Ja skola beidz pastāvēt, tukšuma loks savelkas
AIJA VALDMANE

Skaista, liela ēka ar plašām, ērtām un gaumīgām  telpām – tāda ir kādreizējā Dunavas pamatskola. 2018. gada 25. janvārī Jēkabpils novada domes sēdē tika nolemts šo izglītības iestādi aizvērt, pievienojot Dignājas pamatskolai, jo tajā bija vairs tikai 17 skolēnu. Sākot ar 2018./2019. mācību gadu, tajā bija pieejama  tikai 1.–4. klase. Taču gāja laiks, un tagad ēkā palikuši vairs tikai pirmsskolas izglītības grupas bērni.
      Skolā strādāja desmit skolotāju. Daļa no viņiem pasniedza stundas arī citās skolās, tāpēc nevar teikt, ka pilnīgi visi pedagogi pēc Dunavas pamatskolas likvidācijas zaudēja darbu. Daži bija arī pensijā. Taču pilnībā darbu zaudēja trīs izglītības darbinieki, kuri iekļuva bezdarbnieku statusā un bija spiesti meklēt darbu citur.
 
100 gadu jubileju skola nesagaidīja
     Skola tika aizvērta tieši pirms 100 gadu jubilejas, kura tiktu nosvinēta 2019. gadā. Iemesls tātad – skolēnu trūkums, kā jau daudzviet citur. Taču kādreiz šajā izglītības iestādē mācījās vairāk nekā 100 audzēkņu, tuvojoties pat līdz ciparam 150, mutuļoja rosīga dzīve. Skola bija dzīva, gluži tāpat kā tuvējā vai tālākā apkārtne, jo to piepildīja cilvēki, kas te dzīvoja un strādāja.
    Lai dalītos atmiņās par to, kas un kā ir bijis un kas notiek šodien, kāds ir pedagoga viedoklis par procesiem, kuri ir vairāk vai ma­zāk neizbēgami, uz sarunu aicināju ilggadējo Dunavas pamatskolas skolotāju Van­du Knipsti. Viņas darba stāžs – 43 gadi – šajā izglītības iestādē ir visgarākais. Viņa te strādājusi no 1975. gada 15. augusta līdz skolas aizvēršanas dienai – 2018. gada 15. jūnijam. Tikāmies viņas dzīvoklī, kur sekciju plauktus daudzviet aizņēma mapītes ar skolas metodiskajiem un citiem materi­āliem, kurus skolotāja kā piemiņu paņēma sev pēc tam, kad skola tika likvidēta. Taču sienas otro pusi gluži kā saulaini cerību stariņi rotāja fotogrāfijas ar ziediem no Vandas puķu dārza mājās Izabelinā. 
 
Zīmogs – skolotāja!
    – Mana mammīte nebija skolotāja, bet tēvs gan. Dunavas pagastā bija četrklasīga Līču pamatskola, un viņš tur strādāja par skolas pārzini, – stāsta Vanda Knip­ste. – Es pati arī šajā sko­lā piedzimu! Tas bija aprīlis. Mašīnu nebija, pāri Daugavai tikt arī nevarēja. Ne uz Jēkabpili, ne Ilūksti transporta nebija. Tā ka man no pa­šas dzimšanas tika uzlikts gluži kā tāds zīmogs – skolotāja! Un tā arī bija. Neviens mani šo profesiju izvēlēties nav ne pierunājis, ne ieteicis, ne piespiedis. Pašai no bērnības bija doma par to, ka jākļūst par skolotāju. Tiesa, rados gan bija daudz šīs profesijas pārstāvju. Tāds bija tēvs, tēva māsa, brālis, brāļa sieva, brāļa dēls Uģis un citi tuvākos un tālākos rados. Šī profesija tika mantota no paaudzes uz paaudzi, tā ka var teikt – dzimtas profesija. Bet nedomāju, ka kļūšu tieši matemātikas skolotāja. Līču pa­matskolā beidzu 1. klasi pie tēva. Tad ģimenes apstākļu dēļ tēvam bija jāpārceļas uz sa­vām dzimtas mājām Iza­belinā. Tur viena pati dzīvoja tēva māsa, kurai bija vajadzīga palīdzība, un tēvam jau arī bija pienākuši pensijas gadi. Tad es no 2. līdz 8. klasei mācījos Rubeņu pa­matskolā. Pēc tās beigšanas turpināju izglītoties Bebrenes vidusskolā no 9. līdz 11. klasei. Tur strādāja mana mūža mīļākā skolotāja matemātikas pasniedzēja Broņislava Antuzeviča. Viņa vēl tagad ir dzīva, 91 gadu veca.
 
Pilns teksts – 25. februāra "Brīvajā Daugavā". 
Ja vēlaties abonēt šī (vai jebkura cita BD numura, sākot no 2010. gada) numura elektronisko (pdf) versiju, rakstiet uz e-pastu: sarmite@bdaugava.lv
Piemēram: Vēlos saņemt "Brīvās Daugavas" 25. februāra numuru savā e-pastā: manspasts@inkaste.lv (jūsu e-pasta adrese).
Viena numura cena – 0,44 eiro, mēneša maksa – 3,80 eiro  (t. sk. PVN 21%) (būs jāveic pārskaitījums internetbankā). 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru