Valsts prezidents Egils Levits 18. novembrī svinīgā ceremonijā Rīgas pilī pasniegs augstākos Latvijas valsts apbalvojumus – Triju Zvaigžņu ordeni, Viestura ordeni un Atzinības krustu. Valsts prezidents un Ordeņu kapituls augstu novērtējis arī Jēkabpils novada Rubenes pagasta veselības aprūpes speciālisti, ģimenes ārsta palīdzi Loniju Līci, piešķirot vienu no augstākajiem apbalvojumiem – Atzi-nības krustu un ieceļot par Atzinības krusta kavalieri. Lonijas pašaizliedzīgo darbu novērtē ne tikai Rubenes pagasta, bet arī apkārtējo pagastu un ciemu iedzīvotāji, jo viņi zina, ka jebkurā laikā var zvanīt un saņemt palīdzību.
Laukos kā jau laukos
Bet izrādās, ka skolas gados medicīna nav bijusi profesija, ar kuru Lonija saistīja savu nākotni. Viņa nāk no Latgales, no Daugavpils puses – Salienas pagasta. Skolas gados gan bijusi sanitārās kopas vadītāja. Ievēlēta tādā amatā un tā arī darbojusies. Salienas vidusskolas direktors bijis lielisks cilvēks, ieinteresēts savu audzēkņu likteņos, un Lonijā viņš saskatījis talantus, kas būtu iederīgi arhitekta profesijā, tāpēc mudinājis meiteni pēc skolas doties studēt arhitektūru uz Ļeņingradu. Arī Lonijas tēvs bijis labs namdaris, galdnieks, slavens dzimtajā pusē ar savu amata prasmi. Tā nu arī meita tika gatavota un iedrošināta līdzīgam amatam, tikai jau citā jomā kā arhitekte. Lonija teic, ka noteikti būtu arī devusies uz studijām, bet iejaucies liktenis. Īsi pirms skolas izlaiduma 1972. gadā Lonijas tēvs negadījumā darbā zaudējis pirkstus, un nu bijis jādomā par studijām tuvāk mājām, un Lonija izvēlējās doties uz Daugavpils medicīnas skolu, lai apgūtu feldšeres profesiju. 1975. gadā pēc Daugavpils medicīnas skolas absolvēšanas Rubeņu ambulance kļūst par viņas pirmo darbavietu. Tad dakteri braukuši uz Daugavpils medicīnas skolu paši nolūkot sev feldšerus, un Rubenes ambulances toreizējā daktere Čeiča izvēlējusies Loniju.
L. Līcei darbs šķitis interesants un laika iejusties daudz nebijis, jau ar pirmo dienu bija jāķeras pie darba.
– Jau pirmajā dienā bija izsaukums pie pacienta. Feldšere jau laukos brauc uz mājas izsaukumiem. Daktere bija projām. Sanitāre parādīja, kur ir soma ar nepieciešamo aprīkojumu, un man jādodas pie slimnieka. Tuvinieks bija atbraucis mediķim pakaļ ar motociklu. Toreiz tā bija, ka pa dienu vēl varēja izmantot arī kolhoza iedoto transportu, bet pēc darba laika un arī darba laikā ļoti bieži pacientu tuvinieki paši brauca pakaļ ar zirgu, ar motociklu, ar traktoru. Lauki ir lauki, tur ir sava kārtība. Un tā mani vīrietis ar motociklu ved pie mātes, kas bezsamaņā guļot. Man pirmā darba diena, ko darīt! Bet atcerējos prakses laiku Ilūkstē, kā dakteris soli pa solim mācīja, kā rīkoties tādos gadījumos. Sašpricēju, un viss labi, paciente atver acis, – atceras Lonija Līce. Visādi jau bijuši gadījumi: ko proti un vari, to arī palīdzi.
– Bija tāds gadījums, kad Rubeņu parkā dīķī noslīka cilvēks. Silts laiks, vasara, visi peldas, tautas apkārt daudz, izceļ viņu no ūdens, pirmajā mašīnā, kas pa rokai, iekšā un atved uz manas mājas pagalmu. Cilvēks bez samaņas. Nu tad es ar viņa draugu ķērāmies klāt un reanimējam, un izdevās – atdzīvinājām. Kamēr «ātrie» atbrauca, viņš jau bija pie dzīvības. Bērnus ir nācies pieņemt mājās. Tādas vairākas dzemdības bija. Nudien, tad gan ir ļoti liels uztraukums, pārdzīvoju, nervozēju, kamēr «ātrie» atbrauc, un dažreiz, kamēr atbrauc, bērniņš jau piedzimis. Te, laukos, viss ir redzēts, – saka Lonija Līce.
