Ir pagājuši 100 gadi, kopš cilvēci satricināja viens no briesmīgākajiem pasaules kariem. No iepriekšējiem mi­litārajiem konfliktiem tas kra­si atšķīrās ar savu raksturu, jo izgāja ārpus koalīciju kara robežām, aptverot ievērojamu pasaules daļu un  mi­litārās tehnikas un zinātnes attīstības dēļ izraisīja ne­kad līdz tam nebijušus dzīvā spēka zaudējumus, materiālo un garīgo vērtību postījum­u­s, kā arī drastiskas izmaiņas pa­saules ģeopolitiskajā situācijā.

   Pirmais pasaules karš cilvēces atmiņā ir pazīstams arī kā Lielais karš, Nāciju karš. Daži tā laika politiķi nenogur­stoši, bet aplami skandināja, ka tas ir Karš, kas iz­beigs visus karus.

   Šī pasaules mēroga konflikta simtgadei ir veltīta Jē­kabpils Vēstures muzeja veidotā izstāde «I pasaules karš — 100». Visai nozīmīga vieta tajā ir atvēlēta notikumiem Jēkabpilī, kas risinājušies pirms 100 gadiem. Iz­stā­de vēsta par Jēkabpils placdarmu, kur frontes līnija tu­rē­jās vairākus gadus; par Vie­sītes šaursliežu dzelzceļa līnijas izbūvi un darbību kara laikā; par pilsētas evakuācijas darbiem un smagajām ie­dzīvotāju bēgļu gaitām. At­ce­ramies arī pirmos latviešu militāros  strēlnieku formējumus, kas izcēlās ar drosmi un izcilu stāju.

    Īpaši emocionāli izstādes apmeklētāju uzrunās oriģinālie fotouzņēmumi, kas ta­puši pirms 100 gadiem un at­aino civilo iedzīvotāju un ka­ravīru dzīves notikumu mir­kļus. Tāpat izstādē ir eks­ponēti unikāli 20. gs. paša sākuma sadzīves priekšmeti un I pasaules karā izmantotā kaujas atribūtika, ieroči un munīcija. Jo īpaši interesants eksponāts izstādē ir jūras enkurmīna, ražota 1877. ga­dā, kura sver aptuveni 250 kg.

   Izstāde tapusi, izmantojot Jēkabpils Vēstures muzejā esošo krājumu. Ievēro­ja­mais lietisko priekšmetu skai­ts ir apskatāms, pateicoties sadarbībai ar Krustpils novada biedrību «Daugavas Pārupieši», Variešu militārā muzeja vadītāju G. Ozoliņu, J. Zepu un citiem interesentiem par kara mākslu.

Izstādes «I pasaules karš — 100» gaisotnes izjušanai piedāvājam iepazīties ar mu­zeja krājumā esošajām, 1988. ga­dā pierakstītajām J. Zālīša Mi­ķeļa dēla at­miņām:

   «Esmu dzimis 1899. gadā, kaut kur Lietuvā. Bēr­nībā strādāju pie saimniekiem, gāju līdzi ganos vecākajam brālim. 1915. gadā, kad mūsu pusē sākās karš, frontei tuvojoties, vajadzēja no mājām evakuēties. Savā­cā­mies kādas četras ģimenes, sēdāmies vezumos un braucām uz Jēkabpils pusi. Tikām līdz Kūkām, tur apstājāmies, mežā izrakām blindā­žas un apmetāmies uz dzī­vi. Tur nodzīvojām kādu pus­gadu. Nomira tēvs, viņu apglabājām kaut kur Jē­kabpilī. Uz kapiem bija tikai māte un es, viņa kapu ne­maz nezinu. Vecāko brāli Otti iesauca cara armijā. Viņš karoja latviešu strēlnieku pul­kos, pazuda bez vēsts kaut kur Rīgas frontē. Pal­i­kām trijatā — māte, es un jaunākais brālis. Paliku ģimenē vecākais vīrietis (16 gados), vajadzēja pelnīt iztiku gan sev, gan jaunākajam brālim, gan piepalīdzēt mā­tei. Iestājos darbā krievu armijas aizmugures daļā par strādnieku. Drīz sarunājām laipnu tanti Krustpilī un pārcēlāmies dzīvot pie viņas. Man darbs bija smags, bet savu iztikšanu varēju nopelnīt. Mūs, aizmugures strādniekus, pārsvarā sievietes un pusaudžus, nodarbināja pie ierakumu rakšanas un blindāžu ierīkošanas un reizēm arī pie dzeloņstiepļu aizsprostu ierīkošanas. Kad krievu armija atkāpās, tai līdzi negāju. Paliku dzīvot tepat uz vietas Krustpilī.»

Izstāde «I pasaules karš — 100»  apskatāma līdz 30. no­vem­brim.