Gadu desmitiem kopā ar grāmatām un lasītājiem
ILZE BIČEVSKA

Saruna ar Rubeņu bibliotēkas vadītāju Agru Ozoliņu 
 
    Decembrī Rubeņu bibliotēkā notika pasākums ar nosaukumu «Aiz bibliotēkas durvīm». Tā bija it kā parasta diena grāmatu krātuves dzīvē, tomēr vienlaikus nedaudz īpaša, jo todien ar nelielu pasākumu tika atzīmēta Rubeņu bibliotēkas pastāvēšanas 70. gadadiena. Turklāt tas bija ne tikai kārtējais notikums pagasta kultūras dzīvē, bet šoreiz tas bija viens no pasākumiem, kas bija oficiāli iekļauts arī Jēkabpils novada Latvijas simtgadei veltīto norišu plānā.
 
Bērni sveic bibliotēku dzimšanas dienā
    Svētku dienā kā pirmie uz bibliotēku atnāca jaunāko klašu skolēni no Rubeņu pamatskolas, lai piedalītos pasaku rītā «Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa». Ciemiņi bija gādājuši arī par dāvanu: par to liecina pie planšetes uz sienas piestiprinātie bērnu zīmējumi ar veltījumiem savai bibliotēkai jubilejā. Arī svētku dienā katrs, kurš vēlējās, varēja uzrakstīt vēl kādu apsveikumu, strādājot radošajā darbnīcā «Mans apsveikums». Vecāko klašu skolēni piedalījās konkursā «Atrodi grāmatu!». Apmeklētāji arī varēja apskatīt izstādi par bibliotēkas vēsturi un vēlāk pakavēties atmiņu pēcpusdienā.
   – Konkursā «Atrodi grāmatu!», piemēram, bērniem bija jāsameklē M. Runguļa grāmata «Mana mīļā uče­ne», I. Samauskas «Kā uz­burt sniegu», S. Gailītes «Sin­tijas stāsts» un vēl citas. Līdz ar to vajadzēja rūpīgāk ielūkoties bibliotēkas plauktos, meklējot, vai izdevums atrodas, piemēram, bērnu literatūras, daiļliteratūras vai varbūt nozaru literatūras plauktiņā. Bērni mazliet pastrādāja par bibliotekāriem: saproti, atrodi, noliec uz galda grāmatu. Balvā par aktivitāti visiem tika konfektes. Tiesa – atpakaļ plauktos gan visu atliku es pati, – smejas Rubeņu bibliotēkas vadītāja Agra Ozoliņa. 
 
 
Lauku bibliotēkai pašai savs ikdienas ritms
   Viņa mūs – BD korespondenti un fotogrāfu – pie sevis uzņēma ciemos ziemīgā decembra dienā, kad uz īsu brīdi bija uzsnigusi plāna sniega kārta un vecā, bet joprojām labā kārtībā uzturētā laukakmeņu mūra ēka, kam 2012. gadā apritēja 140 gadi un kurā patlaban atrodas gan Rubenes pagasta pārvalde, gan bibliotēka, izskatījās klusa, bet tajā pašā laikā nedaudz svinīga, jo bija saposta tobrīd vēl gaidāmo Ziemassvētku rotā. Saruna ar A. Ozoliņu tajā dienā varēja noritēt netraucēti, jo apmeklētāju rīta plūsma jau bija pāri, skolēniem, jādomā, vēl bija stundas, un tikai viens puika tobrīd kavēja laiku pie datora. 
   – Lauku bibliotēkas ikdienas ritms ir specifisks, un no laika gala tas bijis pakārtots autobusu kursēšanas grafikam. Cilvēki no Kaldabruņas un Slates puses Rubeņos iebrauc jau pirms astoņiem rītā. Apmēram tad te sarodas arī skolēni, un tāpat aptuveni vienā laikā visa kustība Rubeņos ap­klust, jo nedaudz pēc pulksten trijiem dienā autobusi visus atkal aizved no šejienes prom. Lauku cilvēks braucienu uz pagasta centru saplāno, turklāt cenšas visu pagūt pa dienas gaišo laiku: varbūt todien vajag veikalā un pastā, varbūt pagasta pārvaldē, un, ja kādu kas interesē, tad viņš iegriežas arī bibliotēkā. Man, protams, ir noteikts darba laiks, kur paredzēts arī pusdienas pārtraukums, bet kāds gan var būt pusdienas pārtraukums, ja tobrīd ienāk ap­meklētājs, kuram drīz jāpagūst uz autobusu? Cil­vēks prāto: – Agra jau tepat vien ir. Vai nu nepalīdzēs? Ir dienas, kad te spieto kā stropā, bet ir arī tādas kā šī, kad kluss un mierīgs, – stāsta A. Ozo­liņa. 
 
 
Lasa ne tikai sieviešu žurnālus
   Patlaban Rubeņu bibliotēkas krājumā ir ap 5 000 grāmatu. No apgrozības izņemtas padomju laika grāmatas, kuru saturā esošā tā laika ideoloģija, stāsti par «kolchoziem», sociālisma celtniecību utt. šodien vairs nevienu neinteresē. Biblio­tēkām šajā ziņā nosacījumi ir samērā strikti: ja grāmata nav ne reizi pieprasīta desmit vai piecpadsmit gadus, tad plauktā tai vairs nav jāatrodas.
  – Padomju gados jau bibliotekāram netika pajautāts, ko cilvēki vēlētos lasīt. Grāmatu pakas paši negādājām, tās sapakoja un pieveda jau gatavas, jo «augšā» labāk zināja, ko Rubeņos vai citviet vajag lasīt, – atceras A. Ozoliņa.
   Bet kas ir tas, ko patlaban pieprasa lasītāju saime? Bibliotekāre stāsta, ka, pirmkārt, tā ir latviešu oriģinālliteratūra. Otrkārt, tā ir ār­zemju daiļliteratūra, best­selleri, tad vēsturiski biogrāfiska satura grāmatas. Lai arī sava bibliotēka ir vietējā pamatskolā, kas atrodas tepat netālu, tomēr ievērojama vieta Rubeņu bibliotēkā atvēlēta arī bērnu grāmatām. A. Ozoliņa stāsta, kā dzīve interesanti iekārtojusi: savulaik viņa šajā bibliotekāres darbā nomainīja Ināru Rudeviču, kura devās darbā citviet. Bet tagad viņas ir kolēģes: viena strādā pagasta, bet otra – skolas bibliotēkā, un abas, kā Agra Ozoliņa apzīmē, ir fanātiskas grāmatu lasītājas.
   No periodikas Rubeņu bibliotēkā populārākie ir žurnāli «Ievas Stāsti», «Ievas Veselība», «Ievas Virtuve» un arī pats žurnāls «Ieva». Bet bibliotekāre īpaši uzsvēra, ka tā jau neesot, ka te dominē tikai sieviešu auditorijai domātie žurnāli. Topā esot arī «Klubs», protams, «Medības» un «Copes Lie­tas», tāpat «Leģendas», «Praktiskais Latvietis» un «Citādā Pasaule». No laikrakstiem gan esot pasūtīta tikai «Brīvā Daugava», un bibliotekāre cieši piedomājot, kā visu abonēt laikā, kad ir cenu atlaides. 
   Īpaša vieta bibliotēkas plauktos un lasītāju sirdīs ir rakstnieces Skaidrītes Gai­lītes grāmatām. A. Ozoliņa stāsta, ka autores grāmatā «…un tad ienāca postītājs» aprakstīti daudzi notikumi, kas pagājušā gadsimta četr­desmitajos gados norisinājās tieši Rubeņu pagastā. 
 
Savs plaukts arī novadpētniecības materiāliem
    Līdztekus grāmatām un periodikai A. Ozoliņa vairākus krātuves plauktus atvēlējusi arī biezām dokumentu mapēm, kurās rodami no­vad­pētniecības materiāli, tāpat te apkopotas arī gadu gaitā dažādos preses izdevumos nodrukātās publikācijas par Rubeņu pagastu un cita vēsturiska informācija. Sava mape atvēlēta dokumentu kopijām un citām ziņām par pašu bibliotēku. A. Ozoliņa stāsta, ka dokumentu kopijas Daugavpils zonālajā arhīvā meklētas laikā, kad šāda informācija bija nepieciešama bibliotēkas akreditācijai. Kā viens no pirmajiem dokumentiem, kas stāsta par vienu šīs ēkas dzīves brīdi, ir padomju ga-du vietvaras – Ilūkstes ap­riņķa izpildkomitejas – rīkojums, kas izdots 1946. gada 16. novembrī, kur noteikts, ka ar 1947. gada 1. janvāri bibliotēka tiks no­dota Rubenes pagasta izpildkomitejas rīcībā. 
   – Faktiski šī mūra māja ir celta kā pagastmāja, un pagastvara šeit atradusies visos laikos. Un arī bibliotēka te dzīvo līdzi jau ilgus gadus – no tā paša 1947. gada, kad to nodeva izpild­komitejai. Pagaidām mūsu bibliotēkas vēsture sagūlusi šādās mapēs. Tad jau redzēs, kā tālāk. Drī­zumā mums būs jau trešā akreditācija, kopš šis akreditāciju process bibliotēkām ir iegājies, tad atkal būs komisijai jāuzrāda vēsturiskie dokumenti, – stāsta A. Ozo­liņa. Pirmo bibliotēkas sekmīgo akreditāciju apliecina LR Kultūras ministrijas 2007. gada jūnijā izsniegtā apliecība Nr. 103, kas vēsta, ka tai piešķirts vietējās nozīmes bibliotēkas statuss. 
   Uz jautājumu, vai savāktie novadpētniecības materiāli ir noderējuši, piemēram, vietējās pamatskolas audzēkņu pētnieciskajiem darbiem, bibliotekāre atbild apstiprinoši. Par bibliotēku gan skolēni pētniecisko darbu rakstījuši nav, bet cits viss te rodamais laiku pa laikam tiekot pacilāts. 
– Re, kur jaunāku laiku vēsture: 1985. gadā Rubeņu  bibliotēka ieguva diplomu par pirmo vietu sociālistiskajā sacensībā! – smaida A. Ozoliņa. – Vai atkal citā reizē saņemtais diploms par pirmo vietu sacensībā «Labākā bibliotēka – palīgs skolai». Diplomu parakstījis toreizējais kultūras dzīves vadītājs Jēkabpils rajonā A. Mihalovskis. Ja man tagad jāpastāsta, kas mums bija jādara, lai piedalītos, turklāt sekmīgi piedalītos šajās sociālistiskajās sacensībās, atcerēties nevarēšu, bet acīmredzot strādājām labi. Latvijas laikā bibliotēkas Rubeņos nebija, bet bija grāmatu krātuve, ko izveidoja pie izglītības biedrības «Gaisma», un arī vietējai baznīcai bija sava grāmatu krātuve. Telpās, kur patlaban bibliotēka, agrāk esot dzīvojis pagastvecis, bet ēkā savos pirmsākumos kādu laiku atradies kolhoza kantoris. Pirms piecpadsmit gadiem bibliotēka ieguva papildu telpas. Vairāk gan vietas, kur paplašināties, nav un arī nevajag. Mitināmies divās telpās, savukārt, ja notiek kāds pasākums, tad izmantojam nelielo zālīti, kas atrodas blakus. Tur mums notiek dažādas tikšanās, jubilejas, svētku svinēšana, lekcijas, kā arī iekārtojam pa izstādei.
 
Pasākumus rīko sadarbojoties
   Bibliotekāres sagatavotā prezentācija jubilejas svinību dienai vēsta, ka pēdējā desmitgadē te notikuši tādi pasākumi kā tikšanās ar dzejnieci Kornēliju Apš­krūmu,  «Labvakar, es esmu Austra!» – veltījums dzejnieces Austras Skujiņas daiļradei un Unas Kukles dzejas grāmatas atvēršanas svētki. Tāpat bibliotēkā vietējie lasītāji bijuši uz tikšanos ar rakstnieci Ilzi Indrāni, savukārt citas interešu kopas varēja piedalīties tādās aktivitātēs kā e-prasmju nedēļa pamatskolas audzēkņiem vai mācības iedzīvotājiem par to, kā rīkoties ar Lauku datu centra mājaslapu. A. Ozoliņa stāsta, ka tik mazā ciematā nevar notikt atsevišķi bibliotēkas, atsevišķi skolas vai kultūras nama pasākumi. Tos rīko sadarbojoties. 
    A. Ozoliņa uzsver, ka bibliotēkai ar vietējo pamatskolu ļoti laba sadarbība pastāvējusi visos laikos, savukārt kā viens no kooperācijas piemēriem ar kultūras namu ir interešu kopas «Gardēdis» nodibināšana 2010. gadā. Arī 2016. gadā šīs kopas bukleta «No Sēlijas karotes» izdošanā aktīvi līdzdarbojās bibliotēka. 
– Nedalām pasākumu apmeklētājus «mūsējos» un «jūsējos», jo cilvēku mums pagastā ir tik, cik vairs ir. Pat Rubeņu centrā daudzi dzīvokļi stāv tukši. Jauniešu vietējā sabiedrībā paliek arvien mazāk, un vairāk nebūs. Pa­likušie iedzīvotāji noveco, bet skolā patlaban ir mazāk nekā 50 audzēkņu. Tāpēc katrs – skola, bibliotēka un kul­­tūras nams – iegulda pa­sākumu rīkošanā kaut ko no sevis, bet pats pasākums ir viens, visiem kopīgs. Citādi pietiekoši lielu auditoriju ne­sapulcināt, – teic A. Ozo­liņa.
 
 
Grāmata «deļ mīga»? Nē – labāk kādu kriminālromānu
   Viņa pati šajā bibliotēkā strādā jau četrdesmit gadus, kopš toreizējais kolhoza priekšsēdētājs Oborūns A. Ozoliņu – dzimušu, augušu un tepat skolā gājušu Rubeņu pagasta meiteni – esot paaicinājis darbā bibliotēkā. 
   – Man vienmēr ir patikušas grāmatas, un es, vidusskolu beidzot, tiešām vēlējos tādu darbu, kas būtu ar tām saistībā, lai arī maniem ve­cākiem nemaz nepatika, ka vēlos tādu maz atalgotu darbu. Viņiem mana vēlme iet uz Kultūras darbinieku tehnikumu nebija tīkama: kas nu tas par darbu – lasīt grāmatas! Bet tātad, sāku bibliotēkā strādāt tik un tā, lai arī bibliotekāra izglītības man nav joprojām. Toties nav iespējams saskaitīt, cik kursu savā nozarē pa šīm desmitgadēm esmu apmeklējusi. Jā, vecākiem bija taisnība, algas te nekad nav bijušas lielas. Kad sāku strādāt par bibliotekāri, mana alga bija 65 rubļi. 
   Ja iepriekšējiem darbiniekiem darbs bibliotēkā kalpoja kā atspēriena punkts karjerā uz labāku un labāk atalgotu darbu, tad es tepat vien esmu, jo man šis darbs kā patika agrāk, tā sirdij tuvs joprojām, – stāsta A. Ozo­liņa. 
   Uz jautājumu, vai viņai ir arī apjomīga personīgā bibliotēka, A. Ozoliņa atbild apstiprinoši, gan piebilstot, ka pēdējā desmitgadē grāmatu dārdzības dēļ tās pērkot mazāk. Toties bibliotēkā esošās ir izlasītas visas. Un kāda ir pieredzējušas bibliotekāres un aizrautīgas grāmatu lasītājas pašas literārā gaume? 
– Reizēm man viens otrs apmeklētājs prasa nomierinošu lasāmvielu, kā paši apzīmē – «deļ mīga». Bet man – nē! Man vajag tādas grāmatas, kur visu laiku notiek darbība, ir spraigs sižets un jādomā. Tādi, protams, ir kriminālromāni, no kuriem pēdējā laikā man ļoti tīk Daces Judinas darbi. Pat­laban esmu «iekšā» īru rakst­­nieces Lūsijas Railijas romānu cikla «Septiņas māsas» lasīšanā. Tāpat kā mani klienti, arī es cienu Skaidrī-tes Gailītes romānus dēļ saistošā sižeta un raitās valodas. Esmu izlasījusi visas viņas grāmatas. Jā, autore Rubeņos ir pavadījusi bērnību, gājusi skolā, tāpēc grāmatā, kur stāstīts par agrāko gadu notikumiem mūsu pusē, cilvēki var atpazīt reālas vietas, lai arī to nosaukumi ir pārdēvēti. Tāpat par Zasas Alīdu jau arī daudzi vietējie zina. Cilvēki šos reālo dzīvju stāstus ļaunā neņem, jo tie ir patiesi. Tā jau ir – par katru no mums var uzrakstīt romānu, – saka A. Ozoliņa. 
 
Kas nākotnē gaida lauku bibliotēku?
Bet, runājot par mūsu sabiedrības lasīšanas paradumiem, pieredzējusī bibliotekāre stāsta to pašu, kas arī agrāk dzirdēts no jomas speciālistiem:    skolasbērnu vidū čaklākie lasītāji ir sākumskolas audzēkņi, tā līdz ceturtajai klasei. – Tad viņi it kā atsalst. Kāpēc? Nemāku izskaidrot, – teic bibliotekāre. 
Vienu brīdi lielāku ap­grozību bibliotēkā radīja tie apmeklētāji, kuriem bija vajadzīga mācību literatūra. Pārsvarā tie bija pirmsskolas un pamatskolas pedagogi, kurus sistēma «dzina» iegūt augstāko izglītību. 
   – Skolotājas, bērnudārza audzinātājas pat ņēma kredītus, lai iegūtu vēl vienu augstāko izglītību, bet tad... to vairs daudzviet nevajadzēja. Studiju buma laikā bija jāmeklē grāmatas kopkatalogā, jāpasūta. Tā vairs nebija nekāda darbošanās ar kartītēm, sagrupētām koka kastītē, – viņa rāda agrāko gadu katalogu. 
Melindas un Bila Geitsu atbalstu, dodot naudu projekta «Trešais tēva dēls» attīstībai, bibliotēku modernizācijai un bibliotekāru izglītošanai, A. Ozoliņa dēvē par bibliotēku zvaigžņu stundu. 
   – Tolaik interneta pieeja bija tikai retajam. Cilvēki  pie datoriem stāvēja rindā! Kad ieviesa Wi-Fi, tad jaunieši pēc bibliotēkas darbalaika kā zvirbuļi tupēja uz soliņiem tās apkārtnē, jo varēja dabūt bezmaksas interneta pieslēgumu. Nāka­mais uzrāviens jau ir internets telefonā un interneta pieejas uzlabošana arī skolā. Bet es kā bibliotekāre priecājos par iespēju strādāt ar programmu «Alise», ko mums pieslēdza 2008. ga­dā. Visu var redzēt: vai kāds eksemplārs ir pieejams, kur grāmata atrodas, kur Ru­beņiem tuvākajā bibliotēkā tā ir pieejama. Bet pašas  bibliotēkas grāmatu elektroniskais katalogs pilnībā tika pabeigts sakārtot 2012. gadā, – viņa stāsta. 
   Patlaban Rubeņu bibliotēkā ir četri datori, un ar to esot pietiekoši. Iesākumā bibliotekāre iedzīvotājiem palīdzēja kārtot pavisam vienkāršas lietas – atvērt elektroniskā pasta kastītes, apgūt internetbankas, veikt maksājumus internetā. 
    Nu tiek printētas aviobiļetes (pārsvarā vienā virzienā – tur, kur būs jaunā dzīvesvieta), vēl kādam noder bibliotekāres palīdzība laikrakstu un žurnālu abonēšanā. Tas pieaugušajiem. Savu­kārt bērniem patlaban bibliotēkā patīk spēlēt spēles tiešsaistē. A. Ozoliņa teic, ka lauku bērni vēl jau ir gana paklausīgi un sliktas lietas internetā nedara, respektē bibliotekāri un arī rupjus vārdus, atrodoties bibliotēkā, nelieto. 
   – Tā dzīvojam. Mums Jēkabpils novadā ir vienpadsmit bibliotēkas, un pārsvarā visās tajās darbinieku vidējais vecums ir plus mīnus 60 gadi. Jaunie te nenāks. Kas būs pēc mums? Nezinu, – teic Rubeņu bibliotēkas ilggadējā vadītāja Agra Ozoliņa. 
    Viņa šajā bibliotēkā strādā visilgāk no visiem, kuri te pabijuši kopš jau pieminētā 1947. gada. Kā pirmā te bib­liotekāra pienākumus veica Valija Heislere (1947. gads, nostrādāja vienu gadu), Ārija Romza (1947–1954), Arvīds Celmiņš 1954. gadā pastrādājis dažus mēnešus, Valija Mimmāne (1955–1960), Maija Māliņa 1960. gadā te aizvadījusi sešus mēnešus, Lucija Val­pētere (1960–1961), Aina Bruņiniece (1961–1963), Arnolds Vārslavāns (1963–1968), L. Šupeiko (1968–1969), Irēna Ozoliņa (1969–1973), Baiba Fadeje­va (1973. gads, nostrādāti seši mēneši), Ināra Rudeviča (bijusi Streļuka, 1973–1977) un Agra Ozoliņa, kura Ru­beņu bibliotekāres darbu veic kopš 1977. gada. 
  Rakstā izmantota A. Ozo­liņas sagatavotā prezentācija «Bibliotēkas 70 gadi».  
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem  mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru