Ejot dabā, domā – kā un ko tu dari
ILZE BIČEVSKA

Jēkabpils Galvenā bibliotēka (JGB) 28. novembrī rīkoja tikšanos ar biologu, žurnālistu un raidījumu vadītāju Māri Olti. Tā bija šā gada trešā un arī pēdējā tikšanās ar interesantu personību, un šīs sarunas bija rīkotas sadarbībā ar Jēkabpils Kultūras pārvaldi pasākumu ciklā «Tikšanās ar literātiem, izdevējiem, māksliniekiem». Uz novembra tikšanos, kas noritēja Krustpils kultūras nama mazajā zālē, bija atnākuši Jēkabpils 3. vidusskolas un Jēkabpils pamatskolas ceturto klašu audzēkņi. 
 
Labprāt būtu dzīvi pavadījis, tikai makšķerējot
 
    Māris Olte, kā jau atraktīvs cilvēks, runāja bērnu auditorijai saprotamā veidā, uzdodot jautājumus mazajiem klausītājiem, uzklausot arī bērnu jautājumus, kā arī iesaistot viņus sarunā un domu apmaiņā. Viņa stāstījumu papildināja dokumentālo videofilmu fragmenti par M. Oltes kā ceļotāja piedzīvoto eksotiskās zemēs. Pajautājis skolēniem, vai viņi zina, par ko tie nā­kotnē vēlētos kļūt, M. Olte sacīja, ka paša izvēlētā profesija – biologs – varbūt bū­tu padarījusi paša turpmāko dzīvi gana vienveidīgu, ja ne vien paša interese par norisēm dabā, sabiedrībā un pasaulē plašākā mē­rogā. 
    – Ja zini, ko pats vēlies, tad viss notiek uz labu. Arī man savulaik diez ko negribējās mācīties skolā. Es labāk visu laiku būtu pavadījis makšķerējot, bet, esot dabā, ievēroju un sapratu, cik neticamas lietas tur no­tiek. Mani tas viss ļoti ieinteresēja, un tāpēc arī nolēmu, ka būšu biologs. Bet jāņem vērā, ka šajā profesijā viss nav tikai skaisti un gludi. Te ir arī daudz neglītu, pat riebīgu lietu, kā jau dabā iekārtots. Piemēram, te filmā būs kadrs, kur es ēdu tārpus. Vietējais iedzīvotājs – ekvadorietis – man to tārpu, kas turienes tirgū peld katlā tādā kā mērcē, piedāvāja apēst. Es, protams, šaubījos, bet, kad vispirms vienu no tiem apēda viņš pats, tad nolēmu, ka, ja viņš to var, varu arī es. Ja tā ņem – kāda vaina šim tārpam?  Tīrs proteīna avots! Ja kas, šis tārps garšoja tā saldeni, līdzīgi    ko­kosriekstam, – Ekvadoras filmas materiāla uzņemšanas laikā piedzīvoto stāsta ceļotājs Māris Olte. 
Šā kadra noskatīšanās iedvesmoja bērnus padalīties ar saviem piedzīvojumiem līdzīgās nodarbēs: kāds esot pagaršojis slieku, bet cits – apēdis mušu un pat zirnekli. 
    – Nav slikti, – sacīja biologs Olte. – Vien jāpatur prātā, ka slieka tomēr ēd zemi, kur var būt tādu parazītu oliņas, kas cilvēkam ir kaitīgi. Bet vispār jau mums, cilvēkiem, ir diezgan spēcīgas iekšas, un maz ir tādu parazītu, kas tajās izdzīvo. Pastāstīšu par mītu, ar ko tiekam biedēti: zivju lentenis cilvēkam nevar nodarīt ļaunumu iepriekš minētā ie­mesla dēļ. Mūsu iekšās tas vienkārši nobeidzas. Bet kā lentenis nokļūst zivī? Putna kaka, kurā ir lenteņa oliņas, nonāk ūdenī, ūdeni caur žaunām ieelpo zivs, bet zivī izaug tārps. Tārpam tālāk jānonāk putnā. Kā lai tārps iekļūst putnā, kas to pārnēsās tālāk? Tad nu lentenis zivī tā satrakojas, tā satrakojas, ka zivs sāk lēkāt virs ūdens, kur to ierauga kaija, un viss turpinās. Re, kādas ne­­ticamas lietas notiek da­bā! Ja runājam par mums – cilvēkiem, tad mēs patlaban tā esam norobežojušies no dabas, tā dzīvojam savā slēgtā telpā, ka vairs tālāk neattīstāmies. Patlaban da­bā visstraujāk attīstās kukaiņi: daža suga sasniegusi tā­du attīstības un izdzīvošanas spēju pakāpi, ka var iz­tu­rēt neelpojot pat vairākas dienas. 
 
