Kā pastāstīt par folkloras gaišā ceļa gājēju?
Jānis Apīnis

«Debesis virs Teiču purva jau sākušas bālēt. Austrumu pamale kļūst arvien gaišāka, skaidrāk saskatāmi sīkie bērziņi un apsītes purva malā. Milzīgajā klajumā šur tur redz pa sīkai priedītei, kas kautrīgi slēpj savu gadu skaitu. Vaivarāji, sūnas, galvāršas, spradzenes un sūnām pieplakušas dzērveņu stīgas koši zaļām lapiņām.
Vecā būravka iet pa pašu purva malu. Viņas kājas striķu peternēs viegli slīd pa aso grīsli. Nešvīkst zāle, nelūst zari. Varbūt šis tēls nemaz nav no šīs zemes? Kas to lai zina... Tumšajā grumbainajā sejā ir sen pagājušo laiku gudrības un notikumi, kurus vairs neviens neatceras. Laiku pa laikam viņa pieliecas, un lūku grozs pamazām pildās. Ašņadzires, āboliņš, kosa, ozola lapas un paegļi, ugunspuķes, naktenīcas, vīgriežkas. Vece labi zina, kas palīdz pret kāsu, kas pret vēdergraizēm vai galvassāpēm. Vecās būravkas atmiņa ir tik dziļa kā purva akači. Tur paglabāti notikumi no aizmūžu laikiem. Kā zeme glabā sarkanas rūsas saēstus zobenus un cirvjus, tā vecās būravkas atmiņā glabājas tautas gudrības un dziesmas – kārtu kārtām, krustu krustiem – mūžu raksti, cimdu raksti, zvaigžņu raksti... Kārtu kārtām...» 
 
***
    24. jūlijs ir skolotājas un folkloristes, Atašienes folkloras kopas «Vīraksne» izveidotājas un ilggadējās vadītājas Valentīnas Mičules dzimšanas diena. Šīs nedēļas nogalē Atašienē svinēs  gadu gaitā iecienītās Annas un Jēkaba dienas,  un tieši šodien plkst. 19.00 Ata­šie­nes kultūras nama «Annas sāta» pagalmā notiks grāmatas «Valentīna Mičule. Pa folkloras gaišo ceļu» atvēršana un tikšanās ar tās autori Ināru Mihaloviču un apgāda «Ju­mava» pārstāvjiem. Pēc tam – folkloras kopu sa­dziedāšanās. Valstī izsludinātā ārkārtējā stāvokļa dēļ grāmatas atvēršanas sarīkojums ir mazliet aizkavējies, jo tā dienas gaismu ieraudzīja jau pavasarī. Bet, kā zināms, viss notiek, kā tam jānotiek jeb, kā saka Ināra Mihaloviča: «Domāju, ka viņa būs priecīga, sēžot pie Dieva goda galdiem. Viņai taču tā patika svētki...».
     Nedēļu pirms grāmatas atvēršanas tiekos ar Ināru Mihaloviču, un vienojamies, ka  runāsim par grāmatas ieceri, tapšanas gaitu un to, kas palicis «aiz kadra». Autore stāsta, ka lielā mērā tā bijusi apstākļu sakritība. 2015. gada  22. jūnijā  Va­lentīna Mi­čule aizgāja mūžībā.  Pēc dažiem mēnešiem kādai mūspuses literātei apgāds «Jumava»  piedāvājis  rakstīt grāmatu par viņas dzīvesgājumu un  devumu  folkloristikā. Uzrunātā atteicās, tad izdevniecības pārstāvji vērsušies pie vēl kādas jēkabpilietes, kura arī nav piekritusi. Pagāja divi gadi, un  izdevējs  piedāvājumu izteica Inārai Mihalovičai. Tas, protams, bija pilnīgi loģiski un pamatoti, jo viņa jau vairāk nekā 15 gadu garumā parādījusi sevi kā spožu literāti, savos aprakstos daudzpusīgi, izsmalcināti un mākslinieciski pārliecinoši  parādot cilvēku likteņus uz dažādu laiku un notikumu fona. Turklāt, abām esot kolēģēm Atašienes vidusskolā, Va­lentīnas Mičules dzīvesgājums, darbība, uzskati, arī spilgtais raksturs iepazīts vispusīgi, lai varētu to atainot grāmatas lappusēs.
     – Pārrados mājās no Rīgas, kur «Jumavā» bija saruna par grāmatas tapšanas  detaļām, bija tumšs ru­dens vakars. Pie mājas ie­slēdzot apgaismojumu, gaisā kā balts mākonis pacēlās iespaidīgs naktstaurenīšu bars un uzlidoja naksnīgajās debesīs. Uztvēru to kā īpašu zīmi, ka man šis darbs jāizdara, – atceroties novēroto, saka literāte.
    Veidojot grāmatu, apkopots, izpētīts  un atlasīts ļoti plašs materiāls –  pašas Valentīnas Miču­les plašāk nezināmās piezīmes par savu dzīvesgājumu «Vie­nas dzimtas stāsts», viņas veidotais, folklorai veltītais trīsdaļīgais izdevums «Rī­tava», publikācijas «Brī­vajā Daugavā», «Latvijas Avīzē», «Atašienes Vēstīs» un citur,  dažādi novadpētniecības materiālu apkopojumi skolā un  vietējā bibliotēkā, folkloras kopas «Vīrak­sne» dalībnieku atmiņas, dienasgrāmatas, fotoarhīvi.  – No pieejamā  materiāla mēģināju at­­lasīt un izcelt to, kas spilgti parāda Valentīnas dzīves ceļu un darba mū­žu, – stās­ta autore. – Va­lentīna vienmēr bija izteikta līdere, savas domas un vērtējumus  viņa arī publiski izteica  skaļi, nereti asi un kritiski. Saskarsmē ar cilvēkiem  bija tieša un atklāta, un var teikt, ka vārdu «kompromiss» viņa nepazina. Viņas uzskati  bija tādi, kādi bija, un neviens  viņu nevarēja pārliecināt par pretējo, – atceras I. Mihaloviča un spriež, ka spīvais raksturs, iespējams, ļāvis sasniegt visu to, kā dēļ viņas vārds ierakstīts folkloristikas vēsturē. Valentīna Mičule bija viena no pirmajām, kas vēl pirms Atmodas, 80. ga­du sākumā,  no piemirstības cēla tautas garamantu bagātību. Dažus gadus vē­lāk daudzviet Latvijā kā Atmodas priekšvēstneši radās folkloras ansambļi un kopas, bet Valentīna Mičule jau 1981. gadā, kas uzskatāms par «Vīraksnes»  izveides laiku, veidoja pirmo folkloras uzvedumu «Ziemas­svētku vakarēšana» – ar tautasdziesmām un etnogrāfiskām dejām. Vēlāk kā vērienīgs režisējums sekoja Latgales kāzu uzvedums ar pūra darināšanu, bildināšanas izdarībām, braukšanu uz baznīcu, bagātīgo ap­dziedāšanu. Nākamie uzvedumi bija saistīti ar Jāņiem, ar lauku rudens darbiem u. c. Kā norāda grāmatas au­tore, Valentīna Mičule centās parādīt, ka tautasdziesmas nav tikai vienkārši jāpadzied, bet caur tām  atdzīvināmas, izceļamas arī senās tradīcijas. Un tas viņai izcili izdevās, un kā atzīst Ata­šienes puses cilvēki, tieši pateicoties V. Mičulei, ir savāktas un saglabātas šīs puses daudzas senās dziesmas, apkopotas svētku norises un tradīcijas.
    Tā kā man savulaik bija saistība ar Valentīnas Mičules izvirzīšanu Gada balvai par mūža ieguldījumu Latgales kultūrā, ko viņa saņēma 2013. gadā un par novērtējumu bija  ļoti gandarīta, sarunā nonākam arī pie folkloristes latgaliskajām saknēm, kas, kā izrādās, spēcīgi ietekmējušas visu viņas būtību. Šajā sakarā Ināra Mihaloviča citē atašānieša Oļģerta Stalidzāna kādreiz teikto: «Viņa bija kārtīga Latgales sieva, kura prata izdzīvot jebkurā laikā un turēties pie dzīves abām rokām».
    Mūsu negarās sarunas nobeigumā jautāju grāmatas autorei, kā tas ir – rakstīt grāmatu par tik spilgtu personību,  parādot gaišā folkloras ceļa gājumu? – Kad izlasīju uzrakstīto, pirmā doma – pārāk daudz tajā  esmu ielikusi no sevis, atainojot Valentīnas Mičules dzīvi. Bet tad izspriedu – tā taču ir mana grāmata! Ja grib kādu dzīvi pārrakstīt, to var izdarīt, izmantojot internetu. Manis tad nevajag! – vērtējot paveikto, spriež Ināra, kad sarunā secinām, ka vēl  neesam tā īsti izdevuma saturu pārrunājuši. Vienojamies, ka tas nav jāpārstāsta, lai ikviens interesents grāmatu lasa pats. Un vēl vaicāju, ko autore domājusi ar ievada vārdiem? (Citēti šī raksta sākumā). Ināra, bilst, ka tas arī lai paliek lasītāju ziņā. Protams, mazajā tēlojumā viņa ielikusi motīvu, kurš vijas visam darbam cauri. Bet varbūt kāds  tajā saskatīšot  pavisam ko citu? 
 
Pils vakars Marinzejā. Brāļu Skrindu Atašienes vidusskolā uz sarīkojumu ieradušies arī ciemiņi no Varakļānu Mūzikas skolas. 2008. gada 1. februāris. 
 
***
«Debesis virs Teiču purva sāk lēnām tumst. Sākas dziļā, tumīgā augusta nakts. Pie debesīm izbirst vesels pulks zvaigžņu. Te nekas nemainās. Tā bija pirms tūkstoš gadiem, tā būs pēc tūkstoš gadiem. Mūžīgais gadskārtu rits. Mūžīgā gaismas un tumsas mija. Un cauri laika plūdumam rit tautasdziesma – mūsu prieks un bēdas, mīlestība, naids, darbs, ilgas, domas. Mūsu dzīve gadu simtu garumā. Mūsu zelts un sudrabs» (No grāmatas nobeiguma).

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par materiāla «Kā pastāstīt par folkloras gaišā ceļa gājēju?»  saturu atbild SIA «Brīvā Daugava»
                                      

iesaki šo rakstu:

Komentāri (2)

  1. rasa
    rasa
    pirms 2 nedēļām

    Talantīgi uzrakstīta grāmata par izcilu personību - Valentīnu Mičuli. Paldies Jānim Apīnim par saturīgo, interesanto sarunu ar grāmatas autori!

    Atbildēt
  2. manuprāt
    manuprāt
    pirms 2 nedēļām

    neesmu vēl grāmatu nopirkusi un lasījusi bet noteikti to izdarīšu, attāli nedaudz pazinu Valentīnu, viņai bija skarbs un straujš raksturs, apinis te lieto labu vārdu - spīvs. Domāju ka par šo cilvēku autorei bija ļoti grūti rakstīt, zinot viņas dabu. Prieks ka tas ir darīts, jo tauta ātri visu aizmirst, īpaši labo. Lai veselība rakstītājiem. Patika raksta autora citāti raksta sākumā un beigās kas laikam kaut kā savieno grāmatas jēgu un simbolizē folkloristes mūžu - debesis sāka aust un beigās viss noriet. Paldies

    Atbildēt

atbildēt uz komentāru