Jēkabpils pensionāru apvienības biedri izzina vietējo kultūrvēsturi
ILZE BIČEVSKA

Jēkabpils pensionāru apvienība saviem biedriem rīkoja izklaidējoši izglītojošu braucienu pa novadnieku-literātu Jāņa Akuratera, Raiņa un Val-demāra An­cīša takām. 
   Ekskursija varēja notikt, pateicoties projekta līdzekļiem. Šo projektu rakstīja Jēkabpils pensionāru apvienības «Sasaiste» valdes locekle Velga Novika, eks­kursijas gaitu koordinēja Jēkabpils pilsētas pensionāru biedrības priekšsēdētāja Dzintra Gavriloviča, bet par apskates objektiem un ceļā redzamo saistoši un nenogurstoši stāstīja pensionētā skolotāja un novadpētniece Ausma Bērziņa. Brauciena devīze – «Sēlija dzejā un prozā». Tā bija jau otrā šā projekta ekskursija. Pirmajā braucienā šajā pašā vasarā ceļotāji devās kopā ar rakst­nieci un publicisti Lūciju Ķuzāni.
 
Ar vērīgām acīm uz apkārtnē redzamo
    Braucot uz pirmo pieturas vietu – Aknīstes novadpētniecības muzeju –, A. Bēr­ziņa braucējiem īsi pastāstīja par vietām, kas bija redzamas pa ceļam: piemēram, Biržu baznīcas vēsturi un šodienu, par dzejnieka Jāņa Akuratera dzimtajām mājām Ābeļu pagasta «Jaunzemj­iem» un Biržu «Beitāniem», kur dzejnieks aizvadījis savus bērnības, skolas un jaunības gadus.
   – 1922. gadā Jānis Akuraters par 25 tūkstošiem «Beitānu» saimniecību, kuru rentēja viņa vecāki, atpirka. Bet īss bija dēla aplaimoto vecāku prieks: tēvs nomirst tajā pašā gadā, bet māte –  1927. gadā, piecus gadus vēlāk. Patlaban šajā dzejnieka un rakstnieka agrākajā mājvietā ierīkota piemiņas vieta, kas tapusi, pateicoties Salas novada pašvaldības gādībai, – stāsta novadpētniece Ausma Bēr­ziņa. Jāpiezīmē, ka viņa  visa brauciena garumā stāstīja tikai un vienīgi no galvas. Pat attiecīgajai vietai vai vēsturiskajam notikumam piemeklētās dzejas rindas viņa lasīja bez «špikera».
   Ceļā uz pirmo pieturas vietu gide neaizmirsa pieminēt arī Klaucānu ezeru, ko gan no šosejas nevar saskatīt, bet klātesošajiem tika atgādināts par tur esošo dabas bagātību – ezerriekstu. Tad īss brīdis pieturai pie Valdemāra un Krišjāņa Ancīšu dzimtajām mājām, kas atrodas šosejas malā. 
    – Runājot par Aknīstes apkaimi, nevar aizmirst šos cienījamos cilvēkus. Krišjānis šajās mājās pasaulē nāca 1911., bet Valdemārs – 1921. gadā. Krišjāni iesauca armijā, vēlāk viņš tika izsūtījumā, bet Valdemāram no izsūtījuma izdevās izvairīties. Abu māte bijusi ļoti čakla saimniece: laba audēja, kura zinājusi daudz skaistu musturu rakstus, ko pie viņas nākušas iemantot citas apkārtnes rokdarbnieces. Māte apaudusi un apģērbusi ģimeni uz to labāko. Ancīšu māte bijusi arī laba dziedātāja un stāstītāja. Nu viņa atdusas Tuņķeļu kapos, kur savulaik guldīta arī māsiņa Vilma, kura mirusi agrā bērnībā, – stāsta A. Bērziņa un nolasa arī fragmentu no V. Ancīša vēstules mātei, kas ir pārdomu un sirsnības pilna. Viņa arī braucējiem atgādina savulaik tautā ļoti populāro izdevumu «Senču kalendārs», kurā allaž bija rodami Valdemāra Ancīša teksti un mākslinieces Ainas Karl­sones zīmējumi.
