Oktobra otrajā nedēļā notika Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) attālinātā preses konference reģionālās preses pārstāvjiem un citiem interesentiem. Viens no darba kārtības jautājumiem bija par jaunumiem atkritumu apsaimniekošanā, mežu un parku apsaimniekošanā, kā arī suņu un kaķu turēšanas nosacījumos, par ko referēja LPS padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe.
Prezentācijas sākumā lektore sacīja, ka tēma ir apjomīga, bet ieskatīties tajā noteikti vajag.
No apglabāšanas uz šķirošanu un pārstrādi
– Pašvaldību uzdevumi nav mainījušies. Pašvaldībai svarīga ir teritorijas tīrība un kopienas dzīves kvalitāte. Lai to uzturētu, vietvaras tradicionāli veido vai nu savus pakalpojumu sniegšanas uzņēmumus, vai izvēlas komersantu, kurš to dara kādu zināmu laiku, vai trešais variants – publiskā privātā partnerība. Tāda gan patlaban pastāv vienīgi Siguldā. Pašvaldībai jāgādā arī par tādām publiskām teritorijām kā peldvietas, pludmales utt. Laba infrastruktūra – viedkonteineri –arī tā ir pašvaldību rūpe. Tāpat modernas, videi draudzīgas atkritumu savākšanas mašīnas, kas strādā ar saspiesto gāzi. Vietumis tādas jau darbojas. Cita pašreizējā problēma – drēbju kalni, kas ienāk ar humānās palīdzības drēbēm, arī caur lēto apģērbu veikaliem un tirgiem. Jā, vietumis ir izvietoti šiem atkritumiem domātie, specializētie konteineri, bet ar to nepietiek. Šādas drēbes, teikšu atklāti, ir citu valstu atkritumi, kas ievesti mūsu valstī. Ir uzskaitīti 27 000 t veca apģērba (kas nav otrreiz pārstrādājamas), bet tas vēl nav reālais apjoms. Liela bēda ir autoriepas, jo cilvēki joprojām ir neapzinīgi un riepas aizved uz mežu. Bet ir cerība, ka tuvākajā laikā atvērs nolietoto riepu depozītu, un kļūs lielāka ražotāju atbildība. Es tā parēķinu: atkritumus (piemēram, būvgružus) ir dārgi vest uz mežu, kas atrodas ap 20 kilometrus tālu no apdzīvotas vietas. Vai nebūtu tomēr lētāk tos vest uz specializēto laukumu? – ar šādām pārdomām savu prezentāciju uzsāka Sniedze Sproģe.
Runājot par pašvaldību ierastajiem uzdevumiem un jaunajiem mērķiem, lektore norādīja, ka vides jomā vietvaru galvenais mērķis – tīra teritorija un ar to apmierināts iedzīvotāju kopums. Pašvaldībā jābūt noslēgtiem līgumiem ar katru atkritumu radītāju, un atbildības devai par šo līgumu noslēgšanu jābūt vienādā līmenī katram no pakalpojuma sniedzējiem: vai tā būtu pašvaldības komercsabiedrība vai privātās jeb publiskās partnerības pārstāvis.
– Kad atkritumi nonākuši pašvaldības konteineros, tad tie jau ir pašvaldībai piederoši atkritumi, kurus tā sašķirojusi nodod tālāk kādam no šiem trim apsaimniekotājiem, kas savukārt atbilstoši savām biznesa idejām domā par reģenerāciju un pārstrādi. Valstī kopumā mēs radām 785 000 t atkritumu, no kā patlaban sašķirojam tikai ceturto daļu (24,7%). Tā ir problēma, jo nav atbilstošas infrastruktūras, cilvēki nav iemācījusies šķirot, un vēl ik pa laikam mainās šķirošanas nosacījumi. Pēc loģikas vajadzētu nodalīt bioloģiskos atkritumus, kas pūst un sadalās. Tos – vienā konteinerā. Tālāk – sausie atkritumi. Cilvēkiem nav jāpārzina visa veida plastmasas un pārējās lietas, kur ražotāji iepako mantas. To visu varētu likt vienuviet. Vēl atsevišķi varētu likt stiklu. Apzinīgam cilvēkam būtu jāpatur prātā, ka saplēsts stikls atkritumos ir nepatīkams faktors darbiniekiem, kuri šos atkritumus šķiro. Bioloģiskajiem un citiem atkritumiem piejaukts stikls sagriež ne tikai šķirošanas lentes, bet arī darbinieku rokas. Ar stiklu es domāju pudeļu stiklu, jo loga stiklam un rūpnieciskajam ir vieta tikai specializētajos šķirošanas laukumos. Un noteikti paliks maza, maza atkritumu daļiņa, ko nebūs kur likt atsevišķi, un tie tad arī būtu nešķirotie atkritumi. Tādai jābūt sistēmai, bet diemžēl tas tā nav. Piemēram, pie bioloģiskajiem atkritumiem cilvēki met arī sadzīves ķīmijas lietas jeb bīstamas vielas. Ja vēl liktu pie nešķirotajiem, bet met tur, kur jākompostē, – stāsta lektore.
Viņa norādīja, ka mērķi, uz ko valstī ejam, ir iezīmēti diezgan cēli, jo valsts savos izdotajos dokumentos apņēmusies, ka, sākot ar 2035. gadu, Latvijā varēs apglabāt tikai 10% no savāktajiem atkritumiem, un būs jāpārstrādā līdz 65%. Patlaban tiek apglabāta vairāk nekā puse.
Jāmācās šķirot apzinīgi un gudri
– Tāpēc ir svarīgi jau tagad iemācīties vākt kopā visu sausu un tīru, «bioloģiju» atsevišķi, un tad plānoto tiešām varētu sasniegt. Jaunums – līdz 2023. gadam jāizveido sistēma, ka vācam atsevišķi visu bioloģiski noārdāmo, arī tekstilu, kas, kā jau minēju, ir lielas kaudzes. Un visaktuālākais – top valsts plāns nākamajam gadam atkritumu apsaimniekošanas jomā, kas nupat tiek nodots sabiedrības apsaimniekošanai. Politiski lemts (kas parādās arī informatīvajā ziņojumā), ka no desmit apsaimniekošanas reģioniem valstī paliks tikai pieci, kuros arī tiks veidota atkritumu vākšanas sistēma. Tas darīts, ņemot vērā arī jaunās administratīvi teritoriālās reformas robežas. Par to esam runājuši arī pašvaldību izpilddirektoru sanāksmē. Kas notiek un būs iekšienē, par to patlaban ir lielas diskusijas. Piemēram, par to, kā veidot profesionālus atkritumu apstrādāšanas centrus? Iedzīvotājiem ir tiesības uz šiem laukumiem vest savus būvgružus, sadzīves ķīmiju, bet to savākšana kādam jāorganizē. Ir arī tā, ka būvniekiem reizēm paliek pāri būvmateriāli, kas faktiski nav atkritumi. Arī to savākšana būtu jāorganizē laukumos un pieņemšanas vietās, jo šie materiāli savukārt varētu noderēt mazākās saimniecībās. Varbūt šādu laukumu izveide nebūtu ekonomiski izdevīga katrā pašvaldībā, bet tomēr par to būtu jādomā reģiona mērogā, – stāstīja S. Sproģe.
Viņa arī piezīmēja, ka patlaban koronavīrusa laikā mēs no veikala atnesam vēl vairāk atkritumu, nekā agrāk, jo epidemioloģisko apsvērumu dēļ tagad plēvītē tiek ietīta katra bulciņa un maizīte. Un šīs plēves diemžēl īsti nav pārstrādājamas. Tā veidojas jauna atkritumu grupa – kovidatkritumi. Lektore sacīja, ka te būtu plašs darba lauks zinātnei – radīt tādus iepakojuma materiālus, kas ir viegli pārstrādājami, paturot prātā uzstādījumu, ka atkritumu apglabāšanas apjomiem drīzā nākotnē jāsarūk.
– Tāpat faktoram, ka atkritumiem jābūt pēc iespējas vairāk dalītiem, jābūt ietvertam līgumos. Tiem jānonāk dalītās savākšanas laukumos, nevis kaut kur publiskajā telpā. Vēl par cilvēku «apzinīgumu»: jo vairāk sarodas publisko atkritumu konteineru, jo mazāk atkritumu tiek ievākts no privātpersonu (daudzdzīvokļu un privātmāju) konteineriem. Tā, piemēram, Jūrmalā kopējais ievākto atkritumu daudzums tika nosvērts. Secinājums: kopējais to daudzums nav mazinājies, bet pieaudzis tieši publiskajos konteineros samestais, – piezīmēja lektore.
Vēl šajā kopumā atrodas tirgotāji un ražotāji, kuru labā izveidotas ražotāju atbildības sistēmas (RAS), kas tapušas, lai palīdzētu uzņēmējiem, kuri ieved Latvijā daudz un dažādas mantas, kas ir un nav pārstrādājamas (tās pašas riepas, tekstils, stikli un plastmasa). RAS vajadzētu palīdzēt ražotājiem šos iepakojumus savākt atpakaļ, bet diemžēl tā nedarbojas īpaši labi. Kompānijas, kuras noslēdz līgumus ar RAS, tiek atbrīvotas no dabas resursu nodokļa, taču maksājums, kas tiek dots šim RAS, nav pietiekošs, lai visā ķēdes garumā to naudiņu sadalītu un atkritumi tiešām nonāktu līdz reģenerācijai un pārstrādei. Īpaši traki ir jau pieminēto veco riepu un arī iepakojumā jautājumā, – stāstījumu turpināja S. Sproģe.
Viņa arī norādīja uz vienreiz lietotās taras atkārtotas pielietošanas problēmām mūsu valstī un pasaulē kopumā. Pasaule ir globāla un vaļā. Līdz ar to ražotājiem lētāk un ērtāk savu produktu liet ievestajā, jaunajā, tīrajā tarā – pudelēs, burkās u.c. traukos, nekā lietot mazgātas burkas, kas procesu sadārdzina. Un tad valstīs veido depozīta sistēmu, kur 80% no tā, ko iepērk, faktiski ir atkritumi, kas tālāk nododami pārstrādei vai pat nav pārstrādājami vispār.
– Tā ir ļoti liela problēma. Ja ES mērķis patlaban ir samazināt atkritumu apjomu, tad par to jādomā katram: jo īpaši tas jādara ražotājiem, iepakotājiem, tirgotājiem un valstij ar tās programmām kopumā. Bet šajā jautājumā valsts plāna sadaļa ir nepilnīga un maza. Ko darīsim? Kā samazināsim šos atkritumus? Jo pašvaldības uzdevums ir savā teritorijā sadzīves atkritumus savākt, aizvest uz noliktavām, sašķirot, glabāt noliktavās un gaidīt cenu (likumā gan dots īss laiks šai gaidīšanai, lai tie neskaitītos kā nešķiroti atkritumi). Un tālāk pašvaldība to atdod pārstrādei, – situāciju iezīmēja lektore.
Viņas prezentācijā bija apskatāma jaunā atkritumu pārstrādes reģionu karte, kura ietver piecus jaunos reģionus: Dienvidkurzemes, Ziemeļkurzemes, Viduslatvijas, Latgales un Vidzemes atkritumu apsaimniekošanas (AAR) reģionus (tajā redzams, ka topošais Jēkabpils novads ietilps Latgales AAR – aut.). S. Sproģe sacīja, ka te vēl būs iekšējie strīdiņi, kā lietas izdarīt ekonomiski pareizi, lai nebūtu zaudējumu. Nav rēķināts, kā samazināt attālumus, kur būs jāved savāktie atkritumi, tāpat nav rēķināta jaunās sistēmas ietekme uz atkritumu tarifiem. Nav arī rēķināts, vai tiešām esošo poligonu iekonservēšana nebūs dārgāks process, to saskaitot kopā ar pārvadāšanā nobrauktajiem kilometriem. Varbūt veidot vēl kādu pārkraušanas staciju? Nav rēķināts, kā veicināt dalīto atkritumu vākšanu, jo tam vispirms ir vajadzīgas investīcijas. Sistēma jāveido tāda, lai iedzīvotājiem, vairāk šķirojot atkritumus, pakalpojums kļūtu lētāks.
– Tiesa – pie modernākas infrastruktūras tarifi sākotnēji pieaugs. Esam pieraduši runāt publiskajā telpā par tarifiem, tos salīdzināt, nelūkojot, kas kurā tarifā ir iekļauts. Cik tīra ir sistēma, cik glīti dzīvojam? To parasti neskaita. Skaitām tikai naudu. Bet būtu jālūko, ko mēs par šo tarifu saņemam pretī. Patīkami, ka ir pašvaldības, kuras rīko aptaujas un uzklausa savus iedzīvotājus. Cēsis, piemēram, pagājušajā gadā pievienojās bezatkritumu virzienam, domājot, kā samazināt atkritumu daudzumu pašvaldībā. Cēsīs pašvaldība strādā ar sabiedrību, ar pašu uzņēmējiem, izglīto tos, veido tādu infrastruktūru, lai kopā ar Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizāciju varētu realizēt ideju, lai pēc iespējas būtu mazāk nešķirotu atkritumu konteineros. Priecē Cēsu iedzīvotāji, kuri teic, ka viņiem tarifs nav par dārgu, ka pilsēta izskatās glīta, atkritumi salikti dalītā veidā, un cilvēkus apsaimniekotāja darbs apmierina. Vēl šai akcijai ir pievienojies Līvānu un Salaspils novads, – savu stāstījumu par tendencēm atkritumu apsaimniekošanā noslēdza S. Sproģe.
Mežu un parku apsaimniekošana – mūsdienu un agrākā pieredze
Iesākot šo tēmu, lektore rādīja vairākus slaidus, kas attēlo koptas un nekoptas mežu un parku teritorijas, jautājot, kuras no te redzamajām ainavām klausītājiem tīkot labāk.
– Pašvaldības jau aptuveni astoto gadu par mazām naudiņām rīko Meža dienu projektus, uzpošot pašvaldību zaļās teritorijas. Tāpat kādu trešo gadu LPS runā ar pašvaldībām par mežu jautājumiem, jo arī pašvaldībām pieder meži. Ar to ir jālepojas, nevis jākaunas. Piemēram, Rīgas pašvaldībai lielas meža platības pieder jau kopš 12. gadsimta. Patlaban – virs 60 000 ha, un to apsaimnieko savs uzņēmums. Kopā pašvaldībām Latvijā patlaban pieder pāri par 101 746 ha meža. Tajā skaitā 17 pašvaldībām ir meži platībā līdz 100 ha, 61 pašvaldībai – platībā no 101 līdz 500 ha, 28 pašvaldībām pieder meži no 501 līdz 1 000 ha, desmit pašvaldībām – no 1 001 līdz 2 000 ha, un trim pašvaldībām Latvijā pieder meža platības apjomā virs 2 000 ha. Diemžēl aptuveni 30% no šīm ir apgrūtinātas teritorijas. Par to diskutējam, vai tas ir saimnieciski, – stāsta Sniedze Sproģe.
Runājot par pašvaldību pārziņā esošajiem parkiem un mežaparkiem, lektore norādīja, ka to ainavas un kopšanas lietas bieži vien nosaka sabiedrībā pastāvošā mode un pasūtījums. Patlaban jau notikušas diskusijas, vai šajos parkos tiešām vajag būt tik daudz «izskūtiem» zālieniem, kā tas ir Anglijā. Vai lielās zālienu platības ir mūsu ainavai tipiskas? Varbūt mums jāpieturas pie savulaik muižās piekoptā stila, kur parkā daudzviet bija saglabātas dabīgas pļavas, puķu laucītes, kas kopā ar kokiem un ziedošiem krūmiem veidoja savdabīgu parka iekšējo ainavu. Turklāt ceriņu un jasmīnu krūmi veidoja arī dabisko nožogojumu šajos parkos.
– Par to mēs daudz esam diskutējuši semināros, un tur dzimušas jaunas atziņas, – piebilda lektore.
Otrs jautājums – mežaparki kā kokiem bagātākā teritorija blakus pilsētām un lielākām apdzīvotām vietām. Lektore uzsvēra, ka diemžēl to veidošana Latvijā notiek lēni. Kā vienu no pašvaldības pārziņā esoša parka izveides labu piemēru viņa minēja Pāvilostu, kur nesen tapis un tiek papildināts retā putna – bišu dzeņa – labirints, kas 2019. gadā sākts veidot Saraiķos. Meža dienu ietvaros arī šogad parks ieguvis jaunus stādījumus.
– Tas tagad būs arī tūrisma objekts, ne tikai mazās uzņēmējdarbības objekts, – sacīja Sniedze Sproģe.
Uzraudzība un kontrole par mājas (istabas) dzīvniekiem – pirmkārt to īpašnieka uzdevums
Prezentācijas trešo punktu lektore sāka ar atbildības tēmu, norādot faktu, ka galvenā atbildība par mājdzīvnieku gulstas tā īpašnieku – cilvēku. Un tikai pēc tam uz veterinārmedicīnas speciālistiem, patversmju un Pārtikas un veterinārā dienesta darbiniekiem, brīvprātīgajiem, pašvaldību pilnvarotajām personām, pašvaldības policiju un visbeidzot – sabiedrību kopumā.
– Joprojām sastopamies ar vasarnieku pamestajiem mājdzīvniekiem brīdī, kad atvaļinājums ir galā, un kucēns vai kaķēns no mazā kamoliņa pārvērties par pieaugušu un nu izrāda visas savai sugai raksturīgās īpašības. Ir izpētīts, kā gadu gaitā veidojās šīs dzīvnieku patversmes.
Pirmo reizi tās radās Pirmā pasaules kara laikā, tad to apjoms starpkaru periodā samazinājās, tad atkal saistībā ar nākamo karu pamestie dzīvnieki savairojās. Bet mūsdienās šie kara laika rekordi ir pārspēti! Diemžēl šodienas cilvēku atbildība par pieradināto radībiņu ir katastrofāli zema. Patversmes mums ir pārpildītas tā vietā, lai veidotos dzīvnieku viesnīcas, kur tos profesionāli pieskatītu īpašnieka atvaļinājuma laikā. Jā, likumā noteikts, ka dzīvnieks jāreģistrē, tam jābūt apzīmētam ar mikročipu, kas rāda, ka saimnieks ir atbildīgs, jo šādu dzīvnieku var identificēt pazušanas gadījumā. Diemžēl vēl visi suņi joprojām nav čipoti. Kaķu turētājiem savukārt tā vēl ir brīvprātīga lieta. Domāju, ka tikai pēc mājdzīvnieka īpašnieka kā nākamais atbildīgo sarakstā ir, piemēram, veterinārārsts, kuram jālūko, vai ir ievērotas dzīvnieka labturības prasības. Protams, sava atbildība ir pašvaldības policistam, kuram jākontrolē ar mājdzīvnieku turēšanu saistītie pārkāpumi, un, protams, neatsverama ir sabiedrības līdzdalība un vērīgums brīdī, kad šādi pārkāpumi notiek, – atbildības līmeņus sagrupēja S. Sproģe.
Viņa atgādināja, ka ar 1. septembri suņa reģistrācija no 3,50 eiro pieaugusi līdz 7 eiro, un lektore piezīmēja, ka tā nav uzskatāma par lielu summu cilvēkam, kurš izvēlējies suni turēt. Viņa arī atgādināja, ka suņu čipošana ir obligāta jau kopš 2017. gada.
Atkritumu saimniecībā vajadzīga ļoti liela rēķināšana. Bet ne uz tarifu celšanu
Prezentācijas nobeigumā bija daži jautājumi no LPS attālinātās preses konferences klausītāju vidus. Uz jautājumu, kāpēc tomēr valdība ir lēmusi tā, ka liels atkritumu apsaimniekošanas poligons ir labāks nekā mazs, lektore atbildēja, ka arī viņai nav skaidrs, kāpēc tā, izņemot, protams, domu, ka nākotnē tik un tā jāizvairās no atkritumu apglabāšanas, tā vietā veicot to pārstrādi. S. Sproģe arī piekrita tēzei, ka pašreizējā atkritumu apsaimniekošanas tarifu maksa ir politiska rotaļa.
– Labs ir tas, kas iedzīvotājiem ir pieejamāks, tuvāks, saimnieciski izdevīgāks. Atkritumu saimniecībā vajadzīga ļoti liela rēķināšana. Jā, pārstrādei savukārt ir vajadzīgi apjomi, bet tie attālumi! Ja patlaban no Latgales savāktie atkritumi ir jāved uz Lietuvas pierobežu 200 km attālumā, vai tas ir nopietni? Te grūti atrast ekonomisko pamatojumu. Tā patiesi ir politiskā rotaļa. Labs apzīmējums, es to piefiksēšu. Tiesa – lai izpildītu apjoma prasības, būs savāktais jātransportē tālāk. Bet tas jādara citādā veidā: sašķirotu, sapakotu, saķīpotu. Un šķirošana jāveic tuvāk vietai, kur šie atkritumi rodas. Tas pats arī nelaimīgajā riepu jautājumā, kad tās pārvadā. Sakraujot mehāniski šīs vecās riepas kravā, sanāk, ka pārvadāts tiek arī gaiss. Bet, ja tās sagriež ar speciālām ierīcēm, atdala tajās esošās drātis un visu cieši saķīpo, tad jau ir cita lieta. Un šādai metodei lielu zinātni nevajag. Tikai sakārtotu loģistiku. Tāpat ir arī iespēja, uz vietas šķirojot, piedomāt, vai to nevarētu izlietot tepat. Esmu redzējusi daudzus Rietumeiropas šķirošanas laukumus. Piemēram, Austrijā tiek domāts, ko no esošā var, sadarbojoties ar vietējiem zemniekiem, kompostēt. Līdzīgi ir Dānijā, Islandē, Zviedrijā, Somijā. Un šīs valstis ar savu pieredzi atrodas mums blakus! Man patīk uzņēmēji, kuri izveidojuši viedos konteinerus, kur atšķiro to, kas pārstrādājams, kas nē. Mums jāiesaista zinātnieki tieši šīs šķirošanas un pārstrādes jomas attīstībā, nevis jāskalda mati par poligoniem un pārvadāšanu, kā arī jākaro ar tiem, kuri vēlas iespraukties atkritumu apsaimniekošanas biznesā, lai grābtu lielo peļņu uz tarifu, nevis uz pareizas pārstrādes un infrastruktūras rēķina. Tāds ir mans skarbais skatījums uz šo, – sarunu noslēdza lektore, LPS padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 
Par materiāla «Jaunās atkritumu apsaimniekošanas tendences –
politiskā rotaļa?» saturu atbild SIA «Brīvā Daugava»
Būtu labi
Vairāk publisko atkritumu konteineru! Mazāk pie@īs ar musuriem mežus, stāvlaukums un citas vietas.
A
Ja cilvēks ir debīls, tad tas ir neārstējams,jo vest u mežu 20 km no pilsētas, kad pilsētā pat piebrauks un paņems tavu veco ledusskapi, nonesīs, aizvedīs, ir nesaprotami. Bet tādu ledusskapju, plīšu, kannu ir pilni meži. Un kāpēc cilvēki tā dara, nav izslaidrojuma. Es piezvanu pēc reklāmas, atbrauc. savāc un viss tīrs un veči nopelna. Man nav žēl
Žanis lustīgais
Raksts pārāk īss un nav izsmeļoši izklāstīts par metodi, kā veikt riepu atdrātēšanu, pirms nodot utilizācijai.
Riepa
Ņem, Žanīt, nazīti, ej uz mežu, atrodi, kur izmestas vecās riepas un sāc atdrātēt. :DDD Būs mazāk laika tukšmuldēšanai, vecais ģeķi!
Žanis lustīgais
Riepa, vai Tu domā, ka "pilnmuldēšana" ir saturīgāka par "tukšmuldēšanu"? ;DDDD
Vai ai
Šitai kundzītei par atkritumiem zināšana,cik cūkai no svētdienas. Visu laiku ar saviem prātuļojumiem visiem bāžas virsū. Fui.
Jai jai
Liec galdā savu pareizo viedokli par atkritumu apsaimniekošanu! Ar nepacietību gaidām.
kkk
Apbrīnoju žurnālistes pacietību visu šo bla bla bla uzklausit un piekakstīt.
A
No tribīnes visi gudri runāt māk,bet kad runātais jāievieš dzīvē ,tad pļurkš un čuššš vien sanāk.