Jēkabpils 3. vidusskolas vieglatlēti pārstāv Latviju pasaules ģimnaziādē
Juris Šteinbergs

No 14. līdz 21. maijam Francijas pilsētā Kānā (Kaen) norisinājās Starptautiskās skolu sporta federācijas rīkotā Pasaules skolu ģimnaziāde. Latviju pārstāvēja  trīs Jēkabpils 3. vidusskolas vieglatlēti – Edvarts  Eglītis, Dagmāra Midzene un Sandra Brikmane, kā arī Jēkabpils Valsts ģimnāzijas audzēknis Kristiāns Lipenītis.  Bez  vieglatlētikas Latvija bija pārstāvēta tikai pludmales volejbolā. Par Jēkabpils sportistu veiksmēm un neveiksmēm stāsta sporta skolotājs Ainis Raubiškis, kurš Kānā bija kopā ar saviem audzēkņiem. 
 
   – Kas tās bija par sa­censībām, kurās piedalījāties? 
   – Ģimnaziāde notiek reizi divos gados, un šogad tā risinājās 13. reizi. Tajā sacentās 2004.–2006. gadā dzimuši sportisti visi vienā konkurencē. Tas bija liels pasākums, kurā piedalījās 69 valstis. Sacensības notika  piecpadsmit sporta veidos – basketbolā, volejbolā, bok­sā, vieglatlētikā un citos. Sacensību vietas bija deviņās pilsētās. Ģimnaziāde sākās  ar sportistu gājienu pa ielām, un tas bija iespaidīgs mirklis, jo cilvēki sirsnīgi sveica delegācijas. Ļoti plaši bija pārstāvētas tādas valstis kā Brazīlija ar 350 sportistiem, Kazahstānai un Francijai bija ap 300 dalībnieku, bet ASV salīdzinoši neliela delegācija – tikai 98. Brazīļi visus «izģērba», nopelnot 125 medaļas.  Latvijas delegācijā bija 15 dalībnieku, lai gan sākotnēji bija paredzēta daudz lielāka pārstāvniecība. Vaina, protams, kā vienmēr, bija naudas trūkumā. Pašlaik stāvoklis ir kritisks – nav pat par ko sarīkot Latvijas čempionātu vieglatlētikā. Uz Franciju  brauca tie, kas paši  varēja sadabūt naudu. Mums, par laimi, jau pagājušogad Jē­kabpils dome bija iedalījusi naudu startam skolu olimpiādē Turcijā. Tā kovida dēļ nenotika, un varējām to izmantot šogad,  lai aizbrauktu uz ģimnaziādi. Dome apmaksāja ceļu, uzturēšanos un citus izdevumus, turklāt saņēmām arī dienas naudu, un jāsaka, ka tik liela tā bija pirmo reizi. Liels paldies par to pašvaldībai! Vēl naudu bija sadabūjuši tikai Siguldas pludmales volejbolisti, un tas arī viss. 
   – Kāda bija sacensību organizācija un mūsējo sportiskie rezultāti? 
    – Jāsaka, ka organizācija stipri kliboja. Piemēram, izbraucām uz stadionu un tad vēl nezinājām, vai kvalifikācijā  jāstartē pirmajā grupā pēc stundas vai otrajā pēc divām. Bet par rezultātiem nevar sūdzēties. Ed­varts augstlēkšanā izcīnīja bronzas medaļu. Viņam personīgais re­kords ir 2,08 m, bet sacensību favorītam ķīnietim – 2,24, kādiem sešiem – virs 2,10. No rīta bija auksts un vējains. Dien­vidniekiem tā­dos laika ap­stākļos nelecas, bet mēs  pie aukstuma esam pieraduši, un tas deva cerības.  Ķīnie­tis, protams, uzvarēja, pārlecot 2,09 m, otrais palika turks, bet seši, arī Ed­varts,  pārvarēja 2,03. Edvarts to paveica ar pirmo mēģinājumu, izcīnot bronzu, bet pārējie – ar otro vai trešo. Ja nebūtu pārlecis ar pirmo reizi, varēja palikt arī astotais. Finālsacensībās augst­lēkšanā iekļuva arī Kris­tiāns. Viņš finālā palika desmitajā vietā. Kristiāns startēja arī barjerskrējienā, kur ieņēma 14. vietu. Viņš noskrēja labi, uzstādot personīgo rekordu, taču ar to bija par maz, lai pretendētu uz augstu vietu. Pirmo trīs vietu ieguvējiem tur bija fantastiski rezultāti. 
      Dagmārai augstlēkšanā diemžēl nepaveicās. Viņa jau treniņnometnē aprīlī saaukstējās, un Francijā arī piemeklēja veselības problēmas. Delegācijas vadītāja kaut kur sadabūja antibiotikas, un  līdz startam Dag­māra tika un iekļuva arī finālā. Ar rezultātu 1,60 m viņai desmitā vieta. Re­zultāts krietni atpaliek no personīgā rekorda 1,77 m. Ja Dagmāra  būtu lekusi savā līmenī, medaļa viņai, domāju, būtu, jo 2.–3. vietai  bija 1,73 m. Nu, neko darīt, tā gadās.  
    Sandra mums sagādāja šoku, izcīnot bronzas medaļu. Gaidījām Edvarta apbalvošanu, tā kavējās. Kad atskrējām atpakaļ, šķēpmešanas sacensības jau bija beigušās. Sandra nāk pretī un smaida. Prasām, nu kā? Pēdējā metienā izrāvusi bronzu ar 44,82 m.  Tas ir arī jauns Jēkabpils rekords šajā vecuma grupā.  Sandrai ir dabas dots talants, ass metiens. Ne velti viņu gadu «lenca» Murjāņu Sporta ģimnāzijas treneris. Sandra gan šķēpa mešanu ir mazliet pametusi un vairāk nosliekusies uz handbolu – spēlē Latvijas virslīgā.   
   – Vai no Francijas bez stadiona arī ko redzējāt? 
   – Dzīvojām pie Lamanša. Bijām Kara muzejā un slavenā impresionista Kloda Monē mājā-muzejā. Tur kāds tūkstotis cilvēku rindā stāvēja. Brīvajā laikā spēlējām pludmales volejbolu un atbalstījām Siguldas volejbolistus. Viņi finālā zaudēja brazīliešiem, lai gan izšķirošajā setā bija priekšā ar +4.  Mēs, desmit latvieši, tur pārbļāvām kādus 100 pretinieku līdzjutējus. 
   – Kādi ir jūsu nākotnes plāni, un ko jaunieši domā darīt pēc skolas beigšanas? 
    – Gribu meitenes nā­kamgad tomēr aizvest uz skolu čempionātu Turcijā.   Ed­varts gan tam jau būs par vecu. No Dagmāras ir pa­ņemti dokumenti, un viņai būtu jāstartē U18 čempi­onātā  Izraēlā. Protams, ja būs nauda. Edvartam skolā jāmācās vēl gads, Dag­mārai – divi, bet abi jau tagad saņem studiju  piedāvājumus no ASV augstskolām. Domāju, ka viņi izmantos šo iespēju. 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru