Dzīvot ar dabas garšu
Jānis Apīnis

Nedēļu pirms Lieldienām dodamies uz Pļaviņu novada Odzienas pusi, kur  skaistā, mežu ieskautā vietā saimnieko Dace Sirmā un viņas dzīvesbiedrs Tomass Šārps (Sharp).
    Uz šejieni viņi pārcēlušies pirms dažiem gadiem no Anglijas, kad īpašumā iegādājās lielu un diezgan nolaistu dzīvojamo māju «Jelgavieši» ar saimniecības ēkām  un  ap 10 hektāriem zemes tai apkārt. Mūsu ciemošanās nolūks ir pastāstīt par jauniem apņēmīgiem cilvēkiem, kuri  nomaļā vietā ir sākuši savu uzņēmējdarbību – dējējvistu audzēšanu brīvos apstākļos, lai iegūtu augst­vērtīgas un ekoloģiski tīras olas realizācijai. Diena ir pavasarīga un saulaina, un tikpat saulaini un sirsnīgi mūs sagaida Dace un Tomass, lai izrādītu saimniecību, kurai dots zīmīgs nosaukums «Dabas garša», izstāstītu savu saimniekošanas stāstu un mazliet parunātu  par iecerēm un sapņiem.
     Māja ir liela trīsstāvu ēka ar bagātu vēsturi. 30. gadu beigās to būvējis savulaik pazīstams diplomāts Pēteris Priedītis, bet jau mūslaikos tā visu savu kādreizējo godību bija zaudējusi un apkārtne aizaugusi.
       Anglijā Dace aizvadīja septiņus gadus, kur Bristolē bija menedžere kādā restorānu tīklā un paralēli arī stu­dēja universitātē, iegūstot diplomu ar uzņēmējdarbību saistītā jomā. Turpat viņa iepazinās ar angļu puisi Tomasu, kura uzskatu pamatā bijusi vēlme nodarboties ar videi draudzīgu saimniekošanu.
Kad Tomass pirmo reizi bijis Latvijā, viņu sajūsminājusi šejienes daba, un arī sarunas laikā viņš atzīst, ka nebeidz jūsmot par mūsu zemes skaistumu un te eso­šo četru gadalaiku maiņu, kādas Anglijā nav. Kaut arī abu iegūtā izglītība nekādi nav saistāma ar lauksaimniecību un Dace ir pilsētas meitene no Ķeguma, kas savulaik beigusi Rīgas Zie­meļvalstu ģimnāziju, abi lēnām atskārtuši, ka nākotnē vēlas dzīvot tīrā lauku vidē ar nesagandētu dabu ap­kārt un darboties paši savā saimniecībā. Tā kā Tomasam ļoti patika Latvija un arī Daci vilka atpakaļ uz dzimteni, Latvijā sākuši meklēt mājas, ko iegādāties un tajās saimniekot.
Izbraukāta vai pus Latvija meklējot, līdz beidzot atrastas šīs, un uzreiz bijis skaidrs – ir īstās, jāpērk! «Jelgavieši» atrasti nomaļā vietā Vietalvas pagastā. Māja bija nolaista, un sākumā remonts veikts tikai dažās telpās, lai varētu dzīvot. Jaunie saimnieki stāsta, ka pamazām sākuši atkarot zemi krūmājiem un sakopt apkārtni, šie darbi turpinās joprojām, jo saimniecībā nav nekādas lielas tehnikas, iztiek ar motobloku, motorzāģi un trimmeri. Bet ne tāpēc, ka nevarētu iegādāties, bet vairāk tamdēļ, ka ne­lielai saimniecībai tā pašlaik nav vajadzīga un bū­tu pretrunā ar saimniekošanas filozofiju.
    Dace at­ceras, ka pirms četriem ga­diem nav bi­jis skaidras vīzijas, ko un kā darīt, kā­da būs tā saimniekošana. Vairāk gan ļāvušies sajūtai, ka gribas dzīvot dabas vidū, prom no pilsētu kņadas, klusumā.
     Pirmajā gadā iestādījuši lavandu lauku, bet togad pēc lieliem atkušņiem iestājās auksta ziema, un tās izsala. Mazliet audzējuši dažādus dārzeņus un zaļumus, ko veda uz tirgu, iegādātas kādas piecas vistas, lai būtu olas savam patēriņam. Bijušas arī zosis, kazas un aitas. Pirmajos gados vistu olas bija tikai pašu patēriņam, taču nereti pāri palikušās dabūja tuvinieki un draugi, kas sāka aizvien vairāk tās prasīt. Turklāt veikalos praktiski nebija nopērkamas brīvos apstākļos au­dzētu vistu olas. Kazas pie­nu un dārzeņus, vēlāk arī olas sestdienās veda uz Krustpils tirdziņu. Jaunie saimnieki neslēpj, ka dažreiz sapņi un vīzijas galīgi neatbilda realitātei, bija arī neveiksmes, taču degsme un darītprieks ir lielāks par tām. Un viņi nenolaiž rokas, jo nevēlas dzīvot tā, kā vairums cilvēku, kuri pazaudējuši saikni ar dabu un lieto nedzīvu pārtiku. Tāpēc abi tic, ka nākotne ir arī mazām saimniecībām, kurās iegūst dabīgus, dzīvus produktus bez ķīmijas.
     Pamazām nonākts pie vienas galvenās nodarbes – dē­jējvistu audzēšanas olu ieguvei. Kazu vairs nav, to­ties šķūnī ir desmit aitas, kurām tieši šajās dienās dzimst jēriņi. Saskaitām – ir jau astoņi, bet būšot vēl. – Tās mums vairāk tāda sirdslieta, ienākumus nedod, – saka Dace. – Biz­ness ir dē­jējvistas. Di­vos ga­nām­­pulkos šobrīd ir ap 600 putnu. Šis skaits sa­sniegts pakāpeniski, ie­pērkot Lie­tu­vā ‘Do­mi­nant’ šķirnes jaunputnus. Šīs šķirnes vistas ir izturīgas, labi pacieš gaisa temperatūras pazemināšanos un ir dējīgas – gadā izdēj ap 300 olu. Putni ir mierīga rakstura un izturīgi pret slimībām.
    Jaunie saimnieki ir izdomājuši un atraduši optimālu veidu putnu izmitināšanai brīvos apstākļos. Norobežo­tas ar apmēram 100 metrus garu elektrisko tīklu voljērā, vistas uzturas piemājas pļavā, kurā vispirms gana aitas, lai noēd zāli. Tad turp pārvieto vistas. Lauciņa vidū atrodas viņu māja jeb, kā saka saimnieki – «karavāna», kas ir pielāgots treileris, kurā pa logu vistas ielec, lai izdētu olas, kā arī vakaros uz naktsguļu. Ik pēc trim dienām nožogojums tiek pārcelts un «karavāna» ar vieglo mašīnu pārvesta tā­lāk. Savukārt ziemā un arī pašlaik, kamēr zāle nav sadīgusi, vistas dzīvo plašā siltumnīcas veida putnu mājā, kurai klāt iežogota pastaigu teritorija. Otra daļa vistu, kas ir nesenāk atvestas no Lietuvas, pašlaik mitinās vecajā mūra kūtī un iežogotā teritorijā ap to. Elek­triskais žogs pasargā mājputnus no plēsējiem un neļauj vistām aizklīst. Vie­nīgi vanagi esot liels drauds, ar ko grūti tikt galā.
    Putnus baro ar speciālu barību, kura nu ir atrasta vis­piemērotākā – nesatur ģenētiski modificēto soju un ir sabalansēta, sastāv no saulespuķēm, kukurūzas, zirņiem, kviešiem un citām daļām. – Sākumā nevarējām atrast īsti piemērotu barību, un vistas nedēja, – atceras Dace. Un piebilst, ka visu laiku abi daudz lasot speciālo literatūru, mācoties dažādas teorētiskas un praktiskas lietas. Dace pirms kāda laika Bebrenes profesionālajā vidusskolā beigusi kursus par veterinārijas pamatiem aitu ganāmpulkā, par ko ir ļoti gandarīta, jo zināšanas bieži noder. Tāpat palīdz padomi un atbalsts no Latvijas Putnkopības asociācijas, kurā darbojas «mazie» vistu audzētāji. Ar asociācijas atbalstu, sākot ar 15. maiju, nu būs tirdzniecības vieta Imantas tirgū Rīgā. Arī pašlaik viņi reizi nedēļā olas ved pārdot uz Rīgu, arī uz pasūtījumu, ko visbiežāk saņem feisbukā, domubiedru grupā «Ferma dabas garša», kurā Dace regulāri stāsta arī par visiem jaunumiem saimniecībā. Jautāta, kāpēc olas vairs neved uz Krustpils tirdziņu, Dace atzīst, ka cilvēku pirktspēja  te nav tik liela kā Rīgā, tomēr, ja ir vairāk pasūtījumu, olas var nogādāt arī Jēkabpilī. Savukārt Tomass daudz ko saimniecībā vajadzīgo paveic savām rokām, ieskaitot vistu māju, aplokus un daudz ko citu. – Visu darām ar prieku, un šis darbs ar mūsu dzīvniekiem un putniem ir drīzāk sirdslieta, ne apgrūtinājums, – saka Dace. Jaunā saimniece arī kliedē dažkārt dzirdētus nostāstus par Pārtikas un veterinārā dienesta it kā pārmērīgajām prasībām. – Nē, tā nav. PVD Austrumzem­gales pārvaldes darbinieki no Jēkabpils ir ļoti pretimnākoši, nekad neliedz padomu, un viņu prasības ir vienmēr pamatotas ar mērķi pasargāt mājputnus no slimībām un patērētājam garantēt drošu produkciju, piemēram, lai nepieļautu salmonelozes iespējamību. PVD pārbaudes notiek reizi gadā, un vienreiz gadā mums pašiem jāaicina arī veterinārārsts. 
      Parasta darbdiena šajā sētā sākas sešos no rīta, bet dienās, kad prece jāved uz Rīgu, saimnieki ceļas pulksten četros. – Pagaidām saimniecībā strādājam 7 reizes nedēļā, 365 dienas gadā, jo esam divi vien un dzīvnieciņiem vajag mūsu uzmanību un rūpes katru dienu, taču ceram, ka drīzumā varēsim atļauties arī kādu palīgu, – spriež fermas saimnieki. Atbildot uz jautājumu par to, vai no ieguldītā darba jau ir jūtama finansiāla atdeve, Dace bilst, ka «maizītei pietiek, bet nekādi bagātnieki neesam». Vajadzību ir tik daudz, un faktiski pirmie gadi ir saimniekoti, izmantojot Anglijā sapelnīto. Smaidīgā saimniece vēl piebilst, ka no gaisa taču nekas nekrīt, to viņi labi saprotot. Sarunas nobeigumā prasu, vai tuvinieki un draugi pirms četriem gadiem neteica, ka viņi ir traki, atstājot samērā sakārtotu dzīvi lielā Anglijas pilsētā un pārvācoties uz remontējamu māju kaut kur meža vidū Latvijā? Uz to Dace smiedamās attrauc, ka viņi tā sakot joprojām. Jautāju vēl, kā Tomasa izvēli vērtēja viņa ģimene? – Tu­vinieki sākumā arī domāja, ka Tomass ir galīgi traks palicis, ka tik ļoti izdomāja savu dzīvi izmainīt, taču, kad viņi atbrauca ciemos un redzēja to mieru, klusumu un Latvijas skaisto vasaras dabu, viņi teica, ka saprot, kā vārdā viņš visu ir pametis, un arī viņiem Latvija ļoti patika, – stāsta Dace.
      Un, kad atvadāmies, vēlot Dacei un Tomasam izdošanos visos darbos, Dace noteic, ka nevar neizdoties: – Latvija taču ir tik skaista, ticam, ka lauki nepaliks tukši, neizmirs un mūsu piemēram sekos citi jauni cilvēki. Ar šādu sajūtu mēs dzīvojam un strādājam.
Arī «Brīvā Daugava», vēlot priecīgas Lieldienas, pievienojas šādai pārliecībai.
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (5)

  1. rasa
    rasa
    pirms 4 gadiem

    Liels prieks par Daci un Tomasu! Lai viņi ir laimīgi, lai viņiem veicas dzīvē un darbos! Paldies autoram un BD par šo rakstu! Sirdī ielija gaiša cerība, ka mūsu lauki neizmirs.

    Atbildēt
  2. Andrejs
    Andrejs
    pirms 4 gadiem

    Kādi Jūs esat malači, Dace un Tomas!

    Atbildēt
  3. Malači Dace un Tomass!
    Malači Dace un Tomass!
    pirms 4 gadiem

    Prieks par tādiem uzņēmīgiem jauniešiem.

    Atbildēt
  4. Ola
    Ola
    pirms 4 gadiem

    Cilvēki tā īsti nav novērtējuši laiku olu labumu. Lielveikalu olas ir lētākas, tāpēc arī tās vairāk pērk. Nez kas tā ir par barību bez gmo?

    Atbildēt
  5. Ceriba
    Ceriba
    pirms 4 gadiem

    Paldies autoram, paldies autoram, paldies autoram! Tik labs raksts! Tiks labs raksts! Tik labs raksts! Raksti vēl! Nevaru vien sagaidīt!

    Atbildēt

Pievienot komentāru