Kam ir svarīgāka loma sēliskās identitātes apzināšanā, kopšanā un popularizēšanā – valstij, pašvaldībai, NVO, biznesa struktūrām, vietējām kopienām vai kam citam? Kā panākt vēsturiskās Sēlijas sadrumstalotības pārvarēšanu? Un kas ir tas, ar ko Sēlija jau var lepoties kā paveiktu, bet kas vēl darāms? Vai un kā iedzīvotāji izjūt kopīgo sēlisko identitāti? Ko darīt, lai neizzustu sēliskā izloksne? Kā atšķiras sēliskais Lietuvas pierobežā no sēliskā novada otrā pusē? Kas ir Sēlijas galvaspilsēta? Vai Jēkabpilī var izjust sēlisko garu?
Sēliskās vērtības visspilgtāk izpaužas biedrību darbā
Ābeļu, Dignājas un Dunavas pagastu pārvaldes vadītāja Anda Ķiploka atzīst, ka pagātnes vērtības, kultūrvēsturiskais mantojums noteikti ir jāsaglabā, kā arī jākopj vietējās tradīcijas, jo, viņasprāt, bez pagātnes apzināšanas nākotnes nav nevienā jomā.
– Kā popularizēt Sēlijas novadu – grūts jautājums. Vajadzētu izmantot sociālos tīklus, pasākumus, kas iedzīvotājus vieno un kur visātrāk var apgūt šīs vērtības un saprast, ko vispār nozīmē sēlis un ko nozīmē piederība Sēlijai. Taču cilvēki ir dažādi: ir tādi, kuriem piederība pie kādas kultūrvēsturiskas grupas nav saistoša un kuri ir tā dēvētie pasaules pilsoņi. Un ir ļaudis, kuriem šīs vērtības ir ļoti svarīgas, un sevišķi spilgti tas izpaužas, manuprāt, biedrību jeb nevalstisko organizāciju darbā, un es to vērtēju ļoti atzinīgi. Galvenais ir atrast savu nišu un ceļu, – norāda A. Ķiploka.
Protams, nevalstiskais sektors nevar izdzīvot bez pašvaldības atbalsta, taču arī pašvaldība viena pati nevar paveikt darbu, kas saistīts ar sēliskā apzināšanu, kopšanu un popularizēšanu. Vajadzīga cilvēku iniciatīva, vēlme citam citā ieklausīties, izteikt viedokļus, kā to tālāk virzīt, iznest plašāk. – Ja izveidojas laba sadarbība, tad tas ir ideāli, jo tikai tā var īstenot jebkuru ieceri, – uzskata pagastu pārvaldniece, ar gandarījumu piebilstot, ka lielākos pasākumos, piemēram, «Sēlija rotā», jau ieskanas Sēlijas vārds, taču darba mums vēl ir gana daudz, lai veicinātu iedzīvotāju izpratni par sēlisko un piederību Sēlijai.
Anda Ķiploka atzīst: nav tāda kritērija, pēc kura varētu izmērīt novada vienotību vai sadrumstalotību. – Tas ir vērtējams subjektīvi: ir cilvēki, kuri atzīst, ka Sēlija ir sadrumstalota, ir ļaudis, kur pauž pretējo. Turklāt katrā pagastā jau ir sava izpratne par sēlisko un vēsturisko, un uzskati var būt dažādi, – spriež A. Ķiploka. – Ābeļu pagasts vairāk ir saaudzis ar Jēkabpili, līdz ar to arī iedzīvotāji vairāk sevi saista ar pilsētu un tās kultūru. Taču, jo tālāk no pilsētas, jo vairāk var just viedokļu atšķirību.
Uz to, kādi tad īsti ir sēļi, viņu raksturs un dzīves uztvere, A. Ķiploka aicina paraudzīties no mazliet citādāka skatpunkta. – Varam atsaukties uz sēliskās izrunas pratējas Dzintras Alužānes teikto, ka sēļi ir tieši un taisni, un šad un tad varbūt kaut ko noklusē. Taču, manuprāt, patiesībā mēs esam ļoti dažādi, ar jauktām asinīm, un mūsos ir kaut kas gan no Zemgales, gan Kurzemes, gan Vidzemes, gan Latgales ļaudīm. Atliek satikties ar ārkārtīgi enerģisku sēli, un tad jājautā: kur tad ir tas viņiem raksturīgais sēliskais mierīgums? Ir cilvēki, kas pēta savas dzimtas kokus, un tādējādi ļoti labi var izsekot savu senču gaitām un saprast, cik mūsos, latviešos, ir daudz no katra novada, – saka A. Ķiploka.
Vai Sēlijas vēsturiskajam novadam vajadzētu vienu centru un kur?
Jānis no Ābeļu pagasta:
– Centrs varētu būt Jēkabpilī, jo tā ir lielākā pilsēta, kas atrodas Sēlijas novada vidū. Līdz ar novada izveidi lielāka nozīme tiek piešķirta tautas tradīcijām, turklāt daudzi komponisti nāk no Sēlijas novada. Nozīmīgs pasākums ir «Sēlija rotā» – pats esmu piedalījies visos šajos dziesmu un deju svētkos kā kora dziedātājs!
Ineta no Ābeļu pagasta:
– Manuprāt, Sēlijas novada galvaspilsēta varētu būt Viesīte. Viesītes nosaukums ir tipiski sēlisks, senā sēļu valodā, mīlināmā formā «viesīte» ir «vīnogulāji». Viesīte ir kā Sēlijas rota, jo te atrodas lielākais kultūras nams ar koncertzāli, kinozāli, tradīciju zāli, deju zāli un telpas citu pasākumu rīkošanai. Viesītē ir bagātīgs muzejs «Sēlija», kura pārziņā ir bānīša komplekss, gan profesora P. Stradiņa piemiņas ekspozīcija, kā arī Latvijas fotogrāfijas pamatlicēja M. Buclera piemiņas istaba Lonē. Viesītē ir sava sporta skola un mūzikas un mākslas skola. Tā ir sakopta un skaista pilsētiņa.
Svetlana no Ābeļu pagasta:
– Sēlijas novada centrs varētu būt Sēlijas ciems. Prieks, ka līdz ar Sēlijas novada izveidi mums ir vairāki ieguvumi. Noteikti pozitīva ietekme ir uz kultūru un tradīcijām, kā arī tiek stiprināta piederība savam novadam, tiek īstenoti kopīgi projekti, lai veicinātu attīstību, tūrismu un atpazīstamību.
Ar mīlestību pret Sēlijas ļaudīm un tās dabu
Viņa sirds, tāpat kā Rainim, Aleksandram Grīnam un Jānim Jaunsudrabiņam, palikusi bērnības zemē Sēlijā. Lai kur vestu dzīves līkloči, mīlestība uz dzimto pusi allaž pavadījusi tālajos ceļos, un to vislabāk var sajust «Kalpa zēna vasarā» un «Degošā salā»: atmiņu zīmējumi, sapņojumi, ko rakstnieks, dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Jānis Akuraters kā brīnišķīgu literāru mantojumu atstājis nākamajām paaudzēm.
Jānis Akuraters pasaulē nāk 1876. gadā toreizējā Dignājas pagasta «Jaunzemjos» (šobrīd Ābeļu pagasts), kur patlaban saimnieko Kļaviņu ģimene. Jānis aug kopā ar nedaudz vecāko brāli Pēteri, un, kad zēnam ir 6–7 gadi, visa saime pārceļas uz Dignājas «Beitāniem». Novadpētniece Ausma Bērziņa stāsta, ka jau no mazotnes Akuraters rod prieku dziesmā un mežā: muzikālais mežsargs Juris un viņa sieva Dārta saviem bērniem iemācīja mīlēt gan dabu, gan dzīvot saskaņā ar sevi.
Ābeļu pagasta Brodu ciematā izveidota Jāņa Akuratera daiļrades taka,
kas atspoguļo mūsu novadnieka dzīves gaitas un radošo mūžu, kura izzināšanai sirdi
un dvēseli atdevusi novadpētniece Ausma Bērziņa.
Autores foto
Sievas izvēlas no Sēlijas
«Beitānos» aizrit rakstnieka skolas gadi, jaunība, veidojot viņa uzskatus un viņu kā cilvēku, kādu mēs Akurateru pazīstam šodien. Skolā, kā vēsta A. Bērziņa, mācījies labi, bet bijis arī liels protestētājs. «Atmiņas vēsta, ka ļoti bieži runājis pretī, lāga nesatika ar brāli, bija tāda dumpinieciska gara. Skolotājs Mandiāns viņam teicis: tu nonāksi cietumā ar savu dumpīgumu, un tā arī bija,» teic Ausma.
Pēc Biržu skolas beigšanas Akuraters palika turpat Sēlijā, turpinot iegūt zināšanas Jēkabmiesta pilsētas skolā. Ilūkstē nokārtoja skolotāja eksāmenus un kādu laiku strādāja Elkšņu skolā, arī Sēlijā, un tikai pēc tam aizgāja strādāt uz Vidzemi.
Abi brāļi Akurateri savas sievas izvēlējās no Sēlijas, droši vien neapzināti, un tomēr. Pēterim otrā sieva bija no Sēlijas, no Mazzalves puses. Jānis Akuraters apprecēja skaisto Mariju Dišleri no Seces «Birzniekiem», skolotāju, kura, lai kādā sabiedrībā iziet, vienmēr bija skaistākā. Abi Rīgā satikās dzīvoklī pie Kārļa Skalbes un iemīlējās uz mūžu. «Akuraters atbrauca no Norvēģijas, no izsūtījuma, salaulājās «Birznieku» mājās, viņa vēl bija skolnieces kleitiņā. Varbūt, ka Marijas tēvs nebūtu tādu rakstnieku sev izvēlējies par znotu, bet viņam ļoti patika, ka Akuraters spēlēja cītaru, bija muzikāls. Tā muzikalitāte viņam no mātes, kas dziedājusi Biržu korī pie Līventāla,» teic Ausma.
No Sēlijas nāk visa Akurateru dzimta. Nāk no tās vietas, kur šobrīd atrodas Jēkabpils autobusu parks. «Pēc Napoleona kara Latvijā palika kāds franču armijas prūšu korpusa karavīrs, apmetās Ābeļu muižā uz salas un apprecēja muižas meitu. Viņiem bija dēls, vārdā Viļums, 1815. gadā dzimis, viņš savukārt apprecēja saimnieka meitu Dārti no tagadējā autobusu parka teritorijā esošajām «Bubuļu» mājām un tur atnāca dzīvot. Viņiem bija pieci dēli. Pirmais dēls Jānis palika «Bubuļos», un Jāņa dzimta saistīta ar Salas pusi. No viņu dzimtas nāk aktrise Elita Kļaviņa. Otrais dēls ir Juris, 1842. gadā dzimis, sievu precējis no Biržu «Spuldzeniekiem», bagātu un lepnu saimnieka meitu, dzīvojis «Jaunzemjos», strādājis par mežsargu, izaudzinājis nākamo skolotāju Pēteri, rakstnieku Jāni un meitu Helēnu. Dēls Pēteris arī apprec meiteni no Sēlijas. Pēc brāļa Jura paliek par mežsargu «Jaunzemjos», un visi viņu bērni dzīvo Ābeļu pagastā. Nākamais ir Mārtiņš, kurš aiziet no šejienes, visticamāk, viņa dzimta ir aizgājusi uz Zalves pusi. Par viņiem ziņu mūsu pusē nav. Piektais dēls Andrejs apprec sievu no Sēlpils, viņa otrā sieva nāk no Daugavas otras puses, no Trepes,» Akurateru dzimtas vēsturē dalās Ausma Bērziņa.
Iedvesmu smeļas dzimtās puses dabā
Akuraters ir audzis Sēlijā, un tieši mūsu puses daba un cilvēki viņu iedvesmojuši, tieši tāpēc arī viņa darbos ļoti daudz ir no tā, kas ir saistīts ar Sēliju.
«Mēs varam teikt, ka viņš ir skatījis tās pašas skaistās zilās debesis, ko mēs šodien skatām. Redzējis to pašu Daugavu, kurai mēs staigājam garām. Viņš ir dzirdējis mežu šalkas, līdzīgas kā mēs šodien dzirdam. Tā kā viņš ir mežsarga dēls, kokus viņš ir iemīlējis uz visu mūžu, un, kad 1933. gadā Rīgā, Pārdaugavā uzceļ savu māju, tur viss ir no koka, jo viņš grib, lai mežs būtu tuvumā. Medības viņu nevilināja, interesēja daba, dabas skaistums,» saka A. Bērziņa.
Lasot viņa darbus, dzejoļus un stāstus, var just, ka pilsēta īsti nav viņa mājas. Arī laukos dzīvojot, ir dzimusi viņa nostāja pret pārkrievošanu. Ne velti Akuraters ir to 38 Tautas padomes locekļu vidū, kuri 1918. gada 18. novembrī atrodas uz tagadējā Latvijas Nacionālā teātra skatuves, kad tiek dibināta Latvija. Savai dzimtenei Akuraters ir veltījis dzejoli «Latvijā», kam mūziku komponējis Pēteris Barisons: Akuratera mazdēla Jāņa Oša krusttēvs un Akuratera meitas Laimas skolasbiedrs.
Viņa lielākie darbi, ko tauta visvairāk iemīlējusi, ir «Kalpa zēna vasara» un «Degoša sala». «Kalpa zēna vasaru» Akuraters saraksta trimdā Oslo, Norvēģijā 1908. gada februārī. Kā viņš pats vēlāk atceras, sešās dienās uzrakstīja šo skaisto atmiņu stāstu par savu dzimteni. Rakstot viņš jutās, kā esot savā dzimtenē, it kā sajustu to, ko kādreiz: lauku darbus, ko iepazinis vienas vasaras laikā, un it kā rakstītu vēstuli no trimdas dzimtajai pusei. Taču Akuraters bija saimnieka dēls un dzīvoja labos apstākļos, kalpu darbus nestrādādams. Kā viņš varēja uzrakstīt tik skaistu darbu? Togad jaunais Akuraters devās uz Krieviju, lai stātos mežkopjos, taču aizbrauca par vēlu, mācības bija jau sākušās, tā nu nācās vienu gadu palikt Biržos pie tēva un strādāt visus lauku darbus. Iespējams, meži zaudēja labu saimnieku, taču mēs ieguvām talantīgu rakstnieku, kurš pēc gadiem atzina, ka tēva saimniecībā pavadītais laiks bijis viens no skaistākajiem, burvīgākajiem laikiem viņa mūžā. «Kalpa zēna vasara» ar savu brīnišķīgo valodu, attēloto augu un dzīvnieku valsti, dažādiem Sēlijas ticējumiem, ko noklausījies no saviem vecākiem un kaimiņiem. Un tā brīnišķīgā sajūta, cik daba ir skaista, veldzējoša... Tieši tāpēc ir žēl, ka mūsdienās skolā vairs nav jāmācās «Kalpa zēna vasara», jo tā lieliski uzbur dzīvi laukos, aizvedot lasītāju uz pavisam citu pasauli, kāda šodien saglabājusies tikai grāmatās.
Grāmata kā ceļvedis pa dzimtajām vietām
Brīnišķīga grāmata ir arī «Degoša sala», kas ir par Akuratera skolas laiku Biržos. Tajā attēlota skolas dzīve, sajūtas un, galvenais, vēlme mācīties, tiekties pēc kaut kā garīga. Ļoti skaisti attēlota arī pirmā skolas gadu mīlestība. «Ja mēs paņemam rokās «Degošu salu», ar šo grāmatu var iziet cauri Biržiem vēl šodien un atrast tās vietas, kuras attēlotas stāstā. Tur ir gan dzirnavas, gan dzirnavu dīķis, baznīca, galvenokārt viņa ceļš uz mājām, «Beitāniem», kas gan vairs nav saglabājušās,» stāsta Ausma Bērziņa.
Vairāki Akuratera stāsti ir apkopoti grāmatā «Draugi un gadi». Mazi stāstiņi, kuros var atpazīt mūsu pusi. Te ir pieminēti «Debesnieki», vieta Biržu pusē. Pieminēti Spuļģi, kas ir Akuratera mātes uzvārds. Ezernieks, Pasilnieks, Bērzgals – tie arī ir šīs puses uzvārdi. Melnsils – Salas melnais sils. Pieminēti arī patiesi notikumi, pirmie Vispārējie dziesmu svētki. «Neesmu atradusi, man nav bijusi izdevība noskaidrot, kurš koris no mūsu puses piedalījies dziesmu svētkos. Iespējams, ka toreiz dalībnieki uz tiem devās individuāli, un tā arī Akuratera māte tajos dziedājusi. Akuratera tēvs ir bijis, jo man ir dziesmu grāmata ar tēva ierakstu no pirmajiem dziesmu svētkiem.
Rakstnieks bija cilvēks, kas cienīja un mīlēja visu daiļo. «Estētisks, un tas laikam vairāk nāk no mātes. Impulsīvs, ar lielām idejām, sabiedriski aktīvs, ne velti bija strēlniekos un cīnījās par Latviju. Viņa teiciens ir: lielāks par dzīvi ir dzīves sapnis. Tas diemžēl izdzisa pārāk ātri – Akuraters mūžībā aizgāja 61 gada vecumā, atdusas Meža kapos Rīgā.
Lietas, kas nemainās un veldzē dvēseli
Jāņa Akuratera dzimtas atzars noslēdzās 2000. gadā līdz ar viņa mazdēlu Jāni Osi, kurš bija Viļņas radiofonā klasiskās mūzikas nodaļas vadītājs. Padomju laikā Akuraters, ņemot vērā viņa patriotismu, nebija vēlams rakstnieks, līdz ar to uzvārda dēļ nācās ciest tuviniekiem. «Vecāmāte, Jāņa Akuratera atraitne, aizrakstīja Akuratera draugam uz Lietuvu, vai būtu iespējams mazdēlu uzņemt Lietuvas Konservatorijā. Tā arī Jānis palika Lietuvā. Sākumā kādu laiku bija skolotājs, vēlāk strādāja radio, taču atvaļinājumus mēdza pavadīt Latvijā,» piebilst A. Bērziņa.
«Paiet laiki un paaudzes, tikai ir lietas, kas nemainās. Tie ir lieliskie pavasara rīti, apreibinošā rubeņu dziesma, mednieku meli un stāsti (..). Mednieki zina, ka tādas naktis un rīti atver tik daudz skaistuma un prieka, ka auto joņošana, ērtības galvaspilsētas klubos un rautos ir pret to visu tikai nieks. Baigi domāt par to, ka reiz būs tikai šosejas, lauki un dārzi, bet nebūs vairs dabas. Vai mēs jau netuvojamies šim laikam?» Tā pirms simts gadiem rakstīja Akuraters. Cik ļoti pasaule ir mainījusies kopš Akuratera laikiem, un kā viņš justos savā Sēlijā? To mēs varam tikai iztēloties un priecāties par brīnišķīgajiem Akuratera stāstiem, kas caurausti ar dzimtās puses mīlestību un ilgām pēc skaistuma. Tas ir nenovērtējams mantojums, ko nākamajām paaudzēm atstājis Sēlijā dzimis, audzis un radījis rakstnieks.
2016. gadā, noslēdzoties eseju konkursam pēc darbu «Kalpa zēna vasara» un «Ugunīgie ziedi» motīviem,
klātesošos ar nelielu koncertu iepriecināja Jāņa Akuratera brāļa mazmeita Ieva Akuratere.
Akurateru dzimtas salidojums 2012. gadā «Jaunzemjos».
A. Bērziņas arhīva foto
Ābeļu pagasts
- Mūsdienu Ābeļu pagasta teritorijā vēsturiski atradās Ābeļu muiža (vācu Gut Abelhof), Janopoles muiža (Gut Janopol, Brodi), Fogta (Dignājas mežmuiža, tagad – Laši). Pagastā 2000. gadā bija 1 004 iedzīvotāji, 2021. gadā – 869. Tagadējā pagasta teritorija senatnē bija sēļu apdzīvota, vēlāk ietilpa Kurzemes un Zemgales hercogistē. 17. gadsimta vidū te ir ieceļojuši vecticībnieki. Uz rietumiem no Janopoles muižas veidojās apdzīvota vieta Brodi, kas mūsdienās ir pagasta centrs, atrodas Jēkabpils dienvidaustrumu pierobežā pie Radžu ūdenskrātuves. Intensīva ciema apbūve notikusi galvenokārt pēc 1969. gada. Pagasta teritorija stiepjas gar Daugavu. 19. gadsimtā Daugavas kreisajā krastā ap Jēkabpili tika izveidots Salas pagasts, ko 1925. gadā pārdēvēja par Ābeļu pagastu. 1945. gadā pagastā izveidoja Ābeļu, Ezera un Salas ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. Ābeļu ciemam 1954. gadā pievienoja Drēģu ciema kolhoza «Padomju dzimtene» teritoriju, bet 1977. gadā – daļu Kalna ciema teritorijas. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu.
- Lielākās apdzīvotās vietas ir Brodi, Ābeļi, Ķeikāni, Laši, Nagļi, Piļkas, Platačkalns, Rubuļkalns, Saldes, Silacaunes, Sīļukalns. Upes: Aldaunīca, Barana grāvis, Bišu grāvis, Daugava, Drēģu grāvis, Jesperu grāvis, Kārklupīte, Kumiņš, Liepu purva grāvis, Pelīte, Rāviju grāvis, Reiņupīte, Smiltes grāvis, Stirnu strauts, Vārzgūne, Ziemeļsusēja. Pagasta teritorijā Daugavā atrodas Ābeļu salas, Reiņu sala, daļa no Drēģu saliņām, Luģenieku krāce. Purvi: Griežu purvs, Jesperu pūrs, Kraukļu purvs, Liepu purvs, Lācaine, Medņa purvs, Tārpu purvs, Vaivaru purvs.
#SIF_MAF2022
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Kopīgās saknes meklējot» publikāciju saturu atbild «Brīvā Daugava»
Sbrodi
Brodiem ar sēļiem man liekas ir mazs sakars. Tas jau staroveru ciems.
Fredis
Gribēju teikt to pašu.
no kūkām
par Akurātera dzīvi ar patiku izlasīju, Bērziņa stāsta nesausi un aizraujoši