Ko iedzīvotāji gaida no savas pašvaldības?
AIJA VALDMANE

Saruna ar Jēkabpils novada domes izpilddirektori Guntu Dimitrijevu
 
Vēl nesen Jēkabpils novads saistījās  ar izpilddirektora Jāņa Subatiņa – zinoša, atbildīga un kompetenta cilvēka – vārdu. Taču laiki un apstākļi mainās, un tagad viņa vietā strādā Gunta Dimitrijeva – kādreizējā Jē-kabpils novada  projektu koordinatore, vēlāk – Viesītes novada Attīstības  nodaļas vadītāja. Pēc specialitātes  viņa ir agronome, beigusi Latvijas Lauksaim­niecības akadēmiju. Savulaik strādājusi arī 25. kongresa padomju saimniecībā. Dzimusi gan viņa ir Jūrmalā.
 
– Kā jūs sākāt strādāt pašvaldībā? Kas liekas svarīgs, ko jūs varat paveikt? Kas būtu paveicams novadā?
      – Sākumā es strādāju Vie­sītes arodvidusskolā par direktora vietnieci, un tad, šķiet, tas bija 2005. gadā, Viesītes pašvaldībā vajadzēja  teritorijas plānotāju. Es tur strādāju uz nepilnu slodzi, paralēli skolas darbam, bet tajā pašā laikā es jau skolā sāku strādāt ar starptautiskajiem projektiem. Bija skolu programmas, un mēs veiksmīgi sākām pieteikt projektus. Protams, toreiz nebija ne pieredzes, ne tādu zināšanu, bet mums sanāca viss ļoti veiksmīgi – gan skolotāji, gan skolēni brauca mācīties, un tajā laikā es arī iedrošinājos star­tēt uz pašvaldību un tieši man iegadījās teritorijas  plānojumu iz­strāde. 
Es biju spiesta daudz mācīties, daudz apgūt normatīvos aktus. Tas bija mans lielākais izaicinājums. No Viesītes novada pašvaldības es aizgāju prom 2009. gadā un atgriezos 2017. gadā, un atkal man bija  jāizstrādā teritorijas plānošana. Tas gan bija ārplānojums, bet atbildība bija tā pati. 
Kāpēc mani interesē pašvaldības lietas? Varbūt tas man tā vienkārši iegrozījās, jo izglītības joma bija gana interesanta, bet man gribējās vēl ko vairāk. Pedagoģija man bija izaicinājums, kaut arī no tā visa man bija drusku bail. Tomēr aizgāju uz Viesītes arodvidusskolu, kur arī 25 gadi tika pavadīti. Biju direktora vietniece ārpusklases dar­bā, vietniece praktiskajā apmācībā, apguvu arī pedagoga specialitāti saistībā ar speciālajiem priekšmetiem, kas saistās ar agronomiju, augļ­kopību, dārzkopību. Tad paralēli mācījos arī angļu valodu. Tomēr līdz pašai Viesītes arodvidusskolas slēgšanai es nepaliku, tad jau es sāku braukāt uz Jē­kabpili. Un tā aizvien vairāk sāka dominēt pašvaldība.
– Kur jūs no sava skatu punkta redzat pašvaldības jēgu, darbības mērķi, perspektīvu?
      – Es vispirms uz pašvaldību skatos kā parastais iedzīvotājs. Ar šādu mērauklu es arī mēru visu to, ko es kā iedzīvotājs gaidu no pašvaldības. Esot šajā krēslā, do­māju par to, ko es varu dot kā speciālists. Savulaik strādāju par projektu speciālisti Jēkabpils novadā, bet šī man bija tāda kā atgriešanās: re kur vienā pagastā mans īstenotais projekts, tur vēl un tur... Patīkamas atmiņas. Tas nozīmē, ka es jau to nedaru sev, man nevajag pašapliecināties. Darbu jau var atrast,  vienu vai otru. Bet man ir gandarījums, ka ir rezultāts, sakārtota infrastruktūra, darbinieki brauca uz Somiju, Norvēģiju, mācījās. Acu priekšā man stāv skats, kad mūsu jaunais būvinženieris Sandis toreiz Nor­vēģijā gāja, skatījās ēkas, jo tās tomēr bija at­šķirīgākas no Latvijā re­dzētajām. Tas jau gan bija pirms laba laika, bet tomēr patīkami atcerēties.  
    Ko iedzīvotājs gaida no pašvaldības? Apdzīvotās vietās, ciemos: ielu apgaismojumu, ja tāda vēl nav, savukārt skolas, bērnudārzi, viensētas – tikai ceļu, lai var izstaigāt un izbraukāt! Ar pārējo jau daudz maz paši tiek galā – zemnieki, uzņēmēji. Ja nu vienīgi uzrodas kādas no­pietnas problēmas. Bet faktiski – ceļš jau ir tas galvenais. Ir procesi, ko mēs varam ietekmēt, un ir procesi, ko nevaram – piemēram, noasfaltēt ceļu. Tai jābūt valsts programmai, kurā mēs varētu arī piedalīties. Bet pašlaik ir tā, ka valsts nedomā par to, kas notiks rīt. Šovasar izbraucām ma­zos celiņus gan Čehijā, gan Polijā – visur tie ir asfaltēti. Arī tie, kas ved uz mazajām vietām, ir asfaltēti. 
    Man šķiet, ka mūsu valstī ir ļoti nodalīts tas, ko mēs  iedzīvotājam gribam dot un ko negribam. Valstij nav skaidras programmas. Taču arī lauku iedzīvotājs ar saviem nodokļiem atbalsta valsts budžetu! Protams, mēs nevaram gribēt, lai viss būtu vienādi, nu, bet kā tagad runā – Rīga, Pierīga un pārējā Latvija, tas arī nav glīti. Mēs dzīvojam tajā pārējā Latvijā, bet mēs taču to veidojam! Manuprāt, lauku novadi nepelnīti ir izslēgti no labas dzīves, no aprites. Man ļoti gribētos pajautāt mūsu pašvaldību lietu ministram vienu jautājumu, kas attiecas uz agresīvajām reklāmām, ar kurām mūs bombardē – kā mana kā lauku iedzīvotāja sadzīve uzlabosies pēc reformas? Vai pakalpojums pienāks mums klāt, un cik tuvu? Nezinu, vai tik rožaini būs pēc gaidāmās teritoriālās reformas.
 – Jūsuprāt, kāds būtu reālākais reformas modelis?
    – Es neņemšos izteikt kaut kādus pieņēmumus par kaut ko konkrētu, bet varu pateikt, ka pati reformas uzsākšana un popularizēšana neatbilst labas pārvaldības principiem. Tāpēc ir ļoti nožēlojami, ka ministrija, kurai ir jāuzrauga pašvaldības un jāskatās, lai viss notiek pareizi un atbilstoši normatīvajiem aktiem, pati pārkāpj šos aktus, pasakot, ka plānošanas dokumentu izstrāde vairs nav vajadzīga, un vēl citas lietas, kas, godīgi sakot, man nav pieņemamas.
Nesen izpilddirektoru sanāksmē, kur runāja arī Valsts kontroles pārstāvis, es publiski uzdevu jautājumu tieši par šiem plānošanas dokumentiem, par kuriem tagad teikts, ka pašvaldības tos vairs nedrīkst izstrādāt – kā tad īsti ir? Kā izvērtēs investīciju projektu lietderību, ja nebūs šo plānošanas dokumentu? Pārstāvis gan atbildēja, ka tā īsti labi nebūšot. Jo – ja mēs neizstrādājam šos dokumentus, līdz ar to iedzīvotājiem nav iespējams paust savu viedokli, jo nenotiek ne iedzīvotāju sanāksmes, ne darba grupas, nekā nav, un kā tad izpaudīsies vienkārša sausa aktualizēšana? Normatīvie akti tomēr reglamentē šo procesu. Tad sanāks tā, ka tagadējās teritorijas, kuras pievieno kādai citai teritorijai, to iedzīvotāju viedokli neviens neņems vērā, viņiem neviens neprasīs. Tad būs reforma, izveidos jaunos lielos, ekonomiski spēcīgos novadus, bet iedzīvotāji nebūs izteikuši savu viedokli, un tas atkal būs gads, divi, kamēr izstrādās jaunos attīstības plānošanas dokumentus. Kādu viedokli tad ņems vērā? Tādas ir manas pārdomas. Bet es arī neceru sagaidīt nekādu skaidrojumu no ministrijas, jo diemžēl komunikācijā, kas saucas konsultācijas vai konsultācijas ar speciālistiem vai deputātiem, informācija būs vienpusēja. Uz jautājumiem parasti netiek atbildēts vai saka, ka atbildēs kaut kad kaut kas. Publiski uzdotam jautājumam mēs publiski nedzirdam atbildi. Ministrs popularizē tikai vienu mo­deli! Pārējais netiek ņemts vērā. 
    Mūsu pašvaldībās ir daudz lokālu problēmu. Kad bijām Somijā, Dānijā, Beļģijā un citur un paskatījāmies, kāda tur ir izglītības sistēma, tad redzam, ka mums ir uz ko tiekties un daudz ir ko darīt.
     Ir gandarījums par tā saucamajām nemateriālajām lietām, tie ir pieredzes apmaiņas projekti, kur cilvēki aizbrauca, paskatījās un redzēja, ka mēs neesam pasaules centrs, ka mums vēl ir jāmācās.
 – Varbūt pastāstiet par kādiem saviem iepriekš realizētajiem starptautiskajiem projektiem​.
      – Ja runā par nemateriālajiem projektiem, tad bija Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbības programma, kur tieši Jēkabpils novada speciālisti brauca mācīties. Viena grupa devās uz So­miju, otra – uz Norvēģiju. Mēs nebraucām par pašvaldības naudu, viss bija par projekta līdzekļiem. Atceros, vienā grupā brauca arī izpild­direktors Jānis Subatiņš, un mēs skatījāmies, kā So­mijas nelielā pašvaldībā, līdzīgā mūsējai, tiek organizēti darbi. Toreiz tieši runa bija par komunālajiem pa­kalpojumiem. Otra grupa brauca uz Norvēģiju, skatījāmies teritorijas plānošanu. Līdzi bija būvinženieris, kas pētīja, kā šādi jautājumi tiek risināti minētajā valstī. 
    Lielākais projektu bloks bija par izglītību. Tas tika īstenots Zasas vidusskolā, kur kopā bija gan izglītības darbinieki, gan politiķi. Atceros, toreiz mums ļoti veiksmīgi viss sanāca. Tajā laikā pētījām izglītības iestādes un to, kā strādā politiķi. Daudzi mūsu deputāti aizbrauca pieredzes apmaiņā uz citām valstīm, tas bija veiksmīgi. Jo mūsu deputātus jau neviens neapmāca. Nav tādas institūcijas, kur iemācītu būt par deputātu! Tad ar Rubeņu kultūras namu mums bija starptautiskās sadarbības projekts u.c. Tie ir tie nemateriālās vērtības projekti. Tie, kas nesa materiālo vērtību – tie bija mūsu «Leader», ERAF, ESF atbalstītie projekti u.c. No Eiropas toreiz dabūjām vairāk nekā 30 000 eiro. Mēs ļoti labi varējām strādāt.
– Jūs startējāt uz va­kanto izpilddirektora vie­tu. Jānis Subatiņš bija zinošs un atbildīgs cilvēks, un jūs arī tāda esat. To es secinu ne tikai no jūsu stāstītā, bet atceros no agrākiem laikiem. Vai pretendējāt uz šo vietu tāpēc, ka zinājāt, ka varēsiet? 
    – Lai mazliet paskatītos uz sevi no citas puses. Es visu laiku esmu veikusi tā saucamo melno darbu: vietniece; cilvēks, kas īsteno kaut kādas noteiktas funkcijas u.c. Bet man gribējās paskatīties uz sevi, kā ir tad, kad ikdienā pieņem lēmumus. Es jau tāpat Vie­sītes Attīstības nodaļā šos lēmumus pieņēmu! Ja man tas ir ikdienas darbs, kāpēc es to nevaru darīt te? Nē, es nebiju pilnīgi pārliecināta, ka tikšu, jo konkurence bija diezgan liela. Taču es tomēr, sagatavojusi savu iesniegumu, savus dokumentus, pa­skatījos uz tiem no cita skatu punkta un secināju, ka nemaz tik slikti nav! Tas man bija arī izaicinājums, bet es sev nepiedotu, ja tos nebūtu iesniegusi! Nu kā es varu zināt, kam es deru, ja nemēģinu un kāds mani nenovērtē! Var­būt tas ir neordināri, bet tādas ir manas domas. Varbūt kādā grūtā brīdī teiktu: nu redz, žēl, ka nepieteicos! Kas to zina, kā būtu bijis. Varbūt nožēlotu. Tāpēc labāk ir mēģināt. Jā, un nebija jau man obligāti šajā amatā tikt, tas nebija mans mērķis, jo Viesītes novada domē bija laba nodaļa, izcili cilvēki, ar ko kopā strādāju, bet atkal gribējās pamēģināt kaut ko jaunu, pārliecināties, kam es vēl deru un ko spēju vēl. 
Bet arī Jēkabpils novadā ir labi, zinoši speciālisti.
  – Ko cilvēki sagaida no pašvaldības? 
       – Kā jau iepriekš teicu – būtu svarīgi, ja iedzīvotājs būtu nodrošināts ar to, ko viņš vēlas un gribētu darīt. Mēs jau varam teikt, ka tikai ceļi, ceļi, ceļi. Bet te es ne­domāju tikai tādu mehānisku braukšanu uz darbu, uz veikalu. Ceļi – tā ir izglītība, kultūra, tā ir ikdienas saimnieciskā darbība, vienalga, kāda tā būtu – vai tas ir zemnieks, uzņēmējs vai vienkārši mājsaimniecība. Tā ir ikdiena! Bet pašlaik tikai runā par kaut kādiem ekonomiski spēcīgiem reģi-oniem – tas ir virspusēji. Jūs man jautājāt – kā es redzu lauku vidi? Nu, man acu priekšā stāv Vācijas ciemu, Dānijas lauku, Zvied­rijas attālu vietu skati. Kā viņi dzīvo un kā mēs? Viņi iet uz pašvaldību tikai tad, ja viņiem jārisina kāda problēma. Neiet, lai prasītu ik­dienišķas, pašas par sevi saprotamas lietas, kuras pašvaldībai jānodrošina savas kompetences ietvaros. Pašval­dība pati nāk pretī gan ar sociālo aprūpi, gan ar citiem pakalpojumiem. Turklāt so­ciālo dienestu pārstāvji parunājas ar cilvēku un maksimāli viņus apkalpo mājās. Mēs te esam aizmirsuši, ka ar cilvēku ir arī jāaprunājas. Te nevienam nav laika, visi mēs skrienam. Nu un kur mēs esam aizskrējuši?
     Vēlreiz par mūsu ceļiem. Nu negribu teikt, ka neko valsts nedara. Lielie ceļi arī ir uzlaboti, bet šo ceļu sakārtošana nereti ir atkarīga no politiķu lēmumiem. Mums viss ir ļoti politizēts. Ne tik daudz saimnieciski strādājam, cik politiski, to tad arī daudzi izjūt. Joprojām nav skaidras atbildes, kāpēc novadi ir sadalīti tā un ne savādāk, kāpēc vieniem jā­brauc uz centru pilnīgi uz otru pusi, nekā tas būtu dabīgā veidā, un līdzīgi. Ministrs ļoti izvairās no šādiem skaidrojumiem.
Bet, runājot par šodienu – mums arī pašiem jāsaprot, ko vēlamies. TV kanālā bija raidījums «Aizliegtais paņēmiens» par Vāciju. Atbilstoši viņu likumiem,  ja atrod, ka cilvēks nepamatoti izmanto savas privilēģijas vai kaut ko nav izdarījis – sods ir ļoti liels. Mūsu sa­biedrībā pieņem to, ka cilvēki nemaksā nodokļus, strādā nelegāli. Tajā zemē tā nevarētu būt. Tāpēc mēs sūkstāmies, ka mums te nekā nav. Otrs jautājums – cik godīgi šie nodokļi tiek izmantoti. Man patīk tas, ka ir strikti no­teikts – ja esi pārkāpis ātrumu, samaksā sodu, nevis dod kukuli. Bet te cilvēki arī kukuļus nenosoda, tikai nosaka: redz, kā uzķērās! Bet tā taču ir ikviena atbildība!
     Tad vēl. Mūsu valstī pietrūkst atbalstošas attieksmes. Ir bargi kontrolieri, bet nevis atbalstoša sistēma. Tas varbūt ir tas, kas mums jāmācās no vecajām valstīm. 
– Kas pašvaldība ir Latvijas mērogā? Vai tā iedzīvotājiem ir svarīga?
      – Es domāju, ka jā! Caur pašvaldības darbu labāk var saskatīt lokālās problēmas un iespēju tās risināt. Pašvaldību pārstāvji izsaka savus viedokļus, mēģina kaut kādā veidā ietekmēt gaidāmās novadu reformas gaitu – daži racionālāk, daži emocionālāk, bet pašvaldība ir tā, kas tomēr saglabā vietējo kultūrvēsturisko mantojumu. Tajā pašā laikā tā iekļaujas arī tajā lielajā formējumā, ko mēs saucam par valsti. Pašvaldība – tā ir arī dažādība, jo vienādi nebūsim ne­kad,  un tādiem arī nevajag būt. Turklāt pašvaldība ir tā, kas tiešā veidā komunicē ar cilvēkiem. Tāds veidojums  kā pašvaldība nav slikts, jautājums ir par to, kā mēs šo esošo teritoriju apsaimniekojam, cik efektīvi izmantojam piešķirtos līdzekļus. 
 
 
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru