Jēkabpils laikraksts «Jēkabmiesta Vēstnesis»  («Якобштадтскій Вѣстникъ») un Idels Podradciks
Jānis Zeps, biedrības «Jēkabpils mantojums» valdes priekšsēdētājs

Līdz šim kļūdaini tika uzskatīts, ka pirmais pilsētā izdotais un iespiestais lokā­lais laikraksts bija neatka­rīgās Latvijas laika «Jēkabpils Vēstnesis», kas sāka iznākt 1923. gada 12. oktobrī un  pastāvēja līdz pirmās brīv­­valsts okupācijai, pēdējam numuram iznākot 1940. gada 8. augustā, jau pa­domju varas laikā, savukārt vēlāk savu darbību atjaunoja vācu okupācijas laikā, pastāvot no 1941. gada 23. jūlija līdz 1944. gada  20. jūlijam.
 
   Tā patiešām varēja do­māt, jo kāds cits, agrāk pilsētā izdots laikraksts nebija atrodams ne Latvijas Nacio­nālajā bibliotēkā, ne LU Akadēmiskajā bibliotēkā, ne arī pēdējās struktūrvienībā – Misiņa bibliotēkā. Arī Latvi­jas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas izdotajā  četru sējumu darbā «Latviešu periodika» par tā eksistenci nav ziņu.
     Jāpiebilst gan, ka Jē­kab­pilī 1912. gada novembrī nelegāli sāka izdot un ie­spiest KSDSP LSD «Madlie­nas-Gaismas» organizācijas laik­rakstu «Laukstrādnieks», ko ar 1913. gada sākumu  pārdēvēja par «Cīņas Bied­ru», turpinot nelegāli izdot Jēkabpilī, bet iespiest Lie-tuvā. Ar 1913. gada 4. numuru laikraksts saucās «Laukstrādnieku Avīze». Avīzes 8. numurs, kas iznāca decembrī, bija pēdējais, un laikraksts beidza pastāvēt. 
   Šoreiz ir stāsts par citu laikrakstu – «Jēkabmiesta Vēstnesi». 1912. gada 13. decembra laikrakstā «Tēvija» parādās informācija, ka Jēkabmiestā no jauna gada (1913.) Podradcika tipogrāfijā trijās valodās tiks izdota «Jēkabmiesta sludinājumu avīze», kas lasītājiem tiks piesūtīta bez maksas.
 
     Jau minētā laikraksta nosaukuma semantika norāda, ka tā izdošanas mērķis galvenokārt bijusi sludinājumu publicēšana. Par laikraksta nepiecieša­mību pilsētā un tā saturu liecina arī 1913. gada 19. janvārī avīze «Sadzīve» nopublicētā informācija: «Še (Jēkabmiestā) ir ļoti daudz žīdu veikalu, kuriem, lai šepte ietu labāki uz rokas, pastāvīgi vajadzīgs reklamē­ties, tāpat kā tas Kreicburgā (Krustpilī), Jaun­jelgavā, Līvānos un Dvinskā (Daugavpilī). Tā kā policija tagad diezgan stingri skatās uz to, lai veikalnieki pārāk uzbāzīgi nevilktu pircējus aiz rokas savās pārdotavās, tad, lai būtu reklāmām vieta, še sākusi iznākt sludinājumu lapa trijās vietējās valodās. Lapu izdod tipogrāfijas īpašnieks Podradciks un piesūta katram, kas vēlas, par brīvu. Lapā tikšot drukātas arī korespondences un dzejas, ja tik kāds tās piesūtīšot par velti».
     Tomēr pāreja no pierastā – tiešā preču un pa­kalpojumu reklamēšanas  – veida uz citu – reklāmu ie­vie­tošanu laikrakstā – nebija vienkārša, jo tas bija kas jauns mūsu pilsētā. Par to liecina tā paša gada martā laikrakstā «Latviešu Avīzes» ievietotā informācija, ka veikalnieki neizmanto iespēju reklamēties vietējā sludinājumu avīzē «Jēkabmies­ta Vēstnesis», jo par sludinājumu ievietošanu jāmaksā, tāpēc izmanto veco metodi, «kliedzot garāmgājējiem par savām precēm». 
       Avīze beidz savu darbību 1913. gada septembra sākumā. Par to parādās informācija vairākos laikrakstos. Avīzē «Tēvija» tiek minēts, ka vietējā sludinājumu lapa «Якобштадтскій Вѣстникъ» pārstājusi iznākt un šis otrreizējais pasākums nav pie­dzīvojis ilgu mūžu. Savukārt laikrakstā «Baltija» minēts: «Šejienes lapa «Якобштад-тскій Вѣстникъ» apstājusies iznākt laikam aiz sludinājumu trūkuma. Bez sludinājumiem tika drusku dotas telpas arī vispārējam ziņām, un tika ziņots, ka avīzi visiem par brīvu izsūtīs, tamdēļ bija paredzams, ka tā izplatīsies ļoti lielā mērā un ka tādai sludinājumu netrūks. Bet patiesībā par brīvu tā izsūtīta netika».
      Minētajos laikrakstos publicēta informācija par mūsu pilsētas pirmo laikrakstu nesniedz atbildes uz vairākiem jautājumiem, kas pieļauj dažādas varbūtības. 
      Pirmām kārtām, par laik-raksta izdošanu trīs va­lodās. Nav zināms, vai avīzi izdeva dažādās valodās attiecīgajai mērķauditorijai. Taču zi­nāms, ka laikraksts izdots krievu valodā, sludinājumus ievietojot krievu, latviešu un vācu valodā, tā eksemplāri saglabājušies Krievijas Valsts bibliotēkā.  Šajā valodā avīze izdota līdz pat tās darbības pārtraukšanai. Iespējams, laikraksts tika izdots arī latviešu valodā, par ko liecina pieminētais laikraksta nosaukums latviešu valodā «Latviešu Avīzēs», taču cik ilgi? Tāpat nav skaidrs, kura bija trešā valoda. Iespējams, jidišs, kuru pārvaldīja pilsētā dzīvojošie ebreji, arī pats izdevējs bija ebreju tautības. Nevar izslēgt arī vācu valodu.
     Otrām kārtām, laikrakstā «Tēvija» izteiktais apgalvojums «otrreizējais pasākums» ļauj domāt, ka laikraksts pilsētā ir pastāvējis jau agrāk, kas būtu mazticamāk, vai arī avīzes pastāvēšanas laikā ar to notikušas kādas reorganizācijas, piemēram, pāreja uz tās izdošanu tikai krievu valodā vai arī laikraksta nosaukuma maiņa no «Jēkabmiesta Slu­dinājumu Avīze» uz «Jēkab­miesta Vēstnesis». Zināms, ka 4. numura, kas iznāca 1913. gada 23. janvārī, laikraksta nosaukums bija «Якобштад­тскій Вѣстникъ», tātad var pieļaut, ka pirmie trīs numuri varēja saukties arī citādi.
     1913. gadā izdoto un pieejamo laikraksta 7 numuru (Nr. 4– Nr. 10, 23. janvāris – 22. marts) izpēte, kas ir avīzes izdošanas sākuma periods, lai arī nosacīti, ļauj raksturot pašu laikrakstu.
     «Якобштадтскій Вѣст­никъ»  bija Krievijas Im­pērijas Kurzemes guberņas Jēkabpils un tās apkārtnes privātlaikraksts un līdz šim apzinātais vecākais leģitīmi iznākošais laikraksts Jē­kabpils pilsētā. 
     Avīze dibināta 1912. gadā, tā iznāca krievu valo­dā, sākumā, iespējams, arī latviešu un jidiša valodā vai vācu valodā.  Tās pirmo nu­mu­ru izdeva 1913. gada 2. janvārī. Tā bija iknedēļas bezmaksas četru lappušu avīze krievu valodā, sludi­nājumu daļa krievu, latviešu un vācu valodā, kuru izdeva trešdienās (Nr. 4–5), vēlāk piektdienās (Nr. 6–10). To varēja saņemt, pasūtot personīgi, paziņojot telefoniski, piezvanot pa numuru 56 vai arī rakstveidā.
      Laikraksta titullapā tika nopublicēts galvenais, ak­tuālais raksts, kas bija sa­is­tīts ar pilsētu, tās apkārtni, zināmu personu, notikumu vai problēmu. Tā, piemē­ram, tiek atspoguļots: telefona līnijas, kas savienotu Jēkab­miestu ar Kreic­burgas dzelz­ceļa stacijas preču kantori, nepiecie­šamība; nelaimes gadījums, kurā cietis barons Felkerzāms, Valsts Domes loceklis no Kurzemes; Jēkab­miesta vācu biedrības gatavošanās Romano­vu dinastijas 300-gadei;  Roma­novu dinastijas 300 gadu svinību atainojums Jēkab­miestā; filozofisks ap­cerējums par intrigu un baumu vērpšanu pilsētā; Jēkab­miesta Cie­tumu patronāta biedrības nodibināšana.
     Avīzes otrajā lappusē ziņas ievietotas rubrikās «Jēkabmiesta hronika», «Dažādi notikumi», «Dažā­das ziņas», kurās tiek atspoguļotas dažādas īsas ziņas, kriminālziņas, atgadījumi kā Jēkabpilī un tai tuvākajās apdzīvotajās vietās kā Krust­pilī, Līvānos, Viesītē, blakus apriņķos, tā arī visā Kur­zemē un plašajā Krievzemē. Šeit tiek ievietoti arī Kur­zemes gubernatora rīkojumi un laika prognozes. Plašāk lasītājs tiek iepazīstināts ar jaunatvērtiem uzņēmumiem, tā, piemēram, ap-raksts par jaunatvērto Kreic­burgas grezno un plašo kinematogrāfu un Jēkabmiesta slimnīcu.
     Pēdējās divas lappuses veltītas sludinājumiem par telpu īri, dažādiem kursiem, ārstu praksēm, mainītām uzņēmumu adresēm, kā arī dažādu uzņēmumu – veikalu, alus pagrabu, darbnīcu, tipogrāfiju, viesnīcu – reklā­mas un tuvākā nākotnē gaidāmie pasākumi.  
     Laikraksta īpašnieks, redaktors un izdevējs bija Idels Hiršs Dā­vida dēls Podradciks  (vācu: Idel Pod­rädzig), ebreju tautības jēkabpilietis, sīkpilsoņu kārtai piederošs. 20. gadsimta sākumā viņš atvēra savu, pēc skaita otro tipogrāfiju pil­sētā.
     Pirmā tipogrāfija pa­stāvēja no 1885. gada, piederēja Prūsijas  pavalstniekam Otto Kalankam. Vēlāk to mantoja viņa dēls Frīdrihs Kalanka, Kēnigs­bergas pilsonis, un uzņēmuma nosaukums bija «Ka­lankas mantinieku tipogrāfija». Sākumā tā īrēja telpas Lielajā ielā, Kacena namā, Lielajā ielā 133, kur Izraelam Kacenam piederēja galantērijas preču veikals, bet Mozus Kacens bija apdrošināšanas sabiedrības «Sala­mandra» aģents.  Ag­rāk varenās Kacenu ģimenes īpašumā bija arī alus brūzis, kas 1878. gada lielā ugunsgrēka  laikā nodega, un tā darbība netika atjaunota. Pirmās brīvvalsts laikos tas bija Ozoliņa nams, kurā atradās Lielā aptieka. Līdz mūsdienām ēka saglabājusies Brīvības ielā 175. Vēlāk Frīdrihs tipogrāfiju pārcēla uz Lielo ielu 271, Knipsta mantinieku māju, kas atradās iepretim taga­dējai Jēkabpils domei. Līdz mūsdienām nams nav sa­glabājies, tā vietā ir laukums pie  universālveikala.
      Savā tipogrāfijā, Lielajā ielā 91, Bordo namā, Podradciks iespieda arī laikrakstu, turpat atradās arī viņa grāmatu-rakstāmpiederumu veikals. Tur atradās arī laikraksta redakcija. Tipogrāfijā bez laikraksta drukāšanas tika pieņemti arī pasūtījumi veidlapu, biedrību, apdrošināšanas sabiedrību un tamlīdzīgi gada atskaišu drukāšanai. Pagatavot produkciju spiestuve solīja lēti, akurāti un ātros termiņos. Tur amatu apgūt varēja arī mācekļi. Par darbu kvalitāti liecināja arī divās izstādēs iegūtās augstākās balvas – zelta medaļas. Grāmatu veikalā, protams, varēja iegādāties dažāda satura grāmatas, tostarp greznos iesējumos, kā arī galda un sienas kalendārus. Veikalā bija nopērkama literatūra dažādās valodās, citu starpā speciāli ebrejiem – grāmatas senebreju valodā. Tā kā Podradcikam piederēja grāmatu tirgotava arī Jaunjel­gavā, tolaik Frīdrihštatē, Mītavas ielas Josifa Katca namā, tad pasūtījumus spiestuves  iespieddarbiem pieņēma arī tur.
    Podradciks nodarbojās arī apdrošināšanu, būdams Otrās Krievijas ugunsapdrošināšanas biedrības, vēlāk Maskavas ugunsapdrošināšanas biedrības, pilnvarotais aģents Jēkabpilī, apdrošinot dažāda veida īpašumus Jēkabpilī, Krust­pilī, Zīlānos, Līvānos, Jaunjelgavā un Skrīveros, kā arī izsniedzis aizdevumus par obligāciju iegādi. Minē­tajā ēkā bez Podradcika abiem uzņēmumiem atradās gan īpašnieka Mozus Bordo ce­puru veikals, gan arī Freidusa pulksteņu darbnīca. Līdz mūsdienām nams ir saglabājies un atpazīstams kā viesnīca «Hercogs Jēkabs».
    «Jēkabmiesta Vēstne­sim»,  kas pastāvēja tikai 8 mēnešus, ir nozīmīga kultūrvēsturiska nozīme Jēkabpils vēstures izpētē. Tas, lai arī fragmentāri, ļauj ieskatīties un sajust Krievijas Impērijas starprevolūciju perioda pilsētas un apkārtnes dzīvi, vienlaicīgi papildinādams pilsētas preses vēsturi. Jāņem vērā arī fakts, ka ar pirmavotu daudzumu, izņemot lietas Latvijas Valsts vēstures arhīvā, par Krievijas Impērijas laika Jēkabpili nevaram lepoties. Savukārt valsts kontekstā laikraksts, neapšaubāmi, paplašina Latvijā izdotās periodikas un Latvijas komunikācijas vēs­tures apvāršņus.
 
 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (2)

  1. rasa
    rasa
    pirms 3 mēnešiem

    Izcils atradums ar lielu kultūrvēsturisku nozīmi! Jēkabpilieši, lepojieties, ka mūsu vidū ir Jānis Zeps, kas paveicis nopietna grāmatniecības vēstures speciālista cienīgus bibliogrāfiskos meklējumus un korektu pētījumu. Atrasts ir līdz šim Jēkabpilī un pat Latvijas lielākajās bibliotēkās nezināms izdevums, turklāt - Krievijas Valsts bibliotēkā Maskavā. Ir ierakstīta jauna (!) lappuse Latvijas kultūrvēsturē! Uzsveru - iegūti jauni, nozīmīgi fakti! Paldies BD un redaktoram Jānim Apīnim, kas novērtējis šā pētījuma aktualitāti, nozīmi un vērtību, dodot iespēju visiem interesentiem iepazīties ar J.Zepa saturīgo rakstu BD slejās! Liels paldies par šo publikāciju, tā ir ar paliekamu nozīmi! Tā turpināt!

    Atbildēt
  2. andrejs
    andrejs
    pirms 3 mēnešiem

    J. Zepam, J. Apīnim un BD - urā! Izcili! Dziļi rakts, izrakti unikāli dati, nodoti mums, lasītājiem. Mana kā regulāra BD lasītāja sirsnīga pateicība par šo rakstu!

    Atbildēt

Pievienot komentāru