Jēkabpils pilsētas bibliotēkas un biedrības «Jēkabpils mantojums» rīkotā diskusija par arhitektūras vērtību saglabāšanu Jēkabpilī bija raisījusi lielu vietējo arhitektu atsaucību.
Acīmredzot speciālisti grib bilst savu vārdu, redzot, ka ne visur pārbūves un rekonstrukcijas laikā tiek respektēta Jēkabpilij raksturīgo arhitektonisko formu un vērtību saglabāšana, un sajūtot, ka arī vismaz daļa sabiedrības vairs nav mierā ar notiekošo. Pasākums bija viena no UNESCO nedēļas aktivitātēm. Šogad tā tēma bija kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana. Savukārt Jēkabpils pilsētas bibliotēka jau piecus gadus sadarbojas ar UNESCO, iekļaujoties stāstu bibliotēku tīklā, kas vāc un apkopo vēsturisku informāciju.
Lai būtu vēlme veidot Jēkabpils vērtību «dainu skapi»
Problēma, par ko iestājas arhitekti un ko akcentē arī biedrība «Jēkabpils mantojums», ir Jēkabpils vēsturisko ēku saglabāšana. Kaut arī pašvaldība noteikusi Jēkabpils un Krustpils vēsturiskā centra teritoriju un apstiprinājusi saistošos noteikumus, kas uzliek namsaimniekiem par pienākumu saglabāt seno ēku būtiskās detaļas, realitātē tas netiek ievērots: ēkām liek plastikāta logus, iznīcina dekoratīvos elementus, logu sandrikus, kas raksturīgi vecticībnieku koka arhitektūrai, un citus elementus. Tāpat diskutējams ir jautājums par sabiedrisko objektu rekonstrukciju.
— Mums ir tuva tā doma, uz ko aicina UNESCO: katrā vietā celt godā tur esošās vērtības un gluži kā dainu skapi veidot savu vietējā mantojuma skapi, kura saturu saudzēt un kopt. To var darīt katrā pilsētā, pat savā ģimenē, — sacīja Jēkabpils pilsētas bibliotēkas vadītāja, biedrības «Jēkabpils mantojums» valdes locekle Renāte Lenša. Biedrības priekšsēdētājs Jānis Zeps piebilda, ka «Jēkabpils mantojuma» locekļi pamatā ir humanitāri cilvēki, kuriem nav profesionālo zināšanu arhitektūrā, kas tik ļoti nepieciešamas, lai Jēkabpilī esošo arhitektonisko mantojumu saglabātu nākamajām paaudzēm.
Arhitekte Dace Lukševica, kas sniedza ieskatu Jēkabpils arhitektūras vērtībās, aicināja neieslīgt kritikā par to, kas līdz šim nav izdarīts vai darīts aplam, bet domāt par auglīgu sadarbību, lai glābtu to, kas vēl ir.
— Man šķiet, ka jau līdz apnikumam ir runāts par Jēkabpils vērtībām — raksturīgo koka un sarkano ķieģeļu arhitektūru. Lai vezums beidzot izkustētos, ir jāiegulda darbs izpratnes radīšanā par to nozīmi. Nepietiek, ka uzskaita valsts nozīmes kultūras pieminekļus, ar to atjaunošanu viss notiek pareizi, kā to nosaka normatīvie akti. Bet kas notiek pārējā apbūvē? Privātīpašumā esošos vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļus, raksturīgas ēkas sargā tikai izglītība un izpratne par šīm lietām. Tāpēc būtu svarīgi izpētīt ēkas vismaz vecpilsētā: kādas ir raksturīgās vērtīgākās detaļas, par kuru saglabāšanu ir vērts cīnīties — skārda jumti, koka un sarkano ķieģeļu dekoratīvā apdare, logu materiāli, ēku mērogi. Uz šo izpēti varētu balstīt pilsētas apbūves noteikumus. Varbūt vecpilsētā tie varētu būt stingrāki. Tāpat būtu jādomā, kā nākt pretī iedzīvotājiem, kāds «burkāns» viņiem varētu būt par to, ja viņi šos nosacījumus ievēro — liek koka, nevis plastmasas logus. Atsevišķas prasības šobrīd jau ir noteiktas, bet pasūtītājs tik un tā izdara pa savam. Tāpēc ir jāstrādā ar iedzīvotājiem, jāatver viņi sarunai. Miljonāri pie mums nedzīvo, un Pasta un Brīvības ielas namu īpašnieki nav bagātāki par citiem. Bet varbūt viņiem var sniegt atbalstu. Bieži ir dzirdēts, ka nav jēgas vēsturiskās mājas atjaunot, jo tur jau viss ir sapuvis. Bet, ja ir interese, ja situāciju papēta, ne jau vienmēr viss ir jāatjauno pilnībā. Par Sīpolnieka māju sākumā bija runa, ka logi sapuvuši. Bet, nedaudz pielabojot, apstrādājot, tie logi jau 20 gadus kalpo. Tā ka ne vienmēr ir nepieciešama dārga rekonstrukcija. Vajag vēlmi saglabāt un sapratni. Tā informācija, ko dotu vecpilsētas izpēte no arhitektoniskā viedokļa, noderētu arī, kad notiek ielu un laukumu rekonstrukcija. Mums Krustpils pilī bija lekcija par vēsturiskajām durvīm. Apmeklētāju nebija daudz, bet atnāca tie, kuri dzīvo mājās ar tām, un interese viņiem radās. Karot ar rezultātu nav jēgas. Mums jau ir pilna pilsēta ar plastmasas logiem. Cilvēkiem nav naudas, bet vai ir interese par to, cik liela nauda vajadzīga citam risinājumam? — jautāja D. Lukševica. Viņa skaidro, ka izpētei ir jābūt ļoti konkrētai, atklājot un nosakot smalkas vietējās pazīmes līdz pat krāsu toņiem. Kuldīgā, piemēram, apbūves noteikumi izstrādāti līdz pat vēsturiskajiem krāsu toņiem, kādi Kuldīgai bija raksturīgi noteiktā gadsimtā. Jēkabpils uzplaukuma laiks bija 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums.
Nekarot ar sekām, bet izglītot sabiedrību un pētīt mantojumu
Diskusijā iesaistījās arī citi klātesošie arhitekti. Jēkabpils pilsētas galvenā arhitekte Ilga Tretjakova piekrita, ka varētu veikt izpēti par konkrētām ēku detaļām un iekļaut materiālu apbūves noteikumos. Taču tas esot liels darbs ar lielām izmaksām. Taču citās pilsētās tas gan esot veikts.
— Problēma ir tā, ka deviņdesmito gadu sākumā, revidējot arhitektūras pieminekļu sarakstu, jaunajā sarakstā valsts nozīmes pieminekļi tika iekļauti automātiski, bet vietējās nozīmes pieminekļi sarakstam bija jāpiesaka pašvaldībām. Jēkabpilī netika pieteikts neviens. Tagad ir divi: nesen tika iekļauta Jēkabpils Tautas nama ēka un arī Ceru kapu piemineklis. Ir gan šo objektu saraksts un saistošie noteikumi, bet tiem īsti nav juridiska spēka, lai panāktu noteikumu ievērošanu attiecībā uz šīm ēkām, jo oficiāli tās vietējās nozīmes pieminekļu sarakstā nav. Un ko tad var pārmest tam, kurš kaut ko dara ne tā, kā vajag, ja ēka nav sarakstā? Un pat, ja cilvēks zina, ka viņa nams ir šajā domes sarakstā un vēršas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā pēc padoma rekonstrukcijas jautājumā, viņam pateiks, ka nekādu prasību nav, jo oficiāli tas nav iekļauts sarakstā. Bet šīs ēkas arī tagad var tajā iekļaut, — sacīja biedrības «Jēkabpils mantojums» priekšsēdētājs Jānis Zeps. Klātesošie tam piekrita, bet secināja, ka daudzi nami ir privātīpašums, un īpašnieki var negribēt šādu statusu, baidoties no liekām problēmām, un tātad atkal jāsāk ar cilvēku izglītošanu, lai veicinātu sapratni.
Arhitekte Laura Krastiņa pauda viedokli, ka satraucošs ir izpratnes trūkums par vērtībām. Ka tikai ātrāk, lētāk un vienkāršāk.
— Kad strādāju par domes arhitekti, uzrunājām logu ražotājfirmas, lai viņi zina, ka tad, ja nāk klients un grib likt plastikāta logus vecpilsētas zonā, tas nav legāli, bet rezultātu nebija, — atcerējās L. Krastiņa. Arī I. Tretjakova piekrita, ka pašvaldība jau var izvirzīt prasības, bet pasūtītāji tās ne vienmēr ievēro.
— Darba darīšanās redzu, kas notiek Daugavpilī un Krāslavā. Katru dienu zūd kādas koka ēku detaļas. Cilvēki dzīvo šodien un tagad, tūlīt grib eiroremontu, un vairāk viņiem neko nevajag. Tāpēc pirmais ir cilvēks, kam pieder māja. viņam jāsaprot, ka eiroremonts ir tikai plāksteris mājai, tā nav īstā dzīve. Uztverei būtu jābūt tādai, ka dzīvošana vecā, pareizi atjaunotā mājā ir prestiža lieta, — sacīja Ineta Buka, kas savulaik arī bijusi Jēkabpils galvenā arhitekte. Ja būtu veikta kultūrvēsturisko ēku inventarizācija, būtu konkrētas detaļas, ko noteikumu formā varētu pieprasīt saglabāt. Un, protams, jānodrošina arī kontrole par to, kā pasūtītāji veic vēsturisko ēku atjaunošanu. Izskanēja arī viedoklis, ka pašvaldība varētu atjaunot kādu no savā īpašumā vai bilancē esošajiem vēsturiskajiem namiem kā piemēru. Tika pieminēts arī agrākais pilsētas svētku formāts, svinot ielu svētkus. Tad muzejs veica ekspedīciju ielā, pašvaldība uzrunāja cilvēkus, mudinot sakārtot īpašumus un norādot uz to kultūrvēsturisko vērtību, kas arī veicināja izpratni un lepnumu par saviem īpašumiem. Izskanēja arī informācija par piemēriem no citām pilsētām. Rīgā īpašniekiem atmaksājot pat 50% no mājas restaurācijas vērtības, ja ēka vai tās daļa pēc tam ir publiski pieejama kā vēsturisks objekts. Turklāt citās pilsētās, kur ir vēsturiskā pilsētas daļa, ko cenšas saglabāt, ir pieņemts darbā ne tikai pilsētas galvenais arhitekts, bet arī vecpilsētas arhitekts un arī kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors.
Uz pasākumu atnākušie arhitekti vienojās, ka sadarbībā ar biedrību «Jēkabpils mantojums» Dace Lukševica sagatavos un iesniegs valsts Kultūrkapitāla fondā projektu finansējuma saņemšanai, lai varētu veikt Jēkabpils vecpilsētas ēku izpēti. Tāpat sadarbībā tiks organizēti izglītojoši pasākumi par Jēkabpils arhitektoniskajām vērtībām.