Artūru Miškini par jēkabpilieti var saukt nosacīti – jau septiņus gadus, kopš studiju sākšanas, viņš dzīvo Rīgā, bet ar dzimto pilsētu Jēkabpili Artūru joprojām saista gan biznesa lietas, gan ģimene, draugi un paziņas, gan vēlēšanās kādu reizi arī Jēkabpils skatītājiem parādīt, kas ir drifts.
– Kas tad īsti ir drifts?
– Tas ir autošosejas sporta paveids, kurā trase tiek veikta nevis uz ātrumu, kā tas ir parasti, bet vērtēšana notiek pēc citiem kritērijiem. Driftā tiek vērtētas trīs lietas – trajektorija, leņķi un stils. No trases sākuma līdz finišam mašīnai jābūt vadāmā sānslīdē, nedrīkst apgriezties, apstāties, izbraukt no trases vairāk kā ar diviem riteņiem. Trajektoriju pirms sacensībām nosaka tiesneši, un braucējam jāizbrauc tā pēc iespējas precīzāk, pēc iespējas tuvāk apmalēm, pēc iespējas precīzāk kopējot priekšā braucošo. Savukārt stils – tā ir braukšanas agresivitāte, dūmi, motora skaņa. Sacensību kvalifikācijā parasti tiek atlasīti 32 stiprākie braucēji, kas tālāk sacenšas tandēmā, veicot divus braucienos. Pirmajā braucienā viens brauc pa priekšu, otrajā braucēji mainās. Kurš šajā duelī uzvar, tiek tālāk.
– Var teikt, ka drifts, tas ir kaut kas līdzīgs daiļslidošanai ar automašīnām.
– Jā, lai gan pašiem drifteriem šis salīdzinājums ļoti nepatīk.
– Šis autosporta veids ir populārs skatītāju vidū?
– Es domāju, ka pēc popularitātes Latvijā tas ir otrajā vietā tūlīt aiz rallijkrosa. Sacensības ir ļoti skatāmas, tas ir šovs. 2007. gadā tas Latvijā arī kā šovs sākās, bet pirmās sacensības Autosporta federācijas paspārnē notika 2008. gadā, tā ka šogad Latvijas driftam ir 10 gadu jubileja. Sacesības ir ļoti skatāmas, trase pārredzama no starta līdz finišam, netrūkst asas cīņas, sagriešanās, dūmu. Kas cilvēkiem visvairāk patīk autosportā? Avārijas, protams. Driftā tādas notiek, bet arī bez tām šīs sacensības ir dinamiskas un interesantas. Sportisti sacenšas trīs klasēs – Street, ProAm un Pro klasē. Pirmajā var piedalīties ar ielas mašīnām, Pro klasē piedalās ar automašīnām, kas ir speciāli sagatavotas un aprīkotas sacensībām, savukārt ProAm klasē var braukt gan Pro, gan tikai nedaudz uzlabotas automašīnas. Tieši šajā klasē arī ir vislielākā konkurence.
– Cik tu pats ilgi brauc? Kā tas sākās?
– Sacensībās braucu trīs sezonas. Kā tas sākās? Vienmēr no bērnības, lai ar ko es arī nebraucu, vienmēr ir gribējies palaist sānslīdē. Pat ar riteni mēģināju to darīt. Bija pat tā, ka velosipēdam saskrūvēju riepās skrūves un braucu pa karjeru. Apzināti tas sākās tad, kad uz ezeriem pa ledu ar automašīnām drīkstēja braukāt, kad sacensības rīkoja uz Daugavas. Man ļoti patika skatīties šādas sacensības, redzēt, kā notiek sānslīde, un pašam arī sagribējās pamēģināt. Pirmā mašīna 18 gados bija «Opel Vectra». Jēkabpilī piedalījos autosacensības «Lūsis», Rīgā dažos mačos, kur sacentās uz laiku. Es vairāk tajās braucu treniņrežīmā, jo ātrumsacīkstes mani ne visai aizrāva – sapņoju par driftu. Opelītim bija priekšpiedziņa, bet driftā jau vajag aizmugurējo piedziņu. Pabraukāju ar «Opel» pa dažādām trasēm un sāku domāt, ka, ja gribu kaut kad nodarboties ar driftu, jādomā par BMW iegādi. Pirmais bembis man bija ar 2 litru dzinēju. Domāju, ka ar to tikai trenēšos un neko iekšā nelikšu, tomēr ātri sapratu, ka jauda tam ir par mazu, un ieliku 2,5 litru dzinēju. Pamēģināju Rīgā braukt arī gymkhana sacensībās, kur uz laiku jāizbrauc trajektorija starp šķēršļiem. Praktiski tas ir veiklības brauciens. Tur jau bija sānslīde. Mazliet pabraucu arī Jēkabpils lidlaukā dragreisos. Pirmās drifta sacensības man bija Daugavpilī 2014. gada jūlijā Latvijas drifta kausā. Kvalificējos pamatsacensībām, bet mašīna bija pārbūvēta ar jaudīgāku dzinēju un vajadzēja uzreiz braukt stiprajā ProAm klasē, tādēļ nekur tālu netiku. Nākamajā ziemā mašīnu pārbūvēju – tika ielikts drošības karkass un uzlabotas citas lietas.
Pirmā pilnā sezona man bija 2015. gadā. Kopvērtējumā Latvijas drifta kausā paliku 25. vietā no 50 braucējiem. Nākamajā gadā jau gāja labāk – kopvērtējumā biju septītais. Tajā gadā bija arī viens pjedestāls – 2. vieta posmā. Parādījās arī nelieli sponsori, kas kaut ko notirgoja ar atlaidēm, iedeva telti vai citādāk atbalstīja.
2017. gadā turpināju braukt ProAm klasē drifta kausā, kur kopvērtējumā biju 8. vietā, bet sāku piedalīties arī Ziemeļeiropas čempionātā (NEZ) Pro klasē. Pirmajā posmā ieguvu 3. vietu Igaunijā, un radās liela motivācija. Kopvērtējumā paliku 5. vietā, bet no trešās atpaliku tikai par nieka tiesu. Faktiski viena kļūda Rīgas posmā vietā, kuru daudzas reizes biju veicis treniņos un nedomāju, ka te tāda vispār iespējama, neļāva iegūt 3. vietu.
– Tie sponsori paši tevi atrada?
– Nē, lai tos atrastu, ir jāiegulda liels darbs. Es pie tā rūpīgu strādāju. Katru dienu tam veltu vienu vai divas stundas. Ir jāmeklē kontakti, jāsūta prezentācijas, video no iepriekšējām sezonām. Sponsoriem svarīgi ir ne tikai rezultāti sacensībās, bet arī tas, cik tu esi komunikabls, kā parādi sevi šovos, ārpus sacensībām. Esmu piedalījies, piemēram, «Circle K» DUS atvēršanās, stāstījis bērniem par autosportu, piedalījies Jēkabpils pilsētas svētkos. Bieži vizināšana ar drifta auto ir kā dāvana vai izklaide vecpuišu ballītēs, un tā ir iespēja arī nedaudz piepelnīties. Man paveicās, jo pērn dabūju labu atbalstu no riepu rūpnīcas «Falken». Es viņiem piedāvāju reklāmu ne tikai uz mašīnas, bet arī uz telts, karogiem, tentiem, busiņa, video. Tā kā startēju arī NEZ, tas viņiem nozīmē lielāku publicitāti. Vēl taisu par katru posmu kvalitatīvus video, ko sponsori reklāmas nolūkos var izplatīt visā pasaulē. Viņiem katrā reģionā ir pa vienam sportistam, ko viņi atbalsta, un Ziemeļeiropā es esmu vienīgais, kas saņem «Falken» atbalstu.
– No Jēkabpils pašvaldības neesi prasījis atbalstu?
– Prasījis esmu, bet pagaidām nekas nav sanācis. Daudzi cilvēki driftu uzskata par tādu kā ielu huligānismu. Bet, piemēram, Latvijas čempions saņem atbalstu arī no Ropažu novada. Latvijas drifta organizatori ir ieinteresēti drifta posmu redzēt Jēkabpilī, un lūdza palīdzību man. Jēkabpils domes vadība ir pretimnākoša par viena posma rīkošanu šeit. Bet ir viena liela problēma – neesmu atradis vietu, kur tādas sacensības sarīkot, jo vajadzīgs attiecīgas kvalitātes asfalta vai betona segums. Bija doma rīkot «Baronu» trasē Biržos, bet tur tas arī nav pietiekami kvalitatīvs. Varētu mēģināt kaut kādā ielas posmā, taču tad būtu ļoti sarežģīti norobežot trasi un sacensību zonu. Pagaidām šis sapnis par drifta sacensībām Jēkabpilī ir jāatliek. Ceru, ka ne uz ilgu laiku.
– Bet vai tā arī nav, ka drifta sportisti ir bijušie ielu huligāni ar BMW, kas ielikti kaut kādos likumīgos sportiskos rāmjos?
– Daļa taisnības jau tajā ir. Ir drifteri, kas sākuši pilsētas ielās, cits varbūt arī kaut kādās noslēgtās teritorijās vai trasēs. Es gribētu ieteikt tiem, kas grib pamēģināt driftu, nedarīt to ielās ne vasarā, ne ziemā. Varbūt tas izklausās pēc moralizēšanas, bet jāpadomā arī par citiem cilvēkiem un viņu īpašumu. Bet, starp citu, ārzemēs iecienītākā auto marka drifta sacensībās ir «Nissan». Pie mums gan tie ir «bembji». Es tagad arī ikdienā braucu ar «BMW».
– Vai drifta iemaņas dod kaut ko arī praktiskajā braukšanā?
– Ja sākas sānslīde uz ceļa, muskuļi darbojas automātiski. Es jau labu laiku, pirms tā sākusies, jūtu, ka saslīdēs, un varu attiecīgi rīkoties. Tāpat drifta pieredze ļauj laicīgi sajust, ka ir tā saucamais melnais ledus.
– Parunāsim mazliet par tehniku. Tavam kaujas zirgam «BMW E36 V12» ir 5,4 litru dzinējs. Kāpēc vajadzīgs tik jaudīgs dzinējs, ja drifta sacensībās nav tik svarīgi, cik ātri pabeidz trasi?
– Driftam, pirmkārt, ir nepieciešama aizmugurējā piedziņa, lai varētu spolēt uz asfalta. Un, otrkārt, lai to varētu izdarīt, jābūt jaudīgai mašīnai. Street klasē tas ir 190–200 ZS. Lai drifts veidotos, vajag, lai aizmugure slīd. Augot klasei, mainās trajektorijas un jaudu vajag vēl lielāku. Drifts sākas ar hidraulisko «roķeni». Mēs ieskrienamies līdz 140–160 km, novelkam rokasbremzi, un gāzi grīdā... Iedomājieties, kas notiktu, ja uz Vācijas autobāņa kāds novilktu «roķeni» pie tāda ātruma, bet mums trasē tad tikai viss sākas. Ar gāzi kontrolē, cik stipri riteņi spolē. Ja par daudz gāzes – mašīna apgriezīsies, ja par maz – iztaisnosies. Piekoriģējam ar sajūgu. Pats brauciens sānslīdē atkarībā no trases ilgst 7– 20 sekundes. Somijā kādos mačos trases līkums bija tik lēzens, ka, lai sāktu spolēt, bija jābrauc ar 170 km/h. Man tikai divas reizes no desmit tas izdevās. Par laimi, arī vietējiem, kuriem mašīnas bija divreiz jaudīgākas, tas neizdevās, un tiesneši trajektoriju koriģēja. Jaudu mēdz palielināt dažādi – cits liek mašīnā turbīnu, cits – kompresoru, cits – abus divus. Man ir ielikts 7. klases BMW dzinējs.
– Ko tu varētu ieteikt, ja kāds gribētu šo lietu – driftu – pamēģināt?
– Galvenais ir mēģināt. Pa vienu stundu tur neko iemācīties nevar, lai gan sākumā liekas vienkārši. Labi ir sākt ziemā, jo tad sānslīdi panākt ir daudz vieglāk, pie daudz mazākiem ātrumiem. Ir vairākas trases, kur var trenēties, bet nelaime ir tā, ka, riepas dilstot uz seguma atstāj slidenu gumijas kārtu, kas var būt bīstama citu motorsporta veidu pārstāvjiem, bieži kļūdoties sportisti izlido no trases un sabojā zālāju, tādēļ parasti treniņi šādās trasēs ir dārgi. Jāmeklē slēgtas platības, kur braukt – piemēram, noliktavu teritorijas, mazi lidlauki un tamlīdzīgas vietas. Biķernieku trasē praktiski tikt trenēties nevar, bet ir arī citas trases, piemēram, «333» un trase Jelgavā, kur to var darīt par naudu. Jārēķinās arī ar krietnām izmaksām, kuras sastāda ne tikai auto iegāde. Man sezonā «aiziet» četri priekšējie un četri aizmugurējie bamperi, nerunājot nemaz par aizmugurējiem lukturiem. Lai piedalītos sacensībās, nepieciešamas apmēram 20 riepas. Pēc katriem četriem braucieniem aizmugurējās ir plikas un jāmaina. Mani ar riepām nodrošina sponsors «Falken», un tas patiešām ir liels atbalsts. Ja nebūtu atradis šo sponsoru, iespējams, pagājušo sezonu pat būtu izlaidis, bet drifts man vienalga ir asinīs uz visiem laikiem, un agri vai vēlu būtu atpakaļ.
– Kādi ir tavi plāni jaunajai sezonai?
– Jaunā sezona sāksies maijā. 2018. gadā esmu plānojis pilnībā pāriet uz Pro klasi un līdz sezonas sākumam uzlabot mašīnas jaudu. Gribētos šogad spēkus izmēģināt Eiropas čempionātā. Vai tā būs visa sezona vai tikai daži posmi, vai arī turpināšu braukt Ziemeļeiropā, tas atkarīgs no atbalstītājiem un no līdzekļiem, ko spēšu piesaistīt.
Vēlētos pateikt paldies arī ģimenei, draugiem un mehāniķiem par to, ka viņi mani visu laiku ir atbalstījuši. Šis atbalsts man ir bijis ļoti svarīgs.
Pats vados un gribētu citiem ieteikt turēties pie principa: nekad nepamest cerību un cīņassparu, attīstīt savu hobiju un virzīties uz mērķi, lai cik tas smagi un nereāli liktos. Viss būs ar laiku un darbu! Galvenais, lai hobijs sagādā prieku tev pašam un tuviem cilvēkiem
.jpg)
Foto no personīgā arhīva