 
Stāsts par agrāko žīdu miestu un vietējās sabiedrības savstarpējo saticību
    Aknīstē ceļotājus sagaidīja novadpētniecības muzeja vadītāja Līga Jaujeniece, un šai tūristu grupai viņa bija izvēlējusies rādīt un stāstīt no bagātīgajiem novada muzeja krājumiem ņemtās fotogrāfijas un stāstus par ebreju kopienas dzīvi un viņu radīto ietekmi pirmskara Aknīstes dzīvē.
   – Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Aknīsti identificē kā žīdu miestu. Četrās pilsētas galvenajās ielās pārsvarā ir žīdu māju apbūve. No 22 veikaliem, kas pilsētā darbojās, tikai divi piederēja latviešiem. Pārējie – ebrejiem. Jāpiezīmē, ka mūsdienās te veikalu ir mazāk nekā tolaik. Daudzo veikalu esība, kā arī preču klāsts tajos liecināja par toreizējo aknīstiešu pirkt­spēju, un tā bija laba. Piemērs: te bija arī slavenā «Ērenpreisa» velosipēdu veikals (Līga rāda muzeja rīcībā esošo reklāmas bukletu ar uzrakstu «G. Erenpreis. Original»). Salīdzinājumam: tolaik govs maksāja 25 latus, savukārt vienkāršākais «Ērenpreisa» velosipēds – 165, bet jau modernāks – pat visus 245 latus. Aknīstē šajos gadu desmitos arī darbojās vairākas dzirnavas, bija spirta brūzis (arī to uzcēla ebreji). Bija, protams, Aknīstē arī sinagoga. Muzeja materiālos rodamas ziņas par to, ka savulaik vietējā luterāņu draudze rīkojusi labdarības pasākumus, lai savāktu naudu baznīcas celt­niecībai, un luterāņu dievnama būvi labprāt atbalstīja arī žīdi, viņu uzvārdi redzami tā laika ziedotāju sarakstā.   Tolaik vietējā sabiedrība Aknīstē bijusi vienota, bet šī vienotība diemžēl vēlāk vācu propagandas ietekmes re­zultātā tika pazaudēta, – stāsta Līga Jaujeniece. 
Muzeja vadītāja klausītājiem pastāstīja arī par skumjiem pagātnes notikumiem saistībā ar ebreju Rozin­keviču ģimeni un toreizējo pilsētas mēru un uzņēmēju Valdmani. Juzdami represiju tuvošanos, Rozinkeviči esot nodevuši pilsētas galvas glabāšanā vairākus čemodānus ar savām mantām, bet ebreju ģimenei tomēr neizdodas aizbēgt, un vācieši viņus nošauj. Savus draugus ne­paspēja paglābt arī Vald-manis. Vēlāk represijas piemeklē arī pašu pilsētas galvu: padomju vara, par spīti sociāldemokrātiskajiem uzskatiem, viņu un viņa dzīvesbiedri izsūta uz Sibīriju. Prom vešanas dienā kāds līdzjūtīgāks krievu armijas zaldāts norādījis uz šiem koferiem, lai tos ņemot līdzi izsūtījumā – noderēšot. Kas tad bija šajos koferos? Mežģīnes un kažokādas. Kažokādas agrākā pilsētas galvas sieva izsūtījuma trūcīgajos apstākļos varējusi sagriezt strēmelēs un notirgot vietējām krievietēm kā apkakles, tā iegūstot naudu iztikai.
    Jautrību klausītāju vidū sagādāja muzeja vadītājas stāsts par savulaik Aknīstes pusē iecienīto dzijas krāsošanas un kodināšanas metodi, to mērcējot toverī, kurā sakrātas... čuras. Savukārt retais augs – mēlene, kam arī bija sava loma dzijas krāsošanā, lai iegūtu specifiski zilu toni, arī apskatāms muzejā – tikai nevis plauktos vai krājumos, bet dzīvā veidā – augošs dobē. Līgas Jaujenieces zināšanas par savas pilsētas vēsturi un humora pilnais stāstījums klausītājus patiesi uzjautrināja, savukārt daži ekskursanti aizkustināti atcerējās un pieminēja savas jaunības dienas, kas pavadītas šajā pusē.
    Prombraucot no Aknīs­tes, gide Ausma Bērziņa braucējiem rādīja arī vidusskolas ēku, pastāstot dažus tās vēstures momentus: te kādā no saviem pēdējiem izbraucieniem pa valsti esot viesojies Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, un viens no diviem skolas priekšā augošajiem ozoliem esot viņa stādīts. Arī par kalti pilsētas nomalē gidei ir savs stāsts: padomju gados virs tās plīvojis sarkanais karogs, bet tad nāca Atmodas laiks, un kāds vietējais cilvēks uzkāpis augšā un sarkanajam karogam pa vidu ievilcis baltu svītru. Vietējā amatpersona solījusi samaksāt labu naudu tam, kurš rāpsies augšā un šo balto joslu aizkrāsos sarkanu. Atradies cilvēks, kurš to arī izdarījis, naudu saņēmis, bet naktī kāpis vēlreiz augšā un atkal uzkrāsojis balto svītru atpakaļ. 
    Ceļā uz Gārseni ir pagrieziens uz viesu namu «Su­sējas», kas patlaban Latvijā kļuvis pazīstams ar saviem ikgadējiem mūzikas festivāliem «Sansusī», kas šogad notika 11. augustā, Vislat-vijas zaļumballes dienā. Bet Ausmai Bērziņai ir atmiņā stāsts par kādu senāku zaļumballi šajā pusē: – Tas bija Susējā sešdesmitajos gados. Ko labai zaļumballei vajag? Sētiņa ap deju placi, vieta muzikantiem, galdiņi, soliņi, un viss var notikt. Bet... dejām pa vidu ir starpbrīži, un muzikanti to laikā dodas iestiprināties uz kādu sev zināmu vietu, kas atrodas ārpus nožogojuma. Ja iesākumā spēlmaņi braši lec šai sētai pāri, tad ar katru nākamo starpbrīdi sagurums kļūst ik liels, ka beigās jau visi rāpo pa sētas apakšu, – senāku balles stāstu at­ceras gide.
 
Gārsenes pils – agrākā barona muiža un skola, nu – tūrisma objekts
   Tālāk ceļotājus gaidīja Gārsenes pils un tās pārzines Daces Geidas stāstījums par šo tūristu itin iecienīto vietu. Viņa klausītājiem atgādina, ka te – agrākajā baronu Budbergu īpašumā – gandrīz pilnu cilvēka mūžu – 75 gadus – ir darbojusies skola, bet audzēkņu trūkuma dēļ tā pirms trim gadiem tika slēgta. Pils cēlāji tās būvēšanā izmantojuši tikai vietējos būvmateriālus. Ēka, par laimi, nav cietusi laiku un varu maiņās un karos, vien piedzīvojusi pārbūvi sakarā ar to, ka telpas vajadzēja pielāgot skolas vajadzībām. Lielāka nauda Gārsenes pils remontā ieguldīta laikā, kad veidoja novadus: ēkas ārsienas tika pārkrāsotas, šim nolūkam izlietojot t.s. apvienošanās naudu, ko saņēma katra pašvaldība, kura labprātīgi piekrita iekļauties jaunveidojamā novada sastāvā.
    – Diemžēl pils ēkai nav pārāk labā kārtībā sienu hidroizolācija, un šis trūkums krāsojumu ir pabojājis. Mums te joprojām telpās valda tāda «skolīga» atmosfēra, kaut skolas te vairs nav. Patlaban mūsu prioritāte ir veidot maksimāli daudz tūristiem domātu pakalpojumu klāstu, – Dace Geida stāsta un rāda zāli pirmajā stāvā, kur arī šajā dienā jau salikti galdi gaidāmajām viesībām. 
    Pilī var rīkot pasākumus, par kuru trūkumu šis pašvaldības īpašumā esošais objekts šovasar sūdzēties nevarot – te bijušas un pieteiktas vēl gan kāzu, gan jubileju svinības. Tāpat te tūristi var pārnakšņot: augšējos stāvos ierīkotas istabiņas viesiem. Tie, kuri interesējas par vēsturi, var izpētīt pilī esošā muzeja krājumus, kuru savākšanā un apkopošanā savulaik daudz darba ieguldījis skolotājs Andris Punculis.
    Savukārt Ausma Bērziņa, kura ir agrākā Gārsenes skolas audzēkne, atcerējās, kā pašreizējā pirmā stāva viesu zāle kalpojusi par 7. klases mācību telpu, kurā vienlaikus bijusi arī skolas skatuve. Muzejā visi aplūkoja labi saglabāto senlaicīgo apgleznoto podiņu krāsni, bet Gārsenes pils lepojas arī ar citu podiņu krāsni, kas kvalitatīvi atjaunota pēdējos gados. Vēl ekskursanti noklausījās D. Geidas stāstu par baronu Budbergu, viņa no Anglijas līdzi atvesto laipno gaspažu un abu kungu cilvēcīgo attieksmi pret vietējiem iedzīvotājiem, kas, iespējams, veicinājis labas saticības tradīcijas arī turpmākajās gārseniešu paaudzēs. 
 
No vietējiem materiāliem būvētā Gārsenes baznīca
    Nākamais apskates objekts – Gārsenes luterāņu baznīca, kuras durvis ir vaļā un aicina ceļotājus ienākt un vēsturisko ēku apskatīt. 
– Gārsenes evaņģēliski luteriskā baznīca celta 1904. gadā, pie altāra redzams baronu Budbergu dzimtas ģerbonis, paša altāra koka daļas veidojis kāds vietējais amatnieks, bet dievnama grīda taisīta no māla ķieģeļiem, kas izgatavoti vietējā ķieģeļu ceplī. 1850. gadu beigās barons ķieģeļu cepļa iekārtas esot atvedis no Vācijas, un tā ķieģeļu ražošana te varēja sākties: Aknīstes tuvumā ir rodamas labas māla atradnes. Baz­nīcas būvē praktiski viss taisīts no šeit rodamajiem celtniecības materiāliem, – stāsta A. Bērziņa. 
    Dievnamā arī atrodas plāksne, kas veltīta represijās cietušajiem vietējiem iedzīvotājiem, un šajā veltījumā ierakstīta agrākā gārsenieša un dzejnieka Alberta Kreņevska dzejas rindas, vēl apskatāma arī veltījuma plāksne vienam no barona dēliem, kurš krita karā, kā arī kāda trimdas tautieša baznīcai dāvinātā glezna, kurā pēc fotogrāfijas gleznojumā atainota Gārsenes baznīca. A. Bērziņa stāsta, ka gārsenieši var lepoties ar faktu, ka šīs baznīcas ērģeles restaurējis un spēlējis slavenais ērģelnieks Tālivaldis Deksnis. 
   – Gārsenes baznīcā savulaik notika arī koncerti ar slavenu mākslinieku piedalīšanos, bet Atmodas sākumā, astoņdesmitajos gados tieši te – baznīcā – pirmo reizi atkal skanēja mūsu himna «Dievs, svētī Lat­viju!», un arī tad pie ērģelēm bija T. Deksnis. No pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem līdz pat kolhozu izjukšanai Gārsenē darbojās aktīva iedzīvotāju kopa. Gārsene allaž ir bijusi vienota. Vienota muiža un viens barons, kas labsirdīgi izturējās pret saviem ļaudīm, te bija vienots miests, vienots pagasts. Jādomā, šis vēsturiskais iesākums, šī barona ietekme ir darījusi savu: laika gaitā Gārsene izveidojās par vienotu, gaišu un kulturālu pagastu, kas atrodas Latvijas nomalē, pie Lietuvas robežas, – stāsta Ausma Bērziņa. 
    Blakus baznīcai ir Gārsenes kapi, un gide uz brīdi ceļotājus ieved arī šajā vietā, lai parādītu labi saglabāto baronu celto kapliču, par kuru arī viņai ir kas stāstāms: – Laikā ap baznīcas būves pabeigšanu (1904. gadā) top arī kapliča (1906. gadā), kurā vēlāk tika apglabāta barona pirmā sieva. Bet! Otrā sieva nav vis gribējusi, ka viņas vīrs kapličā gulēs blakus pirmajai laulātajai draudzenei, un tāpēc pirmās sievas zārks iznests laukā un pārapbedīts. Ar kapliču saistīts arī kāds drūms, bet pamācošs stāsts. Reiz trīs vietējie iedzīvotāji izdomājuši kapliču uzlauzt un baronu zārkus izlaupīt. To, ko vēlējās, šie cilvēki nedabūja, bet dabūja nelabu galu – visi trīs nomira no tīfa. 
 
Ieskats nesenajā sadzīves lietu vēsturē
    Nākamais ekskursantu pieturas punkts šajā pusē – vēl viens vēsturisku priekšmetu krājums – Valda Kal­nieša privātais senlietu muzejs. Ceļotāji vispirms apskata viņa senāku un padomju laiku darbarīku šķūni, kurā ir neskaitāmi zirgvilkmes agregāti, rati, arkli, ecēšas, kā arī visādi sīkāki darbarīki, kā linu susekļi, dēļu garināšanas zāģi, piena separatori, āmuri, cirvji, kalti, kuru skaits, kā muzeja saimnieks teic, tikai turpinot pieaugt. 
    Savukārt A. Bērziņai ir kas piebilstams par ēku, kurā patlaban atrodas ciemata veikals un šis privātais muzejs: arī šī ēka ir saistīta ar barona Budberga dzimtu un īpašumiem. Interesants ir zinošās gides stāsts par to, kā radušies vairāki šīs puses uzvārdi. 
    – Savulaik baronu Budbergu dzimta Gārseni nopirka līdz ar visiem zemniekiem. Tiem likti uzvārdi, kas sākotnēji bijuši raksturīgi tikai šai vietai: Indāns (to te bija daudz), Kulitāns – inteliģentā gārseniešu dzimta, arī Jakāns, Sprindžuks un Andžāns. Iedzīvotāju inteliģence izpaudās, piemēram, tā, ka tie aktīvi piedalījās koru dziedāšanā. Vēl pēc Atmodas laika, kad citviet viss bruka un juka, daudzi gārsenieši joprojām dziedāja korī. Gārsenieši mīl dziedāt arī dažādās kopā sanākšanās: kapusvētkos, bērēs, un šī no seniem laikiem mantotā tradīcija te ir saglabāta joprojām. Vēl kāda mūsu puses ievērojamība saistās ar dabu: aptuveni 1 000 metru dziļumā te rodami dzelzsrūdas krājumi, kuras sastāvā ir vairāk nekā 20% tīras dzelzs. Izpētīts, ka šie krājumi stiepjas līdz pat 2 km dziļumam pazemē, – stāsta A. Bērziņa. 
    Apskatot V. Kalnieša privātkolekcijas krājumus mu­zeja telpā, ekskursanti spriež, ka te, lai visu izpētītu, būtu jāpavada vesela diena. Katrs priekšmets stāsta par savu laikmetu: vai tie būtu aizvadītā gadsimta 50.–60. vai 70.–80. gadi, vai pirmās brīvvalsts laika un pat senākas lietas. Praktiski katrs eksponāts apmeklētāju uzrunā personīgi, jo mums katram vismaz pāris šādas pat lietas (trauki, grāmatas, radioaparāti, mēbeles, mākslas un pseidomākslas priekšmeti) savulaik bija atrodami mājsaimniecībā, bet nu jau tas viss ir vēsture.
 
Asare, Ancene, Rubeņi un Tadenava
    Tālāk ceļš ved uz Raiņa dzimteni Tadenavu, pa ceļam izbraucot caur Asari, Anceni un Rubeņiem, par ko arī gidei ir sakāmi daži teikumi. Viņa stāsta par Latvijas brīvības cīņu dalībnieku Jāni Indānu, par Asares parku, nodegušo Asares muižu, kam vēl saglabājušās saimnieciskās būves. Asarē savulaik bijis spirta brūzis un konfekšu «Gotiņa» cehs. Ar šo pusi saistīti gleznotāja Valda Kupra, mūzikas skolotāja Alberta Mickeviča un diriģenta Jāņa Dūma vārdi. J. Dūmu asarieši ar labu vārdu atceroties vēl joprojām, jo viņš esot arī autors Asares jauno kapu plānojumam.
   Savukārt izbraucot cauri Rubeņiem, A. Bērziņa piemin agrāko kolhoza priekšsēdētāju, kurš bijis gaišs cilvēks, kuram bijusi vēlme veidot skaistu apkārtni, kur cilvēkiem dzīvot. Tāpēc radīts parka projekts (tas tapis kā divu ainavu arhitektu diplomdarbs). 
    – Te parkā tik uzstādītas šūpoles, karuseļi, kādu citviet nebija, un kuros bērni griezās, vai zaļi palikdami. Sešdesmitajos gados, kad vietējā skolā bija daudz audzēkņu, Rubeņos ļoti populāras bija tolaik iecienīto bērnības svētku svinēšanas. Skolēniem rudeņos Dzejas dienas, kas notika Tadenavā, apmeklējums, bija obligāta lieta, un tie nekurnēdami ar autobusu mēroja aptuveni 30 kilometrus garo ceļu uz šā pasākuma norises vietu. Jā, Jēkabpils novads ir bagāts ar slaveniem novadniekiem: savulaik, apvienojot pagastus novados, Jēkabpils novadam «iedalīts» daudz slavenību: Rainis, Aleksandrs Grīns, Jānis Grīns, Jānis Akuraters... – piezīmē A. Bērziņa.
   Tadenavā muzeja darbiniece ekskursantiem stāsta par atjaunotā muzeja ekspozīciju, kas vēra durvis 2016. gada jūlijā. Braucēji izstaigā agrākās Tadenavas pusmuižas restaurēto šķūni, kas patlaban kalpo kā dažādu pasākumu norises vieta, ielūkojas atjaunotajā pirtiņā, un, protams, aplūko un izspēlē interaktīvo, kokā darināto muzeja centrālo ekspozīciju, kas rotaļīgā un viegli uztveramā veidā apmeklētāju izved caur dzejnieka bērnības laikam. Kopā noskatāmies dokumentālo filmu par Raini un Aspaziju, un tad jādodas ceļā uz šīs ekskursijas pēdējo objektu: Subati. 
 
Subates luterāņu baznīcas stāsts un tikšanās vietējiem aktīvajiem senioriem
    Te ekskursantu galvenais mērķis ir tikties ar sadraudzības partneriem: Ilūkstes un Subates pensionāru apvienības pārstāvjiem. Bet pirms tam tiekam īsi iepazīstināti ar pilsētas vēsturi, kur interesantākais apskates objekts ir Eiropas nozīmes kultūras piemineklis – Subates luterāņu baznīca, kas lepojas gan ar koka skulptūrām un ornamentiem rotātu altāri, kanceli, biktssolu, ērģeļu luktām, kristāmtrauka pamatni, gleznas rāmi un ziedojumu trauku, bet arī ar ļoti aktīvu draudzi, kuras priekšsēdētāja Inese Ziediņa izrāda dievnamu un stāsta par tā vēsturi un draudzes darbībām. Diev­namu liktenis pasaudzējis no postījumiem un neticīgo uzbrukumiem: padomju laikā te netika ierīkota, piemēram, minerālmēslu noliktava, kā vietumis citur, savukārt no vēlmes tajā ierīkot muzeju baznīcu pasargāja toreizējā mācītāja aktīvā pretdarbība. Vienu reizi Subates luterāņu baznīca tikusi apzagta: zagļi pievāca vairākus baznīcas traukus un vienu no altāra gleznām, kuras vietā greznajā kokgriezumu rāmī, ko zagļi nepaņēma, nu ievietota cita glezna. 
    – Mēs ļoti lepojamies ar baznīcā esošajiem kokgriezumiem. Tajos atveidoto tēlu prototipi savulaik tika sameklēti vietējo iedzīvotāju vidū. Zem baznīcas grīdas atrodas palielas pagraba telpas, un ir domājams, ka tur ir arī kādi seni apbedījumi. Mūsu baznīca ir īpatnēja arī ar to, ka te – luterāņu dievnamam neraksturīgi – ir grēksūdzes jeb biktssols, kas turklāt atrodas baznīcēnu solu priekšā, pie altāra. Ja paceļat skatu pret griestiem, tad var ievērot, ka tajos atstāti vairāki palieli caurumi. Tā ir ventilācija un vienlaikus arī akustika. Māla flīžu grīda nav pārāk līdzens segums, bet mēs to mainīt nedrīkstam, jo kā jau kultūras piemineklim, šajā ēkā nedrīkst veikt krasas pārbūves vai modernizāciju. Baznīcai ir savi īpašumi: nepilni 40 ha meža un aramzemes. Lauksaimnie­cības zemi iznomājam, savukārt mežs tiek izstrādāts apdomīgi: tikai tad kad dievnamam rodas kādas uzturēšanas vajadzības. Patlaban draudzē ir 65 cilvēki, no kuriem, kā jau mazpilsētā (Subatē ir 450 iedzīvotāji), lielākā daļa ir ļaudis gados, kas apgrūtina dievnama apkopšanas darbu paveikšanu – trūkst palīgu. 
    Laika gaitā baznīcā nomainījušies pieci draudzes gani, un patlaban pie mums dievkalpojumus vada mācītājs Andis Lenšs. Vasarā dievkalpojumi notiek baznīcā, bet ziemā – draudzes namā. Ērģeles ir darba kārtībā, bet remonts tām, protams, nenāktu par skādi. Mēs jau smejamies: tas ziedotājs, kurš Subates luterāņu baznīcai atvēlētu lielāku naudas summu, varētu visu dievkalpojuma laiku sēdēt biktsskolā – kā goda vietā, – stāsta draudzes priekšniece Inese Ziediņa. 
    Un brauciens pa Jē­kab­pils un Ilūkstes novadu «Sē­lija dzejā un prozā» noslēdzas Subates parkā, kur Jēkabpils pensionāru apvienības ļaudis tikās ar Ilūkstes un Subates senioru biedrību pārstāvjiem, lai aprunātos, iedzertu tēju un paklausītos dzejas lasījumus. 
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (1)

  1. GedertsPiebriedis
    GedertsPiebriedis
    pirms 2 nedēļām

    Pensionārim Jēkabpili ir lab dzīv.

    Atbildēt

Pievienot komentāru