Dziesma par pienu, Ērmīte un melnā stārķa noslēpums
AIJA VALDMANE

Cik gan skaista ir Latvijas daba! Miers, klusums, putnu dziesmas, saule un vējš. Gada vēsākajā laikā – lietus pilienu mūzika, rudenī birstošo lapu zeltsārtais mirdzums, bet, ja gadās balta ziema, tad ledus kristāliņu noslēpumainais vilinājums. To visu no pirkstu galiņiem līdz kāju pēdām izjūt tie cilvēki, kas laukos dzīvo un kuriem dabas brīnums nozīmē to saglabāt, aizsargāt un iepazīt.
 
Aigars Pērkons – gids, novadpētnieks, ornitologs. Arī «Baltijas ceļa» un barikāžu dalībnieks, Aleksandra Grīna fonda valdes loceklis. Taču šoreiz mēs ierodamies pie viņa kā pie dabas pētnieka un ornitoloģijas entuziasta. A. Pērkons dzimis ne laukos, bet Rīgā, taču tagad dzīvo Kalna pagasta «Vagu­lānu» mājās. Viņš mūs, BD pārstāvjus, «apbruņo» ar binokļiem, žurnālisti – ar krosenēm, jo citādāk nevarētu paiet pa mežainajiem ceļiem un zālainajām takām. Un tad mūsu ceļojums uz putnu valstību varēja sākties. Pa ceļam klausāmies Aigara stāstījumu.
 
 «Dzīvā daba virmoja manī» 
    – Man bija tā priekšrocība jeb laime dzīvot tuvāk laukiem. Rīgas jūrmala jau ne­bija nekāda pilsēta. Kū­ror­ta zona gan, bet pāris simtu metru tālāk sākās lauki – Lielupes palienes pļavas un meži, un, protams, visa dzīvā radība, kas mīt dabā. Putni bija tie, kas saistīja manu skatienu. Tie, manā vērtējumā, bija pievilcīgi un interesanti, un, kad viņi parādījās, tos varēja pētīt un pētīt. Interese par putniem un dabu bija jau man it kā asinīs, it kā virmoja manī. Protams, ietekmēja arī tas, ka dzīvoju pie dabas. Man kā zēnam brīvā laika pavadīšana saistījās arī ar makšķerēšanu. Makšķerēju Lielupē. Arī tur apkārt bija putni – pīles un gulbji, dažādi pļavas putni. Redzu, peld ūdenī putns. Man jau bija jāzina, kas tas ir – pīle? Pīle – tas ir plašs jēdziens. Ir jau dažādi ūdens putni! Ir daudzu sugu pīles. Meža pīle ir visparastākā, ko visi zina un pazīst. Bet gaura, gaigala arī ir pīles. Dūkuri nav pīles, bet tāpat peld ūdenī. Ceļš līdz Lielupei, līdz ūdens malai bija jāmēro pāri pļavām, un tur  es arī centos iepazīties ar dažādiem putniem. Kā ieraugi kaut ko, gribas jau iepazīt tuvāk. Toreiz, kā jau padomju laikos, bija pa kādai specializētai grāmatai šajos jautājumos. Enciklo-pēdijā varēja lasīt par putnu dzīvi, migrāciju, ceļošanu, ligzdošanu u.c. Man vienmēr ir patikusi dabas pētniecība. Bioloģija bija viens no maniem mīļākajiem mācību priekšmetiem. Taču dzīvē biologa profesiju neizvēlējos. Pētīju vēsturi, iestājoties Latvijas Valsts Universitātes Vēstures fakultātē. Tomēr, kā jau teicu, kopš bērnības dabai bija pievilkšanas spēks. Visu mūžu esmu mēģinājis sabalansēt vēsturi un dabu. Vēstures fakultāti gan  nepabeidzu, jo dzīve tā iegrozījās, ka pārcēlos no pilsētas uz laukiem. Sākās jauni pienākumi un uzdevumi, – atceras A. Pērkons. 
 
Daudzas vietējās ieceres apsīka
   – Sākumā es strādāju Kalna pagastā par tūrisma instruktoru jeb speciālistu. Es biju gids un tāds  esmu arī tagad, jo beidzu vides gidu kursus. Viens no starpposmiem manā dzīvē bija ornitoloģijas biedrība. Tajā iestājos 90. gadu beigās. Pēc tam jau veidojās nodaļas. Bet jāsaka tā, ka daudz kas labs iecerēts apsīka. Varbūt tā bija arī mūsu kļūda, kāpēc Jēkabpils pusē neizvērtās biedrības atbalsta filiāle. Tā bāzējās vienīgi Bērzgala pamatskolā. Tur mums bija dabas pētnieku pulciņš. Ieceres bija lielas, diemžēl apsīka, jo lauku skola tika slēgta, – turpina Aigars. – Kādu brīdi strādāju Zasas vidusskolā. Tad vairs nebija ornitoloģijas, bet gan dabas draugu pulciņš. Biju šī pulciņa vadītājs. Ornitolo­ģijas biedrība, cik man zināms, šobrīd ir skaitliskā ziņā Latvijā plašākā nevalstiskā organizācija. Arī mani skolēni ir iestājušies šajā biedrībā. Bija daudz ieceru. Es pieņemu, ka arī ornitoloģijas biedrībā priecājās par katru jaunu biedru, kas tur iestājās. Bet dzīve jau iegrozās visādi. Cits aiziet projām no laukiem, cits dodas uz ārzemēm vai vēl kaut kur. Nodibina ģimeni, un tā tās intereses apsīkst. Manuprāt, ir veltīgi lolot cerību, ka tagad katrs cilvēks būs ornitologs. Tā jau dzīvē nemēdz būt. Labi, ka no visa pulka daži turpina interesēties par dabu. Tomēr nenoliedzu, ka interese par visu dzīvo, īpaši tiem, kas bija šajā pulciņā, saglabājas. 
 
Atšķiram flautu, klarneti un kontrabasu
   Abi ar kolēģi Juri klausāmies Aigara stāstījumu, brienot pa brīnišķīgām meža takām un ejot pāri īstai, neapstrādātai (jo tā nav arta kopš kolhoza laikiem) lauku pļavai, kurā zied sīkās, vienkāršās, bet tieši tāpēc neatkārtojamās lauku puķītes. Laiku pa laikam atskan putnu balsis, un Aigars mums stāsta, kā var atšķirt dažādu putnu dziesmas. Kad viņi dzied kopā, tad veidojas gluži kā simfoniskais orķestris, kurā, ja ieklausās, var atšķirt katru instrumentu: trompeti, vijoli, var atšķirt čellus un kontrabasus. Tā arī putnu korī speci­ālists jeb dabas vērotājs var pazīt, kuram putnam kāda balss pieder, kaut gan sākumā var likties, ka tas ir tikai tāds skaņu jūklis.
   – Liekas, kaut kas čivina. Bet, ja ieklausāmies, atšķiram katra putna balsi. Partitūras katram ir citādas. Viens nodzied, tad iesāk nākamais un nākamais. Man parasti tiek uzdots jautājums, kā es to visu varu atšķirt? Bet esmu, kā saka, jau uztrenējies! – smaida ornitologs. 
   Apstājamies un dzirdam mūsu ausīm it kā parasto čivināšanu. A. Pērkons uzreiz atklāj, ka tā ir čipste. Tad klausāmies žubītes un dzeltenās stērstes dziedājumu.
 
 
Pilns teksts –   9.  jūnija "Brīvajā Daugavā". 
Ja vēlaties abonēt šī (vai jebkura cita BD numura, sākot no 2010. gada) numura elektronisko (pdf) versiju, rakstiet uz e-pastu: sarmite@bdaugava.lv
Piemēram: Vēlos saņemt "Brīvās Daugavas" 9. jūnija numuru savā e-pastā: manspasts@inkaste.lv (jūsu e-pasta adrese).
Viena numura cena – 0,44 eiro, mēneša maksa – 3,80 eiro  (t. sk. PVN 21%) (būs jāveic pārskaitījums internetbankā). 
 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru