«Es gribu, lai mana mamma un tētis būtu veseli»
AIJA VALDMANE

Kalna pagasta «Dūjas» ir vieta ar neparastu gaisotni, rāmumu, kas pārklājis ēkas, kā arī visu citu, kas dārzā stādīts, iekopts un veidots – ar lielu mīlestību un pietāti pret to, kas te ir un kas vēl būs. 
   «Mārtiņa fonda» rehabilitācijas centrs «Dūjas» sāka darboties 2010. gadā, un to vada Elita Keiša. «Dūjās» tiek organizētas dažāda veida nometnes, un pēdējā no tām, uz kuras noslēguma dienu bija ieradusies arī BD, bija neparasta, jo tāda te vēl nebija bijusi. Tā bija domāta bērniem un jauniešiem, kuru vecāki ir invalīdi. Tādu bērnu Latvijā esot diezgan daudz.
 
Lai izbaudītu bērnību
 – Šāda mērķgrupa mums ir jaunums, – stāstīja nometnes vadītāja Elita Keiša. – Bijām izstrādājuši speciālu programmu sešu dienu nometnei, kura arī tika veiksmīgi īstenota. 
  Bērni bija ieradušies no dažādām Latvijas vietām: no Rīgas, Aizkraukles, Rēzek­nes, Jēkabpils, Kokneses, Bebrenes, Ķeguma novada, Balviem, Barkavas pagasta – kopā 22 dalībnieki vecumā no 10 līdz 15 gadiem. 
   – Visiem šiem bērniem vecāki vai kādi no tuviniekiem ir invalīdi, – turpina Elita. – Viņi ir nobrieduši, patstāvīgi bērni, kas pieraduši par otru rūpēties. Iniciators šādai nometnei bija biedrība «Sustento». Kādā tikšanās reizē viņi sacīja, ka ir daudz tādu bērnu Latvijā, un viņu aicinājums bija iedot šiem bērniem kaut vai sešas, desmit dienas bērnību, lai viņi var papriecāties par brīvo laiku, lai viņiem nav jāuztraucas, ka kaut kur atkal jāskrien, jāpalīdz un jādara, lai tie izbaudīt savu bērnību. Tad mēs visi ar saviem kolēģiem viņiem šo brīnišķīgo iespēju sniedzām.
   Kopā ar E. Keišu kā psiholoģi un nometnes vadītāju strādāja vēl divas audzinātājas Alīda un Jolanta, kura bija mūzikas terapeite, jo caur mūziku bērniem vieglāk izpausties, un divi audzinātāji Roberts un Kristaps. 
 
Bērni, bet ar labām darba prasmēm
  – Šīs nometnes audzēkņiem ir ļoti labas darba prasmes. Daudz ko māk un prot. Viņi ir bērni, taču tajā pašā laikā viņiem nav bijis iespējas izpaust savu bērnišķību, – turpina Elita. – Īs­tenībā gandrīz puse nometnes dalībnieku gribēja ar mani parunāties vienatnē. Bet viņiem bija iespēja parunāties arī ar audzinātājiem. Tie bija labi, atraktīvi audzinātāji, ieguvuši bērnu uzticēšanos. Liela daļa bērnu saka «Es gribu, lai mana mamma redz, es gribu, lai mans tētis staigā». Īstenībā viņiem ir ārkārtīgi liela pienākuma apziņa. 
     Ar visu to, ka viņiem gribas spēlēties un atpūsties no visa, tomēr viņi apzinās, ka labāk braukt nevis pie drauga, bet pie mammas, kurai vajadzīga palīdzība. Naudu šai nometnei savāca «Sustento». Vakar (4. jūlijā – A. V.) viņi bija atbraukuši ciemos un sacīja, ka darīšot visu, lai šādu nometni noorganizētu arī ziemā. Mūs viņi izvēlējās tāpēc, ka mēs, «Mārtiņa fonds, sadarbojamies ar «Sustento», un, otrkārt, viņi zina, ka mūsu nometnēm ir augsta kvalitāte. Mēs ar to varam lepoties, jo pie mums nenotiek bezjēdzīgas izklaides, bet mēs darām visu, lai dalībnieki kaut ko iemācītos, lai apgūtu jaunas iemaņas. Piemēram, šodien viena meitene pirmo reizi peldējās ezerā. Viņa pārvarēja sevi, turklāt tas meitenei bija liels pārdzīvojums. Bet viņa tagad zina, kā tas ir – nebaidīsies no ūdens, un izkops sevī šīs prasmes.
   Kad ciemos bija atbraucis «Sustento», bērni bija sagatavojuši priekšnesumu. Iepriekš viņiem vajadzēja pa grupām vai nu izdziedāt pašu sagatavotu kādu dziesmu, vai nodejot kādu deju. Bērni ļoti atvērās, jo patiesībā liela daļa no viņiem ir intraverti, noslēgti sevī. Protams, viņu lielā sāpe – «es gribu, lai mana mamma un tētis būtu veseli» – nekur nepazūd.
  
Sadraudzējās jau pirmajā dienā 
   Arī paši bērni gribēja kaut ko par sevi pastāstīt.
   Ralfam no Mārupes vidusskolas, par kuru viņš saka, ka tā ir arī neparasta un forša vieta, ir 13 gadi, un viņš ļoti vēlējās, lai citi zina, cik ļoti viņam patīk šī nometne. Te ir ļoti garšīgs ēdiens, dažādas interesantas spēles. Te ir iespējams arī pastrādāt un, protams, paspēlēties. Šim nolūkam ir iekārtots rotaļlaukums. Ir dīķis, kur pamakšķerēt ar paštaisītu makšķeri. – Te ir forši, gaisotne brīnišķīga un var iegūt jaunus draugus! – tā Ralfs.
      Joanna no Jēkabpils 3. vidusskolas stāstīja, ka viņai te patika viss, īpaši makšķerēšana, peldēšanās, pirts, tāpat drusku arī rītarosme. 
Aleksejs no Aizkraukles novada, kurš mācās Aiz­kraukles vidusskolā, atzina, ka vēlreiz gribētu atbraukt uz šo neparasto vietu. Viņam paticis gatavot makšķeres un iet pirtī, nav bijusi slikta arī rītarosme un peldēšanās. Patikušas pilnīgi visas nodarbības. Ļoti gribētu vēlreiz šeit atgriezties. 
    10 gadus vecā Elizabete mācās Rīgas skolā «Valo­diņa». Viņa ieguvusi daudz jaunu draudzeņu. Paticis strādāt. Šeit Elizabete jūtas labi. 
    E. Keiša piebilda, ka Elizabete ļoti skaisti dejo. Nometnē ir divas Elizabetes. Otra atbraukusi līdzi savai vecaimātei. Meitene stāstīja, ka visi satuvinājušies jau pirmajā dienā, bijuši ļoti laimīgi. Viss esot brīnišķīgi. Viņai visi ir draugi. 
    Diāna  no Variešiem, kurai ir 11 gadu, atzina, ka vi­ņai simpatizējis pilnīgi viss – gan apkārtne, gan nodarbības. Arī visi audzinātāji viņai bijuši labi.
 
Mežonīgas ekspedīcijas un jautra afrikāņu deja
   Tad bija kārta sarunai ar nometnes audzinātājiem Kristapu, Alīdu, Jolantu un Robertu. Arī viņi visi bija no Rīgas, katrs ar savu profesiju, bet visus viņus vienoja pedagoģiskā izglītība. Alīda bija tā, kas bērnus iepazīstināja ar dabu, ar augu valsti. Viņi devušies mežonīgās ekspedīcijās, lai izzinātu esošos un atrastu jaunus ceļus. Vākuši augus nomierinošām tējām, ko aizvest mājās vecākiem.
    – Esam arī kārtīgi izdauzījušies, jo pēc pastaigas mežā vajag vēl pasportot, lai pēc tam kārtīgi nāktu miegs, – stāsta Alīda. Mū­zikas terapeite Jolanta atzina, mūzikas terapijā esot ņēmuši jautro variantu. Terapijas ir dažādas – aktīvas un pasīvas. Viņi izmantojuši aktīvo mūziku. Tika spēlēti dažnedažādi mūzikas instrumenti, īpaši bungas, sitamie instrumenti, ksilofoni un citi. Bērni iepazina tos labāk: redzēti tie bija, bet rokās turēti – nē.
   – Nometnē iemācījāmies vienu dziesmu, tā bija afrikāņu melodija. Spēlējām, kustējamies, dziedājām un dejojām dažādos ritmos, – stāstīja pedagoģe. – Bēr­niem sākumā likās, ka tā grūta, bet pēc tam dziedāja un dejoja ar lielu prieku, ņemot palīgā sitamos instrumentus.
   Bērni atzina, ka šī dziesma bija ideāla, un BD ar lielu prieku to noklausījās nometnes dalībnieku izpildījumā. Viņi to izpildīja droši, ar jūtamu gandarījumu, ka ir iemācījušies, jo, kā nekā, tādas dzied Āfrikā! 
   
Bez rītarosmes un zivīm nekādi nevar
   Audzinātājs Kristaps bērniem mācīja sportot. Viņš vadīja rītarosmi. Tika organizēta skriešana apkārt ezeram. Bija nodarbības, kurās izvingrināja visus muskuļus, sākot no galvas, līdz pat pirkstiem. Pēc tam notika vēdera preses stiprināšana.
    – Dažreiz no rīta peldējāmies. Ja ūdens bija auksts, tad to darījām pusdienlaikā, – stāstīja Kristaps. – Tika organizētas dažādas stafetes un spēles. Piemēram, spēle «Pagales», kas visiem ļoti patika. Bērni sadalās divās komandās, katra savā laukumu pusē, un uzvar tā, kura savā ceļā «sasaldē» un «atsaldē» vairāk «pagaļu» jeb otras komandas dalībnieku. Arī šodien turpināsies stafetes, un mums šim nolūkam ir sagatavots balvu fonds. 
    Audzinātājs Roberts bērniem mācīja ķert zivis. To labprāt darīja ne tikai zēni, bet arī meitenes. «Dūjās» ir dīķis, kur ir salaistas visādas zivis: asari, raudas, līņi, un tās bērni ķēra ar pašgatavotām makšķerēm. Gal­venais mērķis bija, lai bērni sāktu zvejot  patstāvīgi, bez audzinātāja palīdzības, un tas arī tika sasniegts. Bo­nusā bērni meklēja arī sliekas un citus tārpus, kurus uzmaukt uz āķa kā ēsmu.
 
Rudais Jurģis aicina ciemos atkal
   Elita pastāstīja, ka pārstāvji no «Sustento» bija atveduši krekliņus, mazas dāvaniņas un maisiņus ar gardumiem.
   Klusuma un noslēpumaini mīļas auras apdvestajā «Dūju» apkārtnē ir dīķis un šūpuļkrēsls, rotaļu pils, stārķa ligzda, ogu un košumkrūmi. Pretī no krūmiem izlīda «Dūju» naudas kaķis, rudais Jurģis, un piemiegtām acīm noskatījās, ko mēs te darām. Te mājo vēl divi melni kaķi. 
   Atvadāmies no šīs saules apdvestās vietas, bērnu un audzinātāju sveicienu pavadīti. Kā sveicienu no Joan-nas saņemam dekoratīvi noformētas labības vārpas, gluži kā mazus ziedu pušķīšus. 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (1)

  1. vērotājs
    vērotājs
    pirms 4 mēnešiem

    Ir jau daļai bērnu grūti arī pie veseliem vecākiem. Visādi ir. Nez ko tiem darīt? Tā arī dzīvo, kā māk.

    Atbildēt

Pievienot komentāru