Saudzēt zivju mammu
   Savā stāstījumā skolēniem Māris Olte vairākkārt lika pie sirds, ejot dabā, nemitīgi domāt par to, ko un kā tu dari. Civilizācija daudz ko ir sacūkojusi, un pasaulē daudzviet cilvēki no tās mūk. 
   – Mums jādomā, ko da­rām, jādomā katrā solī: ne­met plast­masas pudeles mežā pats, un, ja vien tā nav vesela kra­­­va mežā iz­mesto atkritumu, vie­nu ot­ru pu­deli, ko atrodi sē­ņojot vai ogojot, la-bāk iz­nes no tā meža lau­kā, – aicināja Māris Olte.
   Olte lepojas ar vienu no saviem jaunākajiem veikumiem – dalību a/s «Latvijas valsts meži» (LVM) iniciatīvas «Mammadaba» pasākumā «Atlaid mammu!». Tas ir konkurss makšķerēšanas entuziastiem, kuri makšķerē LVM apsaimniekotajos ezeros. Konkursa dalībnieki ķer, tad nomēra, nofotografē un pēc tam atlaiž brīvībā lielās plēsīgās zivis. Tās ir tādas zivis, kas garākas par 65 centimetriem, kurām vēl jāaug un, galvenais – jālaiž pasaulē zivju mazuļi. Šī darbošanās cilvēkos palīdz radīt izpratni par lietām: paēst varam arī no mazākas zivs, bet lielajai zivs mammai gan jāļauj dzīvot tālāk. Patlaban jau šādā veidā piefiksētas ap 300 zivis, no kurām daža laba noķerta un aptaustīta pat divas reizes. Pats Māris šīs akcijas laikā izvilcis desmit gadus vecu līdaku. 
 
Bioloģijā ir arī bēdīgas, neglītas un pretīgas lietas
 
   Skolēnu uzmanību piesaistīja ne tikai stāsts par tārpu ēšanu Ekvadoras tirgū un zivs ar nosaukumu tilapija, ietītas bambusa lapās, pagatavošanu un notiesāšanu kopā ar sasmalcinātām svaigām palmu serdēm, pārkaisītām ar čili piparu, bet arī biologa Oltes vērojums, kā kaimiņu puika esot pētījis Māra sabraukto ūdru, kas nelaimīgi paskrējis zem viņa auto riteņiem, kad Olte bijis ceļā uz Ērgļiem. 
   – Žēl, protams, ūdra, bet ko darīsi, ka tas bija tik ne­uzmanīgs. Es kā nekā esmu biologs, un man šo zvēriņu gribējās pa­pētīt tuvāk. Un te, kur bijis, kur nē – klāt kaimiņu puika, otrklasnieks Gustavs, ku­ram arī viss jā­redz un jāapskata. Puika nebija dabūjams nost no tā ūdra. Es uz viņu skatījos un domāju – būs vai nu vet­ārsts, vai labs ķirurgs. Kā jau teicu, dabā ir daudz arī bēdīgu, neglītu un pat pretīgu lietu, bet tam, kurš tajā visā vēlas iedziļināties, būs vien ar to jārēķinās, – sacīja M. Olte. 
   Draudzīgi jautājot un saņemot atbildes, iesaistot sarunā un liekot aizdomāties, biologs un dabas draugs bērniem uzsvēra arī grāmatu lasīšanas svarīgumu.
– Televizora kastē viss jau sapakots gatavā veidā, un mums nav daudz jādomā, daudz jāiztēlojas, turpretī, lasot grāmatā rakstīto, tu visu iztēlojies pats un ainu savā galvā «filmē» pats, – piezīmēja M. Olte. 
   Viņš ir arī vienas bērnu grāmatas «Matīsa piedzīvojumi mežā» autors, tāpat līdzdarbojies «Makšķerē­šanas enciklopēdijas» tulkošanā no angļu valodas, un, kā pats stāsta, padomā esot vēl viena grāmata – par zivīm. Vienīgi šīs grāmatas rakstīšanai gan esot jāatrod brīvs laiks. 
    Skolēnu jautājumi bira kā no pārpilnības raga, un rokas cēlās gaisā cita pēc citas. Uz jautājumu, cik liela bijusi lielākā zivs, ko Māris Olte ir noķēris, viņš atjokoja, ka lielākais loms ir tas, kas noraujas no āķa. Tā viens sams skaisti «noplēsies» pa akmeņiem tepat Daugavā pie Pļaviņām, bet lielākā noķertā zivs ir bijis taimiņš makšķerēšanas braucienā Tālajos Austrumos. M. Olte atceras, cik, maigi sakot, jocīgi juties, staigājot pa turienes mežu, kur līdztekus tādiem meža zvēriem kā cūka vai lapsa mitinās arī tīģeri, kuriem nekas neesot pretī pagaršot arī cilvēku. Par laimi, tīģeris tajā reizē neatnāca. Uz jautājumu, cik valodas M. Olte pārvalda, viņš atbildēja, ka latviešu, krievu un angļu valodu labi, nedaudz arī spāņu un zviedru, kā arī pa vārdam arābu un ebreju valodā. 
– Bet varu sacīt, ka protu visas pasaules valodas, jo: vajag tikai skatīties acīs, runāt, prasīt, un cilvēks svešajā zemē tevi tīri labi sapratīs arī bez vārdiem. Valoda jau ir tikai kā kruzulis pa vir­su domai, – sacīja M. Ol­te. Bet uz jautājumu, kurā pasaules malā ceļotājs nav pabijis, M. Olte atbildēja, ka tā ir Austrālija. 
– Un vēl neesmu izbaudījis melnādaino rasismu pret baltajiem. Ir tādas zemes Āfrikas kontinentā, kur melnie ierēc par mums, – viņš teic.
Saruna ar Māri Olti turpinājās JGB Bērnu literatūras nodaļā pie kafijas tases. Ko patlaban vēl dara M. Olte?
 
Līmē naudu uz stacijas ēkas sienām
   – Patlaban esmu SIA «Olte Māris» valdes loceklis, darbojos raidījumu veidošanā («Makšķerē ar Olti») un radio («Zaļais stūris» ceturt­dienās un sestdienās), bet jaunākais veikums ir «Aktīvā tūrisma centrs Ērgļu stacija». Nē, es tur nedzīvoju, dzīvojam četristabu dzīvoklī Ērgļos, kas mums ar sievu un četriem bērniem ir krietni par mazu. Taču reiz pienāca brīdis, kad sapratu, ka savus mazos piparus es Rīgas Hanzas skolā nevēlos laist. Likās tik stulbi svētdienas vakarā braukt no Ērgļiem uz Rīgu laikā, kad acīs spīd vakara saule. Tur aiz muguras paliek vieta, kur ir tik jauki, bet mēs braucam uz Rīgu... Nu tagad velku savu vezumu, mēģinot visu apvienot. No Rīgas līdz Ērgļiem ir 104 kilometri, – viņš stāsta. 
   Par «Zaļo stūri» Māris Olte teic, ka tas ir neparasts pasākums, jo raidījums ra­dio skan laikā, kad aktīvie makšķernieki kaut kur dodas, un ir apmierinājums un gandarījums, ka sava klausītāju auditorija ir uztaustīta. Savukārt Ērgļu stacijas projekts iekustināts ar «Leader» naudas palīdzību, tajā darbojas biedrība «Ērgļu sirds», kurā, kā Māris pats teic, četrdesmit procenti dalībnieku ir tādi, kuri Ērgļos dzīvo uz vietas, bet pārējie vēl skraidot apkārt un tikai domājot par atgriešanos šajā vietā. 
   – Es saku, ka patlaban stacijas deviņdesmit kvadrātmetru lielās telpas sienas es esmu «aplīmējis» ar nau­du. Jā, mūsu organizācijai ir sabiedriskā labuma statuss, šis un tas ir padarīts, bet vajadzību vēl ir daudz. Kāds tad ir mūsu biedrības mērķis? Piesaistīt tūristus, protams! Tā ir mūsu ideja, lai mēs, kuri te atgriezušies vai pārcēlušies, varētu dzīvot un sadzīvot Ērgļos, – teic Māris. 
 
Paša vārds kā zīmols tūristu pievilināšanai
 
   Viņš teic, ka ir šajā pusē Blaumaņa «Braki», ir brāļu Jurjānu memoriālais muzejs «Meņģeļi», ir skaista daba, kas rādāma tūristiem. Tāpat  Ērgļos ir vietējie dejotāji, dziedātāji, sportisti, kuru darbību balsta un finansē pašvaldība. Bet ir vajadzīgs vēl kaut kas. 
   – Stacijas ēkai jākļūst par tūrisma informācijas centru, kurā būs iegādājami vietējie suvenīri un izstrādājumi, kur esmu solījis sagādāt iespēju iedzert labu kafiju, kas vesta no Brazīlijas, Ekvadoras vai Kostarikas. Cik esmu dzirdējis – vietējie to jau gaida un brīnās, kāpēc vēl nav. Ne­lielīšos, bet arī mans vārds ir zināms zīmols, kuru var izmantot, rīkojot ekskursijas apkārtnē kopā ar Māri Olti. Galu galā tūrisma firma «Impro» jau rīko pārgājienus, kuros es esmu gids. Zinu, ka cilvēki, apskatījuši «Brakus», jautā – bet kur te dzīvo Māris Olte? 
   Ceļotājiem, jo īpaši ārzemniekiem, ne tik daudz interesē tas piefrizētais vai sapucētais Latvijā, cik tas, kā dzīvo vietējie, kā dzīvo reāli cilvēki, kā arī iespēja apskatīt un izbaudīt pašam īstu dabas taku jaukumus. Bet! Ir vajadzīga vieta, kur ceļotājam piemesties, turklāt tāda, kas nebūtu dārga. Tāpēc mums ir vajadzīga treileru stāvvieta. Esmu plānojis tūrisma informācijas centra apkārtnē paturēt arī vecās dzelzceļa regālijas, tādas kā pirmā vagona pieturas zīmi, tāpat jau no­pirkts viena veca vagona rāmis, kas vēl tikai jāatgādā šurp un, protams, jārestaurē. Dzelzceļam Ērgļos ir interesanta vēsture: piemēram, caur šo staciju savulaik veda visu malku uz Rīgu, kas sagatavota šajā pusē, tāpat savulaik kursēja slēpotāju vilciens «Sniedziņš». Tā ka mums vajadzīgs informācijas centrs, aktivitātes, stacijas tēmas apspēlēšana, jā, arī vietējās varas atbalsts, par ko patlaban nevaru sūdzēties, – stāsta Māris Olte.
    Tā kā tuvojas Latvijas valsts simtgade, pajautāju Mārim, kā viņš redz savu ieguldījumu šo svētku svinēšanā.
   – Nu... esmu atteicies būt par patronu vienam pro­jektam, kas paredzēja simts ozolu dēstīšanu. Svēt­ki, protams, ir jāsvin, bet, manuprāt, jāpatur prātā viens: mums biežāk vajag parunāties vienam ar otru, būt kopā ar savējiem, ar ģimeni. Arī tā var izpausties svētki. Ko varētu darīt Ērg­ļos? Lai nāk tuvāk, tad re­dzēs. Ja tur arī nākamgad būs līdzšinējā valdība, varētu uzrunāt tautu. Bet vispār es vēlētos, lai beidzot būtu kār­tīga ziema! – teic biologs, žurnālists, raidījumu vadītājs, četru bērnu tēvs un nu arī Ērgļu patriots Māris Olte. 
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru