Šis būs Kazas gads. Lai arī kaza ir viens no lauksaimniecībā izmantojamajiem dzīvniekiem, to skaits diez ko nepalielinās, kazkopība nav populāra nozare, arī Jēkab­pils novads nav izņēmums.

  Bieži vien kazu iegādājas tad, kad nolikvidē govi, lai jau gados vecākam cilvēkam ir nodarbošanās un reizē arī kāds litrs piena. Gadās, ka kazu nopērk, ja ģimenē kādam rodas veselības problēmas. 

    Kopumā Jēkabpils novadā Lauksaimniecības datu centrā ir reģistrētas 89 ka­zas, kuras tiek audzētas 28 saimniecībās. Ābeļu pagastā ir 16 dzīvnieki, Dignājā — 2, Dunavā — 15, Kalna pagastā — 2, Leimaņos — 14, Rubeņos — 23 un Zasā — 17.

    Mūsu novads nevar lepoties ar lieliem kazu ganāmpulkiem, arī visā valstī kopumā vairumam kazkopju ne­klājas viegli. Ir likvidēti pat nopietni ganāmpulki, jo bi­jušas problēmas ar produkcijas realizāciju. Tā kā esmu viena no diviem ekspertiem, kuri valstī vērtē kazu pārraudzības ganāmpulkus, nācies pabūt gandrīz visos no tiem, protams, uzklausīt arī kazkopju problēmas. Saimnie­cī­bu, kuras nopietni domā par savu attīstību, dzīvnieku kva­litāti un produkcijas realizāciju, nav daudz, pārējās izdzīvo tikai uz subsīdiju un platību maksājumu rēķina. Lai ar kazas piena vai gaļas produkciju sasniegtu veikalu plauktus vai arī iesākumā tirgus plačus, jāstrādā nopietni. Patērētājiem vēl joprojām ir aizspriedumi, ja kādreiz  neveiksmīgi nogaršots ne­kva­litatīvs siers un  piens. Vēl joprojām daudziem kaza aso­ciējas ar kaut kādu sma­ku, bet piens — ar kaut kādu piegaršu. Lai to visu kliedētu, vajadzīga laba reklāma vai degustācija. Kādreiz pati studiju gados pagaršoju ka­zas cieto sieru un nezināju, kur  to nekavējoties pieklājīgi izspļaut. Tikai pirms se­šiem gadiem Madonas pu­ses kazkopis Raimonds Mel­deris ar grūtībām mani pierunāja nogaršot viņa produkciju, kas izrādījās pilnīgs pretstats maniem priekšstatiem par kazas sieru. Tāpēc arī Raimonds piedalās gan Kazu dienās, gan izstādēs, gan pieņem ekskursantus sa­vā z/s «Līvi», lai cilvēki no­degustētu viņa sierus, lai zus­tu aizspriedumi. Jau zi­nāms, cik veselīgs ir kazas piens, cik laba ir kazlēnu ga­ļa, tiek ražoti neskaitāmi sie­ri, biezpiens, pat saldējums, desas un žāvējumi. Šos var uzskatīt par nišas produktiem, kā tagad pierasts ru­nāt. Kazkopība, ja to uztver pietiekami nopietni, var būt pelnoša nozare. 

   Lielākais reģistrēto kazu skaits mūsu novadā ir Inesei Rimšai Rubenes pagastā. Kā stāsta saimniece, šobrīd ir 10 Latvijas vietējās kazas. Tie gan nav šķirnes dzīvnieki, jo āžus lecināšanai meklē tuvējā apkārtnē, samainoties ar citiem kazkopjiem. Izslaukto pienu ģimenē izlieto paši, tiekot taisīts arī biezpiens, bet liekos dzīvniekus nokauj gaļai.

     Nākamais lielākais kazu skaits (8) reģistrēts Irinai Bēr­ziņai Leimaņu pagastā. Viņa veido ‘Būru’ gaļas šķirnes kazu ganāmpulku. Ideja par ‘Būru’ kazu turēšanu ra­dās pirms 2 gadiem, kad in­ternetā ieraudzījusi šos «su­ņukus», kā Irina saka, jeb ka­zas ar nolaistajām ausīm kā takšiem. ‘Būru’ šķirnes  kazu Latvijā vēl nav daudz, tāpēc iegādāties kazu meitenes ir liela problēma, tāpat sarežģīti vai gandrīz neiespējami ir piemeklēt tām neradniecīgu labu āzi. Lai šķirnes āzi iegādātos ārzemēs, jāšķiras aptuveni no 700 eiro. Irinai  ar grūtībām izdevās  no vienas šķirnes saimniecības sa­runāt jaunu kaziņu, kā arī citur atrast vienu vecāku kazu, bet āzi nopirkusi tepat Asarē.  Pagājušais gads bija neticami veiksmīgs, jo abām piedzima trīņi: katrai divas meitenes un puika.  Dzemdī­bās gan mammām nācās piepalīdzēt, jo kazlēni bija sa­auguši vareni. Tagad jau var salīdzināt abu kazu bērnus un to atšķirību, izvērtējot vecāku ģenētiku. Pro­tams, nebūs nekādu problēmu arī pārdot  pusaugu  puikas, gribētāju netrūkst. Saim­niece plāno ganāmpulku palielināt līdz 10 mātēm un apsver iespēju nākotnē tīršķirnes āzi tomēr meklēt ārzemēs. Lai gan kazas ir maz­prasīgas un nograuž vi­su, Irina uzsver, ka tās obligāti ir jāpiebaro, ja grib la­bus un skaistus dzīvniekus. Vajag gan spēkbarību, ne tikai auzas, gan burkānus un bietes. Viņas būrietes ganībās izlasot tikai pieneņu la­piņas un noplūc āboliņu, neaiztiekot arī puķu dobes, jo ir paēdušas, aploks nav no­ganīts melns un pliks, kā redzēts citur. Kazkopība Bēr­ziņu ģimenei būs kā papild­nozare, jo tikai uz pien­saimniecību vairs paļauties nevar. Jābūt vairākiem va­riantiem. Līdz šim jau bez piena govīm ir izveidots plašs putnu dārzs, sīpolu biznesu nomainīs ķiploki, nedaudz palielināsies gaļas lopu un kazu skaits, bet pa­domā vēl ir arī ‘Dorper’ šķirnes aitas. 

   Tā kā pagājušais gads ir bijis nelabvēlīgs un smags daudzās nozarēs, cenu kritums skāris visus, šobrīd lauksaimniekiem ir laiks pārdomāt — varbūt iespējams kaut ko optimizēt un pārkārtot. Un kāpēc gan kā papild­nozare kādam nevarētu būt kazkopība?

 

 

 

Autores foto