Ieskats piemirstu Jēkabpils katoļu baznīcas prāvestu biogrāfijās
Jānis Apīnis

Pētot Jēkabpils Romas katoļu draudzes vēsturi, izdevies atrast līdz šim nezināmus daudzu prāvestu biogrāfijas faktus, kā arī apzināt viņu veikumu, kas dažkārt ir  bijis nozīmīgs ne tikai Jēkabpils, bet arī Latvijas un Lietuvas mērogā. Diemžēl piemirsts. Šajā publikācijā –  ziņas par trim 20. gadsimta sākuma  prāvestiem.
 
Fridrihs Štempels 
(1861–7.10.1908)
      Fridrihs Štempels (pilnā vārdā Johans Fridrihs Kris­tofs Štempels) ir cēlies no senas dzimtas, dzimis 1861. gadā (Rīgā?). Pēc garīgā semināra beigšanas 1884. gadā ordinēts par priesteri. Bijis vikārs Ilūkstē (1889), Skaist­kalnē (1889–1890), filiālists Jūrkalnē (1892–1902). Jē­kabpils prāvests no 1902. gada februāra līdz 1903. gada maijam, pēc tam 1903. un 1904. gadā Jelga­vas vikārs, 1908. gadā vikārs Rīgā. Miris 1908. gadā.
       1903. gada pavasarī Jē­kabpils katoļu baznīcā, kas bija uzcelta un iesvētīta 1858. gadā, izcēlās ugunsgrēks. Par šo notikumu ir saglabājies maz liecību. Tas, ko izdevies atrast, ir prāvesta Teofila Tomaševiča, kurš kalpoja pēc F. Štempela, publikācija poļu nedēļas izdevumā «Kronika Rodzin­na» (Nr. 11, 1904, 26. februārī, 246. lpp.), kur cita starpā teikts: «Ļoti smaga nelaime piemeklēja šejienes katoļus: pagājušā gada 20. aprīlī, Otrajās Lieldienās, draudzes baznīca nodega. Ugunsgrēks sākās iekšpusē no lielā altāra puses. Tas bija šausmīgs un nesaudzīgs, uguns burtiski aprija visu, kas baznīcā atradās, iznīcināja pat Vissvētāko Sakra­mentu, saglabājās vienīgi Vissvētākās jaunavas Marijas svētbilde, kura bija atradusies lielajā altārī». (Acīm­redzot ir kļūda par ugunsgrēka laiku, Otrās Lieldienas 1903. gadā bija 13. aprīlī. – Aut.)
 
     
 
Vienīgais nodegušās baznīcas attēls, ko izdevies līdz šim atrast, ir publicēts Polijas  izdevuma «Kronika Rodzinna» 1904. gada 11. numurā.
 
Par ugunsgrēka iem esliem ir divas versijas – aizde­gās no nenodzēstas sveces vai arī baznīcā iespēra zi­bens. T. Tomaševičs, kurš Jē­kabpilī ieradās drīz vien pēc postošā ugunsgrēka, stāsta, ka tā iemesls bija zibens. Par to var lasīt atmiņās, ko Po­lijā žurnālā «Ry­cerz Niepo­kalanej» 1936. gadā (pārpublicēts šī paša žurnāla 2019. gada Nr. 5) publicējusi kādreizējā krustpiliete, Zīlānu dzelzceļa stacijas inženiera atraitne Ma­rija Janovska. Šajā rakstā viņa stāsta, ka Jēkabpils baz­nīcā atrodas Brīnumdarītājas dievmātes glezna. «Laikos, par kuriem es vēlos rakstīt, prāvests tur bija priesteris Teofils Tomaševičs. Kad es pirmo reizi kopā ar saviem bērniem to apmeklēju, priesteris man stāstīja par šīs skaistās gleznas vēsturi. Par dievmātes gleznas neparastumu, sacīja prāvests, liecina daudz brīnumainu izdziedināšanu, glābšanu, bet visspilgtāk šāds fakts. Pirms dažiem gadiem, prāvesta prombūtnes laikā, bija vētra, un baznīcā iespēra zi­bens. Sanākušais pūlis ļāvās māņticībai, ka nedrīkst dzēst zibens izraisītu uguni, tāpēc dievnama glābšanu atstāja Kunga ziņā. Cilvēki bija tikai pasīvi liecinieki draudīgajam spēkam, kas pilnībā iznīcināja baznīcu. Dievnama atjaunošana bija jāsāk no pašiem pamatiem, jo viss sadega. Bija saglabājusies tikai dievmātes glezna ar bērnu sudraba ietvarā. To atrada uz altāra sadegušā galda. Uguns svētbildei nebija radījusi lielu kaitējumu – neaizskāra dievmātes tēlu, it kā respektētu tās suverenitāti», tā Marija Ja­novska pārstāsta prāvesta stāstīto. Papildinot iepriekš teikto, jāatceras, ka vairāku tautu ticējumi liecina, ka nedrīkst dzēst zibens izraisītu ugunsgrēku, jo tad uguns strauji izplatās un pārmetas uz citām ēkām. 
     Diemžēl lielā nelaime ietekmēja arī prāvesta Frid­riha Štempela turpmāko dzīvi. Bīskapijas augstākā vadība viņu sodīja. «(..) tā­pēc, ka baznīcas ugunsgrēka laikā nav iznesis Vis­svētāko Sakramentu, sodīts ar pārcelšanu uz Jelgavu par vikāru» (Vaivods J. Katoļu Baznīcas vēsture Latvijā: baznīcas vēsture Kurzemē XIX un XX gadsimtos. R., 1994, 63. lpp). Kopš šīs pazemināšanas F. Štempels ik pa laikam tiek pārcelts uz citu draudzi, pildot vairs tikai vikāra (prāvesta palīga) pienākumus. Acīmredzot tas ietekmē arī viņa veselību, jo pašos spēka gados, 1908. gada 7. oktobrī, atrazdamies Bebrenē,  47 gadu ve-cumā viņš aiziet mūžībā, kā teikts miršanas ierakstā, «no sirds paralīzes». Nedaudz iezīmējot viņa cilvēciskās īpašības, J. Vaivods savā grāmatā piebilst: «Pār viņu valdījušas divas nevainīgas kaislības: zvejošana un pulksteņu labošana, kam viņš ziedojis visu savu brīvo laiku» (63. lpp.).
 
 
Fridrihs Štempels apglabāts Sv. Miķeļa kapos Rīgā. Viņam uzstādītais piemineklis, lai gan apsūnojis un ar gandrīz neizlasāmu uzrakstu, uz  kapa stāv joprojām. R. Norkārkla foto
 
 
Teofils Tomaševičs
(19.04.1873–?)
       Teofils Tomaševičs cēlies no Kauņas guberņas Šauļu apriņķa muižniekiem. Dzi­mis 1873. gada 19. aprīlī. No 1882. līdz 1889. gadam mācījās Šauļu ģimnāzijā, pēc tās beigšanas 1890. gadā iestājās garīgajā seminārā Kauņā. To absolvēja 1895. gadā, un tā paša gada 19. novembrī Žemai­tijas sufragāns bīskaps An-tonijs Baranovskis viņu iesvētīja garīdznieka kārtā. 1896. gada 25. janvārī Telšu bīskaps M. Paļuļonis Toma­ševiču norīko par Rokišķu baznīcas vikāru un par ticības mācības skolotāju Ro­kišķu draudzes skolā. 1898. gada 30. decembrī viņš ir pārcelts uz Kurzemes guberņas Ilūksti par vikāru, bet 1901. gada 14. jūlijā – atpakaļ uz Kauņas guberņu par Raseiņu baznīcas vikāru. 1903. gadā 27. maijā Teofilu Tomaševiču norīko uz Kur­zemes guberņu par Jēkab­pils baznīcas prāvestu. Jāpiemetina, ka 1905. gada 9. novembrī T. Tomaševiču ap­stiprināja arī par ticības mācības skolotāju četrās Jēkabpils skolās. 
 Faktiski baznīcas kā ēkas nemaz nav, ir tikai krāsmatas, jo pirms mēneša tā nodega. Acīmredzot jaunajam prāvestam baznīcas vadība uzdevusi atjaunot dievnamu. Un šis uzdevums bija neapskaužams. Drau­dze, kaut teritoriāli liela, bija diezgan trūcīga. Teofils To­maševičs, raksturojot situ­āciju, pieminētā izdevuma «Kronika Rodzinna» iepriekš citētajā rakstā norāda, ka jau pirms ugunsgrēka baznīcas iekārtojums bijis trūcīgs. «Draudzes locekļu skaits kādreiz bijis lielāks, un ta­gad ir ne vairāk kā 500 dvēseļu. Skumji un smagi šo­dien. Luterānisms ar savu pārsvaru absorbē šos ne­daudzos katoļus. Maz ir katoļu māju, laulības galvenokārt ir jauktas». To, ka tas tiešām tā ir bijis, apliecina arī Jēkabpils katoļu baznīcas arhīvā esošie dokumenti. Piemēram, no 1886. gada līdz 1910. gadam  bīskapa at­ļauju jauktu laulību no­slēgšanai lūguši vairāki desmiti jēkabpiliešu, un tādas laulības katoļiem kopumā nav raksturīgas. 
    Vēl gadu pēc ugunsgrēka līdzekļu trūkuma dēļ baznīcas atjaunošana nemaz nav sākta. Minētajā rakstā prāvests Tomaševičs saka: «Dievkalpojumus viņi tagad notur nabadzīgajā plebānijā. Draudzes locekļi, cik nu ir viņu spēkos, pat ar labākajiem nodomiem nespēj atrisināt bēdīgo situāciju un atjaunot baznīcu, iekārtojot to pat vispieticīgākajā veidā».
     Tomēr Tomaševičam iz­dodas iekustināt šo lietu un baznīcu uzcelt faktiski no jauna. Viņš ir izcils garīdznieks, par ko liecina laikabiedru atmiņas. Marija Ja­novska savās atmiņās stāsta: «Prāvests Tomaševičs, bū­dams dedzīgs priesteris, mācēja vērst dvēseles pie Kristus. Pat svešticīgie gāja ar prieku uz mūsu baznīcu, lai gan viņiem pilsētā bija cits dievnams». Iespējams, ka liela nozīme bija arī Tomaševiča tautībai un izcelsmei. Tā kā lielākā draudzes locekļu daļa toreiz bija poļi, un to vidū muižnieki un labos amatos esoši ierēdņi, Tomaševiča dedzīgums spēja viņus iedvesmot naudas ziedošanai, lai dievnamu atjaunotu. Lai atceramies kaut vai  dzelzceļa inženieri grāfu Kazimiru Rževuski, kurš  baznīcas atjaunošanai ne tikai deva savu naudu, bet arī vadīja būvdarbus. Pa­teicībā par to dievnamā arī šodien redzama viņam veltīta piemiņas plāksne. Un viņš nebija vienīgais labvēlis.
    Kad baznīca ir atjaunota un, iespējams, jau iesvētīta, 1909. gada 31. oktobrī T. To­maševiču pārceļ uz Kau­ņas guberņu par Žeimes prāvestu. Kalpošanu tur viņš sāk tikai 1910. gadā. Nav zināms, kādas prāvestam bija attiecības ar latviešiem Jēkabpilī un vai viņš prata latviešu valodu un to baznīcā lietoja, bet Lietuvā poļu tautības prāvesta attieksme pret lietuviešiem un lietuviešu valodu nav viennozīmīgi vērtējama. 20. gadsimta sākumā attiecības lietuviešu un poļu starpā ir diezgan saspīlētas. Arī par Toma­ševiču lietuviešu presē lasāmas neglaimojošas publikācijas, ka viņš savā draudzē nīdē un izstumj visu lietuvisko un liek vietā polisko. Tā avīze «Draugas» 1912. gada 7. martā raksta, ka pirms kāda laika Žeimes draudzē lietuviešiem bijušas tādas pašas tiesības kā poļiem. Tomēr poļi, kuru šeit skaitliski bija daudz mazāk nekā lietuviešu, sākuši sūtīt lūgumus garīgajai varai, lai viņiem piešķirtu vairāk tiesību un «labāku» prāvestu. Viņu lūgums ticis uzklausīts. 1910. gadā prāvesta lietuvieša M. Mežiņa vietā no Kurzemes guberņas Jēkab­pils draudzes atsūtīja Teofilu Tomaševiču. Avīze raksta, ka šis priesteris izrādījis labvēlību tikai poļiem. Jau tajā pašā gadā, kad Lieldienu dievkalpojums bija paredzēts lietuviski, viņš to vadīja poliski, līdzīgi arī nākamajā gadā. Tālāk laikraksts uzsver, ka pirms diviem gadiem no Jēkabpils atbraukušais prāvests ir pārpoļotājs, kurš labvēlību izrāda tikai poļiem, viņš ir atlaidis baznīcas kalpotājus lietuviešus un pieņēmis dienestā poļus vai pārpoļotus lietuviešus.
Par tālākajām Teofila Tomaševiča dzīves gaitām diemžēl nav izdevies atrast ziņas.
                    
Konstantins Dovkants
(1879 – 12.07.1922)
     Konstantins Dovkants (arī Dovkonts, Daukants, liet. Konstantinas Daukan­tas) dzimis 1879. gadā Telšu apriņķa Židikos. Mācījies Kauņas garīgajā seminārā. Iesvētīts par priesteri 1902. gadā. Bijis norīkots par vikāru un prāvestu vairākās Kurzemes guberņas draudzēs: Skaistkalnē (vikārs 1902.–1907., iespējams, arī 1908.), Bauskā (vikārs 1904. gadā), Dunavā (vikārs no 1909. gada marta). No 1909. gada decembra līdz 1912. gada februārim bija Jēkabpils prāvests. 1912. gadā pārcelts uz Mogiļevas bīskapiju, kas toreiz ietvēra tagadējo Latgali un Krievijas guberņu katoļu draudzes. 1913. un 1914. gadā bija Pasienas prāvests. No 1914. gada – Krasnojarskas Kunga Apskaidrošanās baznīcas administrators (viņa vadībā 1915. gadā sākās jaunās baznīcas celtniecība). 
     Bija Omskas katoļu baznīcas prāvests un dekāns.  1921.–1922. gadā – Kolpino pilsētas katoļu baznīcas   prāvests Ļeņingradas apgabalā. Miris 1922. gada 12. jūlijā Kurskā. Diemžēl nav ziņu, kāpēc pāragri aizgājis no dzīves.
 
Konstantins Dovkants 1907. gadā. Portrets, kura oriģināls atrodas Latvijas Valsts vēstures arhīvā,  pievienots Jelgavas  policijas iecirkņa priekšniekam adresētajam lūgumam izsniegt atļauju braukšanai ar velosipēdu.
 
     Būdams  Jēkabpils prāvests, K. Dovkants vienlaikus bija ticības mācības skolotājs vairākās skolās. Viņa vārds minams  arī Latvijas grāmatniecības  kontekstā, jo prāvests sagatavoja un izdeva  pirmos katoļu kalendārus  un citu garīgo literatūru latviski, rakstīja avīzēm. K. Dovkants publicēja dažāda satura rakstus arī Lie­tuvas presē («Lietuvių laikraštis», «Nedėldienio skaitymas», «Vilniaus žinios» u. c.). Rakstījis ne tikai par garīgiem jautājumiem, bet arī populārzinātniskus darbus, piemēram,  1906. gadā, ņemot par pamatu publikācijas latviešu presē, izdota grāmatiņa par smēķēšanas kaitīgumu  «Maža dovanėlė Lietuvos ir Žemai­tijos pypkoriams, teipogi ir tiems, kurie dar nerūko, bet žada rūkyti» («Maza dāvaniņa Lietuvas un Žemaitījas pīpmaņiem, arī tiem, kuri  vēl nesmēķē, bet grasās smēķēt»). 
    Konstantins Dovkants latviski tulkojis un izdevis vairākas garīga satura grāmatas: «Pirmā komunija» (1907); vecajā drukā iespiesta no poļu valodas tulkotā un par paša līdzekļiem izdotā «Īsa pamācīšana par grēku sūdzēšanas sakramentu» (1907) u.c. Taču nozīmīgākais viņa veikums ir «Baltijas katoļu kalendārs». Konstantins  Dov­kants izdeva  trīs tā gadagājumus – 1907., 1908. un 1909. gadā (pēdējo –  Jē­kabpilī). Pirmā kalendāra ievadā viņš pastāsta par savu ieceri un raksturo situāciju katoļu literatūras izdošanā latviešu valodā: «Baltijas (resp. Kurzemes un Vidzemes – Aut.) katoļiem nav neviena laikraksta, kas tos vienotu un kalpotu viņu vajadzībām. Bet tiem trūkst pat kalendārs, mg. pr. Fr. Trasuna izdotais  «Dau­gavas katoļu kalendars», kurš iznāca no 1900. līdz 1904. gadam, ir no mums šķīries. Ar to pašu nosaukumu inflantiešu (latgaliešu – Aut.) izloksnē izdod Kem­piša kgs (Francis Kemps – Aut.). Tai pašā izloksnē top izdots arī J. Šteinberga k-ga «Katoļu māju kalendārs». Minētie kalendāri mums baltiešiem nav parocīgi. Ievērojot sacīto, es apņemos sniegt Baltijas katoļticīgiem kalendāru viņu izloksnē. Ceru, ka tas mantos laipnu lasītāju ievērību. Ja «Baltijas katoļu kalendāram» viņa pirmā gada gājumā netrūks labvēļu un draugu, tad, protams, tas arī turpmāk varēs iznākt un pie tam ar jo kuplāku saturu».
 
 
«Baltijas katoļu kalendārs» 1909. gadā iznāca Jēkabpilī.
 
    Kalendāru K. Dovkants  laiž klajā par saviem līdzekļiem, tas iegādājams draudzēs un grāmatu tirdzniecības vietās.  Maksā 12 kapeikas. Kaut arī izdošana rada zaudējumus, K. Dovkants darbu turpina. Pēdējā kalendāra ievadā, atkārtojot iepriekš  izteikto domu par  garīgās literatūras trūkumu katoļticīgajiem, izdevējs raksta: «Galvenais «B. K. K.» nolūks ir: kalpošana garīgai reliģiskai latviešu katoļticīgo dzīvei. Tāpēc valodas daiļumam daudz vērības kalendārs nepiegriež, jo daiļliteratūras palasīties latviešu katoļticīgie var no citām grāmatām, kuru latviešiem tagad jau diezgan daudz ir».
    Izdevuma ievadā  viņš norāda, ka izdošana rada materiālus zaudējumus, «tomēr esmu nodomājis arī nākamam gadam to apgādāt, ja neatradīsies cits apgādātājs. Tāpēc visus, kam tik šī lieta (t.i., katoļu kalendāra nepieciešamība) stāv tuvu pie sirds, laipni lūdzu pabalstīt «Baltijas katoļu kalendāru», īpaši ar viņa izplatīšanu starp katoļticīgiem, un, kas var, ar rakstiem derīgiem viņa nolūkam, kurus lūdzu piesūtīt man katru gadu līdz 1. augustam. Prst. K. Dau­kantas Jēkabmiestā». Diem­žēl šo darbu nesanāk turpināt. Pašlaik nezināmu iemeslu dēļ K. Dovkantu pēkšņi pārceļ kalpot uz Mogiļevas arhibīskapiju.l
 
    P. S. Projekts «Grāmatas «Jēkabpils Romas katoļu baznīcas un draudzes vēsture» manuskripta sagatavošana» turpinās. Ja jūsu rīcībā ir  fotogrāfijas, dokumenti vai kādas citas liecības par draudzes vēsturi, ieskaitot arī atmiņas, lū­gums par to informēt, zvanot pa t. 28308513 vai rakstot uz e-pastu: apinis333@ inbox.lv.

Projektu atbalsta:

iesaki šo rakstu:

Komentāri (2)

  1. rasa
    rasa
    pirms 1 nedēļas

    Jāņa Apīņa rakstu izlasīju ar lielu interesi, apbrīnoju autora paveikto milzīgo darbu, noskaidrojot daudzus nezināmus datus un izveidojot korektas, zinātniska rakstura 3 katoļu prāvestu biogrāfijas. Tekstu būtiski papildina vērtīgie attēli. Raksts ir nopietns pētījums ar paliekamu nozīmi. Paldies autoram par lielisko veikumu!

    Atbildēt
  2. rasa
    rasa
    pirms 1 nedēļas

    [Turpinu]. Apīņa raksts ir nopietns pētījums ar paliekamu nozīmi. Paldies autoram!

    Atbildēt

Pievienot komentāru