Kopīgās saknes meklējot:  Sēlijas stāsti Rubenes pagastā
Ilze Bičevska

Kam ir svarīgāka loma sēliskās identitātes apzināšanā, kopšanā un popularizēšanā – valstij, pašvaldībai, NVO, biznesa struktūrām, vietējām kopienām vai kam citam? Kā panākt vēsturiskās Sēlijas sadrumstalotības pārvarēšanu? Un kas ir tas, ar ko Sēlija jau var lepoties kā paveiktu, bet kas vēl darāms? Vai un kā iedzīvotāji izjūt kopīgo sēlisko identitāti? Ko darīt, lai neizzustu sēliskā izloksne? Kā atšķiras sēliskais Lietuvas pierobežā no sēliskā novada otrā pusē? Kas ir Sēlijas galvaspilsēta? 

Kāds ir sēlis? 

Stāsta biedrības «Ūdenszīmes» stikla māksliniece Ingrīda Degtjarova
 
Ingrīda Degtjarova ir «Ūdenszīmju» pārstāve. Biedrība jau daudzus gadus darbojas  Kaldabruņas skolas telpās, un Ingrīda te ir stikla māksliniece. Šīs prasmes apguvusi pašmācības ceļā, kādā dzīves brīdī radikāli mainot savas nodarbes. Viņa ir sēliete, kura sēliskajā dialektā runā ikdienā un teic, ka citādi nemaz neprot.
 
Ingrīda Degtjarova ir sēliete, kura sēliskajā dialektā runā ikdienā un teic, ka citādi nemaz neprotot. Laika gaitā apguvusi stikla amatnieka zinības: darina rotas un dekorus. Autores foto.            
 
Ikdienā runā sēliski un citādi neprot
    Tiekamies Ingrīdas darb­nīcā Kaldabruņas skolā, fonā klusi tikšķ elektriskā krāsns, kurā top stikla sagataves. Kal­dabruņas skola šovasar uzņem vairāku no­metņu da­lībniekus, paredzētas radošās darbnīcas bērniem, un šim nolūkam ir šīs stikla sa­gataves. Taps tādi darinājumi kā mozaīkas un saules ķērāji (stikla pamatnes ar rotājumiem, ko var ielikt logā un ķert saulītes starus). Kad Ingrīda izstāsta, saprotu, ka tas nav sarežģīts darbiņš, bet tomēr arī te jāzina, kā tas darāms, un Ingrīda būs tā, kura šo visu mācīs.
    Skola te vairs nedarbojas kopš 2003. gada. Ingrīda stāsta, ka 2007. gadā skolā sa­vu darbību sāka biedrība, kuras aktivitātes visu tās piec­padsmit gadu pastāvēšanas laikā ir pamanītas ne ti­kai tagadējā Jēkabpils no­vadā, bet jau arī Latvijas mērogā. Arī Ingrīda ir viena no šīs vietas veidotājām, popularizētājām un darītājām. Sēliete. Pati smejas, ka esot bijis tā, ka uz jautājumu par to, ar ko uzrunātajam asociējas Sēlija, saņēmusi atbildi, ka ar viņu – ar Ingrīdu.  
– Jo es vīneigā šitajā mī­stā runaju atklāti un publis­ki sēliski, mātes valūdā. Cita nīvīna nadzirdēs te, – viņa saka.
   Visa mūsu saruna norit šajā sēļu mēlē, un tā In­grīdas balsī un runā skan su­līgi un garšīgi. Viņa stāsta, ka tikai tad, ja jūt, ka sarunbiedrs viņu «nasa­prūt», tad pāriet uz literāro valodu, bet... tad savukārt viņai nākoties piedomāt, kā izteikties, jo sēliskā izruna tiešām ir viņas ikdiena.  
    BD šajā projektā meklē mūsu kopīgās saknes, un, vie­sojoties Sēlijas pusē, protams, jāmeklē sēļi. Bet tie jau nekur nebija pazuduši, vien gadu gaitā un pie svešajām varām piemirsti un no­stumti maliņā. Tagad,  pa­teicoties cītīgai popularizēšanai un aktivitātēm daudzu gadu garumā, Sēlija nu ir pat topā. Kāds tad ir sēlis? 
   – Man patīk Kazāka raidījums (domāts «Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku» – Aut.). Viņš tur meklēja šo atbildi un secināja, ka īstas atbildes neesot. Bet, ja es raksturotu sēli, tad runātu pati par sevi. Es cilvēkus ilgi vēroju. Varu, ja vajag, kaut kam pakārtoties, bet, lai es atklātos, ir jāpaiet lielam laikam. Tā­pat laiks vajadzīgs, lai es to cilvēku pieņemtu. Ne­zi­nu, kā to apzīmēt. Varbūt atturība? Laiks vajadzīgs, jā. Esmu dzirdējusi mūspusē iebraucēju sacīto, ka redz, viņš te nodzīvojis veselus pie­cus gadus, bet kaimiņi viņu neesot pieņēmuši. Man jau liekas, ka tas ir normāli. Varbūt tā domāju tāpēc, ka maz sanācis saskarties ar iebraucējiem šajā pusē. Mums, sēļiem, ir tā: mēs taus­­tām citus, ļaujam arī sevi pataustīt. Esam pašpietiekami. Mums ir labi ar to, kas ir. Bet, ja konkrēti par mani – esmu apmierināta, ļoti apmierināta taisni ar šo laiku manā dzīvē, jo tagad es dzīvoju priekš sevis. Nē, pensijā vēl neesmu un to pat negaidu, jo kas nu tur liels būs. Esmu kritiska pret citiem, bet arī pati pret sevi. Mēs, sēļi, «kapājam», – viņa ar plaukstu rāda nošķeļošu žestu.  – Ja citiem tā augšā, lejā plūstoši, tad mēs tā pasakām: «nokapājam», un viss.
    Ar stikla rotu un citu mākslas priekšmetu darināša­nu Ingrīda nav bijusi vienmēr draugos. Pirms tam viņa bija medicīnas darbiniece. 
    – Juku laikos – deviņdesmitajos, kad daudziem zuda darbs, pārnācu dzīvot te – uz mātes mājām. Tad, pēc pa­lēcieniem un kritieniem arī pašas dzīvē sākās man jauns posms, – viņa stāsta. Uz jautājumu, kur radies šis mākslinieciskais dzinulis, Ingrīda parausta plecus un atbild, ka skaistais viņai paticis visu laiku. 
     
«Stiklos mani «iemeta» ar lielu blīkšķi» 
    Ingrīda stāsta, ka viņai patīk puķes, savulaik gribējusi būt par floristi, bet nav sanācis, tāpat arī tīkot darboties pa zemi. 
     – Esmu tāds knibinātājs, arī rokdarbi patīk. Pirmajos gados te, Kaldabruņā, bija remonti, notika atsevišķas pulciņu nodarbības. Bet stiklos mani dzīve iemeta ar lielu blīkšķi. Kad tad es īsti sāku to darīt? – Ingrīda turpat, darbnīcā, sameklē savu diplomu, kas apliecina, ka viņa Bebrenes tehnikumā apguvusi ekotūrisma speci­alitāti.
     – Tātad: 2015. gadā ie­stājos tehnikumā, bet ar stiklu sāku darboties jau pirms tam – 2014. gadā. Tad jau Latvijā bija pieejami projekti, un pastāvēja nevalstiskās organizācijas, kā saprotat, tās balstās uz projektu līdzekļiem. Bet, paturot prātā, ka reiz tā Eiropas nauda var arī izsīkt, mēs spriedām, ka jāsāk kaut ko darīt pašiem. Bet ko? Pul­ciņos un nodarbībās visam kam bijām gājuši cauri, viss kas bija izmēģināts: floristika, keramika, dekupāža utt., nu jādomā, ko tālāk. 
     Stikla apstrādes darb­nīca  – tas savulaik bija kas jauns. Vismaz šajā pusē un tagadējā Jēkabpils novadā arī. Ingrīda stāsta, ka sākumā mācījusies pie stikla apstrādes meistara Ivara, pie kura devusies apgūt pieredzi, vēlāk viņš vadījis nodarbības arī te uz vietas. 
     – Labi. Stikliniekus, nu tādus, kuri stiklo logus, laukos zina, bet stikla mākslinieki? Te? Bet nu labi. At­brauks Ivars, «pasamācīsimies». Kā iesākumā gāja? Pu­si dienas nostrādāju, dabūju sāpīgu un pārplīsušu tulznu, tādu līdz pat asinīm, puņķiem un asarām. Un viss! Nospriedu, ka tagad te esmu redzējusi visu, un es ar to stiklu nestrādāšu! Re, kur jaunas meitenes un puiši, lai viņi «strādaj»! Bet tad pagāja kāda nedēļa, ska­tos, kā viņi griež, līmē, padomāju, ka tomēr jāpamēģina atkal, un tā tas aizgāja. Nu esmu vienīgā no tās grupas, kura joprojām strādā ar stiklu, un es teikšu – man ir lepnums par sevi! – viņa atceras.
Tā četrdesmit piecu gadu vecumā Ingrīda uzsāka pilnīgi jaunu nodarbi. Dzīve visu pagriezusi pilnīgi ar kājām gaisā. Kas viņai līdz tam bija stikls? 
   – Re, kur, piemēram, logs, ja tā stikls saplīst, cilvēks meklē kādu meistaru, kas to iestiklos. Pudele – arī stikls, ko mēs visi pazīstam. Ik­dienišķas lietas. Bet ir arī citi stikla veidi. Lēnām es mācījos stiklu saprast, un šodien varu sacīt, ka to pa­zīstu vismaz par kādiem astoņdesmit procentiem. Pilnībā vēl nē. Zinājāt, ka arī tiem pašiem logiem ir dažādi stikli? Vai to, ka stiklam ir spriegums? Ar ko atšķiras profesionālais no logu stikla? Kādi ir šie profesionālie stikli? Arī pudeļu stiklos ir atšķirība. Tā ir ābece, ko es­mu mācījusies gadiem un mācos joprojām. Kur es mā­cos? Te. Darbā. Praksē. Meistars, kā stāstīju, parādīja iesākumu, pagraizījām stiklu, uztaisījām eņģelīti, es pamaitāju savu pirkstu, nospļāvos, i tobrīd visa skola. Bet tad iepatikās, vēlāk līdām arī guglē, meklējām informāciju, tāpat laika gaitā, kad gadatirgos satiku kādus «stikliniekus», arī tie kaut ko pasacīja priekšā. Bet! Tas priekšā pasacītais iedod ne vairāk kā divdesmit procentus no visa mācību procesa. Pā­rējais – vieni eksperimenti, mēģinājumi, asaras, smiekli. Tolaik jau te bijām daudz, pat desmit pulciņa dalībnieki. Ak, kad atceros – ieliec krāsnī desmit plāksnes, otrā die­nā, ver vaļā un skaties – viss cauri! Viss metams laukā! Tagad es zinu, ka plus mīnus piecu grādu starpība no pareizās temperatūras var samaitāt visu plāti, bet tad jau nezināju, kā vajag. Tas gan attiecas tieši uz logu stiklu, kurā mēs «cepjam» iekšā augus. Cita nianse: ziemā viena, bet vasarā jāliek cita temperatūra, – stāsta meistare.
    Kaldabruņas stikla darb­nīcā ir daudz izstrādājumu, kur pļavas smilgas, koku lapas, ziedi iekausēti stiklā, veido gan dekorus, gan rotaslietas. Augus meistare kaltē visparastākajā veidā, liekot herbāriju starp grāmatas lapām. Herbāriju šim nolūkam varot taisīt no Jāņiem līdz pat Miķeļiem. Arī tur sava skunste: jauni augi izdeg, savukārt pārauguši «samet» stiklā visādus brīnumus. Vislabāk derot «maģiskie» augi, kā Ingrīda dēvē tos, kuros ir ēteriskās eļļas. 
Lai ar šo stiklu maģiju dar­botos, uz Ingrīdas darbgal­da salikti rindiņā visādi darbarīki: pārsvarā knaibles, ar ko var stiklu salauzt vajadzīgajā leņķī, formā. Te jāzina pat tas, kā knaibles turēt: ar skrūvīti uz augšu. 
    – Sēlijā mēs tādi esam vienīgie,  – Ingrīda atbild uz ma­nu piezīmi, ka šādu meistaru Latvijā laikam nav daudz. – Mūsu produkcija lec laukā no visiem citiem pie­dāvājumiem. Ir Inga Lī­vānos, Rīgā kāds ir, Val­mierā, un bija vēl kaut kur, neatceros. 
    – Kurš strādā tikai ar pudeļu stiklu, kurš vairāk gatavo vitrāžas un moza­īkas, ir kādi, kas taisa sīkumiņus. Mēs «izlecam» ar rotaslietām. Pirms trim gadiem šī lieta sāka iet, mums «pasarādījās» kolekcijas. Tās pircēji vairāk izvēlas. Man uz pasūtījumu gan pārāk negribētos. Ja patīk, tad  cilvēks pērk to, kas uztaisīts, i viss. Stikls ir tāds materiāls, kuru, pat, ja pagrozīsi tā, kā gribētos, tik un tā identisks, pie­mēram, auskaru pāris nesanāks, – stāsta Ingrīda.
Viņa domā, ka mākslinieciskais gēns pašai būšot mantots: Ingrīdas māte bijusi laba kāzu godu saimniece, kas arī ir sava veida māksla.      
 
Gribas dzīvot brīvāk
     – Saimniecības man vairs nav. Māte pūrā bija atstājusi sešas govis, desmit aitas un tā tālāk. Tolaik es no rīta sakopju lopus, bet septiņos autobuss uz Bebreni: taisni tad mācījos tehnikumā. Bija grūti? Nē. Taču laika gaitā rokas uzdeva, govis nevarēju izslaukt. Nācās saimniecību likvidēt. Viena gotiņa gan man vēl kādu laiku bija, un tad pieņēmu galīgo lē­mumu: gribu dzīvot savādāk, ne tā kā mana vecmāmiņa – darbos līdz ausīm. Jā, tie bija tie laiki. Bet ta­gad rukāt un sabeigt sevi sma­gā darbā nav jēgas. Vie­nu laiku man pat dārziņa nebija, bet nu drusku kaut kas ir atkal. Nav kaķa un su­ņa ar, toties kaimiņu kaķi staigā pa sētu, pagalmā dzīvo irbīšu pāris un resns zaķis. Jā, esmu savādāka nekā citi: man patīk trīspa­dsmitais un piektdiena, zi­beņi un negaiss, ceturtā prognoze, esmu gan pūce un cīrulis reizē, jo eju gulēt divpadsmitos un ceļos piecos, man nepatīk gulēt svešās vietās, tāpēc es nekur nebraukalēju, – stāsta In­grī­da.
Viņa teic, ka nevarot no­sēdēt mājās un neko ne­darīt. Teorija – tas nav viņas, jo vi­ņa ir praktiķis – visu da­ra sa­vām rokām. Ingrīdai jo­projām gribas   mācīties ko jaunu, un doma, ka «va­jag atpūsties», nav viņas prātā. 
    – Kad man izoperēja la­bo roku, es teicu, ka nu gan jāpadzīvo mājās, bet... trešajā dienā kājas pašas atveda uz šejieni uzsist klačiņu, taču, skatoties, kā citi te darbojas, arī pati lēnām sāku ķimerēties. Ķimerējos, līdz beidzās stikla gabaliņi. Kas man tos sagādās, ja ne pati? Tā iemācījos griezt stiklu ar kreiso roku! Nē, ir vai nav saimniecība, es mā­jās nevaru ilgi tupēt. Ja arī iegadās garākas brīvdienas, tad ceturtajā dienā jau sāku istabā meklēt piekto stūri, – Ingrīda smejas.
 
Vajag darbu un kur dzīvot. Tad cilvēki nāks uz Sēliju
    Viņa pastāsta, ka pašas meita kopā ar ģimeni pēc dzīvošanas un strādāšanas Ālandu salās atgriezusies Latvijā, dzīvo tepat netālu. Un citi? Vai pagastā joprojām nemana «svešos» vai tomēr atgriežas savējie, vai varbūt uzrodas pat jaunienācēji, kuri – sēļi vai nē, to­mēr kuplinātu iedzīvotāju skaitu šajā lauku pusē? Arī te, tāpat kā citās vietējās kopienās, ir aktīvāki cilvēki un pasīvāki, kuri retāk vai ne­maz nenāk uz pasākumiem, par ko Ingrīda teic, ka viņu tas skumdina. Esot manīta kāda gados jaunu cilvēku ģimene, kuri tagad dzīvos Rubenes pagastā. Viņai par to prieks. 
   – Tukšu māju jau ir daudz, bet īpašnieki tās nez kā­pēc nepārdod. Tura piecus, desmit, divdesmit ga­dus. Kādam nolūkam? Būtu kaut iznomājuši! Ēkas taču iet bojā! Jaunie jau nāktu uz laukiem, bet nav kur! Tas man sāp, ka vecās lauku mā­jas aiziet postā. Tiesa – naudu, protams, vajag, bet, ja rokas nebūs īstajā vietā, tad laukos, visdrīzāk, nekā, – spriež Ingrīda.
   Latvija jāapdzīvo. Kas būtu jādara, lai Sēlija vilktin vilktu pie sevis te dzīvot gribētājus? 
    – Nu... Sēlija tagad ir modē, un atbraukt šurp ir jaunais modes kliedziens. To varētu salīdzināt ar brīvās Latvijas atdzimšanu, kad modē atgriezās atkal iet baznīcā. Bet tādām lietām nevajadzētu būt tikai mo­dei. Nav tikai modes lieta tas, ka cilvēki pavēršas ar seju uz lauku pusi, taču mums nav gudras valdības, tāpēc attīstība valstī bremzējas. Politikai es īpaši nesekoju, bet, kad gadās paklausīties, ko pie varas esošie runā, liekas – varētu pajautāt daudz ko, bet mani jau neklausīsies. 
    Ko  vajag laukos? Darbu. Trūkst darbavietu. Bet no otras puses – ja ir gribasspēks un mērķis, pats atradīsi darāmo un veidu, kā nopelnīt. Lai nāktu uz laukiem, vajag jau pieminēto dzīvesvietu. Daža dzīvi, kā skatos, pandēmija pamainīja tādējādi, ka pilsētnieki tās laikā biežāk sāka iegriezties laukos pie vecākiem, pie radiem. Pandēmija lika pārdomāt dzīvi, radīja zināmu lūzuma momentu daudziem. Arī man. Kāds sāka biežāk skatīties uz dzimto pusi, es, savukārt, taisīju daudz jaunu rezerves sagatavju, ražīgi pastrādāju darb­nīcas klusumā un vientulībā. Šis laiks,  es domāju, daudziem mums lika pārdomāt, pakustināt smadzenes. Kad pēc pandēmijas uz Kaldabruņu atbrauca pirmā tūristu grupa, mums bija tik jocīga sajūta... Pēc tā lielā klusuma, kad debesīs pat lidmašīnas nelidoja, viss atkal bija tā, kā – sākot no paša sākuma, – viņa atceras.
   Tā runājot, turpat divas stundas pagājušas nemanot, un laiks doties tālāk. Bet Ingrīda kāpj uz velosipēda un brauc skatīties brīvdabas teātra izrādi tepat, Kaldabruņā. 

 

Inta Tomāne, Rubeņu tautas nama vadītāja:
– Kam ir svarīgāka lo­ma sēliskā kopšanā un uz­turēšanā – valstij, pašvaldī­bai vai kopienām?
– Domāju, ka svarīgāko lo­mu pilda pašvaldība un vietējās kopienas. Jo tie konkrētajai vietai ir vistuvāk.
– Vai Sēlija ir sadrumstalota?
– Jā, jo vēl joprojām ne­zinām, kur tā sākas un kur beidzas. Bet labā ziņa – Sēlija patlaban ir tik populāra kā nekad.
– Kur vajadzētu būt Sē­lijas centram jeb, kā dēvē – galvaspilsētai?
– Bija runa, ka tā varētu būt Viesīte.
– Par ko tu jūti gandarījumu Sēlijas «lietā»?
– Kā kultūras darbiniece noteikti par tautas mākslas svēt­kiem «Sēlija rotā», kas šogad atkal notika un pasākums noritēja Sēlpils pagasta Zvejnieklīcī. Jau gadiem mums pastāv šie savi svētki, kas ļauj plašākai publikai parādīt gan sēlisko mutvārdu daiļradi, gan tautasdziesmas, kas pierakstītas tieši šajā vēsturiskajā novadā, rotāšanas dziesmas. Tikko pēc ilgāka pārtraukuma aizvadītie «Sēlija rotā» deva gandarījumu kolektīviem, palīdzēja uzturēt degsmi, ko saglabāt nebija viegls darbs  ilgajā pandēmijas laikā. Lielais koncerts, tāpat koncerts Sēlpils baznīcā – viss pa­sākums bija labi apmeklēts.   
 
Intra Kurme, Rubenes pagasta saimniecības va­dītāja, agrāk pārvaldniece: 
– Ko tieši pašvaldība var darīt sēliskā gara uzturē­šanā?
– Visu to, ko tā jau ga­diem dara: ir kā finansiāls un organizatorisks atbalstītājs jebkura kultūras procesa norisē. Mūsu ziņā allaž ir visa praktiskā puse.
– Vai Sēlija tagad ir populāra?
– Protams! Vēsturiskais novads ir gana popularizēts, nu jau zināms arī visā Lat­vijā. Tagad bieži Sēliju piemin ziņās. Un tas silda katra patriota sirdi.
– Kur vajadzētu būt Sēlijas «galvaspilsētai»?
– Ir dzirdēts par Viesīti, bet mums te, Rubeņos, tikpat tuva ir Ilūkste.
– Un kas ir šīs puses neatrisinātākā problēma?
– Ceļu kvalitāte. Ceļš  Rubeņi–Zasa. Kad būs du­bultais klājums? No Ru­be­ņiem uz Ilūksti tagad pavisam cita kustība laba ceļa klājuma dēļ.
– Vai uz Rubenes  pa­gas­tu pārnākuši uz dzīvi arī ienācēji?
– Ir kas atgriežas uz ve­cāku, vecvecāku mājām. Pa kādam īpašumam arī iegādājas.           
 

 

Rubenes pagasts

     Teika stāsta, ka senos laikos tagadējo Rubeņu vietā bijuši lieli meži. Meža malā uz dzīvi bijis apmeties sēļu saim­nieks, kuram bijuši trīs dēli. Viens dēls gājis medībās un neatgriezies.  Otrs dēls zadzis līgavu Asaros, bet līgavas tēvs to noķēris, saderējis un dēls palicis. Mājās palicis tikai jaunākais dēls.    Pienācis laiks izraudzīties līgavu un sētai vietu. Dēls izraudzījies to kalniņā, kur garām strauts tecējis. Nolīdis kokus, uzcēlis māju. Palikuši tikai ozoli un bērzi. Domājuši, kā lai sētu no­sauc. Tēvs teicis: «Rīt pirms sau­les lēkta ieradīšos pie tevis. Kurš putns pirmais ielaidīsies ozolā, tā vārdā arī nosauksim.» Otrā rītā skaists rubenis ielaidies ozolā. Tēvs teicis: «Sauksim sētu par Rubeņiem.» Tā arī cēlies Rubeņu nosaukums. 
    Rubenes pagasts jau izsenis ir sēļu apdzīvota teritorija, kura administratīvi no 1254. gada līdz 16. gs. ietilpa Livonijas ordeņa valstī. Sešpadsmitajā gadsimtā Sēlijā izplatās luterānisms, bet septiņpadsmitajā gadsimtā poļu jezuīti, kuru centrs bija Ilūkste, izplatīja katoļticību, kura atsaucību guva rubeniešu vidū (Slatē un Kaldabruņā dominēja luterticība). Pēc Livonijas kara, kad sabruka ordeņvalsts, izveidoja Kurzemes– Zemgales hercogisti, kuras sa­stāvā iekļuva arī Rubeņu teritorija. 
    Rubeņu novads no 18. gs. piederējis grāfu Plāteru- Zī­bergu dzimtai, un pēdējais novada muižnieks bija grāfs Staņislavs Plāters-Zībergs. 
    Rubenes pagasta teritorija laika gaitā ir mainījusies visdažādākajos virzienos. Pagasta tagadējās robežas pastāv kopš 1981. gada, kad tam tika pievienots Sla­tes pagasts. Bieži vien šo ap­vidu pieskaita pie Lat­gales, citi to dēvē par Augš­zemi, bet vietējie saka – mēs esam no Sēlijas. 
    Rubenes pagasts atrodas Jēkabpils novada dienvidu daļā, un tā kopplatība ir 8 222,4 ha. Pagasta teritoriju šķērso galvenais ceļš: Jēkabpils–Daugavpils.  Pa­gas­ta iedzīvotāji dzīvo trīs ciematos un vairāk nekā 500 viensētās.  Patlaban Ru­be­nes pagastā ir 827 iedzīvotāji (dati uz 2021. gada nogali). Pagastā ir pamatskola, bērnudārzs «Zelta sietiņš», tautas nams, divas bib­liotēkas, divas ambulances, aptieka. Bija trīs pasta nodaļas, bet vairs nav. Četri veikali, kafejnīca, pagastā reģistrētas ap 80 zemnieku saimniecības. 
   Rubenes pagastam ir savs ģerbonis, apstiprināts He­raldikas komisijā 2003. ga­da 2. maijā. Tā heraldiskais apraksts: melns rubenis ar sarkanu uzaci, zelta knā­bi, aci un nagiem. Pagasta ģer­boni izveidoja māksliniece Anda Svarāne.
 
 
Dati no Rubenes pagasta bibliotēkas novadpētniecības materiāliem. Par tiem paldies bibliotēkas vadītājai Līgai Zālītei.

Slates vainagu raksti. Rīgas Latviešu biedrības krājums 

 

Katoļu baznīca Rubeņu centrā.           

Pie Rubeņu tautas nama – piemineklis novadniekam Rainim.

J. Šteinberga foto

 


   
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Kopīgās saknes meklējot» publikāciju saturu atbild «Brīvā Daugava»

iesaki šo rakstu:

Komentāri (2)

  1. re kā
    re kā
    pirms 1 nedēļas

    Interesants raksts, katrai dzimtai ir savs stāsts par aizgājušajiem laikiem ar daudzām līdzībām.

    Atbildēt
  2. GedertsPiebriedis
    GedertsPiebriedis
    pirms 1 nedēļas

    Levitam ar tokš esot kaukāds sēļ sakns...

    Atbildēt

Pievienot komentāru