Šis būs Kazas gads. Lai arī kaza ir viens no lauksaimniecībā izmantojamajiem dzīvniekiem, to skaits diez ko nepalielinās, kazkopība nav populāra nozare, arī Jēkabpils novads nav izņēmums.
Bieži vien kazu iegādājas tad, kad nolikvidē govi, lai jau gados vecākam cilvēkam ir nodarbošanās un reizē arī kāds litrs piena. Gadās, ka kazu nopērk, ja ģimenē kādam rodas veselības problēmas.
Kopumā Jēkabpils novadā Lauksaimniecības datu centrā ir reģistrētas 89 kazas, kuras tiek audzētas 28 saimniecībās. Ābeļu pagastā ir 16 dzīvnieki, Dignājā — 2, Dunavā — 15, Kalna pagastā — 2, Leimaņos — 14, Rubeņos — 23 un Zasā — 17.
Mūsu novads nevar lepoties ar lieliem kazu ganāmpulkiem, arī visā valstī kopumā vairumam kazkopju neklājas viegli. Ir likvidēti pat nopietni ganāmpulki, jo bijušas problēmas ar produkcijas realizāciju. Tā kā esmu viena no diviem ekspertiem, kuri valstī vērtē kazu pārraudzības ganāmpulkus, nācies pabūt gandrīz visos no tiem, protams, uzklausīt arī kazkopju problēmas. Saimniecību, kuras nopietni domā par savu attīstību, dzīvnieku kvalitāti un produkcijas realizāciju, nav daudz, pārējās izdzīvo tikai uz subsīdiju un platību maksājumu rēķina. Lai ar kazas piena vai gaļas produkciju sasniegtu veikalu plauktus vai arī iesākumā tirgus plačus, jāstrādā nopietni. Patērētājiem vēl joprojām ir aizspriedumi, ja kādreiz neveiksmīgi nogaršots nekvalitatīvs siers un piens. Vēl joprojām daudziem kaza asociējas ar kaut kādu smaku, bet piens — ar kaut kādu piegaršu. Lai to visu kliedētu, vajadzīga laba reklāma vai degustācija. Kādreiz pati studiju gados pagaršoju kazas cieto sieru un nezināju, kur to nekavējoties pieklājīgi izspļaut. Tikai pirms sešiem gadiem Madonas puses kazkopis Raimonds Melderis ar grūtībām mani pierunāja nogaršot viņa produkciju, kas izrādījās pilnīgs pretstats maniem priekšstatiem par kazas sieru. Tāpēc arī Raimonds piedalās gan Kazu dienās, gan izstādēs, gan pieņem ekskursantus savā z/s «Līvi», lai cilvēki nodegustētu viņa sierus, lai zustu aizspriedumi. Jau zināms, cik veselīgs ir kazas piens, cik laba ir kazlēnu gaļa, tiek ražoti neskaitāmi sieri, biezpiens, pat saldējums, desas un žāvējumi. Šos var uzskatīt par nišas produktiem, kā tagad pierasts runāt. Kazkopība, ja to uztver pietiekami nopietni, var būt pelnoša nozare.
Lielākais reģistrēto kazu skaits mūsu novadā ir Inesei Rimšai Rubenes pagastā. Kā stāsta saimniece, šobrīd ir 10 Latvijas vietējās kazas. Tie gan nav šķirnes dzīvnieki, jo āžus lecināšanai meklē tuvējā apkārtnē, samainoties ar citiem kazkopjiem. Izslaukto pienu ģimenē izlieto paši, tiekot taisīts arī biezpiens, bet liekos dzīvniekus nokauj gaļai.
Nākamais lielākais kazu skaits (8) reģistrēts Irinai Bērziņai Leimaņu pagastā. Viņa veido ‘Būru’ gaļas šķirnes kazu ganāmpulku. Ideja par ‘Būru’ kazu turēšanu radās pirms 2 gadiem, kad internetā ieraudzījusi šos «suņukus», kā Irina saka, jeb kazas ar nolaistajām ausīm kā takšiem. ‘Būru’ šķirnes kazu Latvijā vēl nav daudz, tāpēc iegādāties kazu meitenes ir liela problēma, tāpat sarežģīti vai gandrīz neiespējami ir piemeklēt tām neradniecīgu labu āzi. Lai šķirnes āzi iegādātos ārzemēs, jāšķiras aptuveni no 700 eiro. Irinai ar grūtībām izdevās no vienas šķirnes saimniecības sarunāt jaunu kaziņu, kā arī citur atrast vienu vecāku kazu, bet āzi nopirkusi tepat Asarē. Pagājušais gads bija neticami veiksmīgs, jo abām piedzima trīņi: katrai divas meitenes un puika. Dzemdībās gan mammām nācās piepalīdzēt, jo kazlēni bija saauguši vareni. Tagad jau var salīdzināt abu kazu bērnus un to atšķirību, izvērtējot vecāku ģenētiku. Protams, nebūs nekādu problēmu arī pārdot pusaugu puikas, gribētāju netrūkst. Saimniece plāno ganāmpulku palielināt līdz 10 mātēm un apsver iespēju nākotnē tīršķirnes āzi tomēr meklēt ārzemēs. Lai gan kazas ir mazprasīgas un nograuž visu, Irina uzsver, ka tās obligāti ir jāpiebaro, ja grib labus un skaistus dzīvniekus. Vajag gan spēkbarību, ne tikai auzas, gan burkānus un bietes. Viņas būrietes ganībās izlasot tikai pieneņu lapiņas un noplūc āboliņu, neaiztiekot arī puķu dobes, jo ir paēdušas, aploks nav noganīts melns un pliks, kā redzēts citur. Kazkopība Bērziņu ģimenei būs kā papildnozare, jo tikai uz piensaimniecību vairs paļauties nevar. Jābūt vairākiem variantiem. Līdz šim jau bez piena govīm ir izveidots plašs putnu dārzs, sīpolu biznesu nomainīs ķiploki, nedaudz palielināsies gaļas lopu un kazu skaits, bet padomā vēl ir arī ‘Dorper’ šķirnes aitas.
Tā kā pagājušais gads ir bijis nelabvēlīgs un smags daudzās nozarēs, cenu kritums skāris visus, šobrīd lauksaimniekiem ir laiks pārdomāt — varbūt iespējams kaut ko optimizēt un pārkārtot. Un kāpēc gan kā papildnozare kādam nevarētu būt kazkopība?
Autores foto
Juhans
Liekas, ka no bijušā Jēkabpils rajona novadiem ir tikai viens sakarīgs lauksaimniecības konsultants - Ina Sēle. Nekas nav dzirdēts, vai tāds vispār ir Krustpils, Aknīstes, Viesītes novadā? Jā, Salā laikam ir. Kāpēc viņi neko par savu darbu neraksta BD? Kā Ina. man kazas nav mīļš lops, bet rakstu izlasīju ar patiku. Paldies!