Kopīgās saknes meklējot: Sēlijas stāsti Kalna pagastā
Iveta Skolniece

Jābūt piederības sajūtai vietai, kurā dzīvo
    «Pirmām kārtām katram pašam jāapzinās, ka ir sēlis. Jābūt piederības sajūtai savai vietai, kurā dzīvo. Tam jānāk pašam no sevis,» atzīst Kalna pagasta pārvaldes saimniecības vadītāja Maruta Cankale.
 
Kalna pagasta pārvaldes ēka Vidsalā.
 
      «Mūsdienu mainīgajā pasaulē cilvēki pārvietojas, maina dzīvesvietas, un piederība Sēlijas novadam nerodas tāpat vien. Ir cilvēki, kas Kalna pagastā ieceļojuši no Kurzemes un joprojām sirdī un valodā ir pārliecināti kurzemnieki, savukārt ir ļaudis no Latgales, kuri ar lepnumu teic, ka ir joprojām latgalieši,» norāda M. Can­kale. Viņasprāt, Sēlijas novadā dzīvojošajiem kopumā pietrūkst  patriotisma, tāpēc nepieciešams veicināt novada patriotismu neatkarīgi no tā, vai tie ir īstenie sēļi vai neīstie.
     Viņa teic: lai cilvēkiem būtu interese līdzdarboties Sēlijas atpazīstamības veidošanā, kas ir pašvaldības būtība, nepieciešama piederības sajūta teritorijai, un šīs piederības galvenais elements ir kultūrvēsturiskā identitāte. Tas pamatā ir kultūras darbinieku un skolu uzdevums. «Ir ļoti svarīgi, lai ir viena organizācija, kas uzņemas rūpi par Sēlijas atpazīstamības veicināšanu. Un to vajadzētu pārstāvēt tiem pagastiem, kuri teritoriāli ir Sēlijā,» uzskata Ma­ruta Cankale.
     Administratīvi teritoriālā reforma, pēc viņas domām, ir pretrunā ar kultūrvēsturiskajām tradīcijām un saglabājušos pamatiedzīvotāju mentalitāti. «Joprojām Sa­eimas vēlēšanās esam Zemgales vēlēšanu apgabalā. Bet kāpēc nav Sēlijas vēlēšanu apgabala?» jautā M. Cankale. 
    Šobrīd, kad ir atzīta vēsturiskā zeme Sēlija, lai nostiprinātu sēlisko apziņu, ir daudz darāmā. «Vispirms katram jāsaprot, ar ko sēļu identitāte atšķiras no citām. Manuprāt, tā ir valoda un sēliskais mierīgums. Arī Sēlijas jaukā daba, gleznainā ainava, baltie bērzi, ezeri, pilskalni, līkumotie ceļi, kas ir atšķirīgi no citiem Latvijas novadiem,» spriež  Maruta  Cankale.    
 
 
Laiks, kad jāpielāgojas un jābūt kaut mazliet pieticīgiem
«Mēs, kultūras darbinieki, esam pieredzējuši dažādus laikus, tāpēc protam piemēroties. Es pats kultūrā strādāju 20 gadus, arī aktīvi muzicēju, un man vienmēr galvenais ir bijis, lai notiek konstruktīva sadarbība un radošs darbs,» uzskata Kalna un Leimaņu tautas namu vadītājs Gints Audzītis.
Tiekamies Kalna pagasta Dubultu ciemā, tautas namā. «Cilvēku šeit nav daudz. Ja iebrauc naktī, tikai pāris logos deg gaisma, tā tiešām ir. Ko tur liegties, sabiedriskais centrs mums ir veikals, jo cik jau tie lauku ļaudis atnāk uz pasākumiem tautas namā...,» saka Gints.
 
«Ļoti gribētos, lai lauki netiek aizmirsti, jo tie ir pamatu pamats,» uzskata Gints Audzītis.
 
Strādāt pilsētā un dzīvot laukos – pozitīvs piemērs
  Lai cilvēki dzīvotu laukos, jāpiedāvā, ko šeit darīt. «Ir modelis – strādāju pilsētā un dzīvoju laukos, un tas ir pozitīvi. Kaut vai mūsu ciemats, faktiski izmiris, bet ir iespēja dzīvot brīvajos dzīvokļos bijušās skolas telpās, izremontējot tās, satiksme ir, labs ceļš arī. Un kāpēc ne? Mums ir mazie, vidējie zem­nieki, pie tiem vismaz sezonas laikā vari kaut ko padarīt. Lielais zemnieks visu cenšas optimizēt, viņam jau arī to strādnieku daudz nevajag. Cilvēki kaut kā paši kuļas pa to dzīvīti, bet kādu darbiņu jau atrod. Pie­mēram, saskaldīt malku. Zinu, pašam nav laika, bet ir paziņa, kas izpalīdzēs, un viss būs kārtībā,» stāsta Gints. 
     Šobrīd ir laiks, kad, kā uzskata Gints, jācenšas samazināt savas vajadzības, ir jāpiemērojas. Pandēmija viņu, veco muzikantu, mazliet, tā teikt, izsita no sliedēm, savukārt vakcinēšanās prasība diezgan būtiski, tāpat kā daudzviet, ietekmēja kultūras dzīvi. Taču šobrīd dzīve iegājusi ierastajā gaitā: Gints vada trīs dramatiskos kolektīvus.  «Ir jau mazliet par daudz, bet strādājam! Jāņos iestudējām trīs izrādes, visas bija ļoti labi apmeklētas, arī šeit,» saka Gints. Savulaik Kalna pagastā darbojās arī sieviešu vokālais ansamblis, bet pašreiz tā darbība ir apturēta galvenokārt finansiālu iemeslu dēļ, tomēr piedāvājums ir atklāts. Jaunajā budžeta gadā tiek gaidīti gan vecie, gan jaunie dalībnieki.  
 
Gints Audzītis ne tikai vada trīs dramatiskos kolektīvus, bet arī piedalās to iestudējumos.
 
Gribētos, lai lauki netiek aizmirsti
     Gints teic, ka ir jūtama atšķirība starp pašreizējo Jēkabpils novadu un veco Jēkabpils novadu, kurā bija iekļauts Zasas, Dignājas, Dunavas, Ābeļu, Rubenes, Kalna un Leimaņu pagasts. «Ir lietas, kam būtu jāpievērš vairāk uzmanības, piemēram, lai dokumentu aprite būtu raitāka, taču ir skaidrs, ka uzreiz pēc pārmaiņām nevar gribēt, lai viss ir kārtībā. Esmu optimists, un man ir prieks, ka novads spēj noorganizēt tik vērienīgu pasākumu kā «Sēlija rotā». Taču tajā pašā laikā ir grūti kaut ko plānot, jo cenas valstī ir būtiski palielinājušās. Un ļoti gribētos, lai lauki netiek aizmirsti. Tas ir svarīgi, bet visu rādīs laiks,» spriež Gints.
    Savulaik, lai ieinteresētu jauniešus, iegādāts daudz labas, mūsdienīgas aparatūras. «Šeit var nākt spēlēt bungas, ģitāras... Piedāvāju arī jauniešiem Zasā, bet diem­žēl nav intereses. Skumji. Ja manā laikā kaut ko tādu piedāvātu... Bērnus pievilināt laukiem... Tas ir grūti. Varbūt ar nometnēm bērniem lauku saimniecībā, bet tas ir ļoti atbildīgs un nepateicīgs darbs, jo vilina jau pilsēta, nevis province. Kā no skolas ārā, tā projām,» spriež Gints. Viņaprāt, lauki ir pamatu pamats. «Pilsētā, manuprāt, ir grūtāk dzīvot, bet latvietim jau ārpus mūriem vienmēr kāds rads atrodams, labi, varbūt ne visiem, bet lielai daļai. Pie mums viss ir vienkāršāk,» viņš uzskata.
 
Kalna pagasta tautas nams Dubultu ciemā: vieta, kurā rast kopīgu valodu ikvienam, kuram tuva kultūra.
D. Gagunova foto un privātā arhīva foto
 
Kamēr var paairēties, viss ir kārtībā!
      Prieka pēc Gints ne tikai muzicē un spēlē teātri, bet arī izzina vietējo vēsturi. «Varbūt es kļūdos, taču, manuprāt, šeit ir bijis daudz strēlnieku, jo netālu ir ceļš, ko sauc par Atraitņu šoseju. Pēc Pirmā pasaules kara kritušo karavīru sievām piešķīra zemes gabalus, tāpēc arī ceļam tāds nosaukums. Savulaik šeit ir bijis arī diezgan daudz leģionāru, ļoti aktīvi darbojusies nacionālā pretošanās kustība. Esmu daudz pa šiem mežiem staigājis, atradis deviņus meža­brāļu bunkurus. Pētījumus gan nesistematizēju, tas vairāk ir vaļasprieks,» secina Gints. 
      Viņaprāt, sēlis vienmēr ir bijis patriots. «Es sēli redzu tādu, kurš iet uz savu mērķi, taču «nelec uz ecēšām», ir racionāls un savrups. Es varētu būt sēlis, esmu dzimis šajā pusē, dzīvoju Zasā, tad pārcēlos uz rietumiem, uz Liepāju. Kādu laiku tur dzīvoju, bet ilgi nepaliku, atnācu atpakaļ, jo šeit ir manas saknes, tāpēc laikam jūtos  te piederīgs,» teic Gints. 
   Piederības sajūta dzimtajai pusei, it sevišķi laikā, kad pandēmija un karš Ukrainā parādījis daudzu cilvēku patiesās sejas, ir ļoti svarīga. Būt piederīgam – tas nozīmē arī būt vienotiem, un kultūra ir viena no iespējām rast kopīgu valodu un saikni ar iedzīvotājiem. «Esmu domājis, ko darīšu, ja jutīšu, ka kultūras dzīve nesniedz gandarījumu? Man tomēr ir jau 56 gadi. Sev esmu pateicis: ja manā vietā gribēs nākt kāds jauns cilvēks, nesēdēšu un negaidīšu, kamēr mani iznesīs laukā, ļaušu viņam strādāt. Varbūt vairāk pievērstos ballītēm, savukārt vasarā, rudenī ietu sēnēs, ogās... Kaut kā taču jāairējas! Kamēr vari paairēties, viss ir kārtībā! Gal­venais, lai būtu veselība!» viņš ar humoru piebilst. 
 
 
 
Dzīve un likteņi paradīzē, kur daba aizturējusi elpu
Paaudžu mantojums,  mīlestība pret vēsturi un cieņa pret savām saknēm Pērkonu ģimenē
 
Kalna pagasta «Vagulānu» mājās smaržo pēc aizgājušiem laikiem un  lauku miera. Šeit neieklīst lielceļa trokšņi un daba it kā ir aizturējusi elpu. 
«Vagulānu» saimniekiem Mārītei un Aigaram Pērkoniem šī ir brīnišķīgākā vieta pasaulē, kura glabā atmiņu stāstus par senčiem un viņu dzīves gaitām, kurās netrūkst ne prieka, ne arī pa kādai asarai. Mī­lestība un cieņa pret vēsturi Pērkonu ģimenē tiek nodota no paaudzes paaudzē. Pat tīri neapzināti, jo tas ir dzīvesveids. 
 
Mīlestība un cieņa pret vēsturi Mārītes un Aigara Pērkonu ģimenē tiek nodota no paaudzes paaudzē.
 
Paaudžu paaudzēs ar mīlestību iekoptie «Vagulāni»
     Mārīte stāsta, ka vēsturiski šī vieta veidojusies 19. gadsimta vidū. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas tā 1873. gadā ir izdalīta, iemērīta no Dignājas muižas zemēm. «Lai cik dīvaini nebūtu, savulaik šī puse bija Dig­nājas pagastā, bet pēc tam – Biržu pagastā. Jaunākos laikos, pēc Otrā pasaules kara, Biržu pagastu sadalīja pa trim pagastiem: Salas, Kalna un Leimaņu pagastam,» viņa teic. Mārītes vecvectēvs Jānis Vabulis izpirka šo zemi 1910. gadā no Dignājas muižas. Tā ir vecsaimniecība, jo zemes, kuras izpirka cara laikā, sauc par vecsaimniecībām. Tā kā pirmo saimnieku uzvārds ir Vagulāns, no tā arī rodas visas māju kopas nosaukums, klāt pieliekot to vārdiņu, kura saimniecība tā ir. Pirmā māja piekalnē ir «Vagulāni–Kliņģeri», tām pretī – «Vagulāni–Grotāni», kuru īpašnieki dzīvo Ame­rikā.
     Kad Mārītes vecvectēvs izpērk šo zemi, drīz vien 1914. gadā sākas Pirmais pasaules karš, un 1915. gadā vācieši ienāk šeit, frontei nostiprinoties, uz trim gadiem. Vārsgūnes ezera vienā pusē ir krievu armijas pozīcijas, «Vagulānu» pagalmā – vācu armijas pozīcijas. Šo trīs gadu laikā mājas tiek nopostītas. «Mūsu ģimene bija devusies bēgļu gaitās uz Krieviju. Vectēva ģimene nometinājās Podoļskā, netālu no Maskavas, vecāsmātes ģimene, kas dzīvoja Leima­ņos, – Veļikije Lukos,» stāsta Mārīte. 
 
 
     Pēc Pirmā pasaules kara viņi atgriežas mājās, un tas ir ne ātrāk kā 1922. gadā. «Pēc diviem gadiem mans vectēvs apprecēja manu vecomammu, māju un zemi atdodot savam dēlam Mār­tiņam. Tā viņi dzīvoja šeit laimīgi un uzcēla jaunu māju, ģimenē auga dēls un divas meitas, no kurām jaunākā ir mana mammiņa Rita, līdz pienāca Otrais pa­saules karš,» saka Mārīte un piebilst, ka Otrais pasaules karš «Vagulānus» faktiski neskar. «Tā kā mūsu mājas ir diezgan augstu virs jūras līmeņa, salīdzinot ar citām vietām, mamma atcerējās: bērnībā, ganot govis, varēja mierīgi izskaitīt, cik lidmašīnu atlido un aizlido uz Biržu lidlauku,» atmiņās dalās māju saimniece. 
 
Kalna pagasta «Vagulāni» – Pērkonu ģimenes mazā paradīze.
 
Kaķis gaida atgriežamies saimniekus no Sibīrijas
    «Vagulānu» iemītniekus karš nesaudzē. «Mūsu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, kur tika pavadīti astoņi gadi. Vienīgais, kas viņu sagaidīja, atgriežoties mājās, bija kaķīte. Kaimiņus neizveda, un kaimiņiene visādi bija vilinājusi kaķīti, kas nodzīvoja ilgu mūžu un tomēr sagaidīja saimniekus atgriežamies. Visiem, kuri interesējas par vēsturi, mēs stāstām par viņu un sakām, ka stāstā par mūsu ģimeni un Sibīriju viss ir citādāk nekā parasti, jo daudzas lietas būtiski atšķiras, arī tas, ka nekad Sibīri­jas fonā netiek stāstīts par dzīvniekiem,» pauž «Vagu­lānu» saimniece.
 
Mārtiņa un Olgas kāzu bilde. 1924. gads.
 
     Pirmais stāsts, kas ir ļoti netipisks, saistīts ar vectēvu. «Uzreiz pēc PSRS karaspēka ienākšanas Latvijā notika aresti. Vectēvam Mārtiņam lēģerī piesprieda astoņus gadus, bet ģimenes sievietes palika laukos. Vecmamma vadīja saimniecību, viņš izdzīvoja, un es tā arī nekad nepajautāju, kā viņam tas izdevās, bet īpatnēji, manuprāt, ir tas, ka viņš tiešām, atšķirībā no daudziem citiem izsūtītajiem, saņēma produktu sūtījumus no mājām. 1949. gada 25. martā izsūtīja vecmammu un abas viņas mazmeitas, viņu vidū arī manu mammu. Un arī šeit ir pietiekami daudz atšķirīgu stāstu. Viņas dzīvoja 30 kilometru attālumā no Omskas, un lielas pilsētas tuvums, protams, atviegloja dzīvi, atšķirībā no tiem, kuri atradās dziļi taigā. Pēkšņi smagi saslima vecmamma, un viņu ar pajūgu aizveda uz Omsku, kur viņu, izsūtītu sievieti, padomju slimnīcā izārstēja. Taču turpat blakus uz ielas bija desmitgadīga meitene, kas arī saslima, viņu uz slimnīcu neaizveda, un meitene nomira...,» teic Mārīte.
 
Vectēvs Mārtiņš mūža nogalē savā galdnieka darbnīcā.
 
Kara cirstās rētas, un bēgļu mīlestības stāsts 
      Ir vēl viens ar Sibīriju saistīts neparasts stāsts. Ģimene atgriežas Latvijā, meitenes atbrauc pirmās, vecvecāki pēc tam, jo Mār­tiņš no lēģera, kad viņu atbrīvoja, uzreiz nevar doties mājās, jāmēro ceļš uz nometinājumu pie ģimenes Omskas apgabalā. Mārtiņš tur uzceļ māju, kas stāv joprojām, un viņi paliek, lai pārdotu īpašumu. «Kad viņi atgriežas Latvijā, zināt, ir taču daudz to stāstu, ka cilvēki nevar tikt atpakaļ savās mājās, jo tur jau dzīvo citi. Arī paši negrib atgriezties vai arī grib, bet tādas iespējas nav, jo neļauj dzīvot tajā pašā vietā. Taču mēs dabūjām savu māju, kas jau bija kolhoza īpašums, no lauksaimniecības arteļa personīgā lietošanā ar diviem nosacījumiem. Vienai no Mārtiņa meitām jāpaliek strādāt kolhozā, savukārt viņš pats uztaisīs galdnieka darbnīcu un gatavos tur galdniecībai nepieciešamās lietas. Es domāju, ka visi zināja, kas ir mūsu vectēvs, ko viņš prot, tāpēc šis cilvēks bija vajadzīgs. Tāds viņš man arī palicis prātā, un galdniecība bija mūsu bērnības pasaule, kurā tika stingri liegts iet. Puikām gan ļoti gribējās, jo tur bija dažādas iekārtas. Vectēvs ļoti necieta dzērājus, pamatoti baidījās, ka viņi tur kaut ko var nodarīt,» atceras Mārīte.
     Mārtiņa dēlu Helmutu pēckara ceļš aizved prom no dzimtenes. «Viņš bija vidusskolnieks un pašās kara beigās mācījās Malnavas lauksaimniecības vidusskolā un pēc tam Bebrenē. Pašās kara beigās Helmutu iesauca vācu daļās, nevis leģionā, paņēma līdzi kā tulku un pateica: tu izvēlies, iesi mums līdzi? Nē, neiešu. Nošausim tavus vecākus. Iesi līdzi? Jā, iešu. Kara gaitas viņš beidza Vācijā, nevis kā daļa leģionāru Kurzemes katlā, bija smags ievainojums kājā, un pēc tam no karagūstekņu nometnes nonāca bēgļu nometnē, un turpat Vācijā beidza vidusskolu un iestājās universitātē. Meklējot iespēju, kur pārcelties, izvēlējās Austrā­liju. Mēs viņam prasījām, kāpēc izvēlējies Austrāliju, nevis kaut kur tuvāk? Viņš teica, ka tur piedāvāja strādāt mežizstrādē. Ar domu, ka viņam kā lauku puikam tas ir īstais darbs. Kad viņš brauca uz Austrāliju, uz ku­ģa satika savu Bērzgala skolas direktoru un klases audzinātāju, un viņiem ir meitenīte Rūta, krietni jaunāka par viņu, un viņš pagaida, kamēr meitene izaug, tad apprecas, piedzimst divas meitas. Es dzīvē šo sievieti neesmu redzējusi, bet viņa mums rakstīja vēstules, atstāja ļoti jauku iespaidu,» teic Mārīte.
 
Starp darbu, ilgām, atmiņām un sapņiem
    Par Sibīriju ģimenē netika stāstīts absolūti nekas un nekad. Mammas Sibīrijas trauma viņai bija uz visu mūžu. Un tāpēc Mārīte bērnībā tā arī nesaprata, kāpēc māja pilna svešu cilvēku: tolaik vienā pagalmā nācās sadzīvot ar dažādu tautību un vecumu ļaudīm, kas pēc kara bija palikuši Latvijā vai ienākuši pēc tā un izmitināti īpašumos, kas atņemti to īstajiem saimniekiem.
     Tikai tad, kad Mārīte jau bija pieaugusi, mamma izstāsta savu sūro Sibīrijas stāstu. «Mamma atbrauca no Sibīrijas, un viņai uzreiz bija jāiet strādāt, nebija ie­spējas mācīties. Arī Sibīrijā, kad saslima viņas mamma, meitenei nācās strādāt. Tā arī viņa visu mūžu veica smagāko fizisko darbu lauku brigādē pie bietēm, siena, skābsiena, skābbarības, minerālmēsliem, siena kraušanas, kartupeļu rakšanas... Jaunā paaudze nekad to nesapratīs, kā mēs tolaik strādājām un dzīvojām,» secina Mārīte.
 
 
Trīs paaudzes: Mārīte klēpī vecmammai Olgai, blakus vectēvs Mārtiņš, mamma Rita ar Mārītes brāli Andri, tēvs Alfreds. 
 
    Taču cilvēki ne tikai strādā, bet arī sapņo un ilgojas. Ilgojas satikt savus tuviniekus, kurus kara gaitas atšķīra no mājām un ģimenes. «Helmuts ar vecāko meitu uz Latviju atbrauca 1979. gadā, ļoti gribēja to izdarīt. Protams, viņam visvairāk gribējās uz «Vagulāniem», bet nelaida. Mums bija radi Ogrē, un tad mēs ciemojāmies pie viņiem, jo varēja braukt uz Jūrmalu, Siguldu, taču ne tālāk. Tolaik bija dzīvs gan Helmuta tēvs Mārtiņš, gan mamma Olga. Mēs vecīšus sapucējām, aizvedām ar žiguli pie Hel­muta. Pēc gadu desmitiem viņi beidzot satika savu dēlu: joprojām atceros, kā viņi glabāja tādu mazu aploksnīti ar bērna matiņiem...,» teic Mārīte.
 
Kad palīdz un pasargā veiksme
    Aigara dzimtas stāsts ir pavisam citādāks: nācis no jaukas Rīgas vides, audzis ar vecotēvu, kam sēž blakus un klausās «Amerikas balsi» un kurš stāsta par notikumiem, par kuriem tolaik labāk bija klusēt. «Paveicās, ka tuvu radu lokā nebija izvešanu, represiju. Acīmredzot pilsētniekiem bija kāda iespēja laikus uzzināt informāciju, bet laukos jau tā nebija. Mans vectēvs bija ļoti savdabīgs, strādāja par gravieri. Izrādās, arī viņš 1941. gadā varēja tikt represēts un interesantas apsūdzības dēļ. Tas bija saistībā ar aizsargu organizāciju: viņš aizsargiem gatavoja pasūtījumu, gravēja piemiņas nozīmes un medaļas. Ar to tajā laikā acīmredzot pietika, lai varētu apsūdzēt. Taču vectēvs veiksmīgi aizbrauca uz Kur­zemi, no kurienes viņš pats bija nācis, tas laiks pagāja, un viss noklusa. Arī karadarbība mūs tieši neskāra. Vectēvs bija vājdzirdīgs, pārslimojis skarlatīnu, armijā nepaņēma, tiešām paveicās,» stāsta Aigars.
 
 
Aigars un Mārīte Pērkoni ar meitām Gunu un Gitu. 1999. gads.
 
     Agrāk, kad Pērkonu meitenes Guna un Gita bija mazas, «Vagulāni» bija tāda paprāva saimniecība: turējuši vairākas govis, bet šobrīd, kā jokojot teic Aigars, palikusi vismaz viena, lai nav gluži kauns laukos dzīvot. Siena gubiņas šeit krauj joprojām. Jaunajai paaudzei tā ir eksotika un piedzīvojums. «Mūsu mamma uzskatīja, ka siena ruļļi nav nekāds siens, un, taisnību sakot, tā arī ir,» piebilst Mārīte. Lauku idille, kurā smelties spēku un sajust dzīvesprieku gan atpūšoties, gan strādājot, jo nekas skaists un vērtīgs nerodas tāpat vien, un par visu, kā zināms, jāmaksā... «Kā mēdza teikt ģimenes draugs Jānis Zobens: ja jums šeit kaut kas ir par tālu vai par grūtu, atcerieties, ka tā ir samaksa par dzīvi paradīzē,» saka Mārīte.
 

– Vai un kādas pārmaiņas jūsu dzīvē ir ieviesusi pagasta iekļaušana jaunajā Jēkabpils novadā?

Silvija no Kalna pagasta:
– Nekas nav mainījies. Iztiekam labi, ir pašiem savs dārziņš. Galvenais, ka ir darbs. Visi bērni gan dzīvo pilsētā. Prieks, ka ciemos atbrauc mazmeitiņas. Re­dzēs, kā būs turpmāk, bet esmu optimiste.
     
 
 
 
Normunds no Kalna pagasta: 
– Laukos cilvēki algā saņem mazāk nekā pilsētā, un par to sāp sirds. Jāstrādā gan ir vairāk, tāpēc būtu labi, ja alga arī būtu normāla. Jūtamies apbižoti.
     
 
 
 
Juris no Kalna pagasta: 
– Iztikt jau var. Protams, algas varētu būt lielākas, tad būtu vieglāk dzīvot. Vieglāk ir tiem, kuriem ir savs dārzs, tad izdodas ietaupīt vismaz uz dārzeņiem.              
 
 
 

Kalna pagasts
     
   12. gadsimtā tagadējā Kalna pagasta teritoriju apdzīvoja sēļi, vēlāk viss novads  bija Livonijas ordeņa valdījumā, bet kopš 16. gadsimta vidus  tas atradās Zemgales un Kurzemes hercogistē. 19. gadsimtā tagadē­jā Kalna pagasta teritorija ietilpa Dignājas, bet vēlāk  – kādreizējā Biržu pagastā. 1945. gadā Jēkabpils apriņķa Biržu pagastā izveidoja Kalna ciemu. Pēc kara šeit bija  nodibināti 5 kol­hozi, kuri vēlāk tika apvienoti kolhozā «Vie­nība». Jēkabpils rajona Kalna ciemam 1954. gadā pievienoja likvidēto Vidsalas ciemu, 1956. gadā – Elkšņu ciema Vorošilova kolhoza teritoriju. 1977. gadā Kalna ciemam pievienoja daļu Leimaņu ciema teritorijas, bet daļu Kalna ciema pievienoja Ābeļu ciemam. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. 2009. gadā Kalna pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Jēkabpils novadā. Pagasta administratīvais centrs ir Vidsala. Citas lielākās apdzīvotās vietas – Dubulti, Kalna Ūdenāni, Sila Ūdenāni, Vagulāni, Vārzgūne.
    Kalna pagastā atrodas vairāki dabas liegumi, slavenākais no tiem ir «Klaucānu un Priekulānu ezers». Kalna pagastā ir rakstnieku Aleksandra Grīna un Jāņa Grīna dzimtā vieta.
    2003. gadā pagastā bija 800 iedzīvotāju, no tiem –88,3%  latvieši. 2021. gada 30. jūnijā Kalna pagastā bija 513 iedzīvotāji.
 
#SIF_MAF2022
 
 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par projekta «Kopīgās saknes meklējot» publikāciju saturu atbild «Brīvā Daugava»

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru