Kājām no Slates līdz Aknīstei, bānīša pēdas meklējot
Juris Šteinbergs

Pagājušajā sestdienā biedrība «Sēlijas laivas» jau atkal bija aicinājusi pārgājienu cienītājus izstaigāt Aknīstes apkārtni. Šoreiz pārgājiens bija nosaukts par ekspedīciju «Pa Mazā bānīša pēdām». Bānītis mūspuses ļaudīm lielākoties asociējas ar Viesīti, kur  bijis depo un tagad ir bānīša muzejs, bet savulaik 600 mm šaursliežu dzelzceļa  tīkls aptvēra visu Sēliju. Viens atzars gājis no Aknīstes uz Slati, un ekspedīcijas mērķis bija meklēt, kas no šīs līnijas vēl saglabājies dabā vairāk nekā piecdesmit  gadus pēc mazbānīša likvidēšanas.  
 
          Pārgājiens sākas Slates sabiedriskajā centrā, kur mūs sagaida un ēku izrāda trīs īstenas sēlietes. Gaitenī iekārtota neliela izstāde par bānīša vēsturi, bet visinteresantākais ir Dzintras Alu­žānes stāstījums par pašas pieredzēto, braucot  ar bānīti. 
           – Atceros, ka mēs ar mammīti braucām vilnu mainīt. Toreiz ar bānīti varēja mudri pa četrām stundām līdz Jēkabpilij aizbraukt. Vagonā sēdēja pavadonis garā melnā mētelī. Kad vilciens gāja uz priekšu, vagonā spīdēja gaisma, bet, kad apstājās, gaisma izdzisa un pavadonis aizdedza lukturi. Man viņš izskatījās ļoti briesmīgs, un, kad viņš piecēlās un atnāca apjautāties, ko mēs tur vedam, es šausmīgi nobijos, jo domāju, ka viņam ir  šautene, ko  tūdaļ izvilks no mēteļa apakšas. Drīz pēc Slates sastāvs apstājās, bet tā nebija stacija. No tuvējās upītes  tvaika lokomotīvei tika ņemts ūdens. Jēkabpilī galastacija bija tur, kur tagad ir «Ūdens akadēmija». Tur jau gaidīja žīdiņš ar zirgu, lai mūs par samaksu aizvestu, kur nepieciešams. Atpakaļceļā mēs nemaz līdz Slatei nebraucām, bet ar visiem vilnas maisiem  izkāpām pie minētās  upītes, lai nekavētu laiku un ātrāk tiktu mājās, – pastāstīja Dzintras kundze.
              Ekspedīcijai pamatīgi gatavojušies arī «Sēlijas laivu» biedri. Santa Šmite mums īsumā izstāsta, ka mazbānīša satiksme šeit  radusies Pirmā pasaules kara gados, tālāk attīstījās Latvijas brīvvalsts laikā un funkcionēja arī padomju laikos, bet sakarā ar autotransporta attīstību mazbānītis panīcis 60. gados, kad arī likvidēts.
         Noklausījušies stāstu, pirms garā ceļa stiprinājušies ar  Slates (kādreiz šo vietu esot saukuši arī par Šlati un Slāti) sievu sagādāto gardo brokastu zupu, ejam raudzīt, kādas  mazbānīša pēdas vēl saglabājušās. 
         Slates (Geidānu) stacijas ēka  nav saglabājusies – tā savulaik nodegusi. Labi redzams  neliels fragments no uzbēruma, kur  dzelzceļš slaidi pagriezies uz Jēkabpils pusi. Vēl viens atzars vedis uz Aknīsti, pa kuru arī iesim, cits uz Kaldabruņas pusi, bet neliels  bijis arī uz vietējās Slates patērētāju biedrības veikalu.  
         Uzsākot gājienu, ceļveža Ričarda Šmita vadīti, brienam baltajā,  sarmas skartajā un rīta saules pielietajā pļavā, lai tur pa tikko nojaušamo kādreizējo uzbērumu dotos uz Aknīstes pusi. Tas gan drīz beidzas, jo noarts. Atgriežamies uz Slates– Aknīstes ceļa un kādu laiku soļojam pa to. Tad atkal ne­liels  lēciens  sānis, un esam pie kādas mājas. Tieši caur tās dārzu savulaik gājušas sliedes, bet liecības par to gandrīz vai nemanāmas. Arī vārti gluži vai simboliski slēgti, sak, bānīša laiki pagājuši.  
            Vēl vienu līkumu pa pļavām un krūmiem izmetam, meklējot  Stagaru staciju. Atrodam vairākas akmeņu kaudzes, bet tie, visticamāk, ir no lauka nolasīti, nevis ēku drupas. Toties neplānoti netālu ieraugām vējdzirnavas, kuras jāapskata. Pa ceļam uz tām iztraucējam trīs stirnas, kas mielojas ziemāju laukā. Tās slaidi aizskrien, baltās pakaļas spīdinādamas. «Stirnām tie baltie dibeni ir kā vilciena stopsignāli, lai aizmugurē skrejošās  neuzskrien virsū», – prāto kāds gājējs, aizmirsis, ka stopsignāli, arī bānīša, vienmēr  bijuši sarkani. Dzir­navas blakus «Vējiņu» mājām, kā jau pārsvarā Latvijā, ir bez jumta un spārniem, bet sienas vēl stipras un, iespējams, stāvēs vēl 100 gadus.  
        Izbiedējuši vēl bariņu stirnu, ejot pāri jau atkust sākušajam laukam, nonākam Laudē. Māju saimnieki mūs laipni sagaida ar tēju un grauzdiņiem. Kādreiz te bijis liels krogs un baznīca. No kroga  palikuši vien pa­mati, bet tur, kur bijis dievnams, zaļo lauks. Saimnieks stāsta, ka pirms vairākiem gadiem apkārtni pamatīgi izrakņājuši bagātību meklētāji. Vai ko atraduši, vēsture klusē.  Mūsu pārgājiena mērķis saimniekiem zināms, tādēļ saņemam norādes, kur jāiet iekšā  mežā, lai atkal varētu soļot pa bānīša uzbērumu.  
        To atrodam ātri, bet ie­šana nav nekāda vieglā soļošana pa špalām. Špalu jeb gulšņu sen jau vairs nav, bet uzbērumam pāri krustu šķērsu sagāzušies izzāģētie alkšņi. Par brīnumu saglabājusies viena caurteka, kuru, pavasarīgi čalodams, izmanto neliels strautiņš. Pirms Dominiekiem uzbērums beidzas,  un gājējiem atkal nākas atgriezties uz Slates–Aknīstes ceļa. Tagad jau soļojam pa Aknīstes novada teritoriju. Parasti pārgājienos par politiku neviens nerunā, taču šajā reizē mēle niez pajautāt, ko tad gārsenieši un aknīstieši domā par teritoriālo reformu. Kopā ar Jēkabpili negrib neviens, jo tad Aknīste būs nomale. Cita lieta – Sēlijas novads, jo tajā mazā pilsētiņa būs teju pašā vidū. Diezin vai novada centrs, bet vismaz ne tālākā nomale. 
            Aiz Dominiekiem bānīša uzbērums mums nemanot  ir pārgājis ceļa kreisajā pusē un iet tam paralēli. Vienā vietā to par dzīvesvietu  izvēlējušies āpši. Alas  ir tik lielas, ka pat tievāks cilvēks varētu tajās ielīst. Neviens gribētājs starp gājējiem gan neatrodas. Gida lomu šajā vietā uzņemas susējiete Baiba, jo mežs, gar kuru ejam, ir viņas ģimenes īpašums. Baiba atceras vectēva stāstīto, ka vietā, kur  beidzas mežs, bānītim bijusi ūdens ņemšanas vieta – koka aka, kas gan vairāk nav atrodama. Turpat netālu pie māju  ceļa gala  sakuplojis varens krūms. To gribējuši iznīcināt, taču uzzinājuši, ka šādi krūmi 50. gados ievesti no Polijas un stādīti dzelzceļa uzbēruma abās malās, lai ziemā sliežu ceļi netiktu aizputināti. Krūmi nu kļuvuši par tādu kā vēstures liecību un vismaz kādu laiku tikšot likti mierā. Mehanizēti sniega tīrītāji bijuši tikai vēlākos laikos, bet sākumā paši lokomotīves vadītāji kāpuši ārā un tīrījuši sliedes. Tāpat, ja vagons noskrējis no sliedēm, pašiem vien saviem spēkiem tas bijis jādabū atpakaļ. 
       Ejot tālāk, nonākam pie interesantas ēkas – Susējas skolas. Tā darbojusies līdz 60. gadiem, bet vēlāk te bijis pansionāts. Ēkas stāvoklis nav pārāk spīdošs, taču tās vēl nav arī drupas. Varbūt tai pat ir laimējies – nesen to esot nopirkuši Madonas maiznieki, kas te  cepšot  maizi. Īpašuma nosaukums «Sēlijas dzintara muiža» vien jau ko izsaka! Varbūt,  ka vecajai Susējas skolai priekšā vēl garš mūžs. 
        Susējā pilnībā atklājas mūsdienu lauku kontrasti: vienā pusē ceļam sakoptas  mājas, otrā –  nolaists īpašums ar sabrukušu gateri, aizmirstām dēļu kaudzēm, malkas čupiņām un vecu  tehniku. Turpat netālu arī sen pamestā mežniecības ēka ar plastmasas pudeļu kalniem, bet  līdzās – sakoptas mājas ar dīvainu nosaukumu «Mašīnisti». Gribas cerēt, ka tas mājām dots saistībā ar šaursliežu dzelz­ceļa līniju, kas tepat kaut kur garām gājusi. 
          Turpinājumā jau strauji tuvojamies galamērķim Aknīstei.  Neaizejot līdz vie­su mājai «Susēja», kur notiek slavenais «Sansusī»  kamermūzikas festivāls, pagriežamies pa labi. Te dzelzceļa līnija pa taisno gājusi uz Aknīsti. Jau pašā pilsētā uz neliela uzbēruma stāv arī pats bānītis,  gan no koka baļķiem taisīts, kā atgādinājums par sen aizgājušiem laikiem, kad tam bija liela loma Sēlijas saimnieciskajā dzīvē.  Pēc kopīgas fotografēšanās vēl  gājiens līdz  Dienvidsusējai, lai mēģinātu saskatīt to vietu, kur  upei pāri vedis 10 metrus augsts koka tilts. Tas celts Pirmā pasaules kara gados, un jau tad izmantots reti, jo, pat  tikko uzcelts, esot stipri šūpojies. Pasažieri tam pāri neesot vesti. Blakus vecām kāpnēm, kas ved no pilsētas pirts uz tiltiņu pāri upei, saskatām kaut ko līdzīgu vecai rampai. Pieņemam, ka tā varētu būt uzbrauktuve uz tilta, lai gan, ticamāk, tapusi daudz vēlāk citiem mērķiem. 
        Vēl atlicis tikai gājiens līdz Aknīstes bērnu un jauniešu centram, kur mūs  gaida garda un spēcinoša  putra.  Ejot pa ceļiem,  mežiem un laukiem, nemanot esam nostaigājuši aptuveni 22 km, esam daudz ko uzzinājuši,  dzirdējuši interesantus stāstījumus,  kolosāli atpūtušies svaigā gaisā un, galvenais,  iepazinuši fantastiskus cilvēkus. Labākais ir tas, ka drīz tiksimies atkal.   Nākamais pārgājiens jau martā maršrutā Aknīste–Asare–Kaldabruņa. Mājup­ceļā uz Jēkabpili vēlreiz saņemam sveicienu no mazā bānīša, jo braucam garām bijušajai Siliņu stacijai, kas atrodas netālu pirms Biržiem. 
  
 
 Autora, Santas Šmites un pārgājiena dalībnieku foto

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru