Jēkabpils dienas centrā «Kopā būt» pulcējās gan NVO resursu centra pārstāvji, brīvprātīgie jaunieši no Eiropas valstīm, gan citi interesenti, lai iepazītos ar franču pankūku «crepes» cepšanas tehnoloģiju un arī lai tās pagaršotu. 

       Šādas pankūkas vienīgās visā Jēkabpilī cep «Pankūku namiņa» vadītāja Lāsma un viņas palīdze Emīlija. Taču šoreiz viņām no brīvprātīgajiem jauniešiem bija pievienojies francūzis Džulians, kurš bija gatavs klātesošajiem parādīt, kā cep marokā­ņu pankūkas.  Skatītājiem priekšā uz galda stāvēja divas elektris­kās plītis, pankūku lāpstiņa un speciāli gatavots ko­ciņš mīklas izlīdzināšanai, lai tā būtu plāna un vienāda. Turpat plastmasas pudelēs bi­ja sapildītas dažādas pankū­ku mīklas – kakao, spinātu, kurkumas, parastā. Pu­delēm bija speciāli šauri kakliņi, lai mīkla uz pannas izlītu vienmērīgi. Bija sagatavotas pankūku cepšanas sastāvdaļas: salāti, gurķi, šķiņķis, sāļais siers, dažādi augļi un ogas, «Nu­tellas» krēms, dažādas mērces. Sa­gatavošanas darbus veica Džulians un Emīlija, griežot aug­ļus un dārzeņus. De­­gustācijai bija paredzēti triju pankūku veidi: saldās, kam pa­matā bija «Nutella» krēms, dažādi augļi vai ogas; sāļās ar sieru un šķiņķi, un kā trešās – Džuliana gatavotās.

 

Vai franču virtuve  atceļojusi līdzi?

     Pirms «crepes» cepšanas procesa atklāšanas klātesošos uzrunāja brīvprātīgo jau­niešu  koordinatore Eve­lī­na, sakot, ka šodien, risinoties pankūku cepšanas meistar­klasei, Džulians stāstīs, kā tās cep Francijā, kādu veidu tās ir reģionos, kādas viņš cep pats mājās un kuras viņam vislabāk garšo.

Sākumā Džulians vēlējās iz­stāstīt, kā tad viņš īsti iepazinies ar «Pankūku na­miņa» produkciju. Kādā pusdienlaikā viņš izsalcis stai­gājis pa Jēkabpili, jau noilgojies pēc savas franču virtuves, kad pēkšņi viņš uz kāda namiņa sev priekšā ieraudzījis uzrakstu «Cre­pes». Jaunietis bijis pārsteigts, ieraugot franču vārdus Jēkabpilī.

    – Tad es iedomājos: varbūt franču virtuve sekojusi man no Francijas? Varbūt, ie­ejot šajā namiņā, es ieraudzīšu kādu paziņu vai radinie­ku un dzirdēšu sveicienu «Bon­jour»! Taču man sacīja «Lab­­dien!» Vispār jau franču va­lodā šīs pankūkas sau­cas «crep», taču es zinu, ka lat­vie­šiem patīk pielikt ne­skanīgiem vārdiem galotnes. Namiņā ceptās crepes bija ļoti garšīgas. Jau pēc pirmā kumosa sapratu, ka nākšu te atkal. Šajā reizē es parādīšu, kā cep marokāņu pankūkas. Tās var ēst gan ar rokām, gan ar dakšiņu, – stāstīja Džulians.

     Lai paspilgtinātu vakara francisko noskaņu, fonā skanēja arī franču mūzika.

      No parasto plāno pankūku cepšanas crepes atšķiras ar temperatūru jeb cepšanas grādiem, cepšanas vei­da un pannas ar līdzenu vir­smu, bez malām. Marokāņu pankūkas savukārt cep pankū­ku pannā 100–115 grādu karstumā.

Kā radās crepes?

     Džulians pastāstīja, ka plānās pankūkas vispirms sāka gatavot Grieķijā. Kā crepes radās Francijā? Līdz tam tika ēsta putra ar augļiem. Nostāsts vēsta, ka 13. gadsimtā Britānijā, ziemeļrietumos no Francijas, kāda mājsaimniece netīšām uzlējusi šo putru uz karstas pannas. Tā sanāk, ka jaunumi ne­reti tiek izgudroti tīri nejauši. 14. gadsimtā radās pirmā rakstītā šo pankūku recepte. Francijā ir daudz reģionālo recepšu un veidu, kā tās pagatavot. Turklāt šajā zemē pankūkas necep no kviešu, kā te, bet no citiem miltiem. Pankūkas ir internacionāls ēdiens, bet katrai valstij ir cita veida mil­­ti un sastāvdaļas. Marokā pankūkas cep, mīklai izmantojot arī mannu, liekot klāt medu un sviesta mērci. Tra­dicionāli šīs pankūkas ir gan sāļās, gan saldās.

     Tikmēr jau pilnā sparā ritēja pankūku cepšanas un gatavošanas process. Vis­pirms tika pasniegtas saldās pankūkas, sagrieztas rullīšos, lai pietiktu visiem. Mīk­las pamatni klāja saldais šokolādes krēms un iekšā varēja ievietot vai nu banānus, vai zemenes, mellenes, vai citus augļus un ogas. Pirmā pankūka bija ar banānu pildījumu. Saldās pankūkas varēja pagaršot arī gatavotas zaļajā spinātu un spilgti dzeltenajā kurkumas mīklā. Garšoja arī tādas, kuras pildīja gan ar saldā, gan sāļā sajaukumu.

 

Francūži pankūkas lielākoties cep mājās

     – Manā ciematiņā vienā ielā  arī ir tikai viens pankūku veikaliņš, – kamēr Emīlija gatavoja nākamo saldo pankūku porciju, turpināja stāstīt Džulians. – Bet tas ir tāpēc, ka šis ciematiņš nav domāts aktīvam tūrismam. Francūži crepes lielākoties gatavo mājās. Es pats no rīta ēdu saldās, pusdienlaikā – sāļās crepes. Tās var gatavot arī parastās pannās. Mans tēvs ir labs pavārs, un viņš cep marokāņu pankūkas. Marokāņu amerikāniskajā dialektā tās saucas «Bahir».

 Tad kā nākamās degustācijai tika ceptas sāļās pankūkas. Mīkla bija no kurkumas miltiem, uz tās tika izkausēts siers, tad likts šķiņķis un salātu lapas, jo tās, kā skaidroja Emīlija, ir kraukšķīgākas nekā, piemēram, Ķīnas kāposts, kurš kļūst mīksts. Tad pāri piedevām tiek pārlieta gurķu mērce. Arī šī pankūka tika sadalīta rullīšos, lai katrs varētu nobaudīt.

    – Šīm speciālajām elektriskajām pannām visas ma­las ir vienādas, tādēļ arī pan­kūkas ir vienādas, – uz jau­tājumu, ar ko tad atšķiras cepšana šajās pannās no parastajām, – skaidroja Emīlija. – Parastajās pannās pan­kūku vidus sacepas vairāk, malas – mazāk. Spinātu pan­kūkas labāk cept olīveļļā, garšīgāk. Bet obligāti nav noteikts, kura eļļa labāka, crepes var cept, izmantojot jebkuru eļļu. Pankūku mīkla jāglabā ledusskapī.

    Kā top spinātu mīkla? Tos sablenderē, lai mīkla būtu zaļā krāsā. Pankūkā tāpat liek sarīvētu sieru, plānās šķēlītēs šķiņķi. Pa­gar­šojām arī veģetārās crepes, kad pa vidu ir tikai salāti un dārzeņi. Veģetārās bija gan spinātu, gan parastās mīklas.

 

Crepe – kraukšķīgais kraukšķis

    Džulians, turpinot dalīties ar franču virtuves noslēpu­miem, pastāstīja, ka daž­kārt kā piedevu var pievienot rumu, bet pankūka nebūs alkoholiska, jo tas izgaros, atstājot tikai garšu. Daž­kārt lieliskas crepes sanāk tikai ar cukuru. Sa­režģītāk ir cept uz dzīvās uguns. Var izgudrot pats sa­vu recepti. Viņš stāsta, ka saldās crepes Marokā lieto kopā ar piparmētru tēju, bet sā­ļās – parasti ar alu.

     2. februāris Francijā ir pankūku diena. Crepe simbolizē sauli, un latīniski tās sau­cas – kraukšķīgais kraukšķis. Marokāņu cepiens sau­cas – 1 000 caurumu pankūkas, jo pie mīklas klāt ir arī man­na plus olas, plus raugs un cepamais pulveris. Iekšā tiek likts krēmsiers. Ma­ro­kāņu virtuvē izmanto arī saldā un sāļā apvienojumu, pie­mēram, zemenes un gurķus. Mazos daudzumos lieto tādu garšvielu kā safrāns, arī ķimenes ar aitas gaļu.

    Pagaršojām marokāņu pankūkas – tās bija biezākas, līdzīgas picai, bet garšīgas.

    Cepšanu izmēģināja arī brīvprātīgie no zāles. Tās bija Ieva, Linda un Agnija. Gal­venā problēma bija mīk­lu uzliet uz cepampannas tā, lai mīkla nenolītu pāri malām. Tālāk jau bija mazliet vienkāršāk. 

    Pasākuma beigu daļā brīvprātīgās jaunietes pa­stās­tīja, kā pankūkas cep citās valstīs. Austrijā tās cep ļoti biezas un parasti ēd ko­pā ar siltām plūmēm. Šis ēdiens īpaši noder tad, ja cil­vēks atgriezies no slēpošanas. Armēnijā pankūkas ēd kā blinčikus – ar gaļu un sīpoliem.