Galerijā «Mans’s» atkal aicina «Lielā vasaras izstāde»
Juris Šteinbergs

Vasaras Jēkabpilī agrākajos pirmspandēmijas gados asociējās ar pilsētas un operas svētkiem, motobraucēju saietiem  un tautas teātru festivāliem, brīvdabas diskotēkām, koncertiem  un  izrādēm. Dažas no šīm norisēm ir pārdzīvojušas sērgas laikus, citas iznīkušas, bet citas transformējušās citos  pasākumos.  Galerijas  «Mans's» ikgadējā «Lielā vasaras izstāde» ir viena no šādām norisēm, kas pārdzīvojusi nu jau  trīs desmitgades. Pēdējos gados izstāžu rīkošana bija praktiski neiespējama  Covid-19 ierobežojumu dēļ,  taču lielāko gada gleznu parādi galerijas darbinieki tomēr spēja sarīkot. Izņēmums bija tikai 2020. gads. 
    Šogad pirms «Lielās vasaras izstādes» bija vēl viena – galerijas saimnieka Ulda Čamana personālizstāde – , kurā viņš rādīja pēdējos gados radītos darbus. Tā gan pagāja  klusi un nemanāmi  bez lielas publicitātes, taču interesenti vismaz daļu no personālizstādē izliktajiem darbiem varēs apskatīt arī «Lielajā vasaras izstādē». 
    – Pandēmijas dēļ nekādu radošo krīzi ne pie sevis, ne citiem māksliniekiem neesmu novērojis. Bija pat vairāk laika pārdomāt, izlaist caur sevi visas pēdējo gadu norises, arī pēdējos satraucošos notikumus – Krievijas iebrukumu Ukrainā, un uzlikt tos uz audekla. Šķiet, ar pārējiem māksliniekiem ir līdzīgi, jo darbus izstādei sagādājām bez problēmām. 100 dažādi mākslinieki ar vairāk nekā 200 gleznām – tas ir mūsu standarts plašākajai gada izstādei. Diemžēl pēdējos gados mūžībā ir aizgājuši mākslinieki, kas allaž bijuši uzticami galerijai  – Džemma Skulme, Inta Dobrāja, Jāzeps Pī­goznis, Auseklis Baušķe­nieks, Edvards Grūbe. Ga­lerijas krājumos pa kādam viņu darbam vēl ir. Turpretī prieks, ka, neskatoties uz gadiem, visādām nelaimēm un sadzīves likstām, turpina gleznot mūsu iemīļotie Maija Tabaka, Kārlis Dobrājs un  Inta Celmiņa,  – saka galerijas īpašnieks un izstādes iekārtotājs U. Čamans. 
   Nesen kādas  grāmatas anotācijā lasīju apmēram šādus vārdus – grāmata domāta plašam lasītāju lokam: pedagogiem, tēlniekiem, ārstiem, policistiem, prostitūtām, kultūras darbiniekiem, skolniekiem, celtniekiem, ministriem, tālbraucēju šoferiem, pusaudžiem, pārdevējām, pensi­onāriem, lidotājiem, zvejniekiem utt. Līdzīgi varētu teikt arī par šīm ikgadējām vasaras izstādēm. Gribas domāt, ka tāds ir arī to koncepts –  lai katrs tur atrod kaut ko savai sirdij un prātam. 
   Pavisam nezinātniski un ļoti nosacīti visus darbus varētu iedalīt vairākās grupās. Vienu varētu nosaukt «Lielie triepieni», kurā  varētu ieskaitīt nu jau mūžībā aizgājušā  vecmeistara Ed­varda Grūbes divus 2022. gada darbus, Anitas Mel­deres ekspresīvās abstrakcijas, Intas Celmiņas ainavas, Ērikas Kumerovas darbus, arī Ivara Heinrihsona dinamiskos zirgus, kas līniju mudžeklī tomēr ir saskatāmi. 
     Vēl vienu  grupu varētu saukt  «Filozofiskas pārdomas». Laimas Eglītes gleznas tajā varētu ieņemt galveno lomu. Turpat liktu arī Otto Zitmaņa, Helēnas Heinrihsones un Kaspara Zariņa darbus. Un droši vien daudzi vēl te iederētos, jo, darbu radot, kaut kāda filozofija jau ir katram māksliniekam. 
     Katrā tādā izstādē, kas grib rādīt pēc iespējas plašāku mākslas panorāmu, neiztikt bez ainavu un ziedu gleznojumiem. Pirmos pārstāv, piemēram,  Vija  Zariņa ar gleznu «Migla», Madara Neikena ar «Mežu», Vita Jurjāne ar «Aizaudzis dīķis» un «Ūdensrozes»,  Aleksejs Naumovs ar divām ģeogrāfiski ļoti attālām ainavām «Sicīlija»  un «Tadenava»,  otros – Neonilla  Med­vedjeva ar «Rozēm», Signe Vanadziņa ar «Kāršrozēm» un mūsu pašu Ruta Štel­mahere ar «Pļavas ziediem». 
    Gleznotāji plaši pievērsušies mazo brāļu jeb dzīvnieku  tēmai. Te ir gan  Alda Dobenberga gleznotās vārnas un pūces, kas iederētos kāda ornitologa  kabinetā, gan Daces Saulītes zivis, kas iepriecinās makšķernieka prātu, gan Dagnijas Čere­vičņikas kaķu, žurku un govju portreti, kas derētu par ilustrācijām kādai bērnu grāmatiņai, gan sentimentālie Janas Nesterovičas lapsas un tīģera atveidojumi.  
   Par ironiskiem darbiem varētu saukt Artura Akop­jana «Karali», Aivas Žūriņas «Domino»  un «Sliktās zi­ņas», Zanes Lūses «Divas bites» un citus.
 Kāds noteikti izveidos tradicionālās gleznu grupas «Es arī tā varu» un «Nu gluži kā fotogrāfijā!».  Un vēl jau ir liels daudzums dažādu  darbu, ko katrs skatītājs var kataloģizēt pēc sava prāta vai vienkārši baudīt.  
    Nesen kāds agrāko laiku kultūras darbinieks pauda sašutumu, ka Jēkabpilī, Akmeņu ielā, bijušā piena kombināta teritorijā izvietotie mākslas darbi nav saskaņoti ar kultūras pārvaldi. Tad nu jāsaka, ka arī šī izstāde galerijā «Mans's», Jēkabpilī, Brīvības ielā 154  nav ne ar vienu saskaņota –  ne ar kul­tūras nodaļu, ne  ar Māk­slinieku savienību, ne ar kādu citu iestādi –,  bet radīta no sirds un jūtām. Skatāma tā būs līdz pat oktobra beigām.

iesaki šo rakstu:

Komentāri (2)

  1. re kā
    re kā
    pirms 1 mēneša

    Tagad visa Jēkabpils vēsture dalīsies pirms pandēmijas laikā un pēc pandēmijas laikā. Es arī pazīstu vienu vietējo gleznotāju, kas glezno Leo Svempa stilā, bet kautrīgs - te nav piedalījies.

    Atbildēt
  2. GedertsPiebriedis
    GedertsPiebriedis
    pirms 1 mēneša

    Čamans jau ir malacs, bet būt baig lab, ja viņč arī vietējās Ābeles gleznas izstādē saliktu. Viņ ar baig smuk zīme.

    Atbildēt

Pievienot komentāru