Ja zinātu, kur sāpīgi kritīsi…
ILZE BIČEVSKA

Janvāra nogalē postošu ugunsgrēku piedzīvoja aknīstietes Ivetas Rat­nieces māja. Rīta agrumā no pagaidām nenoskaidrota iemesla izcēlusies uguns izpostīja Ivetas un viņas ģimenes vairāku gadu garumā palēnām, rū­pīgi un ar mīlestību iekārtoto dzīvesvietu. 
    – Pamodos no tā, ka man uz galvas krita degošas putuplasta griestu klājuma piles: matos, uz krūtīm, uz rokām, – Iveta rāda punkt­veida apdegumus uz apakšdelmiem, pieskaras matiem un piezīmē, ka tie tagad kļuvuši īsāki, jo apdegušie šķipsnu gali nav bijuši jā­griež – tie sabirzuši paši. To­nakt Iveta aizgājusi gulēt divos naktī, jo pa nakts mieru un klusumu darbojusies ar saviem mākslinieciskajiem hobijiem. Viņai patīk  gleznot, šūt, veidot no putuplasta, dejot pašdarbībā, kā arī iekārtot mājas interjeru. Ziema ir viņas brīvais laiks, jo darbs kūdras purvā tad ir apstājies, un var pievērsties šīm sirdsprieku radošajām nodarbēm. 
 
Kad instrukcijas  nedarbojas
    – Turklāt pēc dabas es­mu pūce, un nakts ir mans labākais – mans radošais laiks. Ziemā varu atpūsties pēc darba kūdras purvā vasarā. Tā arī tonakt vēlu devos pie miera, bet jau ap sešiem no rīta pamodos no šīm ugunīgajām pilēm un tā, ka uguns liesmas ložņāja ap manu gultu un griestiem. Es biju izveidojusi skaistus griestu rotājumus, mājās bija manis radītās gleznas, protams, mēbeles un iedzīve, kas nu gājusi bojā. Melni, indīgi dūmi līda pa griestiem un vēlās dzirksteļu pilnos kamolos, kas atgādināja tādus kā siena ruļļus pļavā. Uguns sprakšķēja un rūca, es saelpojos vēl vairāk šos indīgos dū­mus, mēģinot apdzēst liesmas te ar segu, te ar spilvenu, bet nekas nelīdzēja: tās tikai pieņēmās spēkā un līda laukā nezin no kurienes. Saucu meitu Megiju, kura, par laimi, vienmēr mostas uzreiz, un teicu, ka jāglābjas. Mēs sapratām, ka ar steigu jāsauc ugunsdzēsēji, bet kur ir telefons? Megija metās to meklēt un pazuda tumsā un dūmos. Es turpināju meitu visu laiku saukt, lai viņa dzird manu balsi un neapmaldās. Kad tagad pārdomāju notikušo, saprotu, ka mūsu gadījumā instrukcijas nedarbojās. Faktiski visu laiku es sevi biju disciplinējusi: te man stāv dokumentu mape, te soma ar telefonu un pasi iekšā. Tāpat zinājām, ka ugunsgrēka gadījumā jāmetas pie zemes, jāturas gar sienu, jārāpo uz izeju. Nē. Tas tā nebija: dūmu bija vienādi biezs gan stāvot, gan rāpojot. Nevari sa­prast, vai ir diena vai nakts. Kur nolikts svarīgākais, apjukumā nevarēju attapt, pat drēbes, lai nebūtu laukā jāskrien vienā apakšveļā, vienu mirkli me­tos meklēt otrajā stāvā, nevis koridorā, kas būtu pareizi. Tomēr telefonu Me­gija sadabūja, un mēs, raustīdamas viena otru un sasaukdamās, izsprukām laukā no mājas tikai ar to, kas mugurā, sazvanījām ugunsdzēsējus. Jānosauc pilsēta, iela, mājas nu-murs… Pat šo informāciju tajā milzīgajā uztraukumā grūti sakarīgi pasacīt. Māja nenodega pilnībā tikai tāpēc, ka ugunsdzēsēju depo ir tepat blakus, un Aknīstes ugunsdzēsēji tiešām atbrauca ļoti ātri un strādāja operatīvi, – tās nakts briesmīgo notikumu atceras Iveta Ratniece. 
     Ar viņu tiekamies pagaidu dzīvesvietā, kur ugunsgrēkā cietušo ģimeni sev piederošajā dzīvoklī izmitinājusi kāda vietējā iedzīvotāja. Iveta teic, ka nefotografēsies, un arī uz nodegušo māju viņa vēl aiziet nespējot. Visu, kas vācams, sa­kopjams, esot izdarījusi sievietes ģimene.  
 
 
Pilns teksts – 7. februāra "Brīvajā Daugavā". 
Ja vēlaties abonēt šī (vai jebkura cita BD numura, sākot no 2010. gada) numura elektronisko (pdf) versiju, rakstiet uz e-pastu: sarmite@bdaugava.lv
Piemēram: Vēlos saņemt "Brīvās Daugavas" 7. februāra numuru savā e-pastā: manspasts@inkaste.lv (jūsu e-pasta adrese).
Viena numura cena – 0,44 eiro, mēneša maksa – 3,80 eiro  (t. sk. PVN 21%) (būs jāveic pārskaitījums internetbankā). 

 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (1)

  1. Jurka
    Jurka
    pirms 4 gadiem

    Ojj, Die's pas' no tāda posta.

    Atbildēt

atbildēt uz komentāru

UZMANĪBU!
Jūsu IP adrese ir bloķēta, neskaidrību gadijumā sazinieties ar administrāciju!