Bez ģimenes atbalsta tā nevarētu
Ja darbā aizvadīti vairāk nekā 40 gadi, L. Līci par savu feldšerīti var saukt nu jau trešā paaudze. Daudzi vārda pilnā nozīmē izgājuši caur viņas rokām, jo septiņdesmitajos gados feldšerim bija jābrauc līdzi ar ģimenes locekļiem saņemt bērniņu no dzemdību nama. Feldšerim vajadzēja parakstīties, ka bērnu esi redzējis, un pieņemt mazuli uzskaitē.
– Es viņiem esmu tāda kā mamma. Visiem, pat tiem, kuri par mani vecāki. Izrunājas, uzticas. Pirms dažām dienām piezvanīja kundze jau krietni gados un tā arī saka: neapvainojies, bet gribu ar tevi izrunāties kā ar māti, bet mums vairāk nekā 20 gadu starpība. Cilvēkiem dažreiz svarīgāk par zālēm, lai viņu uzklausa, parunā ar viņiem, īpaši cilvēkiem gados. Tāpēc ar mediķa apmeklējumam noteikto laiku vienmēr nevar aprobežoties. Par katru pārdzīvoju, cik varu – palīdzu, bet pie nāves gan nevar pierast. Mediķim ar to jāsaskaras, bet tas vienmēr ir pārdzīvojums, rutīna tur nevar iestāties, – teic Lonija Līce.
Viņa, par darbu stāstot, bieži atkal piemin, ka lauki ir lauki, tur mediķim pienākas darīt visu. Arī pēc darba laika. Aizej mājās, bet, ja kas notiek, cilvēki brauc, tagad arī zvana, jo ar mobilajiem sakariem esam vienmēr sasniedzami, un aicina palīgā. Citas palīdzības tuvāk arī neesot, tikai neatliekamā palīdzība Aknīstē un Jēkabpilī. Kā atteiksi, un tā visus šos 44 ar pusi darba gadus. Vietējie ir pieraduši, ka feldšerīti var aicināt palīgā vienmēr. L. Līce gan piebilst, ka tas nebūtu iespējams bez vīra Ivana atbalsta un izpratnes. Ja otra puse ar šādu dienas kārtību nebūtu mierā, nāktos stingrāk turēties pie darba laika. Lielākā daļa L. Līces darba gadu taču aizritēja laikā, kad laukos visiem – skolotājs vai feldšeris – bija arī sava saimniecība: govs, buļļi, rukši, dārzi, un vēl taču arī mājas darbi, ēdiena gatavošana. Ģimenē auga divi dēli Juris un Romans, tā ka darāmā netrūka.
– Bija, viss bija, pat ar bērnu ratiņos uz mežu aizbraucām, ogas salasījām un ievārījumus gatavojām. Tad taču arī tika marinēts un vārīts ziemai ne pa jokam. Bet bijām jauni, spēcīgi, visu izdarījām, un visam laika pietika. Un vīrs mani saprata un atbalstīja. Ja cilvēki sauca palīgā, varēju kaut vai govi pamest ar iesāktu slauktuvi, viņš visu izdarīja, pats tika galā ar visiem mājas darbiem, ja vajadzēja, un puikām arī visu iemācīja, – Lonija Līce novērtē ģimenes atbalstu.
Lai kādus pārsteigumus un garas darba stundas arī nesagādātu feldšera pienākumi, L. Līce atzīst, ka nekad neesot bijusi doma, ka feldšera darbu vajadzētu mest pie malas vai pārcelties uz pilsētu.
– Man pilsētas dzīve arī nemaz nepatīk. Jēkabpils vēl tā, bet Rīga. Abi dēli tagad Rīgā. Izvēlējās tur palikt pēc dienesta, jo Rīgā dienēja. Viens strādā Valsts policijā, otrs – mēbeļu ražošanas uzņēmumā. Kad aizbraucu pie viņiem uz Rīgu, esmu laimīga, kad tieku atpakaļ. Tagad man ir trīs mazbērni – visi puikas, un vasarās visi brauc pie vecmammas uz laukiem, – stāsta Lonija Līce.
Laiks skrien ātrāk
Atbildot uz jautājumu, vai kas būtiski mainījies, ja salīdzina agrākos darba gadus ar laiku tagad, L. Līce teic, ka galvenais – pacients, kas gaida palīdzību no mediķa –, jau paliek nemainīgi. Toreiz kolhozs izpalīdzējis ar transportu, tagad – pašvaldība. Ambulancei ir sava mašīna, un pie stūres visus gadus sēdusies L. Līce pati. Cilvēku gan palicis mazāk, bet smagāku slimnieku vairāk. Daudz gados vecu cilvēku, un diagnozes ar gadiem nāk līdzi. Vecākus cilvēkus dažreiz esot grūti pierunāt doties uz slimnīcu. Kāds jāsarāj, cits jāuzmundrina – katram vajag savu pieeju. Feldšerīte dažreiz izpalīdz ne tikai ar padomu veselības uzlabošanai, bet arī atved senioriem nepieciešamo, ja kāds ko lūdz sagādāt no veikala. Bet viena lieta gan esot citāda – laiks skrien ātrāk.
– Agrāk bija vairāk romantikas, citas izjūtas un cits ritms. Tam visam bija vairāk laika. Brauci ar zirga pajūgu pie pacienta, redzēji dabu visapkārt, ar vedēju visu pārrunāji. Tagad ar automašīnu – turp un atpakaļ. Ir jau labi un ātri, bet visi sūdzamies, ka pietrūkst laika. Agrāk it kā viss notika lēnāk, bet paspējām izdarīt vairāk. Visu paspējām: darbā, mājās, un vēl uz ballēm gājām, uz koncertiem. Tagad: tikko jau bija svētdiena, atkal svētdiena, pat neizjūti, kā nedēļa paskrēja, un nesaproti, kur paliek laiks, – secina Lonija Līce.
Mediķa darbs ir ne tikai gaišie brīži, kad vari palīdzēt slimniekam, bet jāsaskaras arī ar slimības sagādātajām raizēm un rūpēm. L. Līce stāsta, ka atgūties un sakārtot domas palīdz darbs piemājas dārzā. Nu jau lielā saimniekošana aiz muguras. Vīrs pirms 13 gadiem pēkšņi aizsaukts citā saulē. Lonijas prieks un iedvesma tagad ir dažas dobes savām vajadzībām un košumdārzs. Puķes ir diagnoze, atzīst L. Līce, un ar to «sirgstot» viss ambulances dāmu kolektīvs.
– Kā vasara, tā braucam pa visām dārzniecībām, pērkam stādus un katru gadu apņemamies nākamvasar vairs tik ļoti neaizrauties, bet kā lai noturas, ja ir tik daudz skaistu puķu, tik liels piedāvājums. Vasarā daudz darāmā – vajag ravēt un zālienu appļaut, un ar visu pati tieku galā. Tā ir sava veida garīga atslodze. Prāts gan joprojām, arī puķes ravējot, ir pie pacientiem. Ravēju un domāju, uz kādu pārbaudi cilvēku varētu aizsūtīt, vai visu pareizi izdarīju. Prāts tad citādāk strādā, un, kaut arī domas brīžiem joprojām par darbu, tā tomēr ir atslodze, – stāsta Lonija Līce.
«Tas bija tik negaidīti»
Informācija par apbalvojumu bijis liels pārsteigums. Kad saņemts zvans no Valsts prezidenta kancelejas, L. Līce domājusi, ka tā ir kļūda, un tā arī pateikusi. Taču, kad zvanīts atkal, nosaukts vārds un uzvārds, sapratusi, ka runa gan ir par viņu. L. Līce neslēpj, ka tas ir ne tikai liels pagodinājums, bet arī liels stress un pārdzīvojums. Un ambulances darbs tomēr esot komandas veikums. Tāpēc L. Līce saka paldies par sadarbību un atbalstu ambulances kolektīvam: ģimenes ārstam Ivaram Eidukam, ambulatorajai māsiņai Irēnai Lācei un sanitārei Lidijai Gurdišai, kā arī Rubenes un Asares pagastu iedzīvotājiem un Jēkabpils novada pašvaldībai. L. Līce uzsver, ka vietējiem liels atbalsts ir pašvaldības uzturētā aptieka un noder zinošās aptiekāres Regīnas Dimantes padoms. Laukos tas ir liels pluss, ja pēc katras tabletes nav jābrauc uz pilsētu. Tūlīt pēc mediķa vizītes var arī nopirkt zāles.
Vaicāta, vai tad, ja pēkšņi atgrieztos jaunībā un būtu visas iespējas, atkal pievērstos medicīnai, L. Līce atteic, ka nekad nevērtējot dzīvi no viedokļa, kā būtu, ja būtu, un nedomājot, ko vajadzējis darīt citādi: – Izvēli nenožēloju. Laikam – kā tas viss notika, tā tam arī dzīvē vajadzēja būt.