēd pašu  žāvējumus. Kāds zvanītājs ir pārliecināts, ka aizliegumi varbūt domāti tā­pēc, lai izstumtu mūsu ražotājus no konkurences cīņas un citu ES valstu ražotāji va­rē­tu ieņemt viņu vietu. Par kaitīgumu runājot, esot jā­skatās, ko dara lielos gaļas kom­binātos. Lai gaļa ilgi glabātos, tur liekot klāt itin in­dīgas vielas, tikai mazās de­vās.                 
   — Man ir 82 gadi, un kopš bērnības laukos esmu ēdu­si pašu žāvētu gaļu un spe­ķi. Kas darbā uz lauka var būt labāks par speķa šķēli ar sī­polu un maizi? Viss, kas par daudz, ir par skādi, — teic kāda kundze.
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (2)

  1. Marta runcis
    Marta runcis
    pirms 6 gadiem

    Novāciet to vistu! Tā sagribējās kādu kūpinājumu, ka vai jāmirst nost.

    Atbildēt
  2. ANNA
    ANNA
    pirms 3 gadiem

    sveiks mans vārds ir ANNA Es gribu izmantot šo mediju, lai pateiktu lielu paldies Jasmin noor Loan kompānijai par to, ko viņi darīja ar mani un manu ģimeni .... vispirms, kad es saņēmu viņu kontaktus tiešsaistē, es domāju, ka viņi bija tāpat kā citi viltus aizdevumu aizdevēji, kas izliekas, ka palīdzēja, bet es tikai gribēju izmēģināt manu vislielāko pārsteigumu pēc sazināšanās ar viņiem, es saņēmu savu aizdevumu 24 stundu laikā sazinoties ar viņiem, viņi vienkārši ir labākie, un es ticu viņiem ar manu dzīvi, jo viņi deva man jaunu dzīvi dzīvot ...... Lūdzam sazināties ar viņiem uz jasminnoorloancompany@gmail.com

    Atbildēt

Pievienot komentāru