«Dzīve tā salikās, Debesis tā vēlējās»
AIJA VALDMANE

Katrā cilvēkā dziļi dzīvo iekšā kaut kas tāds, ko citi par mums nezina, neredz un varbūt pat negrib redzēt. Parasti apkārtējie par mums  uzzina tikai to, ko paši gribam vai netīšām atklājam. Pārējais paliek dziļi  apslēpts aiz daudziem slāņiem. Mūzikas pedagoģei, grupas «Lat­gales dāmu pops» solistei Anitai Gavarei jautāju, kas ir tas, ko viņa būtu ar mieru citiem cilvēkiem par sevi  atklāt?
 
«Pasauli redzu arī pasteļtoņos, atšķiru krāsu nianses»
      – Varbūt šajā gadā esmu atklājusi, apjautusi, cik es varu būt dziļa. Iespējams, to veicināja notikumi manā dzīvē, par kuriem varbūt varētu teikt – dzīve tā salikās, Debesis tā vēlējās. Man pašai likās, ka es esmu tāda nopietna, bet šogad atklāju – nē, tas ir dziļums. Un man pašai ir arī patīkami atklāt šo dziļumu. Es tajā ieeju, un man patīk tur būt. Es uzticos pati sev un uzticos cilvēkiem, cik vien tālu tas iespējams. Dažam cilvēkam var uzticēties pavisam tuvu un dziļi, gluži tāpat kā sev, bet dažam – ļoti tālu, – atklāj A. Gavare. – Šogad šis man ir tāds priecīgs atklājums, ka es neesmu tikai tāda optimiste, kura nenopietni lec un dzied. Arī pa­saules skatījums man ir mainījies. Tas ir kļuvis krāsains. Tagad es pasauli redzu arī pasteļtoņos, nevis tikai spilgtajās krāsās: zaļš, zils, sarkans... Man liekas, ka pa­saule ir kļuvusi daudzkrāsaināka.  Un vēl šis dziļums man patīk ar to, ka tas saglabā manī mieru. Debe­sis tā ir nolikušas, ka man šogad jābūt ļoti mierīgai, lai tie citi cilvēki, kas ir blakus, arī sajustu stabilitāti  un mieru. Iepriekšējie gadi bija parastāki: centos strādāt, meklēt kādas skaistas dziesmas, skaistus skaņdarbus saviem kolektīviem. Katram taču vajag savu seju, savu atšķirības zīmi. Teiksim, es esmu viena un vadu trīs  četrus  kolektīvus.  Jaukta­jam ansamblim «Tomēr» vajadzīgi harizmātiski skaņdarbi; sieviešu vokālajam ansamblim «Elēģija» – sievišķīgāki, kur ielikt savu sievišķo, skaisto enerģētiku; folkloras kopai «Vīraksne» bija jāveido programmas atsevišķiem tradīciju pasākumiem un jāuzprišina vietējā Atašienes dziesma. Tie nedrīkst būt ar vienu seju. Jābūt dažādiem. Jāatklāj sevī  mainība. Baznīcas korī es esmu klasiskāka, pamatīgāka. Man tur vajadzīgas pamatīgas  zināšanas gan latīņu valodā, gan īpaši dievnamiem piemērotā balss skanējumā, lai varētu  iemācīt un pastāstīt saviem koristiem – kas tieši vai kurš vārds ir «lielāks» vai «galvenāks», konkrētu  dziesmu izdziedāt ar vajadzīgo  tembru, lai dziedātāju  balsis uzrunā cilvēkus, kas ir atnākuši lūgties, lai pietuvinātu satikšanos ar Dievu. Tas ir katra baznīcas korista uzdevums, jo tas, kas dzied Die­vam par godu, lūdzas divkārši.  Dievs vienmēr uz­klausa mā­tes lūgšanas, īpaši vakaros, gulēt ejot, kad mēs pateicamies Dievam par šo dienu, tad es vienmēr palūdzu par saviem bērniem. Viens dēls ir no manis tālu. Bet viņam ir pašam jāaug un jāizcīna sava dzīve. Tādēļ viņš arī ir prom... Visu mūžu viņi abi būs mani mīlulīši, mani dēliņi.
    
