Eiroremonts ir nederīgs plāksteris uz vēsturiska nama
INESE ZONE

Jēkabpils pilsētas bibliotēkas un biedrības «Jē­kab­pils mantojums» rīkotā diskusija par arhitektūras vērtību saglabāšanu Jē­kab­pilī bija raisījusi lielu vietējo arhitektu atsaucību. 
 
   Acīmredzot speciālisti grib bilst savu vārdu, redzot, ka ne visur pārbūves un rekonstrukcijas laikā tiek respektēta Jēkab­pilij raksturīgo arhitektonisko formu un vērtību saglabāšana, un sajūtot, ka arī vismaz daļa sa­biedrības vairs nav mierā ar notiekošo. Pa­sākums bija vie­na no UNESCO nedēļas aktivitātēm. Šo­gad tā tēma bija kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana. Savukārt Jē­kab­pils pilsētas bibliotēka jau piecus gadus sadarbojas ar UNESCO, ie­kļaujoties stāstu bibliotēku tīklā, kas vāc un apkopo   vēsturisku informāciju.
 
Lai būtu vēlme veidot Jēkabpils vērtību «dainu skapi»
    Problēma, par ko iestājas arhitekti un ko akcentē arī biedrība «Jēkabpils mantojums», ir Jēkabpils vēsturisko ēku saglabāšana. Kaut arī pašvaldība noteikusi Jēkab­pils un Krustpils vēsturiskā centra teritoriju un apstiprinājusi saistošos noteikumus, kas uzliek namsaimniekiem par pienākumu saglabāt se­no ēku būtiskās detaļas, realitātē tas netiek ievērots: ēkām liek plastikāta logus, iznīcina dekoratīvos elementus, logu sandrikus, kas raksturīgi vecticībnieku koka arhitektūrai, un citus elementus. Tāpat diskutējams ir jautājums par sabiedrisko objektu rekonstrukciju. 
    — Mums ir tuva tā do­ma, uz ko aicina UNESCO: katrā vietā celt godā tur esošās vērtības un gluži kā dainu skapi veidot savu vietējā mantojuma skapi, kura saturu saudzēt un kopt. To var darīt katrā pilsētā, pat savā ģimenē, — sacīja Jē­kab­pils pilsētas bibliotēkas vadītāja, biedrības «Jēkab­pils mantojums» valdes lo­cekle Renāte Lenša. Biedrī­bas priekšsēdētājs Jānis Zeps piebilda, ka «Jēkabpils mantojuma» locekļi pamatā ir hu­manitāri cilvēki, kuriem nav profesionālo zināšanu arhitektūrā, kas tik ļoti ne­pieciešamas, lai Jēkabpilī esošo arhitektonisko mantojumu saglabātu nākamajām paaudzēm.      
Arhitekte Dace Lukševi­ca, kas sniedza ieskatu Jē­kabpils arhitektūras vērtībās, aicināja neieslīgt kritikā par to, kas līdz šim nav izdarīts vai darīts aplam, bet do­māt par auglīgu sadarbību, lai glābtu to, kas vēl ir. 
   — Man šķiet, ka jau līdz apnikumam ir runāts par Jē­kabpils vērtībām —  raksturīgo koka un sarkano ķieģeļu arhitektūru. Lai vezums beidzot izkustētos, ir jāiegulda darbs izpratnes radīšanā par to nozīmi. Nepietiek, ka uz­skaita valsts nozīmes kultūras pieminekļus, ar to atjaunošanu viss notiek pareizi, kā to nosaka normatīvie ak­ti. Bet kas notiek pārējā ap­būvē? Privātīpašumā esošos vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļus, raksturīgas ēkas sargā tikai izglītība un izpratne par šīm lietām. Tā­pēc būtu svarīgi izpētīt ēkas vismaz vecpilsētā: kā­das ir raksturīgās vērtīgākās detaļas, par kuru saglabāšanu ir vērts cīnīties — skārda jumti, koka un sarkano ķieģeļu de­koratīvā apdare, logu materiāli, ēku mērogi. Uz šo izpēti varētu balstīt pilsētas ap­būves noteikumus. Varbūt vecpilsētā tie varētu būt stingrāki. Tāpat būtu jādomā, kā nākt pretī iedzīvotājiem, kāds «burkāns» viņiem varētu būt par to, ja viņi šos nosacījumus ievēro — liek ko­­ka, nevis plastmasas lo­gus. Atsevišķas prasības šobrīd jau ir noteiktas, bet pasūtītājs tik un tā izdara pa sa­vam. Tāpēc ir jāstrādā ar iedzīvotājiem, jāatver viņi sarunai. Miljonāri pie mums nedzīvo, un Pasta un Brīvī­bas ielas namu īpašnieki nav bagātāki par citiem. Bet varbūt viņiem var sniegt atbalstu. Bieži ir dzirdēts, ka nav jēgas vēsturiskās mājas at­jaunot, jo tur jau viss ir sa­puvis. Bet, ja ir interese, ja situāciju papēta, ne jau vienmēr viss ir jāatjauno pilnībā. Par Sīpolnieka māju sākumā bija runa, ka logi sapuvuši. Bet, nedaudz pielabojot, ap­strādājot, tie logi jau 20 ga­dus kalpo. Tā ka ne vienmēr ir nepieciešama dārga re­konstrukcija. Vajag vēlmi sa­glabāt un sapratni. Tā in­formācija, ko dotu vecpilsētas izpēte no arhitektoniskā viedokļa, noderētu arī, kad no­tiek ielu un laukumu rekonstrukcija. Mums Krustpils pilī bija lekcija par vēsturiskajām durvīm. Apmeklētāju nebija daudz, bet atnāca tie, kuri dzīvo mājās ar tām, un interese viņiem radās. Karot ar rezultātu nav jēgas. Mums jau ir pilna pilsēta ar plast­masas logiem. Cilvēkiem nav naudas, bet vai ir interese par to, cik liela nauda vajadzīga citam risinājumam? — jautāja D. Lukševi­ca. Viņa skaidro, ka izpētei ir jābūt ļoti konkrētai, atklājot un nosakot smalkas vietējās pazīmes līdz pat krāsu to­ņiem. Kuldīgā, piemēram,  apbūves noteikumi izstrādāti līdz pat vēsturiskajiem krā­su toņiem, kādi Kuldīgai bija raksturīgi noteiktā gadsimtā. Jēkabpils uzplaukuma laiks bija 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sā­kums. 
 
Nekarot ar sekām, bet izglītot sabiedrību un pētīt mantojumu
   Diskusijā iesaistījās arī ci­ti klātesošie arhitekti. Jē­kab­pils pilsētas galvenā arhitekte Ilga Tretjakova piekrita, ka varētu veikt izpēti par konkrētām ēku detaļām un ie­kļaut materiālu apbūves no­­teikumos. Taču tas esot liels darbs ar lielām izmaksām. Taču citās pilsētās tas gan esot veikts. 
      — Problēma ir tā, ka de­viņdesmito gadu sākumā, revidējot arhitektūras pieminekļu sarakstu, jaunajā sa­rakstā valsts nozīmes pieminekļi tika iekļauti automātiski, bet vietējās nozīmes pieminekļi sarakstam bija jāpiesaka pašvaldībām. Jēkabpilī netika pieteikts neviens. Ta­gad ir divi: nesen tika iekļauta Jēkabpils Tautas nama ēka un arī Ceru kapu piemineklis. Ir gan šo objektu saraksts un saistošie noteikumi, bet tiem īsti nav juridiska spēka, lai panāktu noteikumu ievērošanu attiecībā uz šīm ēkām, jo oficiāli tās vietējās no­zīmes pieminekļu sarakstā nav. Un ko tad var pārmest tam, kurš kaut ko dara ne tā, kā vajag, ja ēka nav sarakstā? Un pat, ja cilvēks zina, ka viņa nams ir šajā domes sarakstā un vēršas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā pēc padoma rekonstrukcijas jautājumā, viņam pateiks, ka nekādu prasību nav, jo oficiāli tas nav iekļauts sarakstā. Bet šīs ēkas arī tagad var tajā ie­kļaut, — sacīja biedrības «Jē­kabpils mantojums» priekšsēdētājs Jānis Zeps. Klāteso­šie tam piekrita, bet secināja, ka daudzi nami ir privāt­īpašums, un īpašnieki var ne­­gribēt šādu statusu, baidoties no liekām problēmām, un tātad atkal jāsāk ar cilvēku izglītošanu, lai veicinātu sapratni.  
   Arhitekte Laura Krasti­ņa pauda viedokli, ka sa­traucošs ir izpratnes trūkums par vērtībām. Ka tikai ātrāk, lē­tāk un vienkāršāk. 
   — Kad strādāju par do­mes arhitekti, uzrunājām lo­gu ražotājfirmas, lai viņi zi­na, ka tad, ja nāk klients un grib likt plastikāta logus vecpilsētas zonā, tas nav legāli, bet rezultātu nebija, — atcerējās L. Krastiņa. Arī I. Tret­jakova piekrita, ka pašvaldība jau var izvirzīt prasības, bet pasūtītāji tās ne vienmēr ievēro.
   — Darba darīšanās re­dzu, kas notiek Daugavpilī un Krāslavā. Katru dienu zūd kādas koka ēku detaļas. Cil­vēki dzīvo šodien un ta­gad, tūlīt grib eiroremontu, un vairāk viņiem neko nevajag. Tāpēc pirmais ir cilvēks, kam pieder māja. viņam jā­saprot, ka eiroremonts ir tikai plāksteris mājai, tā nav īstā dzī­ve. Uztverei būtu jābūt tā­dai, ka dzīvošana vecā, pa­reizi atjaunotā mājā ir prestiža lieta, — sacīja Ineta Bu­ka, kas savulaik arī bijusi Jē­kabpils galvenā arhitekte. Ja būtu veikta kultūrvēsturisko ēku inventarizācija, būtu kon­krētas detaļas, ko  noteikumu formā varētu pieprasīt saglabāt. Un, protams, jā­nodrošina arī kontrole par to, kā pasūtītāji veic vēsturisko ēku atjaunošanu. Iz­skanēja arī viedoklis, ka paš­valdība varētu atjaunot kādu no savā īpašumā vai bilancē esošajiem vēsturiskajiem na­miem kā piemēru.  Tika pieminēts arī agrākais pilsētas svētku formāts, svinot ielu svētkus. Tad muzejs veica ekspedīciju ielā, pašvaldība uzrunāja cilvēkus, mudinot sakārtot īpašumus un norādot uz to kultūrvēsturisko vērtību, kas arī veicināja iz­pratni un lepnumu par sa­viem īpašumiem. Izskanēja arī informācija par piemēriem no citām pilsētām. Rīgā īpašniekiem atmaksājot pat 50% no mājas restaurācijas vērtības, ja ēka vai tās daļa pēc tam ir publiski pieejama kā vēsturisks objekts. Turklāt citās pilsētās, kur ir vēsturiskā pilsētas daļa, ko cenšas saglabāt, ir pieņemts darbā ne tikai pilsētas galvenais arhitekts, bet arī vecpilsētas arhitekts un arī  kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors. 
   Uz pasākumu atnākušie arhitekti vienojās, ka sadarbībā ar biedrību «Jēkabpils mantojums» Dace Lukševica sagatavos un iesniegs valsts Kultūrkapitāla fondā projektu finansējuma saņemšanai, lai varētu veikt Jēkabpils vecpilsētas ēku izpēti. Tāpat sa­darbībā tiks organizēti izglītojoši pasākumi par Jēkab­pils arhitektoniskajām vērtībām. 
 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru

UZMANĪBU!
Jūsu IP adrese ir bloķēta, neskaidrību gadijumā sazinieties ar administrāciju!