Lai dvēseles puķīte plaukst!
     – Pagājušie gadi bija darba gadi. Es riktīgi veltīju sevi darbam. Es gribu teikt, ka katrs darbs  jāveic ar prieku, turpina Anita. – Var­būt tas darbs man ne īpaši patīk. Varbūt es gribētu sēdēt zem palmas un visu laiku meditēt, klausīties skaistu mūziku un neko nedarīt. Bet ir arī ikdiena. Un tās tikai cilvēks  pats var pārvērst par skaistām, par tīkamām sev. Ja tev tas būs tīkams, tad pārējiem cilvēkiem arī būs patīkami. Tad tavs mērķis ir sasniegts. Galvenais ir – darīt ar prieku. Man kāds gudrs cilvēks teica: «Tu ļoti sevi izdāļā citiem!» Bet es savādāk nevaru. Jā, ir brīži, kad sa­protu, ka atdodu ļoti daudz, bet pretī saņemu maz, taču pienāks laiks, un es to saņemšu! Nekad tā nav, ka paliec tukšā. Nekad tā nav. Saviem koristiem saku: «Dziediet tā, lai  jūsu dvēseles puķīte plaukst!» Es nekad nesaku, ka man pašai arī ir slikti. Šogad liels trieciens bija tuva cilvēka slimība, kad es vispār nesapratu, ko darīt un kā tas viss būs. Likās, ka viss iekšā sažņaudzies. Tik daudz jaunas un man galīgi svešas  medicīniskas lietas bija jāiemācās. Tad es vienmēr saku, ka  puķīte ir jūsu dvēselē, tā nekad nenovīst. Grūtību brīžos tā  var tikai aizvērties. Kad tu dziedi, tad tu ver to puķīti vaļā, lai tā plaukst. Vienmēr esmu  teikusi, lai mēģina izjust to, ko dzied, lai domā,  ko un kā dzied. Tad uzreiz mainās balss tembrs, ir skaisti. Es strādāju ar to, kas man ir. Es neaicinu  maģistrus dziedāšanā vai maģistrus mūzikā. Tas, kas man ir, ar to es strādāju. Tā man ir mācījusi mana skolotāja Terēze Broka. Bet mans uzdevums ir  viņiem atvērt un pastāstīt, kā skan šī dziesma, kam tur ir jābūt iekšā. Ja par mums saka: «Tik mazs sastāvs, bet tik skaisti dziedājāt!», tad rezultātu esam sasnieguši un dziedātāji mani ir sapratuši. Ne vienmēr mums sa­nāk, un tas akmens ir jāslīpē, un tikai tā rodas kaut kas skaists. To mēs arī zi­nām. Tāpēc  es arī saku, ka visiem jānosvīst  tāpat kā man, kad dzied, jo tas ir darbs, nevis tikai mutes virināšana.
 
Darbs bērnudārzā palīdzēja kļūt par mūzikas pedagoģi    
      Anita ir beigusi Dau­gavpils  Mūzikas vidusskolu un savas darba gaitas sāka Jēkabpilī. Nekādas īpašas vakances skolā nebija, bet bērnudārzā «Zvaniņš» gan, kuru toreiz  vadīja  Ruta Kalniņa. Tas bija pavisam citādāks darbs, ne tas, ko Anita bija mācījusies  darīt. Tomēr   bija interesanti – atklāt kaut ko jaunu. Te vajadzēja domāt un organizēt nelielas izrādes, rakstīt scenārijus, iet rotaļās.
      – Tas bija daudzpusīgāks darbs nekā skolā. Jo mūs jau gatavoja par dziedāšanas skolotājiem, – atceras pedagoģe. – Te mazajiem bija jāiemāca deju soļi, rotaļas, jānotur viņu uzmanība, lai bērniem ir interesanti. Tu nevari dziedāt tāpat vien, vienaldzīgi. Bērnam tas nav interesanti, viņš jau to nesaprot.  Tāpēc  kādreiz ir jāpatēlo. Jāprot nolaisties tajā līmenī un atkal pacelties. Bet tad  man  šis darbs bija apnicis, un es vēlējos strādāt kādā birojā, būt menedžere vai vēl kaut kas. Tā es arī aizgāju prom no pedagoģiskā darba, tiešām biju menedžere, iepazinu daudz interesantu un populāru cilvēku. Tas bija Pašvaldību savienībā, Jēkabpils rajonā, un es biju tāda kā koordinatore. Man bija jāiepazīst un  jāsagatavo pagastiem visa jaunākā  informācija. Pēc Pašvaldību savienības es strādāju Līvānu kultūras centrā. Bet tas nebija ilgu laiku. Tad mani uzrunāja  kāda līvāniete, kura  ta­gad  ir Krustpils novada Brāļu Skrindu Atašienes vi­dusskolas direktore. Viņai skolā  nebija dziedāšanas  skolotāja. Varbūt arī bija labi, ka es no sākuma nekļuvu par skolotāju, jo man jau bija izveidojusies sava metode, kā iemācīt bērnus ieklausīties un atšķirt komponistu stilus. Pamainu  situāciju, piemēram, ir jāmāca par komponistu, bet tālāk seko mūzikas teorija. Tad atkal ir par komponistu, un atkal – te­orija. Es tomēr salieku bērnam visu sistemātiski. Ja mācāmies par komponistiem, tad paņemam vismaz trīs pēc kārtas un salīdzinām: ko viņš komponē,  kas viņam ir īpatnējs un atšķirīgs no citiem. Piemēram, Jurjānam varbūt vairāk  ir tautas dziesmu motīvi. Jāmēģina bērnam parādīt, saklausīt  tautas dziesmu intonācijas. Viņam nav jāzina, kad Šopēns dzima, bet ir jāzina, kāds ir šī komponista  stils. Es domāju, ka tas ir vajadzīgs. Vajadzīgs, lai bērns atšķir, ka šādu mūziku raksta, piemēram,  tikai Mārtiņš Brauns.  Lai bērns prot atšķirt, lai saklausa, lai iemācās domāt, nevis zina tikai teoriju: kora dziesmas rakstīja tas, apdares veidoja – tas utt. Tagad es ar lepnumu varu sacīt, kas esmu arī lauku skolotāja. Man patīk šis nosaukums. Es strādāju Brāļu Skrindu Atašienes  vidusskolā, un darbs pirmsskolas izglītības iestādē «Kāpēcītis» man ir otrais darbiņš. Taču vaļaspriekam joprojām esmu soliste «Latgales dā­mu popā».  Pašlaik sadzīvisku  un personisku iemeslu dēļ es sev esmu atstājusi tikai divus kolektīvus Ābeļu tautas namā. Bet šeit, dārziņā, es varu realizēt  daudzus savus tagadējos sapņus. Piemēram, muzikālās  performances, kur ir jāizdomā  stāsts. Te ir tik labvēlīga  vide! Es uzskatu, ka man ir jārosina savas audzinātājas  arī uz kaut ko tādu, varbūt tikai uz mazumiņu.  Tad au­dzinātājas atraisās. Vienai otru papildinot, izveidojas kaut kas interesants, un arī pašām  tad ir prieks.
 
Latgaliskais vai slāviskais temperaments?
     Anita ir dzimusi līvāniete, taču pasaulē viņa nāca jauktā  ģimenē, jo tētis bija krievu tautības, kaut gan beidzis latviešu skolu un visu mūžu ir lasījis latviešu grāmatas. Taču viņam ir krie­vu saknes.  – Mamma ir latviete,  tāpēc varbūt arī tas temperaments  manī ir druscīt savādāks. Vismaz es to jūtu, – atklāj A. Ga­vare. – Manī iekšā ir slāviskais, jo es biju tēva meita (tētis ir aizgājis no šīs pasaules). Es to dēvēju par latgalisko temperamentu, bet pilnībā  tas tā nav. Slāviskais man palīdz, palīdz cīnīties, nostāvēt. Es jūtu, ka spēju būt mentāli spēcīga.  Tas izpaužas arī brīžos, kad braucu pie tēva uz kapiem. Viņš aizgāja miegā, pēc skaista pēcpusdienas snauda nepamodās. Tā viņš pats bija gribējis, un es jūtu, ka es to esmu izlūgusies ar savu dziedāšanu, lūgšanos... Tā darbojas De­besu kambari. Tētis bija ļoti labs dziedātājs, viņš pašmācības  ceļā iemācījās spēlēt akordeonu, vienmēr gāja dziedāt koros, es viņam teicu – papiņš  ir mans varoņtenors! Mums Līvānos bija draudzīga māja, tā tika uzcelta visiem rūpnīcas strādniekiem, un visi viņi kopā  gāja darbā vienā fabrikā, līdz ar to tā  rosīšanās turpinājās arī pagalmā. Es atceros, mums bija sestdienas talkas, kad visi grābām ar grābekļiem un ar slotām slaucījām apkārtni. Stādījām ķiršus, lai būtu  kāda smuka vietiņa, ierīkojām soliņus. Pagalmu uzkopām paši, sievietes stādīja puķes. Pagalmā bija daudz puķu, kā arī daudz bērnu! Pēc talkas visi kopā pulcējās un lika galdā to, kas kuram bija. Gāja jautri.  Tētis spēlēja, dziedāja un otrs kaimiņš arī spēlēja. Man bija forša, jaukiem iespaidiem pārpilna bērnība. Mamma arī gāja korī, un viņa bija alts. Beidzu Līvānu Mūzikas sko­lu. Man bija ļoti labs mūzikas skolas skolotājs, taču viņš aizgāja no dzīves ļoti jauns. Kad esmu savā dzimtajā pilsētā, bieži iznāk apmeklēt skolotāja kapu. Aizeju ar viņu parunāties, pastāstu par saviem panākumiem un neveiksmēm. Viņš man mācīja ieraudzīt mūziku savādāk, to, kā izdarīt, lai vajadzīgā noskaņa harmoniski  aiziet līdz klausītājam. Jo dziesmas mēs interpretējam dažādi. Bet viņš parādīja,  kā var  noskaņu radīt ar harmoniju. Viņš manī  ieraudzīja solisti, un pirmais honorārs, ko es nopelnīju, bija uzstāšanās ar skolotāja orķestri. Es izpildīju dažādas toreiz populāras dziesmas «Par pēdējo  la­pu», «Laternu stundā» utt.  Viņš man iemācīja arī to, ka  uz skatuves  ir arī jākustas, nevis tikai jāstāv uz vietas. Brālim Andrejam savukārt ļoti patīk spēlēt teātri. 
 
«Tas ir mans pienākums»
     – Kopjot savu mammīti, kura tagad palikusi uz gultas, es jūtos labi, –   stāsta Anita. – Jā, tas nav viegli ne fiziski, ne garīgi, bet šādā veidā vistiešāk es jūtos viņas bērns. Tas ir mans pienākums, un es pildu šo pienākumu ar prieku, cik protu. Daudz ko es nesapratu, un daudz kas man bija jāiemācās  no jauna. Es mammītei tagad iesaku dziedāt, lai viņa atceras savas jaunības  dziesmas, jo tā ir arī plaušu  ventilācija,  stimuls un prieks dzīvei. 
Runājot par mākslu, Ani­ta  saka, ka galvenais ir uzrunāt cilvēka dvēseles stīgu. Tad mērķis  ir sa­sniegts. Varbūt kādu dziesmu katrs saprot pa savam, bet galvenais jau ir tas paliekošais, tas, kas uzrunā klausītāja  dvēseli tādā vai citādā veidā.  
    Anita vēlreiz uzsver, ka tā puķe  dvēselē nenokalst, ka tā tikai aizveras kā pumpurs tad, kad tai  ir grūti.
   
Caur sāpēm iegūt gaismu
   – Man dzīvē ir bijušas gan asaras, gan visādas bēdas,  un es esmu par to pateicīga, –  uzsver A. Ga­vare. – Esmu pateicīga, ka man tieši tāda dzīve ir bijusi. Cik patīkami ir sajust, ka tā puķīte no cieša pumpura sāk lēnām vērties  vaļā. To nevar tā pateikt, to var tikai  pats  apjaust, ka dzīve ir skaista! Vēl man ir moto: kā man patīk dzīvot! Arī tad, kad man birst asaras! Šīs asaras mani dara dziļu. Man daudz kam nācās iziet cauri. Taču ticība palīdzēja izdzīvot, citādāk es nebūtu izturējusi, es būtu salūzusi.  Gaisma atnāk caur sāpēm. Prāvests Viktors Naglis ir teicis: «Mēģiniet  izgaismot savu sāpi». Es ilgi domāju, kā tas varētu būt. Un tad, kad man ir grūti, tad es parasti saku «Paldies Tev, Dievs, ka Tu mani šādā veidā māci!» Sāpēs  ieraudzīt gaismu – tas nav viegli! Tas nozīmē  ieiet sevī ļoti dziļi. Es jau ļoti sen eju baznīcā, un sākumā es lūdzos tieši pie Jēzus statujas. Man likās, ka tieši Jēzum es varu visu izstāstīt. Pie Marijas statujas es tikai noskaitīju lūgsnu un pateicu paldies. Bet tad es uztvēru to, ka tieši mātes lūgšanas un tieši pašā vakarā  Dievs noliek pašas pirmās un tikai tad uzklausa pārējās. Mātes lūgšanās ir liels spēks. Tad tu redzi, ka tas strādā. Man atbildes atnāk diezgan ātri...  Klosterī pie Jakobštates dievmātes svētbildes īpaši jūtams viņas starojums. Un es ieraugu īpašas zīmes! Piemēram, lampiņa deg, un pēkšņi  tā iegaismojas  logā, kaut gan atblāzmas nemaz nebija. Ir, ir šīs  zīmes, vajag tikai būt vērīgam. 
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par materiāla «Dzīve tā salikās, Debesis tā vēlējās» saturu  atbild SIA «Brīvā Daugava»
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru